Rakstu sērijas "Sektas un traģiskā reliģija" pirmo daļu "Cēloņsakarības un risinājumi" lasi šeit.
Ikdienas sarunās par traģēdiju Pirmajā Jēzus evaņģēliskajā draudzē visai bieži izskan jautājumi – kāpēc tā notiek, kāpēc cilvēki pievienojas šādām reliģiskām grupām, kas viņus uz to mudina? Tas, kādā veidā cilvēks kļūst par reliģiozu būtni un kāpēc tieši par tādu, – jo diez vai mēs piedzimstam ar jau konkrētu reliģiozitāti – interesē visdažādākās zinātnieku grupas: sociologus, psihologus, reliģijpētniekus, teologus un daudzus citus.
Veidi, kādos indivīds pievēršas noteiktai reliģijai, mēdz būt visdažādākie – var gan piedzimt ģimenē, kas seko kādai konkrētai tradīcijai, gan konvertēties dzīves laikā, gan, protams, nodoties garīgiem meklējumiem visu mūžu – kāpēc ne? Cilvēks var arī nenonākt līdz interesei par reliģiju. Lai vai kāds būtu indivīda "reliģiozais virziens", ir būtiski atcerēties, ka šīs pārmaiņas nenotiek vakuumā – ticīgie cenšas atrast sev līdzīgos un tādējādi veidojas kopienas, kurās ticība tiek praktizēta. Baznīcu rašanās vai pazušana, atsevišķu konfesiju dibināšana un izzušana, jaunu reliģijas formu izveidošanās (arī jau nostabilizējušos grupu ietvaros) pieder pie meklējumu procesa. [1]
Iemesli, kāpēc cilvēki pievienojas vienai vai citai reliģiskai kustībai, gadu desmitiem ilgi bijuši arī psihologu redzeslokā. Protams, situācija vairs nav tāda, kāda tā bija astoņdesmitajos gados, kad Amerikas Psihiatru asociācijas izdevumā "Garīgo saslimšanu diagnostikas un statistikas rokasgrāmata" [2] piederība noteiktiem kultiem vai ar reliģiozitāti saistīts dzīvesveids tika uzskatīts par psiholoģiski neveselīgu praksi, bet jauno reliģisko kustību līderi – par paranoiskām personām. Tomēr attieksme pret jaunajām reliģiskajām kustībām joprojām nav viennozīmīga un daudzos pētījumos pret tām vērojama negatīva attieksme. Jaunās reliģiskās kustības mēdz definēt kā ļaunprātīgas un tādas, kas izmanto piespiedu varu ar pārmērīgu autoritāti; tiek norādīts, ka tajās praktizē smadzeņu skalošanu, hipnozi, ideoloģiski pārveido cilvēka domāšanu u. tml. Tāpat bieži sastopams viedoklis, ka šo kustību dalībnieki zaudē savu brīvību (tas daļēji atbilst konkrētām reliģiskām organizācijām, taču nav vispārināms apgalvojums), jo kustību līderi lieto visaptverošu kontroli, manipulējot ar cilvēkiem, lai noturētu tos savā organizācijā. Tomēr šādu pētījumu bāzi nereti veido intervijas tikai ar dažiem respondentiem. [3] Kādā 2000. gada pētījumā par jauno reliģisko kustību līderiem psihologi nonāca pie secinājuma, ka šiem līderiem ir tādas pašas iezīmes kā sērijveida slepkavām – viņus vada nenormālas alkas pēc varas un pārmērīga seksuālā dziņa. Protams, te jāatzīmē šādu pētījumu trūkums – piemēram, alkām pēc varas un seksuālajai dziņai nav strikti nosakāmu definētu robežu. [4]
Arī pētījumi, kas veltīti konkrētām jaunām reliģiskām kustībām, visbiežāk beigušies ar negatīviem rezultātiem. Lūk, populārs neveiksmīga pētījuma piemērs.
Solārā tempļa ordenis
Šī nelielā jaunā reliģiskā kustība tika dibināta Ženēvā 1984. gadā, bet tai, tāpat kā Pirmajai Jēzus evaņģēliskajai draudzei, ir senas saknes. [5] Ordeni dibināja ārsts–homeopāts Liks Žurē un Jaunā laikmeta (New Age) sludinātājs Žozefs Di Mambro. Šai reliģiskajai kustībai nebija noteiktu rakstu, taču Žurē bija publicējis grāmatu "Medicīna un apziņa", kas balstījās viņa lasītajās lekcijās, un audiokaseti "Dzīves fundamentālais laiks: nāve". 90. gadu sākumā no grupas, arī finansiāli, sāka attālināties vairāki reliģiskās kustības locekļi – viens no tiem bija Žurē dēls, kurš ne vien apšaubīja tēva "meistara" statusu, bet arī norādīja uz to, ka ceremoniju laikā demonstrētās garīgo fenomenu izpausmes ir viltotas [6], un runāja par to publiski. Solārā tempļa ordeņa mācība paredzēja, ka 90. gadu vidū Zemi piemeklēs milzīga katastrofa. Uz kritiku kustības līderi atbildēja, sākot gatavot grupu pārejai augstākajā garīgajā līmenī. 1994. gada 4.–5. oktobrī tika nogalināti vai pašnāvību izdarīja 53 Solārā tempļa ordeņa locekļi. Ēkas, kurās viņi nomira, tika aizdedzinātas. Vēl pēc gada pašnāvību izdarīja 16 jaunajai reliģiskajai kustībai piederīgie, bet 1997. gada martā bojā gāja vēl pieci. [7]
Padziļinātās intervijās ar šai grupai piederīgajiem pētniece Hanna Haiamsa (Hanna Hyams) secināja, ka viņiem raksturīga disociācija, proti, stāvoklis, kurā koordinēts aktivitāšu, domu, uzskatu un emociju kopums tiek nošķirts no indivīda personības un funkcionē neatkarīgi. Pētniece pieņēma, ka Solārā tempļa ordeņa sekotāji cieš no traumas un psihozes, taču neņēma vērā, ka šo traumu varētu būt izraisījusi notikusī masu pašnāvība un tās varētu būt tiešas sekas izdzīvojušo vilšanās un sēru sajūtai. Haiamsa vispārināja pētījumu uz visu jauno reliģisko kustību locekļiem, uzskatot, ka šiem cilvēkiem jau pirms tam bijušas problēmas ar piesaisti, neapmierinātas emocionālās vajadzības, vainas un kauna izjūta. [8] Lieki piebilst, ka šādi vispārinājumi nepalīdz – tā kā šis nav vienīgais tāda tipa zinātniskais apcerējums (pētīti arī Mūna sekotāji un citas jaunās reliģiskās kustības), tas vedina pie viena secinājuma: nav iespējams radīt potenciālā konvertīta psiholoģisko portretu, jo pētnieki visbiežāk strādā ar cilvēkiem, kas šo grupu jau pametuši vai, kā šajā gadījumā, pārdzīvojuši savas ticības krīzi.
Līderim ir nozīme
Teju jebkurā reliģiskā organizācijā viens no galvenajiem aspektiem ir līdera harisma. Spilgtus piemērus var atrast arī Latvijas lielajās konfesijās (minot kaut vai tikai dažus vārdus, kā Juris Rubenis, Ilmārs Tolstovs, Juris Cālītis u. tml.). Jaunās reliģiskās kustības nav nekāds izņēmums, un tieši līderis ir atbildīgs par doktrīnas interpretāciju (vai pašu doktrīnu), kā arī par šīs interpretācijas sekām.
Spilgts piemērs ir Tautas templis un Džims Džounss. 20. gadsimta 50. gados Indianopolisā, ASV, Džounss sāka pulcēt neformālu draudzi. Tās galvenās idejas – ideāla sabiedrība, kura spētu pārvarēt ļaunumu, ko nodara rasisms un nabadzība. 1960. gadā draudze pievienojās kristīgajai baznīcai (Kristus mācekļiem, plašai protestantu grupai, kas ASV pastāv kopš 19. gadsimta), un 1964. gadā Džounss tika ordinēts par mācītāju. Gadu vēlāk viņš brīdināja, ka gaidāms nukleārais holokausts, un organizācija pārcēlās uz Kaliforniju, kur draudzes locekļi aktīvi iesaistījās gan reliģiskajā, gan politiskajā dzīvē. Draudzes atzari tika nodibināti Sanfrancisko un Losandželosā, bet 1974. gadā tika izveidota uz lauksaimniecību balstītā Džounstouna. [9]
Lai arī pats Džounss bija baltais, viņa doktrīnas interpretācija jeb "sociālais apustulisms" bija mikslis starp marksistisko "atbrīvošanās teoloģiju", dziedināšanu ticībā un entuziastisku lūgšanās veidu, kurš bija īpaši izplatīts melnādaino draudzēs. [10] Par zināma veida inovāciju, kas nav raksturīga lielajām kristīgajām konfesijām, pētnieki uzskata Džounsa aizvien pieaugošo vēlmi tapt dievišķotam. Ņemot vērā toreizējo nedrošo politisko, ekonomisko un sociālo situāciju, arī daudzi ekonomiskajā un sociālajā situācijā cietušie draudzes locekļi tiecās piešķirt Džounsam mesijas statusu. Viņš neiebilda. [11]
Pamazām presē parādījās ziņas, ka Tautas templī notiek finanšu mahinācijas un tās locekļi tiek fiziski ietekmēti. 1977. gadā Džounss kopā ar simtiem ticīgo devās uz Džounstounu. Pēc gada, 1978. gada 18. novembrī, kopā ar ASV kongresmeni Leo Dž. Raienu Džounstounā ieradās grupa bijušo Tautas tempļa locekļu, kuri bija noraizējušies par saviem tuviniekiem, kas tur apmetušies. Lai arī pati vizīte noritēja labi, neskaidru iemeslu dēļ Raiens un viņa pavadoņi tika nogalināti atpakaļceļā uz lidostu. Drīz pēc tam lielākā daļa Džounstounas iemītnieku izdarīja masveida pašnāvību, iedzerot ar cianīdu saindētu dzērienu, bet pārējie tika nošauti. [12] Pavisam Džounstounā bojā gāja 918 cilvēki, tostarp arī pats Tautas tempļa līderis, kurš, visticamāk, nošāvās.
Harisma šajā gadījumā nav cilvēka rakstura iezīme vien. Reliģiskie rituāli nereti tiek konstruēti tā, lai darītu ciešākas harismātiskā līdera un viņa sekotāju attiecības – tiek izmantota kombinācija, ko veido mūzika, lūgšanas, kur līderis darbojas kā starpnieks starp draudzi un dievišķo, sprediķošana. Piedalīties šādā rituālā (jeb dievkalpojumā) nozīmē atrasties pozīcijā, kur iespējams izjust līdera harismātisko ietekmi. Turklāt, ja sekotāji pieņēmuši līdera pozīciju, visbiežāk tiks sagaidītas arī noteiktas pravietiskas darbības un pat brīnumi – jo tie varētu norādīt uz cerību, ka līdzšinējās, dzīves likstu sagādātās nestabilitātes un neparedzamības vietā iestāsies jauna kārtība. Bīstamība parādās brīdī, kad līderis sajūt, ka viņa harisma vairs "nestrādā" un negūst savu sekotāju apstiprinājumu – šādi autoritāte visbiežāk tiek zaudēta. Harismātiska organizācija un autoritāte ir atkarīga gan no sekotāju reakcijas (kur līdera teiktais ir likums), gan arī no paša līdera, bet nekad – tikai no viena. [13] Vēlākajos gados daudz pētīta arī Džima Džounsa personība, atklājot tajā, piemēram, paranojas iezīmes, un Džounstounas traģēdijas izpēte joprojām turpinās, bet Džounss mediju izpratnē kļuvis par ļaunā reliģiskā līdera iemiesojumu.
Protams, ne vienmēr harismātisks līderis nozīmē traģēdiju – piemēram, kādā 90. gadu sākumā veiktā pētījumā par Bhagvana Šrī Radžnīša (1931–1990) jeb Ošo sekotājiem tika secināts – nav nekāda iemesla uzskatīt, ka viņiem būtu kādas garīgas problēmas vai arī ka tādas būtu radušās, esot minētajā kustībā; šis pētījums neapstiprināja tēzi, ka jauno reliģisko kustību locekļi būtu lētticīgi vai viegli manipulējami. Tiesa, ir arī pētījumi ar mazāk optimistiskiem rezultātiem – 80. gadu vidū pētnieku grupa Vācijā secināja, ka no aptaujātajiem Ošo sekotājiem vienai trešdaļai piemīt depresīvas personības iezīmes, kas mijas ar eiforiju, otrai – histēriskas personības iezīmes, bet trešā daļa bija "psiholoģiski nelaipni". Pētot cilvēku pievēršanos Ošo, tika secināts, ka pievienoties šai kustībai ļaudis pamudinājusi narcistiska disfunkcija, spēcīgs superego, histēriskas vai depresīvas tendences vai psihosomatiskas sūdzības. [14]
Skaidras atbildes nav
Mēģinot ieviest skaidrību pretrunīgajos pētījumos, kas tiecas portretēt iespējamo jauno reliģisko kustību adeptus, jānorāda uz vairākiem punktiem: pirmkārt, trūkst pētījumu, kas salīdzinātu grupas un cilvēka psiholoģisko stāvokli pirms pievēršanās kādai jaunai reliģiskai kustībai, – pat ja indivīdam piemīt kāda psihopatoloģija, nav iespējams noteikt, vai tā bijusi manāma pirms pievēršanās šai ticības formai vai radusies, esot reliģiskajā grupā. Otrkārt, jāņem vērā tas, ka joprojām trūkst standartizētu mēru, ar kuriem psiholoģiski varētu izmērīt, teiksim, reliģiozitātes "normalitāti". Treškārt, noteiktus psiholoģiskus sindromus nereti var izraisīt arī indivīda aiziešana no grupas.
Tādēļ jebkādi secinājumi par jauno reliģisko kustību sekotājiem visdrīzāk būs diskutabli – nav iespējams izpētīt indivīda psiholoģisko stāvokli pirms konvertācijas, turklāt tad būtu jāņem vērā gan cilvēka garīgā veselība un stabilitāte, gan ģimenes, sociālie un ekonomiskie apstākļi, kas atšķiras ne vien dažādās valstīs, bet pat dažādās pilsētās. Pat pētot atšķirīgas reliģiskās kustības un tām piederīgos un salīdzinot rezultātus, tie var nebūt uzticami tieši individuālā faktora dēļ (un tikpat labi, piemēram, arī reliģisko grupu līderi saviem sekotājiem var norādīt, kā atbildēt uz pētnieku jautājumiem).
Lai kā mums gribētos pasargāt sevi un savus līdzcilvēkus no bīstamu jauno reliģisko kustību ietekmes, īstas garantijas nav. Spriežot pēc pētījumiem par jaunajām reliģiskajām kustībām, īpaši populāras tās kļūst ekonomisko krīžu laikos, taču arī personīgā krīzē cilvēki nereti meklē glābiņu reliģijā – un visbiežāk tieši tādā, kur ir spilgts, harismātisks līderis, kas sola jaunu kārtību un sniedz atbildes uz jautājumiem, nevis liek uzdot aizvien jaunus jautājumus, kuri padara grūtāku jau tā sarežģīto indivīda situāciju. Šis, manuprāt, ir iemesls, kāpēc nevajadzētu tiesāt vai saukt par tumsonīgu nevienu cilvēku, kas pievienojies jaunai reliģiskai kustībai – viņa patieso motivāciju mēs, visticamāk, nevaram uzzināt.
[1] Spilka, B. et al. The Psychology of Religion. An Empirical Approach. Guilford Press, 2003.
[2] American Psychiatric Association, Diagnostical and Statistical Manual of Mental Disorders, 3rd ed. Washington: American Psychiatric Association, 1987., p. 338.
[3] Saliba, John A. Psychology and the New Religious Movements, Oxford Handbook on New Religious Movements. Oxford University Press, 2005, p. 317–332.
[4] Turpat.
[5] Di Mambro saistību ar Rozes Krusta ordeni (jeb 12. gadsimtā dibinātā Templiešu ordeņa atjaunoto versiju) un ar šīs reliģiskās organizācijas vēsturi var padziļināti iepazīt šeit.
[6] Turpat.
[7] Solar Temple Order, pieejams: https://www.britannica.com/topic/Order-of-the-Solar-Temple, skatīts 09.01.2020.
[8] Saliba, John A. op. cit.
[9] People’s Temple, pieejams: https://www.britannica.com/topic/Peoples-Temple, skatīts 09.01.2020.
[10] Turpat.
[11] Hargrove, Barbara J. W. Jonestown and the Scientific Study of Religion, New Religious Movements, Mass Suicide and Peoples Temple, ed. Rebecca Moore & Fielding McGehee III, Studies in American Religion, Vol. 37, 1989, p. 24.
[12] People’s Temple, pieejams: https://www.britannica.com/topic/Peoples-Temple, skatīts 09.01.2020.
[13] Hargrove, Barbara J. W. p. 25.
[14] Saliba, John A. op. cit.
3