Par godu mācību gada sākumam un laikmetīgās mākslas centra "Kim?" desmitgadei mēs aicinājām vairākus uzticamus sarunu biedrus spriest par būtisku tēmu – kā palīdzēt bērniem iemīlēt mākslu? Jau četrus gadus "Kim?" pieejama izglītības programma, arī citviet Latvijā atrodamas bērniem piemērotas institucionāli organizētas izglītības un izklaides iespējas, kuru centrā ir vizuālā māksla, taču attiecības ar šo kultūras lauku ne vienmēr veidojas veiksmīgi. Kāpēc tā?
Sarunā piedalījās rakstnieks, filozofs, LMA profesors un kurators Jānis Taurens, māksliniece, "Kim?" izglītības programmas kādreizējā vadītāja un mākslas izglītības aktīviste Linda Vigdorčika, māksliniece un galerijas "427" līdzdibinātāja Ieva Kraule, bērnu teātra režisors Jānis Znotiņš, kā arī māksliniece un mākslas apskatniece Rasa Jansone. Sarunu vadīja mākslas vēsturniece un "Kim?" izglītības programmas vadītāja Laima Ruduša, asistēja "Satori" galvenais redaktors Henriks Eliass Zēgners.
Laima Ruduša: Man šķiet, šī tēma ir ļoti būtiska – kā palīdzēt bērnam iemīlēt mākslu? Bet jādomā arī par to, kāda vispār ir starpība – mākslu mīlēt un mākslu izprast.
Linda Vigdorčika: Man uzreiz gribas iebilst, ka tie neizslēdz viens otru. Es teiktu, ka izpratne ir pamats tai mīlestībai. Kad sāku domāt par šo tēmu, mēģināju atcerēties, kā man pašai bērnībā bija skolā: vai man vispār patika mākslas stundas? Es tās atceros kā briesmīgas mocības. Likās pilnīgi bezjēdzīgi: kaut kāda laika izšķiešana… Man ļoti patika matemātika, patika zinātnes, bet mākslai savukārt neredzēju nekādu jēgu. Vēlāk atskatoties, man liekas, ka tie lielā mērā bija uzdevumi, kas mani kaitināja. Īpaši labi atceros – pie viena uzdevuma mammai teicu, ka nezinu, ko darīt: man jāuzzīmē zīmējums "Mana Latvija", un tad jāsāk kaut ko domāt, nu ko tur tagad... Bet kas ir jocīgi – vidusskolā sāku iet multiplikācijas pulciņā un tad kaut kādā momentā pārslēdzos. Bija tik interesanti! Un jau vēlāk, kaut kad vidusskolas beigās, es pirmo reizi mūžā aizgāju uz Marka Rotko izstādi. Nē, es biju redzējusi tās kartītes, teicu, ka tas ir pilnīgs, piedodiet, atvainojiet, sūds. Kaut kādi lieli laukumi... Bet es atceros to sajūtu, kad nostājos bildes priekšā un man bija pilnīga neizpratne par to, kas ar mani notiek. Skudriņas iet… Pēc tam nevarēju sadzīvot ar faktu, ka nevienam nevaru to izstāstīt – kur tur ir tā jēga, kāpēc? Un tomēr – tajā brīdī apjautu, ka esmu piedzīvojusi kaut ko jēgpilnu. Vārdos neaprakstāmu. Domāju, ka no turienes tad arī izauga mana interese par mākslu.
Laima Ruduša: Jo tu pati biji tā atklājēja?
Linda Vigdorčika: Jā, ar ģimeni mēs vairāk gājām uz teātri un koncertiem. Varbūt tā bija daudziem, jo mākslai bija tāds kā, nezinu, augstāks statuss? Nevarētu teikt, ka es līdz kādiem gadiem septiņpadsmit daudz ko zināju, varbūt vienīgi Miervaldi Poli...
Laima Ruduša: Te mēs uzduramies riebumam, kas parādījās skolā. Mēs pret to bieži vien cīnāmies, arī darbojoties ar bērniem, kas nāk uz izglītības programmām. Skolās to māca pēc vienas sistēmas, bet mākslas centrā to dara citādi.
Jānis Znotiņš: Arī teātrī var traumēt ātri – pirms izpratne un mīlestība paspēj rasties. Pavisam vienkārša lieta. Es esmu novērojis, ka vecāki ved uz teātri arvien jaunākus bērnus, viņi ir pārliecināti, ka bērnam ļoti ātri jākļūst par intelektuāli, momentā, un tas noteikti ir jādara jau viena divu gadu vecumā, citādi viņš būs nekam nederīgs pilsonis. Ir arī tādas galējības, un tad var gadīties, ka bērns nobīstas no tā, ka aktieris skaļi runā. Viss. Ar to viss beidzas, sākas riebums. Tas ir neapzināti. Viena mikrolieta var sabojāt visu pārējo, un tad tu mokies desmit, piecpadsmit gadus, līdz tas jaunietis pieaug, un tad viņš varbūt...
Laima Ruduša: Iet uz terapiju. (Visi smejas.)
Jānis Znotiņš: Jā, bet tā ir. Ir daudz tādu stāstu.
Jānis Taurens: Vienā bezmiega naktī Pāvilostā sāku domāt par visiem šiem vārdiem: "mīlēt", "māksla" utt. Sapratu, ka īsā sarunā nevar ar to pilnībā tikt skaidrībā , bet svarīga ir saistība ar noteiktu lietojumu, pieredzi. Es mīlu mūziku, klausījos ierakstus, kad pieskatīju savus bērnus, kamēr viņi bija mazi. Kas viņiem palicis, nosēdies valodas lietojumā? Teiksim, Bēthovens. "Mīlu Bēthovenu" vai "patīk Bēthovens" – lietojums ir atšķirīgs, ja to saka mana meita vai es, – es tādus apzīmējumus nelietotu. Taču tā ir mūzika, mūzika skan mašīnā, veikalā, fonā, uz to reaģē ar "patīk", "nepatīk".
Ar mākslu ir citādi. Tur ir vērojuma moments. Bet rodas vēl sarežģītāks jautājums – par kādu mākslu runājam? Es pieņemu, ka tā ir laikmetīgā māksla, un tā nav nodalīta no teātra, performances, līdzdalības mākslas, līdz ar to – arī no mūzikas. Tomēr šajā gadījumā bērns ar nolūku jāaizved uz kādu laukumu, kur notiek performance, – "Kim?" centru vai kādu citu izstāžu zāli. Un tur tad notiek – iesaistīšanās vai neiesaistīšanās. Ir pilnīgi citādi, teiksim, ja aizved uz muzeju, kur Sezāna āboli uzgleznoti, un ko tad viņam tur vajadzēs stāstīt…
Nē. Tā nav tā māksla, kas uzrunās, jo stāstīt par kaut kādām tonālām attiecībām un kompozīciju – nu, tas neder. Daļa laikmetīgās mākslas – un kāpēc viņa vispār ir vajadzīga? – kaut kādā ziņā tas ir noslēpums, bet tā ir sociāli uzrunājoša. Un es domāju, ka tas bērnus aizskar. Protams, ir nozīme tam, kādā ģimenē viņi aug, vai viņiem ir personīgā pieredze.
Man mākslas pieredze sākās pilnīgi citādi. Mani aizveda uz izstādi – tas laikam bija kāds amerikāņu miljonārs, varētu būt Hammers, kura kolekcija bija izstādīta Aizrobežu mākslas muzejā. Personīgajā mitoloģijā es biju pirmajā klasē, bet spriežu, ka patiesībā tas bija drusku vēlāk. Tur bija Van Goga un impresionistu oriģināli, un uz mani tieši Van Goga triepieni atstāja iespaidu, visas gleznas pierakstīju savā dienasgrāmatā. Man likās, ka tas ir tas augstākais... Un tajā laikā apkārt bija viss sešdesmito gadu konceptuālisms, bet šeit, protams, par to neko nezināja. Bērnam uzskati mēdz būt ļoti iesīkstējuši. Man arī kādreiz likās, ka Mālers un Brukners vairs nav mūzika. Bet Bēthovens – vēl bija. Tad sāku mācīties klavieres, un klavierskolotāja man iedeva Debisī gabaliņus bērniem, Prokofjevu un citus, paplašināja izpratni. Kas tad īstenībā ir tie bērni, kas ir izglītības programmā, jau atvesti uz "Kim?"? Ir arī pavisam citi, kuri netiek vesti nekur. Un tad bērni, kas dzīvo Krāslavā vai vēl kaut kur lauku mājās...
Laima Ruduša: Es bieži esmu sastapusies ar pieaugušajiem, kas baidās no grūti saprotamas mākslas. Ar bērniem ir vieglāk uzsākt sarunu, jo viņi nenāk ar tāda veida aizspriedumiem. Cik būtiska ir mākslas institūciju sociālā loma? Cik būtiski ir domāt par bērniem kā auditorijas daļu?
Ieva Kraule-Kūna: Galerijas "427" kontekstā bērns tomēr visdrīzāk neietilpst auditorijā. Atgriežoties pie iepriekšējā jautājuma – man pašai nav bijusi trauma no skolas, arī mana mamma pasniedza zīmēšanu – viņa bija tāda mierīga zīmēšanas skolotāja, bez patriotiskām, smagām tēmām, nemocīja bērnus. Bet es mācījos pie ļoti ekstravagantas skolotājas. Viņai bija spalvainas kājas, baltas platformenes, tīkliņzeķes, viņa vienmēr smirdēja pēc alkohola, un viņai bija boifrends no grupas "Labvēlīgais tips". Ja būtu saskārusies tikai ar viņu, es visdrīzāk šeit nesēdētu. Bet bija mazliet citādi – es augu, šķirstot mākslas grāmatas kā bilžu grāmatas, man tās ļoti patika. Un mājās neviens nemēģināja mani mācīt. Interese radās likumsakarīgi. Es zināju, ka tas viss pastāv, man tas patika, bildes bija smukas, tad es augu un man sāka interesēt kaut kas mazliet vairāk, varbūt mazliet sarežģītāks. Tāpat kā ar mūziku – pie tā pierod.
Bet "427" tomēr ir tajā zonā, kur mēs varam runāt par pusaudžiem, nevis par maziem bērniem. Varbūt kāda atsevišķa izstāde, bet kopumā tomēr ne. Man kā mātei pirmā izvēle nebūtu vest bērnu uz izstādi par mākslinieku dzīves izlaidību kaut kādā kambarī ar matiem un tā... Bet tas – man personīgi. Varbūt citam tā nešķiet, es nesaku, ka to nedrīkst.
Tur nekad nav bijusi izglītības programma – ne bērniem, ne pensionāriem. Es domāju, ka tieši satura dēļ. "Kim?" stāsts ir mazliet atšķirīgs. Ir ļoti labi, ka tās programmas ir, tās ir vajadzīgas, jo ne jau visiem mājās ir mākslas grāmatas. Un mākslinieki vienmēr sūdzas par to, ka ir tas neizglītotais skatītājs, kas saka: viss ir slikti un mākslu nevajag, tas viss nav saprotams un pieņemams. Es domāju, ka saknes stiepjas bērnībā, kurā nav bijusi saskare: tu varbūt esi dzirdējis no vecākiem, ka māksla ir kaut kas elitārs un uz tevi neattiecas, un tad tu nemaz vairs negribi neko redzēt – pat tad, ja varētu arī uztvert un atrast kaut ko sev interesantu. Bet ar tām programmām ir tā – ja tu bērnu uz turieni aizved un viņš jau ir iepazinis to kā normālu un varbūt pat interesantu lietu, tad vēlāk, kad bērns ir paaudzies, viņš, iespējams, var viegli uztvert arī stipri smagu vai sarežģītu materiālu.
Jānis Taurens: Tas ir atkarīgs arī no konkrēta darba. Es atceros: meitai bija pieci gadi, un Venēcijas biennālē bija viens darbs – video par mākslīgo pērļu audzētājiem, bet tāda pilnīgi sirreāla videoinstalācija. Tā turpinājās divdesmit minūtes, kas man šķita ļoti garas. Viņa noskatījās visu un gribēja skatīties vēl. Pievilka. Varbūt viņa tobrīd neuztvēra sociālo vēstījumu, bet gan formu. Vai RIXC izstādē – es apmēram zināju, kas tur būs, aizgāju ar trīsgadīgo dēlu. Vienā darbā tur ir kuģa modelis – tas viss ir par zaļo domāšanu un ekoloģiju – bet viņam tā ir mazā mašīnīte, kas Manhetenā brauc starp lielajām un pūš krāsainus dūmus, nu, super! Tādā veidā bērni spēj uztvert to, kas notiek tādā nosacīti nopietnā līmenī, kurā koncepcija ir svarīga, un arī trīsgadnieks tur kaut ko atrod. Un tad nu izglītības programmas vadītāji var paskatīties – ja izstādē ir tādi darbi, var turp vest arī bērnudārza grupu. Pateikt vienu frāzi, kā tas ir tajā pārblīvētajā un piesārņotajā Manhetenā, kur tās mašīnas brauc.
Ieva Kraule-Kūna: Svarīgi arī viņus nemocīt, nemēģināt trīsgadniekam izskaidrot to, ko vidusskolēnam varbūt ar pūlēm var mēģināt iestāstīt. Tas ir normāli, ka mazais vēl daudz ko nezina par konkrētām tēmām.
Jānis Taurens: Jā, bet dēlam, piemēram, tajā pašā "RIXC" ļoti patika arī daļa, kur visi sēž spilvenos un ir dzirdamas tikai lietus meža skaņas. Viņš varēja tur ilgi sēdēt, ilgāk nekā, teiksim, tādi pusaudži, kuri paskatās – nekā nav – un aiziet. Tāds mazs bērns ir it kā nepiemērots konceptuālas izstādes apstākļiem, bet pēkšņi ir arī ļoti jūtīgs pret kādu darbu, ilgstoši var vāļāties pa spilveniem, klausīties. Man liekas, ka pie katra darba ir ļoti fleksibli jāreaģē – jāstāsta, jāskaidro, jāpievērš uzmanība kaut kam. Un šī izstāde ir lieliska tādiem, kas nekad laikmetīgo mākslu nav redzējuši – tieši viņi tur varētu atrast savu interesi.
Laima Ruduša: Mēs varētu parunāt arī par to, kā bērni tiek iesaistīti pašā procesā. Rasa, tu minēji, ka bērnus arī glezno.
Rasa Jansone: Es sāku gleznot bērnus tāpēc, ka pirms tam gleznoju viņu mammas. Doma bija tieši par to, par ko pirms tam runājām, – kas vispār tevi kā bērnu piesaista mākslai. Un tā ir visos laikos. Es izaugu, piemēram, Padomju Savienībā, ģimenē, kur neviens par mākslu nerunāja. Kaut kādu interesi vai tiekšanos pēc mākslas var radīt arī riebums pret to vai aktīva nepatika. Varbūt tev nepatīk, kā tev stāsta par mākslu, un tad tu ej un izdomā pats savu stāstu. Piemēram, par ļoti vecu mākslu, autoriem, kas jau sen ir miruši. Nu, lūk, un tad es gribēju fiziski brutāli skaistajai Madonnai to bērnu noraut nost. Mēs visi zinām, cik skaista ir Madonna, un viņa patiešām ir skaista, un arī tas bērns – viņš patiešām ir skaists.
Jānis Taurens: Un nekad neraud.
Rasa Jansone: Un viņš nekad neraud, vienmēr smaida. Man ļoti patīk Renesanse. Visi, kas studējuši mākslu, patiešām zina, cik tās gleznas ir brīnišķīgas. Bet man vajadzēja noraut to bērnu nost, lai parādītu citu Madonnas pusi, kas ir tas "Madonnas trakums". Un to sēriju es nosaucu par "Barošanas miglu", jo sieviete ar mazo bērnu ir miglā. Atceros, kad Rasma bija pavisam maza, notika pirmais "Survival Kit", bija krīze, un darbi tika izstādīti Čaka ielas pamestajos veikalos. Viņa man karājās ķengursomā uz vēdera, un es tajā laikā jau biju profesionāla māksliniece, man bija notikušas personālizstādes utt. Atceros to šoka sajūtu – es nevaru pieslēgties darbiem, jo tajā laikā esmu pilnīgi akla. Esmu profesionāla māksliniece, eju paskatīties uz kolēģu darbiem, bet viņus neredzu, tāpēc ka man ir bērns un es visu laiku domāju, vai viņai nesalst, vai viņa negrib ēst, viņa tūlīt noteikti sāks raudāt…
Lūk, mammas – tā sērija bija par trakumu, un, manuprāt, tajā laikā, kad es uzsāku viņas gleznot, Latvijas mākslā par to neviens nerunāja. Tas bija protests. Arī bērnus es sāku gleznot tāpēc, ka tas bija protests. Es gribēju viņus uzgleznot citādi, nevis kā rozā eņģelīšus, kaut gan rozā krāsu izmantoju ļoti daudz. Tas bija nenormāli interesanti. Tie bija to mammu, tuvo cilvēku, manu draudzeņu bērni. Un viņi jau pirms tam visu zināja, jo bija klāt, kad gleznoju viņu mātes. Protams, viņiem nepatika, kā mātes ir uzgleznotas, jo viņas bija lielas, briesmīgas: kāpēc tik nesmuki, kāpēc tās gleznas ir nepabeigtas, un kas vispār notiek? Bet, kad viņi saprata, ka gribu gleznot viņus, momentā bērni sāka ar mani tirgoties, tas bija vājprātīgi. Protams, negleznoju no dzīviem modeļiem, es viņus fotografēju. Vispirms bija slēpšanās, izvairīšanās, ļoti daudzi gribēja fotografēties ar maskām. Tad nu es viņus arī uzgleznoju ar tām maskām. Daži no viņiem bija izstādes atklāšanā, un tur viņi bija tik priecīgi! Stāvēja pie lielajiem portretiem, ļāva, lai fotografē. Tad viņi bija procesā iekšā, ļoti lepni. Varbūt bērnam tā glezna arī līdz galam nepatīk, bet, vienalga, ir sajūsma par to, ka var stāvēt pie gleznas un teikt - tas esmu es!
Jānis Taurens: Viņš ir uzgleznots, bet simti citu nav, un tas ir kaut kas īpašs.
Rasa Jansone:Tas, ko redzu tagad, kad pagājuši jau vairāki gadi, – mammu psihofiziskais stāvoklis joprojām ir ļoti tuvs tam, ko uzgleznoju: ir palicis tas pats trakums, kaut arī bērni izauguši. Bet bērni tādā fiziskā tvērumā – tas piecgadīgais, četrgadīgais bērns bez priekšējā zoba, ko uzgleznoju, – viņu vairs nav. Manas māsīcas dēls tūlīt būs jauns vīrietis, bet es viņu pirms pāris gadiem uzgleznoju kā mazu bērniņu. Un šie bērnu portreti manās acīs apaug ar kaut ko tādu pilnīgi mītisku. Tā ir pasaule, kas ļoti lieliem soļiem attālinās no manis.
Laima Ruduša: Vai esi dzirdējusi reakcijas arī no citiem bērniem? Nevis no tiem, kas tika gleznoti, bet no tiem, kas nāca uz tavu izstādi kā apmeklētāji?
Rasa Jansone: Uz izstādes atklāšanu, protams, nāk ļoti tuvas, iesaistītas personas, un ir jau vēl atsevišķs stāsts par to, kas notiek ne tikai ar portretiem, bet ar jebkuru mākslas darbu, kad izstāde ir atklāta. Mākslinieka tur vairs nav, izstāžu zālē paliek tikai darbs. Un tāpēc vienmēr, vienmēr stāsts par mākslu būs ļoti svarīgs. Tikpat svarīgs kā pats mākslas darbs, fiziskais veidojums. Arī par veciem Velaskesa portretiem. Tu vari izstāstīt bērnam stāstu tā, ka viņam acis iemirdzas, un vari ar savu stāstu viņa uztverē mākslinieku norakt. Stāstīšanas spēja ir ļoti svarīga.
Laima Ruduša: Un kam tas būtu jādara?
Rasa Jansone: Par mākslu var labi pamācīt paši mākslinieki. Ne visi, protams, un ne visiem tas jādara, tas nav nekāds pienākums. Un mākslu vispār nevar iemācīt! Var ievest tajā trauslajā robežā, nenobiedēt, parādīt, ka pie otas ir vērts turēties, tā ir silta. Mākslinieki, manuprāt, ir labi pedagogi tāpēc, ka viņi paši dzīvo tajā šausmu stadijā, kurā nekas nesanāk. Un tas ir normāli – tev nesanāks. Šodien pasaulē, kurā tu gribi gleznot, pirms tevis ir gleznojis tas pats Velaskess, Rubenss utt. Tu visu laiku esi spiediena situācijā un skaidri to apzinies. Tas svarīgais brīdis, kad mākslinieks vai patiesa interese par mākslu var sākties, ir tad, kad tu saproti – tev nesanāk. Tā ir traģēdija, šausmīgs kritiens atpakaļ. Tieši tāpēc mākslinieks vienmēr būs ļoti jūtīgs pret mazo bērnu, kurš sēž pie galda un raud, viņš saka, ka nevar, viņam nesanāk, viņš nevar uzzīmēt.
Jānis Taurens: Bet, tikko bērns sāk iet bērnudārzā un viņam tur māca kaut ko zīmēt, māca, ka debesis ir zilas, saule dzeltena – tas ir šausmīgi, jo bērnam īstenībā viss sanāk. Tie, kas saka, ka nesanāk, ir vecāki vai apkārtējās vides uzspiestie priekšstati. Tāpat kā māksliniekiem – nu, nav tev sevi ar Velaskesu jāsalīdzina.
Rasa Jansone: Protams, māksliniekam arī ir uzspiesti priekšstati. Protams, mēs visi dzīvojam sistēmā, un tas ir loģiski, ka tevi spiež no visām pusēm. Bet, manuprāt, mākslinieks nebūs tas, kurš bērnam teiks, ka saule ir dzeltena un debesis zilas, un zāle zaļa.
Laima Ruduša: Es esmu strādājusi ar daudziem māksliniekiem, kuri vispār negrib neko teikt.
Rasa Jansone: Protams, tā ir svēta lieta, un mākslinieks var neteikt. Kad teicu, ka ir svarīgs stāsts par mākslu, tas nenozīmē, ka māksliniekam pašam obligāti jāstāsta par savu darbu. Nē, par viņu var runāt jebkurš, ja šis mākslas darbs ir izlikts publiskā vidē.
Jānis Taurens: Bet māksliniekam ir jāmāk arī runāt.
Rasa Jansone: Jā. Bet, ja viņš negrib, var nerunāt. Tās ir svētas tiesības, kuras es aizstāvēšu vienmēr. Lūk, mākslinieks vienmēr būs jūtīgs pret to bērnu, kaut kādu iekšējo sastingumu un izbīli, un viņš, manuprāt, centīsies panākt, lai bērns nebaidās.
Linda Vigdorčika: Es gribēju mazliet oponēt par to – man nešķiet, ka jebkurš var stāstīt bērnam par mākslu, ja tā ir izlikta publiski, jo es ar to ļoti daudz saskaros, piemēram, strādājot ar skolotājiem, kuri ir braukuši arī uz "Kim?". Mēs šad un tad organizējam tikšanās ar skolotājiem, kultūrpedagogiem, rādām mākslu, mēģinām vadīt tūres. Es atceros pirmo reizi, kad vadīju šādu pasākumu, – es biju diezgan lielā šokā par viņu reakciju. Bet es ļoti gribēju ar viņiem strādāt. Tagad ir zināms progress, es varu izstāstīt par vienu tikšanos, kas mums bija organizēta sadarbībā ar RIBOCA.
Bija atnākuši aptuveni deviņdesmit skolotāji, un, protams, man nav iespējas ar viņiem visiem izrunāties personīgi, bet pasākuma laikā parādījās problēma, par kuru pat nenojautu, jo nebiju par to lasījusi. Skolās, sākot ar septembri, ir jauns obligātais priekšmets – drāma. Un skolotāji pilnīgā izmisumā skatās uz mani un saka: bet es tak nezinu, ko darīt! Un man bail palika, iedomājies: bērns tagad pirmo reizi aizies uz drāmas stundu, kur skolotājs, kurš drāmu varbūt ieliks ļoti šaurā kategorijā, izdzīs to nabagu uz skatuves un teiks: tagad tēlo man kaut kādu drāmu... Man liekas, ka tas var atstāt nežēlīgākās sekas. Vienlaikus es priecājos par ideju: man šķiet, ka drāma ir vajadzīgs priekšmets skolā, es zinu, ka tas var būt ļoti pozitīvi. Bet man ir lielas aizdomas, ka mūsu skolotāji tam nav sagatavoti, un tāpat man ir aizdomas, ka skolotājiem ir vajadzīga palīdzība, lai runātu par laikmetīgo mākslu. Bieži vien viņi to interesi norok. Tāpēc es "Kim?" mēģināju ļoti intensīvi šo procesu virzīt – institūcijām ir svarīgi veidot izglītības programmas un ne jau tikai bērnu dēļ, tas ir darbs ar skolotājiem un skolām. Viņi var atnākt un pateikt: "Es nezinu, kā sākt, vai jūs varat man palīdzēt?" Vai kaut kā tamlīdzīgi, jo viņi visi saka: nu labi, tagad es "Google" ierakstīšu "drāma"... Kas no tā sanāks?
Jānis Znotiņš: Vai, piemēram, "laikmetīgā māksla". Interesanti klausīties – jūs stāstījāt par to, ka ir glezna, ir izstāde un tad mākslinieks aiziet prom. Man savukārt ir iespēja turpināt vērot sava mākslas darba sasaisti ar auditoriju, es pats spēlēju dažās savās izrādēs – varu pārbaudīt iedarbību uz konkrētu skatītāju.
Arī mani satrauc ziņas par drāmas mācīšanu – tvēriens un ātrums, ar kādu to grib iekļaut, ir bīstams. Pēc tam, kad bērni nonāk līdz bērnudārzam un skolām, ar viņiem kļūst grūti runāt, jo viņiem jau kaut kas tiek ieskrūvēts. Viņi sāk runāt rāmīšos, kaut kas tiek nogalināts jau pašā saknē. Par pārmaiņām – var saprast skolotāju šoku, viņi nav gatavi, ir visāda veida problēmas, it īpaši vecāka gadagājuma skolotājiem mēdz būt grūti mainīties. Jācer, ka nesanāks katastrofa, bet no otras puses – varbūt jālec iekšā, varbūt tur neko nevar zaudēt?
Ja es taisu izrādi bērniem, tad taisu tieši bērniem. Man tas sākās, kad pētīju vecuma grupu attīstības posmus un smadzeņu attīstību. Es ļoti rūpīgi pievēršu uzmanību tam, kuram vecuma posmam es taisu izrādi, jo ir pilnīgi skaidrs, ka bērni konkrētā vecumā spēj paņemt konkrētu lietu un ne vairāk.
Vecumā līdz kādiem trim četriem gadiem nevajag neko vairāk kā tikai krāsu plankumus, kas mainās, tiek radīta atmosfēra, un bērniem notiek brīnumi. Pats jocīgākais, ka tajā brīdī tu vairs nespēj neko kontrolēt – tikai redzi, kā viņš gūst, ir aizrāvies, viņam liekas interesanti. Bija viens tāds gadījums, ko visiem stāstu. Margo Zālīte pirms pāris gadiem taisīja nano-operu. Izcils uzstādījums – opera kvadrātmetrā bērniem, vecuma grupa 6+. Pirmajā rindā sēž sešgadnieki un arī vecāki bērni, ap desmit gadiem. Izrādē ir skaņas, dejotājas, kustības ir ļoti abstraktas, tiek runāts stāsts, viņas kaut kā rūc, līmē sev virsū spīdīgas uzlīmītes. Un var redzēt, ka tiem bērniem nepatīk, vecāki aizmugurē uzvelkas, saprot, ka atnākuši uz kaut ko jocīgu... Un es arī tur sēžu un domāju – kaut kas nav, bet mēģinu nepieiet tik kritiski. Kā profesionālis gribu saprast, kur tad ir problēma. Pēkšņi pamanu, ka otrajā rindā sēž mazāks puišelis. Skatos, ka viņš ir pilnībā saspringts, viņam kaut kas notiek daudz vairāk nekā visai pārējai auditorijai.
Izrāde beidzas, es eju pie viņa, gribu saprast, kas viņam patīk. Prasu – cik tev gadu? Četri. Nu, stāsti: kas patīk? Un tas ir baigi labi ar maziem bērniem – viņi stāsta. Pusaudži ne, bezcerīgs gadījums. Mazais sāk stāstīt – tur bija skaņas, tur bija krāsas, un tur bija tādi visādi... Stāsta par to, ko viņš pats ir redzējis, bet mēs nemaz neredzam. Pirms tam sakritības pēc biju dzirdējis lekciju par to, ko teātris var dot bērnam un ko bērns var dot teātrim. Tieši par to smadzeņu posmu attīstību. Un mazais man noskaita – krāsa, skaņa un kaut kādi objekti – tieši tos pašus atslēgvārdus kā pēc grāmatas! Te ir tas joks – izrādes veidotāji uzlika 6+, jo parasti teātrī visi baidās un liek pēc iespējas augstāku vecumu, jo domā, ka vecākie bērni iedziļināsies tajā lielajā domā. Bet šajā gadījumā tā ir nepareizi noteikta vecuma grupa. Un tas var izvērsties milzīgā katastrofā.
Jānis Taurens: Es arī esmu bijis uz tām izrādēm. Nekad nav tā, ka tur ir tikai viena vecuma grupa. Es aizeju ar diviem bērniem, vienam ir trīs, otram deviņi gadi. Aktieriem vajadzīgs ļoti liels improvizācijas talants, jo zālē ir, piemēram, divi vecāki zēni, kuri mēģina kaut ko iebilst, darboties pretī, – viņi ir bezmaz jāsavalda, lai izrāde notiktu. Un kāds mazais tikmēr drusku nobīstas.
Jānis Znotiņš: Tas ir pieredzes jautājums, jā. Jo diemžēl dzīve rāda, ka nav iespējams uztaisīt izrādi tikai, piemēram, piecgadniekiem. Pieredze šo to maina: piemēram, "Kaku un pavasari" esam nospēlējuši simt reižu, es esmu nospēlējis arī simtus citu izrāžu. Tur tā pieredze, protams, rodas, un tu uzreiz saproti – aha, sanākuši maziņie, jāspēlē jūtīgāk. Ja saproti, ka atnākuši razbainieki, ir skaidrs – var maukt uz pilnu klapi, ne viņi baidīsies, nekā.
Linda Vigdorčika: Bet tas ir baigi grūti! Es atceros, ka, taisot izglītības programmu "Kim?", es balstījos uz tiem dažādajiem vecumiem, un mums izglītības programma tāpēc bija diezgan smalki sadalīta: katram vecumam atbilstoši. Mani pilnīgi traku padarīja vecāki – atved trīsgadīgus uz viņiem domātu programmu, bet līdzi paņem vienpadsmitgadīgo māsu. Es uzreiz varu pateikt – māsai būs garlaicīgi. Tad nu gidiem teicu – aizmirstiet par to māsu, es tur neko nevaru izdarīt. Iedodiet kādu galerijas meiteni, kas iet viņai līdzi, bet es neredzu, kā starp tiem vecumiem improvizēt tā, lai uzķertu abus.
Patiesībā tas ir ļoti izplatīts – vecāki, piemēram, aizved bērnu uz performanci un viņiem pašiem jau slikti metas, bet trīsgadīgajam bērnam ir tik jautri, ka viņi izcieš visu performanci. Bērni ir daudz uzņēmīgāki. Par pusaudžiem – mums "Kim?" bija veids, kādā mēs ar viņiem sākām sarunu. Es ilgi meklēju metodes un beigās arī atradu. Piemēram, viņi ienāk izstādē, es saku – uztaisiet man mūzikas listi izstādei, ejiet pa darbiem un taisiet pleilisti! Un viņi iziet cauri visai izstādei, katram darbam atlasa kādu skaņdarbu. Protams, tas viss ir, tā mazliet smejoties, bet tad pēkšņi varu sākt ar viņiem runāt, jo pie viena darba vairāki apspriež, kāda dziesma ir atrasta. Un bieži vien viņiem sakrīt. Var jau būt, ka tam mūzikas gabalam patiesībā nav nekādas sasaistes ar mākslas darbu, bet tas ir izejas punkts, kurā var sākt runāt par emocijām: kāpēc tieši to mūziku, ko tas izraisa? Bet šī metode nestrādās sešpadsmitgadniekiem un nestrādās arī mazākiem bērniem. Tos vecumus var dalīt bezgalīgi smalki, tas ir mūžīgs un arī man joprojām neatrisināms uzdevums. Man ļoti patika, ka Helsinkos sadarbībā ar Kultūras ministriju notiek milzīgs projekts: līdzīgi kā mums "Skolas somā", viņi ved astotklasniekus uz Kiasmu skatīties speciāli sagatavotu programmu. Bet tā tiek mērķēta tikai uz vienu konkrētu klasi. Man likās ārkārtīgi fantastiski, ka var tā nokoncentrēties.
Rasa Jansone: Es mēdzu iet uz izstādēm ar savu meitu un māsīcas meitu. Attiecīgi desmit un vienpadsmit gadu. Viņas bija stāvā sajūsmā par RIBOCA. Mēs gājām vairākas reizes, izgājām visas lokācijas, es viņām lasīju priekšā tekstus no kataloga, viņas savā starpā sarunājās, fotografēja darbus. Tas viss beidzās ar to, ka māsīcas meita aizveda uz izstādi arī savu mammu un tēti. Tas reizēm darbojas arī otrādi. Man liekas, ka RIBOCAs veiksmes stāsts bija, ka meitenēm bija viegli pieslēgties instalācijām, kur var atpazīt kaut kādus priekšmetus. Sporta kvartālā bija instalācija no mazajām skandiņām, kurās skanēja teksti no e-pasta vēstuļu uzrunām. Viņām ļoti patika tas darbs. Bērni parasti pavelkas, kad ir kustīgs attēls, video. Protams, tas obligāti nenozīmē veiksmes stāstu: ja nepatīk, tad nepatīk. Bet tas izraisa drošības sajūtu, jo ir pazīstams. Bērni pazīst kustīgu attēlu, viņi visu laiku ir ar to kontaktā.
Ar glezniecību, protams, ir grūtāk. Kaut gan arī RIBOCAs laikā "Zuzeum" bija bulgāru mākslinieka gleznas – viņš bija sagleznojis ļoti drūmi, tur bija tādi mošķīgi attēli, ar ķēdēm apkarināti, viss bija baigi kruti, brīnišķīgas gleznas. Un viņas stāv pie tām gleznām un runājas – paskaties, tas ir Donalds Daks vai nav? Nē, man liekas, nav… Es domāju: ja mēs aizietu uz personālizstādi, kur ir tikai tā bulgāru mākslinieka gleznas, tas neietu cauri. Bet viņas bija iegājušas tajā kaifā, kad tu skrien no darba pie darba un runā, runā, runā par to. Viņas, sev par pārsteigumu, saprata, ka arī par gleznu ir iespējams sarunāties.
Laima Ruduša: Un atrada kaut kādus kopsaucējus ar savu dzīvi, un juta, ka arī viņām ir iespēja izteikties. Bet "Kim?" ir izjutis arī kritiku par to, ka ar izglītības programmu mēs it kā pazeminām vai primitivizējam mākslas darbu jēgu.
Jānis Znotiņš: No kuras puses šāda kritika?
Laima Ruduša: No mākslas pasaules pašas. Nevis no bērniem vai skolām, bet drīzāk no mākslas kritiķiem un pašiem māksliniekiem – ka mēs kaut kā pazeminām to valodu, kādā runā par mākslu.
Ieva Kraule-Kūna: Es varu iztēloties situāciju, kurā māksliniekam liekas, ka tagad būs jāvada bērniem nodarbība un viņš saka – nē! Negribas, un varbūt tiešām arī nevajag. Es iztēlojos to arī no mākslinieka puses. Daļa problēmas varētu būt spiediens, ka pašam ir jāorganizē pasākums un viņš varbūt nemaz nejūtas komfortabli, runājot par saviem darbiem.
Laima Ruduša: Bet ja iestāde pati veic to sarunu?
Jānis Taurens: Nu jā, un kuri tad ir tie kritiķi, kuriem tā augsto sfēru valoda jāpazemina... Es zinu kādus divus varbūt. Man pēkšņi ienāca prātā, ka īstenībā problēma nav ar bērniem, bet gan ar skolotājiem, varbūt ar vecākiem... Es neesmu vēl izlasījis, bet ir tāda grāmata "How to Talk to Children About Art". Izšķirstīju to un sapratu, ka šis izdevums ir domāts vecākiem, kas varbūt neko daudz nezina par mākslu, tas ir tāds kā iedrošinājums – vajag mēģināt darīt, piemērojoties vecumam, jāsāk ar to, ko pats labāk zina utt. Nevar visu zināt, bet mēģināt pavērt durvis... Acīmredzot jāapzinās, ka ir neliela daļa vecāku, kuri varētu mēģināt runāt ar bērniem par mākslu, nezinot, neesot mākslas vidē. Bet tas vienalga ir solis uz priekšu. Noteikti arī tie skolotāji un vecāki, kuri nezina, vienalga var mēģināt viņus drusku ieinteresēt... Tas ir grūtākais darbs – ar tiem pieaugušajiem, kuriem jau ir uzspiests noteikts priekšstatu rāmis. Bērni ir fleksiblāki.
Rasa Jansone: Kaut kādā ziņā manai meitai nav izvēles. Viņai ir jānāk man līdzi uz izstādēm. Un es jūtu, ka Rasmai tuvojas tas brīdis, kad viņa man pateiks: man tā māksla... Viņa jau tagad saka – mākslinieki, mammu, ir bomži!
Protams! Viņa redz to no iekšpuses, viņa redz, ka ir nenormētais darba laiks, redz izmisumu. Bet viņa redz arī prieka brīžus, kad man izdodas darbs un esmu ar mieru viņu vest uz IKEA. Mākslinieku bērniem ir totāli cita pieredze.
Laima Ruduša: Bet vai nav arī tā, ka ir vecāki, kas cenšas un ved bērnu, rāda klasisko glezniecību un fotografē bērnu pie darbiem, bet bērnam ģīmis ir briesmīgi savilkts un riebjas visas tās vecās gleznas. Bet šīs bildes bērnam tomēr paliek. Paiet laiks, un, iespējams, vienā brīdī viņam izrādās ļoti svarīgi, ka vecāki vai skolotājs ir vedis viņu pie mākslas. Viņam tobrīd māksla riebās, bija nesaprotama, bet no kaut kādas ļoti tālas nākotnes perspektīvas tas var izrādīsies svarīgi. Varbūt ir svarīgi arī, ka bērnam kaut kas izstādē nepatīk, ka viņš jūt pretestību.
Jānis Znotiņš: Te bija runa par Rotko kā iedvesmas avotu. Rotko, piemēram, pats ļoti daudz strādāja ar bērniem un ticēja, ka mākslas vēsturi nevajadzētu sākt mācīt no klasicisma, bet gan no modernisma.
Jānis Taurens: Vispār visu vajadzētu sākt ar mūsdienām, pēc tam tikai skatīties pagātnes virzienā.
Laima Ruduša: Tas ir milzīgs temats. Mēs ļoti vēlamies pāriet uz jaunajiem modeļiem un meklējam iedvesmu. Protams, jauns ritenis nav jāizgudro, mēs meklējam paraugu kaimiņvalstīs vai kaut kur apkārt. Tur programmas bieži sāk ar to, ka mākslas stundā skolā aplūko bērnam tobrīd aktuālo. Vajadzētu palīdzēt skaidrot procesus un lietas, kas notiek mūsdienās, kas pašiem bērniem ir svarīgi. Esmu runājusi ar daudziem skolotājiem – kas tad notiek vizuālās mākslas stundās? Tur nav nekā no, piemēram, multimedijiem, interneta, video u. c.
Linda Vigdorčika: Nesen piedalījos konferencē, kur prezentēja pētījumu par to, cik daudz jaunieši Latvijā izmanto sociālos medijus un internetu vispār. Rezultāti mani pārsteidza. Piemēram, vecumā no 9 līdz 16 gadiem, 20% jauniešu Youtube skatās vairāk nekā 5 stundas dienā, bet 38% – vismaz 3 stundas dienā. 78% izmanto Youtube katru dienu. Un dienā aizsūta 200 WhatsApp ziņas. Es palieku traka jau no desmit īsziņām, nezinu, kā viņi tiek galā ar 200. Konferencē stāstīja, ka viens puika esot bijis gandrīz sagrauts. Viņš saka – es gribu ārā no WhatsApp, bet nevaru: ja izslēgšos no čata, būšu ārā no visas sociālās komunikācijas. Turpat bija arī viena sieviete no Kalifornijas, kura stāstīja, ka viņi par šo problēmu runā jau sen. Skolā šai tēmai pieiet arī caur laikmetīgo mākslu. Mācās taisīt Youtube video, producēt, tur uzreiz nāk iekšā arī tā drāma – tas ir skolu sistēmā.
Laima Ruduša: Jāni, tu vienā intervijā teici, ka pilsētvidē un iekštelpās ir ļoti grūti atrast lietas, kas domātas tieši bērniem. Tu teici, ka bērnus neuztver kā līdzvērtīgu sabiedrības daļu.
Jānis Znotiņš: Tā doma bija par noklusēto uzstādījumu – lai bērni klusē līdz astoņpadsmit gadu vecumam. Tas, protams, lēnām mainās, un bērni arvien vairāk tiek uztverti kā līdzvērtīgi sarunu biedri, ar kuriem var runāt par viņiem svarīgām lietām. Par vides pieejamību – esmu braukājis Eiropā pa bērnu teātriem, un tur ir tik vienkāršas lietas, par kurām nekad nebiju iedomājies. Kas pērk biļetes bērnam? Vecāki, vai ne? Un viņiem ir arī visas ērtības. Bet Beļģijā, piemēram, blakus biļešu kasei ir noliktas kāpnītes bērniem. Tā ir ļoti skaista bilde: mamma pērk biļetes un bērns stāv vienā augstumā ar viņu.
Jānis Taurens: Padomju laikā visi slēdži bija augšā, bērniem nebija atļauts regulēt, kad ir ieslēgta elektrība.
Jānis Znotiņš: Tur arī visādas tādas idejas: tas durvju kliņķis tomēr varētu būt zemāk... Un vasaras festivālā mēs arī ar arhitektiem par to domājām – lai pilsētvide būtu bērniem labāk pieejama. Jo pilsēta šobrīd tomēr ir domāta lielajiem.
Jānis Taurens: Ja pabraukā ar ratiņiem, tad to ļoti labi jūt, it sevišķi tad, ja visu laiku ir jācilā. Tad tu jūti, ka ir grūti tikt veikalos un daudzviet citur.
Laima Ruduša: Nu jā, tiklīdz sāk risināt jautājumu par bērnu, tas automātiski aiziet līdz ratiņu stumdīšanai. Tam mazajam jau nekas no tā. Tas ir jautājums par to, kāda ir mūsu attieksme pret jaunajām mammām. Jo viņām jau tie rati jāstiepj.
Ieva Kraule-Kūna: Viņai ir jāsēž mājās.
Rasa Jansone: Lūk, šis ir ļoti svarīgs jautājums. Tagad ir tā – jābūt pateicīgai par to, ka tu esi Madonna, tagad muti ciet, audzini un strādā! Te mums visiem ir divi bērni, un bērni, protams, ir vajadzīgi. Par to vispār nav nekādu šaubu. Bet tas viss bieži paliek tikai uz mammas pleciem, un tas, lūk, nav godīgi. Un, ja vien tas nebūs vajadzīgs bērnam, viņa vairs neies ne uz izstādēm, ne kur citur.
Man ir ļoti lielisks stāsts. Mana draudzene ar divgadīgu meitiņu (viņas nedzīvo Rīgā) sakārto visu savu sarežģīto ikdienu tā, lai aizbrauktu uz Rīgu kopā ar bērnu uz pēdējo dienu Valsts mākslas muzejā, kur notiek jauno mākslinieču feministu izstāde "Euro Femmes". Viņa pērk biļeti, un muzeja cilvēks saka: "Bet jūs zināt, ka tur ir izstādīta pornogrāfija?" Draudzene ir lietas kursā, seko līdzi mākslas procesiem, pati ir beigusi Mākslas akadēmiju. Stāsta traģēdija nav tajā apstāklī, ka cilvēkam, kas strādā muzejā, liekas, ka tur izstādīta pornogrāfija. Viņš var domāt, ko grib. Bet traģēdija ir tajā apstāklī, ka jaunā mamma ir atnākusi uz drošu vietu skatīties izstādi par to, kas viņai ir svarīgi. Un parādās pretestība – sākas atkal stāsts par to, ka tev būs sēdēt mājās, visa uzmanība jāpievērš tikai bērnam, ko tu te vispār skraidi pa kaut kādām izstādēm, kur izstādīta pornogrāfija?
Jānis Taurens: Viņam vajadzēja piedāvāties bērnu pieskatīt.
Rasa Jansone: No vienas puses, tāds ļoti komisks, no otras puses, pilnīgi traģisks stāsts. Mākslas institūcijai ir jābūt vietai, kur māksla tiek atbalstīta, pasargāta, izstāstīta, kur tu kā skatītājs tiešām tiec gaidīts.
Laima Ruduša: Izstāžu zālē jau īstenībā strādā ar konceptu, kuru izstrādā mākslinieks, un tad institūcijai jāizdomā, kā par to runāt.
Ieva Kraule-Kūna: Par to var pabrīdināt daudzos dažādos veidos. Var izstāstīt tā, ka nevienu neapvaino. Pateikt, ka ir redzami kaili ķermeņi.
Rasa Jansone: "Izrādē smēķē." Bet tiešām – cik tālu mēs esam aizgājuši! Es pat nezinu, vai tās ir bailes no tā, ka kāds atnāks un pateiks – kāpēc tavā izrādē smēķē, tu mani indē! Drīzāk tā ir tāda atkratīšanās no liekā darba. Jo, protams, izstāstīt sešgadīgam, desmitgadīgam, pat četrpadsmit un sešpadsmitgadīgam bērnam stāstu par "Euro Femmes" – tas ir ļoti sarežģīts darbs. Tur jāieliek visi resursi, lai stāstu izstāstītu labi, nevienu pusi neaizvainojot. Ne skatītāju, ne mākslinieku. Drīzāk, manuprāt, uzraksts "Līdz 16 gadiem ieeja aizliegta" vai "Izstādē smēķē" ir nevis tāpēc, ka mums rūp, ka mūsu bērni saskatīsies pornogrāfiju vai sasmēķēsies, netiekot vēl paši pie fiziskas cigaretes, bet gan atkratīšanās no darba. Zem rūpēm par bērniem patiesībā tiek pabāzts apakšā ļoti daudz kas.
Jānis Taurens: Bet atbildību šajā gadījumā taču vecāki uzņemas. Es saku – ok, es zinu un uzskatu, ka manam bērnam...
Linda Vigdorčika: Man vecāki vairākkārt ir uzbrukuši par izstādes saturu. Ne obligāti par kailumu – nekad nevar zināt, pret ko vecākiem pēkšņi var rasties iebildumi.
Bet, manuprāt, šobrīd tā tiešām ir arī institūciju atbildība. Pie tam interese aug acīmredzami, brauc arvien vairāk bērnu, vecāku un skolu, un mēs vairs nevaram atļauties to attieksmi: šajā telpā jūs nerunāsiet, te ir jānāk uzvalkā... Es, protams, pārspīlēju, bet atsevišķi izteikumi man reizēm liek domāt, ka cilvēki joprojām īsti nesaprot, kāpēc tas institūcijai ir jāuzņemas, kāpēc institūcijai vispār vajag izglītības programmu.
Laima Ruduša: Mani ļoti iepriecina, ka jums visiem tas rūp. Man ļoti mīļa ir atsauksme no viena mazā "Kim?" apmeklētāja: "Es nezināju, ka manas smadzenes var kļūt tik lielas!" Man tas liekas brīnišķīgi.
Jānis Znotiņš: Nav nekā labāka par to, ka tu velti savu darbu bērniem. Tas ir tas, kas mani pašu vienmēr ir dzinis uz priekšu. Jau no agras jaunības es vienmēr esmu bijis diezgan revolucionāri noskaņots tips, ļoti ilgstoši biju pārliecināts, ka tikai ar dedzināšanu un sišanu var kaut ko mainīt. Tad, laikam ejot, pašam sevi meklējot – gan kā māksliniekam, gan kā tēvam un vīrietim – sapratu, ka to var izdarīt daudz gudrāk: dodot to labāko, ko varu. Es redzu, ka varu mainīt valsti un apkārtējo sabiedrību, lai tā būtu sakarīgāka.
Henriks Eliass Zēgners: Interesanti, jo tas taču pilnīgi maina mērķi un fokusu. Strādājot ar bērniem, tu domā – šito viņi sapratīs, šito ne, bet "pieaugušais" mākslinieks taisa izstādi, grāmatu vai izrādi ar domu, ka šī ir tikai viņa individuālā ekspresija. Dari ar to, ko gribi!
Jānis Znotiņš: Jā. Režisori bieži sev uzdod šos jautājumus, sevišķi tie, kas pirmo reizi strādā ar bērniem. Ir divi varianti. Vai nu tu zini vecuma grupu, ar kuru gribi strādāt, un saproti, kas viņiem ir vajadzīgs, vai, kā tu teici: "Man ir šitā lieta, kas no manis nāk ārā..." Jāsaprot, kam tas ir vajadzīgs.
Jānis Taurens: Bet ir neliela atšķirība, ja runā par vizuālo mākslu. Skaidrs, var taisīt izrādi bērniem, bet vizuālajā mākslā tā notiek reti. Drīzāk jebkurā mākslā var atrast ko tādu, kas derēs. Un tieši tur atkal parādās tas ļoti svarīgais elements – stāsts par mākslu.
Linda Vigdorčika: Es pēc kāda laika sapratu, ka jebkuru darbu var izstāstīt bērnam, visur ir kāds aspekts, caur kuru tu vari to paņemt. Bet interesantas ir tieši arī tās ar nolūku veidotās izstādes. Es tikko biju Tokijā, kur laikmetīgās mākslas muzejā bija izstāde, kas veltīta bērniem, saucās "Play". Viss lielais muzejs veltīts tikai šai izstādei. Pirmajā zālē ir milzīgas sienas, pa kurām var rāpties, otrajā zālē ir koka labirints, trešā zāle ir tāda kā milzu gulta, pa kuru var lēkāt un runāties, tad tur var mētāt pogas... Un vecāki ir stāvā sajūsmā, visiem baigi patīk tā izstāde. Kad gāju, bija bailīgi, domāju – nu, izstāde bērniem, kā to uztvers citi, kā to uztvers pieaugušais mākslinieks. Bet sarunas bija ārkārtīgi interesantas un jautājums par to, kam izstāde domāta, pilnībā pazuda. Tā ir laikmetīgās mākslas izstāde, un tur ir ļoti daudz, ko paņemt – visiem.
Jānis Taurens: Tāpat kā pedagoģiskie projekti līdzdalības mākslā, par ko raksta Klēra Bišofa. Mākslas darbs konkrētajā gadījumā ir process – darbs ar bērniem, kuriem ir sociālas problēmas ar uzvedību un tamlīdzīgi. Pēcāk dokumentācija un izstādes vizuālā forma ir tāda pievilkta, mazliet smieklīga. Šāds projekts ļoti nelielā mērā ir mākslas produkts, bet tam nav cita vārda. "Vizuālā māksla" pēdiņās.
Laima Ruduša: Tajā pašā Somijā arī ir līdzīgi lielajās institūcijās. Piemēram, var aiziet uz muzeju, bet tur tūres vada trīsgadnieki. Pilnīgi apgriež uztveri otrādi – kā iet un skatīties uz mākslu, klausīties par to, ko viņi redz. Arī "Kim?" nāk daudzas bērnu grupas, bērnudārzi atgriežas vēl un vēl, jo saprot, ka telpas ir tās pašas, bet iekšā katru reizi ir kaut kas cits. Bieži pieaugušie nemaz nedzird to, ko bērni par izstādēm domā. Un bērni patiesībā pieaugušajiem var daudz iemācīt, īpaši tiem, kam no laikmetīgās mākslas ir bail.
Linda Vigdorčika: Man bija tāds gadījums, kad uz "Kim?" atnāca viena sieviete. Viņa man saka: "Jā, man meita nāk mājās pēc skolas un saka: "Kims, kims, kims, kims," – un tad es nesaprotu, kas tas ir." Viņa nāca skatīties un kopš tās reizes diezgan regulāri parādās.
Tāpat mums ir arī senioru dienas. Es gribēju ieviest šo programmu, domājot par to, ko biju redzējusi Anglijā, kur mākslas institūcija funkcionē kā satikšanās vieta. Un tas viņiem ārkārtīgi daudz nozīmē. Protams, pirmajās senioru dienās visi sēdēja un klusēja, neteica ne vārda, jo ir ieaudzināts tas, ka nedrīkst izteikties – īpaši tad, ja kaut kas nepatīk. Un viņiem nepatika nekas, tāpēc viņi sēdēja un klusēja, līdz pamazām sāka atvērties un izteikt kritiku, sāka sarunas. Mums tur vienmēr ir tēja un cepumi, un tā cilvēks pamazām sāk justies iesaistīts pilsētas sociālajā dzīvē, jo kāds ar viņu runā. Un bērniem bieži vien ir tāpat. It sevišķi jauniešiem, kas nāk – piecpadsmitgadīgi, sešpadsmitgadīgi. Viņiem ļoti patīk, ja pajautā viedokli, parunā, uztver viņu kā inteliģentu cilvēku.
Rasa Jansone: Es strādāju porcelāna muzejā par muzejpedagoģi. Tur nāk ļoti dažāda vecuma bērni. Parasti viņi, protams, nāk ar mammu vai vecmāmiņu, ļoti reti nāk ar tēti. Es mēdzu papļāpāt ar kasierēm, viņas man ir stāstījušas, ka ģimenes modelis, kas Latvijā nāk apmeklēt izstādes, visbiežāk ir mamma, maza meitiņa, mazs bērniņš un vecmāmiņa. Tādai vajadzētu būt Latvijas ģimenes biļetei. Klasiskais uzstādījums, ka tu dabū atlaidi, ja ir mamma, tētis un divi bērni, nestrādā.
Tad atnāk tas mazais un mēģina darboties, bet viņš bieži ir sasprindzis, jo blakus sēž vecmāmiņa, kas saka: "Dari kārtīgi!" Ir dažādas metodes, kā es pret to cīnos. Uzskatu, ka šī cīņa ir svēta, jo māksla nav par kārtību, māksla ir par nekārtību un līdz galam. Lai vai kā, bērnam vienmēr ir liels pārsteigums, kad es saku – tagad, kad tu esi darbu beidzis, piemēram, flīzīti apgleznojis ar trafaretu palīdzību, paraksti savu darbu, uzraksti vārdu! "Ja?" viņi jautā. "Jā," es saku, "protams, tas ir autordarbs, tas ir tavs mākslas darbs, tu to izdarīji, tev ir jāuzliek savs paraksts." Viņi vienmēr ir tādā sajūsmā! Un es vienmēr ielieku to flīzi papīra maisiņā ar muzeja logo, viss, kā vajag, un saku – paldies par tavu darbu! Un bērns sāk starot vēl vairāk. Tā lieta jāuztver nopietni, jāpasaka paldies, jo tas ir viņa darbs. Pat ar manu trafaretu – tas ir un paliek viņa darbs, un tāds tas būs mūžīgi mūžos. Un, kad viņam pasaku paldies par to, viņš ir pārsteigts. Un tad arī vecmāmiņa ir pārsteigta.
Man gan jāpiebilst – par pedagogu, vecmāmiņu un cilvēku, kas stāsta par mākslu. Tā situācija patiesībā ir ļoti sarežģīta. Vecmāmiņa par to kārtību nešķendējas tāpēc, ka ir ļauna un grib kādu ierobežot. Nē! Viņa sabīstas. Arī es sabīstos situācijā, kad aizeju kaut kur, tur ir pedagogs, un viņš stāsta – ir tāda tehnika, zīmulis, ota, irbulītis, vienalga. Viņam ir jāizstāsta, viņam ir jārada karkass, kurā notiks darbība, jo citādi būs haoss. Ja tu neizvirzīsi kaut kādus noteikumus, nekas nenotiks. Bet tāpēc no tā pedagoga ir svarīgi sisties ārā, nevar vienkārši novālēt visu informāciju. Stinguma stāvoklis patiesībā sākuma punktā ir neizbēgams. Tu sākumā nobīsties automātiski. Tagad te mācīs, kā mīlēt mākslu, kas ir laba māksla... Bet, ja mākslas stāstītājs no tā var kaut kā izsisties ārā, par to pajokot, tad jau...
Henriks Eliass Zēgners: Varbūt vienā īsā replikā varam rezumēt. Tagad būs pirmais septembris, būs aplikāciju papīrs, plastilīns, "uztamborē man šalli", mātes "Google" meklēs kaut ko par akvareļiem. Ko jūs viņiem ieteiktu?
Jānis Taurens: Varētu pārfrāzēt joku, kas izskanēja: "Nevajag mācīt mākslu mīlēt, vajag iemācīt par mākslu jokot."
Ieva Kraule-Kūna: Es nekad neesmu bijusi no tiem māksliniekiem, kas kliedz, ka manas smalkās, augstās idejas tiks gāztas, ja tās mēģinās paskaidrot kādam maziņam skatītājam. Jautājums par plastilīnu un akvareļkrāsām – tas gan ir diezgan smags... Bet izskanēja piezīme – grūti iedomāties, ka vecāki, kas par mākslu neko daudz nezina, varētu mēģināt ar bērnu runāt par mākslu. Man liekas, ka īstenībā tas varētu būt tieši kaut kas ļoti labs. Abi mēģina kopā. Tas nav nemaz tik neiedomājami. Citur tā notiek – ja cilvēkam nav nekādas saiknes ar mākslu, viņš regulāri iet uz muzejiem kopā ar saviem bērniem, vecākiem, visi priecīgi skatās. Nevis baidās, bet skatās. It sevišķi ar maziem bērniem. Nu labi, varbūt piecpadsmitgadīgam ir jāsāk skaidrot bet trīsgadīgu bērnu var aizvest uz izstādi, nezinot pilnīgi neko. Var drošības pēc paskatīties, vai tur nav tās plikās tantes, ja pašam ir bail.
Tas, ko varu pateikt viennozīmīgi – pēdējie pētījumi liecina, ka vest bērnu uz kultūras pasākumiem ir ārkārtīgi svarīgi, it sevišķi mūsdienās. Tas veicina kritisko domāšanu, attīsta sociālās prasmes, empātiju. Es iesaku ticēt pētījumiem un iet skatīties kultūru.
Rasa Jansone: Mākslu mīlēt nevar iemācīt. Bet muzejs vai cita telpa, kurā tiek izstādīta māksla, ir interesanta vieta, kur atrasties kopā ar savu bērnu. Es pati jūtu, ka tas pašlaik Latvijā mainās. Kad es mācījos akadēmijā, mākslas vide bija ļoti noslēgta. Izstādes bija paredzētas māksliniekiem. Bet tagad tas ir radikāli mainījies. Piemēram, kartes "Survival Kit" izstādēs, kuras bērnam iedod pie ieejas ar uzdevumu, kuram viņš var sekot līdzi. Kaut kas tāds pirms piecpadsmit gadiem bija neiedomājams. Tagad Latvijā tas ir. Un tas jau ir milzīgs solis uz priekšu.
Jānis Znotiņš: Es tikai ieteiktu vecākiem ieklausīties savos bērnos no sirds, lai viņi nenonāk nepareizajos pulciņos un lai vecāki nemēģina piepildīt savus nepiepildītos sapņus caur saviem bērniem.
0