Foto no Ances Vilnītes, Elīnas Semanes un Lī Čepmena performances Latvijas Mākslas akadēmijas simtgades izstādē "Academia".
 
Blogs
30.09.2019

Trādirīdis mākslas scēnā

Komentē
13
Saglabā

Nudien neatminos tik dzīvas un kaislīgas laikmetīgajai mākslai veltītas diskusijas, kādas sociālajos tīklos nesen izpelnījusies Ances Vilnītes, Elīnas Semanes un Lī Čepmena performance Latvijas Mākslas akadēmijas simtgades izstādē "Academia", kas līdz 17. novembrim skatāma izstāžu zālē "Arsenāls".

"Tev noderētu kritiskās domāšanas kurss, lai uzrakstītu sakarīgu argumentu, bet ne par to ir runa. Tu saki, ka māksla ir bauda. Tātad onanēšana, dzērājiem dzeršana utt. ir māksla?" Vilnītei veltītā komentārā sabiedriskajos tīklos rakstīja kāds interpunkcijā īpaši neiesvētīts, bet ar kritizētāja domāšanu acīmredzot apveltīts autors. Bet cits jau gandrīz lāsta žanrā piebalsoja: "Visnožēlojamākais ir tas, ka Tu labāk iegūsti vieglu melno slavu ar publiskām vulgaritātēm, nevis ar patiešām dziļdomīgu darbu. Skumji ir tas, ka cilvēkam slava mūsdienās ir tik svarīga – labāk lai sabiedrība nozākā Tevi par mīcīšanos publiskā vietā, nekā nerunā nemaz, jo acīmredzami Tavs domugājiens tik ap kājstarpēm lidinās. Jo vārda "bauda" nozīme nebūt nav seksuāla. Kārtējais pasākums, kur skaistu, plašu vārdu noseksualizē... cerams, ka tādi mākslinieki kā tu daudz nebūs un ātri izgaisīs tāpat kā jebkura cita slavenība ar saviem "sex tape". Citādāk, beigu beigās, vairs nebūs bērniem, ko mākslā parādīt. Tikpat labi lai mājās skatās "homemade "porno video"." (Nevajadzīgās un, iespējams, sašutumā liktās atstarpes pirms katra komata papūlējos dzēst, bet trūkstošos burtus pierakstīju klāt.) Neiztika arī bez tikpat gramatiski analfabētiskiem "ad hominem" uzbraucieniem: "Līdz galam nevar noskatities. No sakuma domaju ka kautkads prikols, bus forsi, bet pec tam, kad saka vemiens nakt, izsledzu un nevaru tagad to sagremot, joprojam vemiens nak, un vel meitenes tadas... Nesmukas…"

Biju domājis, ka skandālu periods Latvijas mākslā ir beidzies ap 1984. gadu, kad Rīgas Svētā Pētera baznīcā norisinājās uz ātru roku priekšlaicīgi slēgtā un ļaužu prātus tracinošā izstāde "Daba. Vide. Cilvēks". Vai arī brīdī, kad pirmoreiz publiskai apskatei savas gleznas izstādīja Aija Zariņa, kuru pavadīja sašutuma pilnās skatītāju atsauksmes par to, ka "mans bērns prot tāpat".

Lai gan, godīgi sakot, nu jau ilgu laiku man ir vienalga. Es apzinos, ka mākslā nepastāv nekādi ierobežojumi, jo tajā – ar mākslu saprotot arī literatūru – ir iespējams pilnīgi viss. Es pat nezinu, kad tas ar mani notika, taču kaut kādā dzīves brīdī aptvēru, ka šoks, trauksme, sašutums, bailes vai raizes pašam par savu likteni nepavisam nav tās emocijas, ko man būtu interesanti mākslā sameklēt. Varbūt notrulinājās mani mākslas uztveres jutekļi, bet varbūt visapkārt bija jau pārāk daudz mākslas? Šādas pārdomas vedina sev uzdot gluži kantiāniskus jautājumus: "Ko es varu zināt? Kas man jādara? Uz ko es varu cerēt?" Jeb, citiem vārdiem sakot, – ko man no visas tās jūsu mākslas vajag?

Manas attiecības ar dažādām mākslas izpausmēm ir visai senas. Iespējams, tās sākās mana divus gadu desmitus vecākā brāļa Pētera iespaidā – viņš reiz mēdza rakstīt par mākslu laikrakstā “Padomju Jaunatne", pēcāk darbojās avīzē "Literatūra un Māksla". Pats četrus dzīves gadus pavadīju Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, taču šīs skološanās nestais iespaids mākslām nepavisam nenāca par labu – nospriedu Mākslas akadēmijā nestāties ne par kādu cenu, lai gan tikšana kādā nebūt augstskolā tolaik bija svarīga, jo pretējā gadījumā draudēja iesaukšana padomju armijā. Viss, ko es tolaik spēju saskatīt Mākslas akadēmijas gaiteņos, bija paaudžu paaudzēs uzkrāto putekļu un zirnekļu tīklu klāta tumsa.

"Mūsdienu terminoloģijā vārds "akadēmisks" dažkārt iegūst smagnēju nokrāsu, kamdēļ projekta formāts ir veids, kā to skatīt sākotnējā izpratnē – brīvs, radošs domāšanas process," rakstīts birokrātiski stīvā valodā sacerētajā "Arsenāla" izstādes aprakstā. “Iedvesmojoties no šī piemēra, izstādē pārnesta Latvijas Mākslas akadēmijas vietas atmosfēra un laika gars, piedāvājot ekspozīciju, kas mainīsies norises gaitā, jo redzamie mākslas darbi tiks papildināti un attīstīti, tai skaitā arī ar apmeklētāju palīdzību. Projektā piedalās vairāk nekā 50 LMA studentu un pēdējo gadu absolventu, veidojot darbus, kas atspoguļo jauno mākslinieku interešu loku radošajā pētniecībā. Izstādes novitāte ir tās atvērtajā formātā, kurā noritēs dažādas aktivitātes, sniedzot iespēju skatītājiem gan līdzdarboties, gan piedzīvot virtuālās realitātes dārza burvību."

Latvijas un dažādu augstskolu simtgadēs piedzīvotais man mudina atsaukt atmiņā sajūtas, ko spēj izraisīt pirmreizīgums, jaunatklājums, pārsteigums. Visas šīs svinības manī raisa alkas pēc jauneklīguma, jo, kā mēs visi labi zinām, gan mūsu valsts, gan augstskolu dibinātājiem ar milzum daudzām lietām bija jāsaskaras un jānodarbojas pirmoreiz mūžā.

Nesen tepat "Satori" bija publicēta diskusija "Kā palīdzēt bērnam iemīlēt mākslu?", kas vērsa uzmanību uz kādu mūsu sabiedrībā ārkārtīgi būtisku problēmu. Ar pazīstamiem māksliniekiem esmu to apspriedis jau gadiem ilgi, proti – bērniem ir ļoti mazas iespējas iepazīt, saprast un iemīlēt laikmetīgajā mākslā notiekošo. Taču runa nav tikai par tiem bērniem, kas reiz izaugs par pieaugušiem mākslas baudītājiem – man netīk šādā kontekstā lietot vārdu "patērētājs". Runa ir arī par tiem, kas pēc atbilstošas izglītības baudīšanas paši ar laiku pievērsīsies tādas vai citādas mākslas piekopšanai. Protams, nevar neņemt vērā faktu, ka liela tiesa viņu veikuma vērtētāju būs apaļi idioti (skat. sākumā citētos komentārus), taču arī pašiem māksliniekiem derētu vairāk dabiskas atgrūšanās no mākslas vēstures apcirkņos saožamā vecišķuma un vēlmes pārsteigt ar sen labi zināmiem un pagarlaicīgiem trikiem. Kāds mans kursabiedrs, piemēram, jau pirms daudziem gadiem reiz paziņoja, ka neesot nekā skaistāka kā viena vīrieša skūpstīšanās ar otru.

Pagājušajā nedēļā aizgāju uz minēto izstādi "Arsenālā". Tur apskatei izlikto vērojot, atminējos kādu izgājienu lietišķās mākslas skolas laikā. Pie sētas iepretī tagadējam restorānam "McDonald's" savu izstādīšanās vietu bija raduši dažādi tobrīd rosīgi pilsētas ielu mākslinieki. Dīķos un ezeros peldoši gulbīši viņu gleznās mijās ar okeānu viļņos dramatiski grimstošiem buriniekiem. Mēs, būdami jauni un dedzīgi, bijām spara pilni viņiem pretoties. Un tā nu kādā agrā rudens rītā devāmies uz zināmo žogu un nokarinājām to ar savām "avangardiskajām" bildēm. Ierastās vietas iesildījušie mākslinieki nebija mierā, bet mēs savā entuziasmā bijām nesatricināmi. Ar kritisku aci un no šodienas skatu punkta raugoties, mūsu veikums bija totāls mēsls. Taču tam bija kāda nozīme mūsu pašu dzīvē. Mēs uz mirkli, uz vienu agru brīvdienas rītu, atļāvāmies ko tādu, uz ko citos apstākļos nebūtu saņēmušies. Jā, un tā nu es aizgāju uz to it kā skandalozo “Arsenāla" izstādi, atcerējos sava kursabiedra teikto par vīriešu skūpstīšanos ar vīriešiem un aizmigu mierīgs, varbūt pat apskaidrots.

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
13

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!