Piedalies upurēšanas rituālā! Katrs portālam "Satori" upurētais eiro palīdzēs mums cīnīties ar meliem, bezatbildību un vienaldzību.

 
Recenzija
26.04.2017

Režīma mīkstā krūts

Komentē
0
Saglabā

Par Uģa Oltes un Mortena Trovika dokumentālo filmu "Atbrīvošanas diena", 2016

Tā ir lieliska sajūta, kad pēc kādas izrādes vai filmas noskatīšanās rodas nepārvarama vēlme ar kādu par to parunāt. Parasti to izraisa divi stāvokļi – vai nu šķiet, ka neesi sapratis pilnīgi neko, un vēlies, lai kāds tev "izskaidro" to, ko tikko esi redzējis, vai arī, gluži otrādi, ir sajūta, ka esi sapratis visu un, vēl vairāk, un ir vēlme atrast kādu, ar kuru dalīties savos ģeniālajos spriedumos. Filmu "Atbrīvošanas diena" redzēju preses seansā – labu laiku pirms pirmizrādes. Un, tā kā liela daļa manu draugu to vēl nebija noskatījušies, ilgi staigāju ar urdošo nepieciešamību parunāt par to, ko tikko biju redzējusi. Jo man šķita, ka esmu sapratusi VISU. Protams, ka tā bija ilūzija.

Beidzot sāka parādīties dažādas atsauksmes sociālajos tīklos, dažādās interneta vietnēs, bija lasāmas recenzijas, un vienu vakaru, stāvot pie bāra letes, kāds draugs paziņoja, ka šodien bijis uz filmu. Sākās saruna, kuru vainoju tajā, ka konkrēto bāru pametu ap sešiem no rīta. Un tas nudien ir interesants fenomens: manuprāt, filma nemaz nav tik skandaloza vai – lietojot šausmīgo latviskojumu – kontroversāla, taču viedokļi par to dalās spēcīgi un visiem ir vēlme izteikties. Jāsaka, ka šī krasā viedokļu cīņa brīžiem ir aizraujošāka par pašu filmu – jo arī abas pretēji noskaņotās puses mazāk pievēršas pašas "Atbrīvošanas dienas" analīzei, tās drīzāk lauž šķēpus par Ziemeļkorejas režīmu un tā attēlojumu. Jo par to viedoklis ir visiem. Pat tiem, kuru zināšanas par Ziemeļkoreju nesniedzas tālāk par interneta blogu vietnes "Tumblr" lapu "Kim Jong-Un Looking at Things" [1].

Taču, zinot kaut vai pašu vienkāršāko informāciju par Ziemeļkoreju vai jebkuru totalitāru režīmu, automātiski ieslēdzas noteikts priekšstatu kopums. Tas neattiecas tikai uz pašu valsti vai konkrēto režīmu, tas attiecas arī uz jebkādu tā attēlojumu: šajā gadījumā – dokumentālajā kino. Taču, ņemot vērā, cik daudz darbu ir tapuši ar ideālistisko mērķi "atmaskot", šķiet tikai loģiski, ka jābūt arī citai perspektīvai. Un es nerunāju par to, ka vajadzīgas "tur jau nav nemaz tik slikti" filmas, bet par to, ka "Atbrīvošanas diena" stāsta par kaut ko citu. 

Pirmkārt, tas ir stāsts par dažādiem māksliniekiem. Filmā piedalās gan slovēņu grupa "Laibach", gan norvēģu režisors Mortens Troviks, gan latviešu režisors Uģis Olte un operators Valdis Celmiņš, gan vietējie Ziemeļkorejas mākslinieki. Katram ir sava izpratne, kas ir māksla, kāds ir tās uzdevums un ko ar to ir nepieciešams panākt. Un, lai arī cik brīžiem "slidena" un pat aizdomīga, manuprāt, šķiet Mortena Trovika motivācija, ideja savest šos visus cilvēkus kopā un radīt kaut ko vienu ir iespaidīga. Katrs, kas ir strādājis pie kāda mākslas projekta, kurā ir iesaistīta poētiski nodēvētā "radošā komanda", zina, ka tas bieži vien ir ļoti grūts process. Īpaši tad, ja vēlies demokrātiskā vīzē ieklausīties visos viedokļos. Un jāatzīst, ka bez zināmām autoritārām rakstura iezīmēm un "stingrās rokas" klātbūtnes šādus kopdarbus līdz gala rezultātam novest ir ļoti grūti. Tāpēc var tikai apbrīnot uzņēmīgā norvēģa ringmaster[2] talantu: pēc viņa nemanāmās pātagas vairāk vai mazāk danco visi. Un tādējādi zināmā mērā var piekrist tam, ka filma patiesībā ir par Mortenu. Tiesa, nevis par viņu kā cilvēku, bet tieši kā šo ringmasterun filmas mikrokosmosa diktatoru. 

Filmā vairākas reizes izskan apgalvojums, ka gars [3] iekļūst iekšā pa mazām šķirbiņām mūrī. Tādā veidā Trovika apgalvojums, ka šis ir viens no viņa "sociālās iejaukšanās" projektiem, šķiet mazliet par skaļu sacīts. Lai arī atkal šis ir stāsts par gaidām: ja mākslinieks, kas nodarbojas ar šāda mēroga projektiem, ierodas Ziemeļkorejā, mēs gaidām kaut ko grandiozu, piemēram, ka piepeši uz kinoekrāna varēsim vērot to, kā māksla sagrauj režīmu. Ka Ziemeļkorejas koris piepeši sāk dziedāt "Pink Floyd" dziesmu "Another Brick in The Wall", ka piepeši visiem tiek "atvērtas acis". Taču šī nav Holivuda un Mortens Troviks nav Džeisons Steitems, kuram pa spēkam ir viss. 

Tas, ko "Atbrīvošanas diena" sniedz, ir ekskluzīvs un arī pārsteidzoši bezkaislīgs vērojums par to, kā dzīve norit valstī, kuru (protams, pamatoti [4]) Rietumos demonizē. Var piekrist tiem, kas saka, ka filmu ir smagi skatīties, jo šķiet – tu vēro to, kā tiek lauzts mākslinieku mugurkauls, kā tiek meklēts viens kompromiss pēc nākamā, un kādā brīdī rodas iespaids, ka drosmes trūkuma dēļ netiek izmantota iespēja, ko sniedz noteiktais mērķis: "Laibach" Ziemeļkorejā! Taču filmas veidotāji ļoti smalki un patīkami neuzmācīgi parāda to, cik bīstams būtu šāds gājiens. Mēs neredzam nekādu patiesi bīstamu mirkli, kur kāds tiek apcietināts, nefigurē fiziska vardarbība, bet ik pa brīdim parādās "it kā starp citu" informācija par tādu un tādu ārzemju tūristu, kurš ir turēts ilgstošā ieslodzījumā un ar asarām acīs lūdz apžēlošanu, atzīstot savas "kļūdas". Un mēs redzam Mortena Trovika  (kurš Ziemeļkorejā ir bijis padsmit reižu un tādējādi ar šo valsti ir pazīstams vislabāk) seju brīdī, kad viens no "Laibach" dalībniekiem – par spīti brīdinājumiem – tomēr ir devies viens pats pastaigā pa pilsētu. 

Šis tiešās agresijas trūkums uz ekrāna ir tas, kas palielina spriedzi. Caur Mortena it kā pārspīlēto reakciju pret noklīdušo mūziķi, caur "cenzora" stīvi smaidošās sejas paustajiem aizrādījumiem, caur gida baiļpilnajiem ieteikumiem, kas vienā brīdī kļūst par izmisīgiem lūgumiem, ko un kā drīkst fotografēt, mēs ieraugām režīma maigo, bet svina smago roku. Tā mīļi ieaijā savus pavalstniekus pie savas mātišķās krūts (kā to apzīmē Slavojs Žižeks), radot šo laimes un miera ilūziju, kas brīžiem šķietami arī apbur atbraukušos "rietumniekus". Bet viņi var atļauties par to mirklīgi pajūsmot – viņus pie šīs krūts neviens nespiež un nesmacē. Viņi atgriezīsies mājās no šīs Aizspogulijas un turpinās baudīt cilvēktiesību un demokrātijas bonusus. 

Vislielākais noslēpums, ko filma glabā, ir pati grupa "Laibach". Kāpēc viņi ir piekrituši šim koncertam? Ko viņi paši par to domā? Lielākoties grupa klusē: piemēram, Mina Špilere [5] pauž savu viedokli tikai tad, kad grupai liek mainīt koncerta programmu, un viņas skumjas, izpildot no tās izņemto grupas "The Beatles" dziesmas "Across the Universe" kaverversiju, ir gandrīz taustāmas. Taču pati grupa paliek kā mīkla, kuru mēs nevaram atminēt. Un tas veido ļoti interesantu kontrastu iepretim Mortenam Trovikam, kurš ir klātesošs gandrīz visu laiku un par kuru filmas laikā patiesībā uzzinām ļoti daudz. 

Taču viss iepriekš rakstītais ir tikai neskaitāmie viedokļi un pārdomas par filmas stāstu, par tās dalībnieku motivācijām un galveno tēmu – mākslinieku attiecības ar varu. Tāpēc, no vienas puses, ir fantastiski, ka šis latviešu un norvēģu kopprojekts izsaucis tik plašu rezonansi un arī viļņošanos sabiedrībā. Bet, no otras puses, filmas mākslinieciskās kvalitātes automātiski paliek otrajā plānā. Taču, kā jau savā recenzijā par filmu vietnē "Kino Raksti" minēja Alise Zariņa, viens no "Atbrīvošanas dienas" lielākajiem trumpjiem ir skaņa. Skaidrs, ka mūzika kino ir manipulatīvs mehānisms, kas it kā skatītājam pasaka priekšā, ko just un kā attiekties pret redzamo. Taču "dokumentālajam mūziklam" tas piestāv. Un videoklipiem līdzīgā estētika ar palēninātiem kadriem, iespaidīgu muzikālo pavadījumu ir tiešs trāpījums. Filmas komanda ierodas Ziemeļkorejā ar mūziku, un mūzika ir klātesoša it visur: tā figurē pat "garāmejot pieminētajā" Dienvidkorejas protesta akcijā, kad uz robežas novietotās skandas spēlē populāro mūziku, kas otrā pusē ir aizliegta. 

"Atbrīvošanas diena" sniedz fantastisku iespēju it kā nesteidzīgi vērot Ziemeļkoreju un tās monumentālo totalitārisma arhitektūru un mākslu grandiozos kadrējumos. Turklāt nostādot to kontrastā ar apjukušajiem ziemeļkorejiešu skaņotājiem. Tāpat arī mēs redzam apgarotās jauno sieviešu sejas, kad viņas eņģeliskā balsī dzied, bet tām blakus ir stīvi draudīgā "cenzora" seja. Var jau gribēt teikt, ka stāsts nav par krekliem, bet ir par sirdsapziņu, bet reizēm ir vērtīgi no malas kārtīgi aplūkot gan savus, gan citu kreklus un tikai tad runāt par sirdsapziņu. 


[1] Kims Čonins skatās uz lietām.

[2] Cirka manēžas instruktors.

[3]Spirit.

[4] Redziet, arī man ir svarīgi izteikt šo piezīmi, lai kāds, dies' pasarg', nepadomā, ka esmu Ziemeļkorejas pusē.

[5]"Laibach"vokāliste un taustiņinstrumentāliste. 

Marta Martinsone

Marta Elīna Martinsone ir teātra režisore ar vēsturnieces pagātni. No teātra brīvajos brīžos interesējas par kino, kantri un izbāztiem dzīvniekiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!