Reliģija
14.01.2020

Sektas un traģiskā reliģija. 1. daļa. Cēloņsakarības un risinājumi

Komentē
6
Saglabā

2019. gadā Latvijas mediju telpu pāršalca vēsts, ka maijā neasistētās dzemdībās mājās mirusi reliģiskās kustības "Pirmā evaņģēliskā Jēzus draudze" sekotāja. Kā liecina medijos atrodamā informācija, laikā, kad jaunajai sievietei sākās dzemdības, viņas vīrs, tēvs un reliģiskās draudzes, pie kuras ģimene piederēja, līdera sieva nolēma dzemdības pieņemt paši, lai arī nevienam no viņiem nebija medicīniskas izglītības [1]. Visas trīs personas tika apsūdzētas par neatļautu ārstniecību un cilvēka atstāšanu bez medicīniskās palīdzības (maksimālais sods ir brīvības atņemšana uz astoņiem gadiem). Tiesvedības process vēl turpinās, un profesionāļi prognozē, ka tas būs ilgs un smags [2].

"Satori" nav krimināltiesību ekspertu portāls un nav arī specializējies praktiskajā reliģijpētniecībā, taču šis gadījums izsauca gana ievērojamu rezonansi dažādos medijos un sociālo tīklu burbuļos – sabiedrība reaģēja atšķirīgi, nosodot reliģisko tumsonību kopumā, paužot sašutumu par konkrēto draudzi, aicinot nesekot maldu mācībām, atgriezties pie "īstās kristietības" un tamlīdzīgi. Tāpēc ar šīs rakstu sērijas palīdzību mēģināsim saprast dažus pamatjautājumus, kas saistās ar šādu reliģisku organizāciju darbību, izgaismojot jēdzienus, ar kuriem mēdz brīvi operēt mediji. Nedaudz – bet, cerams, svētīgi – paspekulēsim arī par iemesliem, kāpēc mēs, sabiedrība, joprojām mierīgi pieļaujam tādas traģēdijas, kuru fonā vīd reliģiskie apsvērumi, un, visbeidzot, centīsimies spert pirmos soļus virzienā uz diskusiju, kā šādus gadījumus turpmāk varētu mazināt (jo ir pilnīgi skaidrs, ka tur, kur ir cilvēki un reliģiozitāte, pilnībā no traģēdijām diez vai izdosies izvairīties).

Neapšaubāmi, šis ir viens – ne pirmais gadījums –, kad traģēdijas saistība ar reliģiozitāti ir skaidra un nepārprotama. Atgādināšu par citu notikumu – 1996. gadā slimnīcā mira 17 gadus veca jauniete. No asins pārliešanas toreiz atteicās gan pati paciente, gan viņas māte un draudzes locekļi – meitene piederēja pie Jehovas lieciniekiem, kuru reliģiskie uzskati asinspārliešanu aizliedz [3]. Un, protams, sašutuma pilnais sociālo tīklu jautājums: kā šādas jaunas reliģiskas kustības – sociālajos medijos nereti dēvētās par sektu – dibināšanu un pastāvēšanu pieļāva uzraudzītājiestādes?

Sekta, kults vai jauna reliģiskā kustība?

Lai korekti iedziļinātos jautājumos par reliģiozitāti un tās dažādajām formām, vispirms būtu noderīgi tikt galā ar terminoloģiju – par ko tad mēs te galu galā runājam? Cik pamatoti rīkojas mediji, kas ziņās Pirmo Jēzus evaņģēlisko draudzi nešaubīdamies dēvē par sektu?

Dažādos avotos tiek izmantoti atšķirīgi jēdzieni – "kults", "sekta", "draudze" un "jaunā reliģiskā kustība". Tomēr mūsdienās "kults" un "sekta" reliģijpētnieku vidē tiek uzskatīti par stereotipiskiem un nevēlamiem terminiem. Primāri tālab, ka dažādi mediji un sabiedrības grupas tiem piešķīruši negatīvu konotāciju. Sākotnēji reliģijpētniecībā šis jēdziens, protams, ticis lietots citā nozīmē.

Piemēram, vācu teologs un sociologs Ernsts Trelčs (Ernst Troeltsch, 1865–1923) definēja jēdzienu "baznīca" kā reliģisku grupu, kas integrējusies plašākā sabiedrībā. Trelčs kā tipisko pazīmi izcēla apstākli, ka tās sekotāji biežāk būs piedzimuši attiecīgās baznīcas ticībā, nevis konvertējušies tajā dzīves laikā.  Par sektu Trelčs uzskatīja reliģisku kustību, kuras dalībnieki ir šīs kustības pirmās paaudzes konverti. Ar vārdu "sekta" viņš apzīmē grupu, kas parasti ir atšķirīga no plašākas sabiedrības un var kritizēt "lielās baznīcas" kā pārāk pasaulīgas [4].

Sekojot Trelča tipoloģijai un to pārvērtējot, 20. gs. 40. gados Miltons Jingers (J. Milton Yinger) nelielas reliģiskas grupas, kurām ir kopīga reliģiska pieredze, bet kuras vēl nav strukturāli organizētas, sauca par kultiem [5]. Daži kulti izsīkst, bet citi pēc Trelča izmantotās definīcijas pārvēršas sektās [6].

Gan Trelča, gan Jingera definīcijas aizvien turējās kristīgo reliģisko kustību ietvaros, bet vārdu "sekta" kā neobligāti saistītu ar kristietību pārdefinēja Braiens R. Vilsons (Bryan R. Wilson). Viņaprāt, sektu iespējams definēt pēc tās mērķa, kas ir vienlaikus gan mazāk, gan vairāk ambiciozs, salīdzinot ar "valdošās baznīcas" mērķiem; tā necenšas iekļauties sabiedrībā, taču visbiežāk dziļi maina tai piederīgo dzīvi un sludina, ka šīs izmaiņas atstās nozīmīgu iespaidu uz sabiedrību kopumā.

Vēlākajos gados amerikāņu sociologi Rodnijs Stārks (Rodney Stark) un Viljams Beinbridžs (William Sims Bainbridge), sekojot Trelča definīcijai, par baznīcu dēvēja reliģisku grupu, kas pieņem sociālo vairākumu un sadarbojas ar to, bet par sektu – reliģisku grupu, kas ir naidīga vairumam vai veido ar to spriedzes pilnas attiecības. Tomēr vienā valstī un vienā laikā kāda grupa var tikt uzskatīta  vienlaikus par sektu, bet citā – par baznīcu (piemēram, Krišnas Apziņas biedrība hinduismā drīzāk atbildīs baznīcas definīcijai) [7].

Mūsdienās pieņemtais, plaši lietotais un, šķiet, korektākais un vispārīgākais apzīmējums ir "jauna reliģiskā kustība", ar to saprotot garīgās grupas vai reliģiskos novirzienus, kas kādā valstī vai reģionā atrodas ārpus dominējošo reliģiju un baznīcu ietekmes sfēras. Tās veido savu mācību, tām ir sava kulta prakse, un nereti ievērojama nozīme šajās kustībās ir to līderiem. Visbiežāk jauno reliģisko kustību līderi vēršas pret "oficiālās baznīcas" formālismu vai pārlieku liberalizāciju, cenšoties saglabāt konkrētas konservatīvās vērtības un piedāvājot alternatīvus garīguma veidus (kā tas ir arī, piemēram, Pirmās evaņģēliskās Jēzus draudzes gadījumā) [8].

Kas ir Pirmā evaņģēliskā Jēzus draudze?   

Visbiežāk jaunas reliģiskās kustības pasaulē veidojas apstākļos, kad "oficiālās reliģijas" vai nu izvēlas iet soli solī ar sabiedrību un demokratizēties, vai arī vairs nespēj apmierināt cilvēku reliģiskās vajadzības – piemēram, socializēšanos [9]. Jaunu reliģisku kustību veidošanās nebūt nav tikai 20. vai 21. gadsimta iezīme – tādas bijušas jau 19. gadsimtā un atsevišķas iezīmes varam saskatīt arī senāk (piemēram, reformācijas vēsturē, – lai arī reformācijas mērķi nebija dibināt jaunas, protestantiskas grupas, bet gan reformēt Romas Katoļu baznīcā pastāvošos noteikumus, tā tomēr vērsās pret valdošās baznīcas formālismu un degradāciju). Kā norāda reliģijpētnieks Valdis Tēraudkalns, "spriedze reliģisko grupu iekšienē un ar to saistītais sektu un baznīcu veidošanās process nav apstādināms, jo cilvēkam ir dažādi motīvi, kāpēc viņš izvēlas to vai citu reliģiju" [10].

Pirmā evaņģēliskā Jēzus draudze Latvijā reģistrēta 1996. gadā – deviņdesmitajos, kad pēc neatkarības atgūšanas dažādu kristietības novirzienu popularitāte bija visai ievērojama. Tomēr tās saknes meklējamas dziļākā pagātnē – māju draudžu kustībā, kas savukārt izauga no brāļu draudžu kustības, taču nav tieši saistītas ar to. Konkrēti kustības saknes sniedzas līdz pat 1899. gadam, kuru par savu aizsākumu uzskata Evaņģēliskā Jēzus draudze. Kā liecina Evaņģēliskās Jēzus draudzes mājaslapā atrodamā informācija, sākotnēji mājas draudzē bija apvienojušies 40 cilvēki, bet ar laiku to skaits pieaudzis līdz 200. Pirmā draudzes sapulce notika 1917. gadā, bet savus ziedu laikus tā piedzīvoja Latvijas pirmās brīvvalsts laikā. Tomēr jau trīsdesmitajos gados draudzē sākās iekšējas domstarpības, piemēram, par mākslas, izglītības, sporta u. tml. nozīmi tai piederīgo dzīvē. Uz savstarpējo nesaprašanos pamata tika iesniegtas sūdzības, un 1936. gadā draudzi slēdza. Pēc Latvijas atjaunošanas viena draudzes daļa 1991. gadā reģistrējās, lai legalizētu savu darbību, bet otra draudzes daļa reģistrējās 1996. gadā ar nosaukumu "Pirmā evaņģēliskā Jēzus draudze". Kā norādīts Evaņģēliskās Jēzus draudzes mājaslapā, abu draudžu daļām nav izdevies atjaunot kontaktu [11].

Te atļaušos uzsvērt trīs iemeslus, kāpēc, manuprāt, ir būtiski atcerēties, ka Evaņģēliskā Jēzus draudze un Pirmā evaņģēliskā Jēzus draudze nav viens un tas pats. Tie ir vienas kustības divi atzari, viens vairāk atvērts, otrs – noslēgts, un starp tiem ir būtiskas atšķirības [12]. Parastam vērotājam no malas tādu nav daudz, taču divas no atšķirībām ir pietiekami nozīmīgas, lai nekādā gadījumā neidentificētu šīs draudzes. Pirmkārt, Evaņģēliskās Jēzus draudzes dievkalpojumus var brīvi apmeklēt ikviens interesents – informācija par tiem pieejama draudzes mājaslapā. Informācija par Pirmās evaņģēliskās Jēzus draudzes dievkalpojumiem pieejama tikai šīs draudzes locekļiem. Otrkārt, Evaņģēliskajai Jēzus draudzei ir sava mājaslapa, kas liecina par attieksmi pret mūsdienu laikmetu (piemēram, interneta lietošanu). Pirmajai evaņģēliskajai Jēzus draudzei mājaslapas nav. Un, treškārt, Evaņģēliskās Jēzus draudzes mājaslapā brīvi pieejami arī tās statūti, un viens no punktiem akcentē, ka draudze "uzskata cilvēka dzīvību par neaizskaramu un veselība ir Dieva dāvana, kas jākopj un nedrīkst to tīši maitāt" [13]. Savukārt ar Pirmās evaņģēliskās Jēzus draudzes statūtiem iepazīties interneta vidē nav iespējams.

Kas nosaka reliģisko organizāciju darbību Latvijā?

Latvijā reliģisko organizāciju darbību un reģistrāciju nosaka Reliģisko organizāciju likums, kura mērķis ir "garantēt Latvijas iedzīvotājiem tiesības uz reliģijas brīvību, kas ietver tiesības brīvi noteikt savu attieksmi pret reliģiju, individuāli vai kopā ar citiem pievērsties kādai reliģijai vai nepievērsties nevienai no tām, brīvi mainīt savu reliģisko vai citu pārliecību, veikt reliģisko darbību, kā arī paust savu reliģisko pārliecību, ievērojot spēkā esošos likumdošanas aktus" [14].

Kā skaidro LU Teoloģijas fakultātes profesors, reliģiju pētnieks Valdis Tēraudkalns, faktiski reliģisku organizāciju var dibināt jebkurš pilngadīgs Latvijas pilsonis vai persona, kas ir reģistrēta Iedzīvotāju reģistrā, ja viņa mācībai ir vismaz 20 sekotāji un ja šīs organizācijas statūti atbilst likumā paredzētajām normām. Tas, protams, nav viss – šai organizācijai jāatbilst likuma prasībām, proti, jāatbilst kādam reliģijas novirzienam, kas ir pasaulē. Tāpat jaundibināto organizāciju izvērtē Tieslietu ministrijas eksperti un Drošības dienests, ņemot vērā, vai organizācijas paredzamajā darbībā nav kaut kas vērsts pret cilvēktiesībām, labklājību, tikumību un tamlīdzīgi. Te, protams, iezīmējas zināma problemātika, jo ir acīm redzami, ka, piemēram, jēdziena "tikumība" interpretācija būs atkarīga vien no eksperta izpratnes.

Eksperti, izvērtējot pieteikumus, vadās pēc jaunās reliģiskās kustības statūtiem, taču Latvijā nav pārraudzības iestādes, kas sekotu līdzi tam, vai reliģiskās kustības prakse atbilst statūtiem. Reliģiskās organizācijas gan reizi gadā iesniedz pārskatu, bet tas ir visai formāls un raksturo, piemēram, draudzes locekļu skaitu. Tēraudkalns uzskata, ka šādas pārraudzības iestādes izveidošana nozīmētu atgriešanos padomju režīmā, kad valsts kontrolēja reliģiskās organizācijas. Galu galā, tas būtu pretrunā ar demokrātiju, turklāt cilvēkiem taču ir pašiem sava galva uz pleciem, lai viņi spētu izvērtēt, kas notiek.  Šāds kontroles mehānisms nozīmētu reliģiskās brīvības ierobežošanu, turklāt visdrīzāk būtu pilnīgi bezjēdzīgs, jo reliģiskas organizācijas darbībā iedziļināties ir visai sarežģīti (piemēram, dievkalpojumos novērojamais ir vien aisberga redzamā daļa). Cits jautājums – kāda informācija, piemēram, par jaunajām reliģiskajām kustībām ir pieejama sabiedrībai kopumā un kāds ir mūsu zināšanu līmenis par tām.

Tēraudkalns uzskata, ka Pirmā evaņģēliskā Jēzus draudze visdrīzāk ir konservatīva evaņģelikāņu draudze, pret kuras statūtiem "uz papīra" droši vien nekādu iebildumu nevarētu būt, turklāt tai ir senas saknes māju draudžu kustībā, kas sākusies 19. gadsimtā. Māju draudzes tolaik iestājās pret to, ko uzskatīja par valdošās luterāņu baznīcas formālismu un stagnāciju, – cilvēki pulcējās uz lūgšanām un dievkalpojumiem mājās, protestējot pret baznīcas pārlieko vēsumu vai, teiksim, liberālismu. "Vakarēdienu arī bieži vien izdalīja ģimenēs, un tajā nav nekā radikāla – jā, tas ir konservatīvi, pārstāv konservatīvisma vērtības, taču nekā nelikumīga no paša sākuma tajā nav," uzsver Tēraudkalns. Viņš uzskata – problēma ir ar reliģisko kustību radikalizāciju (un te, starp citu, nav runa tikai par mazajām draudzēm, bet arī par t. s. "lielajām" konfesijām), kā arī ar to, ka cilvēki bieži vien burtiski uztver reliģijas atziņas vai izjūt milzīgu, nekritisku pietāti pret garīgajiem līderiem, un tas bieži vien noved pie ļoti traģiskām sekām. Liela problēma ir arī noslēgtības un slepenības plīvurs, kas nereti aizēno reliģiskās organizācijas iekšienē notiekošo. Tā piemēram, ja organizācijā ir kādas problēmas, par tām plašākai sabiedrībai tiek stāstīts nelabprāt vai netiek stāstīts vispār (vai, teiksim, stāstīt aizliedz organizācijas līderis), tādējādi kaitējot arī pašām organizācijām.

Atgriežoties pie definīcijas

Šādi gadījumi pasaulē, protams, nav nekāds jaunums – turklāt ne reizi vien radikālu un noslēgtu reliģisku kustību pastāvēšana beigusies arī ar masveida traģēdiju (Džonstaunā 1978. gadā bojā gāja vairāk nekā 900 cilvēku, Solārā tempļa ordeņa darbošanās Šveicē 1982. gadā veda nāvē vairāk nekā 60 cilvēku, un diemžēl reliģiju vēsturē šādu piemēru netrūkst). Ir vairākas būtiskas iezīmes, kas vieno šīs organizācijas, – tās ir ekskluzīvas, atrodas ārpus dominējošo reliģiju un baznīcu ietekmes sfēras vai vēršas pret dominējošajiem reliģiskajiem uzskatiem kā pārāk liberāliem un samaitātiem, turklāt tām ir harismātiski un diktatoriski līderi – šķiet, arī Jaunās evaņģēliskās Jēzus draudzes darbībā skaidri atklājas gan konkrētu konservatīvo vērtību saglabāšanas centieni, gan arī alternatīvu garīguma veidu piedāvājums. Lai arī šī organizācija nebūt nav dēvējama par jaunu un cilvēki tai pieder vairākās paaudzēs, pēc šiem kritērijiem tomēr tā vairāk atbilst jaunai reliģiskai kustībai, nevis kādai no valdošajiem kristietības virzieniem.

Jā, un vēl kas, iespējams, būtiskāks – kā liecinājuši bijušie Pirmās Jēzus evaņģēliskās draudzes locekļi, šī jaunā reliģiskā kustība sākusi kļūt arvien konservatīvāka pēc līdera maiņas 2015. gadā. Piemēram, līdz ar Jāņa Dāvida kļūšanu par līderi draudzes locekļiem vairs netiek ļauts strādāt – visu laiku šie cilvēki pavada draudzē, iztiekot no līdzekļiem, kas tiek iegūti no viņu īpašumu pārdošanas. Tiek kontrolētas arī draudzes locekļu laulības, spēkā ir dažādi reliģiskie sodi, piemēram, gavēšana [15].

Šādas kopienas veidošanās patiešām atgādina jauno reliģisko kustību vēsturē jau redzētos ļoti skumjos piemērus un liek uzdot divus no teologa puses patiešām retoriskus jautājumus – kādi likumu panti neļauj uz apsūdzēto sola nonākt pašam pravietim-vizionāram Dāvidam? Un vēl – kur, interesanti, mūsu valstī var vērsties cilvēki, kuri vēlas šādu organizāciju pamest, bet tās darbības dēļ palikuši bez naudas, bez mantas un bieži vien arī bez dzīvesvietas? 

 

[1] Par konkrēto gadījumu, kā arī draudzes bijušās locekles vēstījumu var izlasīt: Drēziņš, Atis. Šausmīgās dzemdībās mājās mirst bērns un māte. Kas ir draudze, kura liedz doties pie ārsta? Pilna versija. Latvijas Avīze, 2019. gada 7. novembris. Pieejams tiešsaistē, skatīts 12.12.2019.
[2] Anstrate, Vita. Jelgavas traģisko dzemdību krimināllieta: liecinieki stāsta par liegumu ārstēties un "smadzeņu skalošanu". LSM.lv, 2019. gada 25. novembris, pieejams tiešsaistē, skatīts 12.12.2019.
[3] Zirnis, Egīls. Vēsture "Dienā": Ticība un traģēdija. Diena, 2916. gada 24. septembris, pieejams tiešsaistē, skatīts 06.01.2020.
[4] Lindsey Jones, ed. in chief, Gale Encyclopedia of Religion, Vol. 3 (New York: Thompson Gale, 2005), p. 761. Kārtības labad jāpiezīmē, ka Trelča dalījumā figurēja arī trešais jēdziens un tā skaidrojums – proti, misticisms.
[5] Jāpiebilst, ka jēdzienam "kults" ir arī cita, daudz vispārīgāka nozīme, t. i., 'reliģiska pielūgsme un ar to saistītais rituālu kopums'. Latviešu valodas vārdnīca. Rīga: Avots, 2006, 557. lpp.
[6] Lindsey Jones, p. 761.
[7] Turpat, p. 762.
[8] Reliģiju enciklopēdija, Latvijas Bībeles biedrība, pieejams tiešsaistē, skatīts 20.12.2019.
[9] Studējot LU Teoloģijas fakultātē, autorei radās iespēja pētīt nelielu reliģisku grupu, kas atradās kādā lauku ciematā tepat Latvijā. Daļa no tolaik jaundibinātās draudzes locekļiem uz jautājumu, kāpēc apmeklē tieši šo reliģisko grupu, atbildēja, ka viņu pašu konfesijas (baptistu, luterāņu) baznīcas atrodas tuvākajās pilsētās, bet uz tām nav iespējams izbraukāt, piemēram, veselības stāvokļa dēļ. 
[10] Tēraudkalns, Valdis. Jaunā reliģiozitāte 20. gadsimta Latvijā: Vasarsvētku kustība. Rīga: n. i. m. s., 2003. 6. lpp.
[11] Draudzes vēsture. Evaņģēliskā Jēzus draudze. Pieejams tiešsaistē, skatīts 03.01.2020.
[12] Jāpiezīmē, ka šādi gadījumi, kad viena reliģiska organizācija sašķeļas atsevišķās grupās, ir gana izplatīti arī t. s. "lielajās konfesijās".
[13] Ticība un darbība. Turpat.
[14] Reliģisko organizāciju likums. Pieejams tiešsaistē, skatīts 03.01.2020.
[15] Jaunākās liecības no traģisko dzemdību tiesas. Apollo.lv, 2019. gada 26. novembris, pieejams tiešsaistē, skatīts 08.01.2020.

Tēmas

Ilze Jansone

Ilze Jansone ir rakstniece un teoloģe.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
6

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!