Festivālā "Laba daba". Foto: Pauls Bankovskis
 
Blogs
05.08.2019

Mūzikas skaņas

Komentē
0
Saglabā

Jaunajā Ventspils koncertzālē "Latvija" izskanēja pēdējās amerikāņu komponista Stīva Reiha (1936) skaņdarba "Sešas klavieres" (1973) taktis un zālē iestājās klusuma pauze. Pēc mirkļa noplaukšķēja viens vienīgs bikls plaukstu sasitiens. Tad – vēl viena pauze. Seši mūziķi piecēlās no saviem instrumentiem, un tikai tad atskanēja aplausi. Mūziķi uz skatuves paklanīties tika izsaukti vismaz trīs reizes, skatītāji un klausītāji atzinību pauda ar vienu svilpienu, pāris "bravo" un dažiem skaļiem, neartikulētiem izsaucieniem. Kāds mans nosacīts tuvinieks no ļoti tālas zemes šādos brīžos mēdz salikt plaukstas taurītē pie mutes un izkliegt kaut ko, kas izklausās pēc: "Ho-op!"

Koncerta pirmajā daļā pianisti Gregors Švellenbahs, Džons Kamīls Farā, Erols Zarps, Daniels Brands, Pauls Friks un Kajs Šūmahers atskaņoja paši savus opusus. Man personīgi interesantākais šķita Džona Kamīla Farā veikums – viens skaņdarbs, kurā ieskanējās Tuvo Austrumu motīvi, un otrs kā tāds mīlestības apliecinājums Baham. Vai varbūt Glena Gulda ierakstītajām Goldberga variācijām ar dungošanu fonā. Farā arī ieskandināja Dāvida Kļaviņa būvētās milzu vertikālās klavieres, kuru skanējums gan atstāja pretrunīgas izjūtas – zemāko stīgu skanējums bija patiesi iespaidīgs, taču augstākas notis skanēja kaut kā "neklavieriski", drīzāk metāliski, "klavesīniski". Bet runa nebūs par dzirdētās mūzikas niansēm, bet par klausīšanos. Jau koncerta pirmajā daļā sev līdzās esošajās vietās manīju sačukstēšanos un neapmierinātu knosīšanos. Tur sēdēja pensionāru pāris, un vīram acīmredzami kaut kas negāja pie sirds. Saspicēju ausis un ieklausījos. Dzirdēju, ka sašutuši nicīgā tonī tika izrunāts vārds "sampls", un tobrīd patiesi izklausījās, ka skanošajā darbā tiek izmantots sacilpots pavisam vienkāršs vienas nots motīvs. "Gaumes mēdz būt dažādas," nospriedu un nolēmu par blakussēdētājiem vairs nelikties ne zinis.

Tomēr nācās, jo, kolīdz sākās koncerta otrā daļa ar Reiha skaņdarbu, izdzirdēju skarbu minimālisma klasiķa darba vērtējumu. "Tā jau var turpināt pusstundu no vietas," čukstēja kundze. "…sampls…" no vīrieša puses saklausīju jau par bubuli kļuvušo vārdu, lai gan tā lietojumam konkrētā Reiha darba izpildījuma gadījumā vispār nebija ne mazākā pamata. Taču, kā mēdz sacīt, uguns jau bija pakulās, un vīrietis visiem spēkiem sāka izrādīt savu neapmierinātību. Viņš pūta un stenēja, ar elkoņiem garlaikoti gūlās uz priekšā esošās skatītāju vietas krēsla atzveltnes un drīz vien neizturēja: "Ejam prom, es šādu mūziku nespēju izturēt!" "Esi pieklājīgs, pagaidīsim skaņdarba beigas!" aizrādīja kundze. Šāda čukstus izteiktu vārdu apmaiņa turpinājās labu laiku. "Ejam mājās!" "Pacieties!" Teikto vīrietis papildināja ar demonstratīviem mēģinājumiem piecelties kājās, tomēr allaž atkal atslīga atpakaļ savā vietā. "Tad es eju viens!" nu jau tie izklausījās pēc pasīvi agresīviem draudiem, kas pēc mirkļa tika arī īstenoti – vīrs paspraucās garām pārējiem rindā sēdošajiem, un jaunās koncertzāles aizmugurē ar troksni aizkrita durvis.

Koncerts beidzās, aplausi noklusa, skatītāji sāka doties prom no zāles. Virzīdamies pret publikas straumi, neapmierinātais klausītājs parādījās vēlreiz, sastapās ar kundzi, atkārtoti pauda savu kritisko viedokli par koncertu un izteica vēlmi steigšus vien doties prom, bet tad, kā šķita, spējā izmisuma izrāvienā metās nevis uz izeju, bet pa sānu durvīm iekšā kaut kādā koncertzāles saimniecības telpā. Dzīvesbiedrei tā vien tik izdevās viņu atvilkt atpakaļ un novirzīt pa pareizo ceļu. Mūzikai nudien ir milzīgs spēks.

Mūzikas klausīšanās ieradumi laika gaitā ir ievērojami mainījušies. Tā, piemēram, nu jau kādu laiku par absolūtu neaudzinātības un nepieklājības izpausmi tiek uzskatīta aplaudēšana starp klasiskās mūzikas koncertu daļām. Reiz kaut kur izlasīju, ka šāds priekšstats, visticamāk, ir dzimis skaņu ierakstu izplatības iespaidā. Tā kā koncerti bieži tiek ierakstīti un pēcāk tiražēti, mājas apstākļos nevienam nav īsta prieka klausīties publikas sajūsmas izpausmēs, plaukšķināšanā un svilpienos, un tā pamazām vien šāda prakse tikusi stigmatizēta, lai gan komponisti gadsimtiem ilgi ir strādājuši vaiga sviedros, lai tikai katru savu koncertu daļu pabeigtu ar ovācijas izraisošu kulmināciju. Var jau būt, ka tā ir tikai sazvērestības teorija. Šā vai tā – aplaudēšana starp koncertu daļām, meņģēšanās un šampanieša dzeršana operas ložās nu jau pieder pagātnei, un varētu likties, ka mūzika kā sociāli estētisks pārdzīvojums lielā mērā ir zaudējusi savu sabiedrisko aspektu (tas atstāts operas izrāžu vai koncertu starpbrīžiem bufetēs) un pāri palikusi vien tīra, skaniska bauda.

Tomēr tā gluži nav. Aptuveni gadsimta laikā spontānu emocionālo un fizioloģisko reakciju un socializēšanās funkciju pilnībā ir pārņēmusi tā dēvētā populārā mūzika – ieskaitot džezu un rokmūziku. Par to aizdomājos, kad nākamajā dienā pēc Ventspils koncerta devos uz Ratniekos notiekošo populārās mūzikas festivālu "Laba daba" – šogad par tā galveno zvaigzni bija izraudzīta slovēņu mākslas apvienības "Neue Slowenische Kunst" jeb "NSK" paspārnē vēl 20. gadsimta 80. gados dzimušās un Latvijā diezgan labi pazīstamās slovēņu grupas "Laibach" uzstāšanās sestdienas naktī (atpazīstamību veicinājis arī Latvijā filmētais dziesmas "The Whistblowers" klips, kā arī Uģa Oltes un Mortena Travika filma "Atbrīvošanas diena"). Tur bija arī vēl viss kas cits – "Rahu the Fool" un "Juuk" meta tiltus starp kantri, šlāgeri, kabarē, vēlreiz kantri un tad vēl arī ar blakus teltī skanošo "death metal" grupu solistu "growl" balsīm, atbalsīm un piedegušas gaļas smārdu. Par vienu no viskuplāk apmeklētajiem pirmā vakara pasākumiem kļuva Roberta Gobziņa un Dullā (no dueta "Čipsis un Dullais") satikšanās uz radio "Naba" skatuves. Sestdien, brīdi pirms tumsas iestāšanās, apkārtnes mežus, gravas un zvērus iztramdīja "Skyforger" garbārdainās vēstures interpretācijas, no kurām paslēpties varēja vienīgi meža takās, bet pēc tam sekoja "Gas of Latvia" – Andra Indāna deju numurs ar Gata Ziemas dalību.

Taču es nebūt negrasījos rakstīt par mūziku, jo, lai gan ausis dzird un sirds reizēm sajūt, zināšanu par to visu man ir gaužām maz. Vēlējos vien piefiksēt dažus vērojumus un pieredzes.

Pirmkārt, populārās mūzikas (neatkarīgi no stila, žanra, izpildījuma manieres) klausītāji – pretstatā klasiskās mūzikas koncertu apmeklētājiem – joprojām ir saglabājuši tiesības tās skanēšanas laikā darīt visu, kas vien ienāk prātā, – urbināt degunu, raustīties kā svētā Vita dejā, izkliegt nesakarīgus saukļus, krist gar zemi, apliet citus klausītājus ar dzērieniem vai vispār neklausīties. Par pēdējo iespēju pārliecinājāmies naktī no sestdienas uz svētdienu, kad pēc "Laibach" audiovizuālā pārsātinājuma jau posāmies gulēt. Sastapām kādu festivāla viesi, kas tikai nupat bija ieradies, lai arī koncertu programma faktiski jau bija beigusies. Viņš, tik tikko uzslējis telti, tumsā izmisīgi meklēja kādu, ar ko kopā varētu iedzert. Otrkārt, galvenā sabiedriskā dzīve šādos populārās mūzikas festivālos norisinās nevis tur, kur vaiga sviedros raujas lielāka vai mazāka mēroga zvaigznes, bet telšu pilsētiņās, kur visu cauru nakti tu vari būt spiests noklausīties mežonīgos ķērcienos, sūdīgās populāru dziesmu interpretācijās vai pusotru stundu ilgstošās neauglīgās diskusijās par to, kā izpist cauru zeķi (atvainojos, bet fakts).

Treškārt, šādos pasākumos tomēr ir iespējams noskaidrot ļaužu patieso muzikālo gaumi, jo nezināmu iemeslu dēļ populārās mūzikas mīļotāji uz tiem dodas ne vien klausīties atbraukušo mūziķu sniegumu, bet arī uzskata par vajadzīgu ņemt līdzi sev svarīgākos skaņdarbus un ar tiem čakli dalīties apkārt esošās ābeļdārza ainavas publiskajā telpā ("Labas dabas" telšu pilsētiņa atrodas ābeļdārzā). Nav jau nemaz tik slikti pēc visa iepriekšminētā no rīta pamosties, klausoties Štrausa Vīnes valšus. Var jau būt, ka tas bija kaut kāds sociālās atbildības žests, lai gan tikpat labi to var uztvert kā mēģinājumu rast glābiņu no stāvokļa, kurā pats vien saviem spēkiem esi nonācis.

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!