Es arī kādreiz gribēju kļūt par aktieri

Man atrakstīja kāds puisis no aktieru kursa. Viņiem akadēmijā uzdots sagatavot un nodeklamēt kaut ko no jaunās latviešu literatūras, un viņš izvēlējies manu šeit pat, "Satori", publicēto stāstiņu. Tagad viņš gribot satikties un apspriest dažas vietas tekstā, par kurām radušās neskaidrības. Es, saprotams, nenoticēju – man radās aizdomas, ka kāds vienkārši grib mani ievilkt slazdā, lai izrēķinātos. Tas, katrā ziņā, šķita ticamāk nekā versija par to, ka kāds varētu patiešām labprātīgi mācīties no galvas manus skricelējumus. Tomēr satikties piekritu – man simpatizē rafinēta pieeja tik vienkāršiem uzdevumiem. 

Kad norunātajā laikā krogā ienāk tas puisis, pavisam viens un lielu kladi rokās, atskārstu, ka manas aizdomas bijušas smieklīgas. Tas liek man justies neveikli kā tādai pusaugu meitenei, kura nez ko sadomājusies, tāpēc steigšus kaut kas jāsaka, lai apliecinātu sevi.

"Es arī kādreiz gribēju kļūt par aktieri," saku, vērojot, kā viņš lietišķi iekārtojas pie galda man pretī.

"Ja?"

"Jā," es saku, un tā ir patiesība. Es pat kādu gadu braukāju uz aktieru kursu pie Lidijas kundzes. Tolaik biju vēl pavisam jauniņš un tas viss mani apbūra. Vienaudži, ar kuriem kopā tur mācījos, bija pavisam citādi nekā mani kriminālā rajona drauģeļi – viņi visi likās skaisti un talantīgi, galvastiesu pārāki. Un tāpēc es šausmīgi mulsu no pastiprinātās uzmanības, ko man veltīja Lidijas kundze, izceļot mani pārējo vidū, dodot visinteresantākās lomas etīdēs, slavējot arī tad, kad bija pilnīgi skaidrs, ka tam nav nekāda pamata. Laikam jau tas arī bija iemesls, kāpēc atmetu aktiermākslai ar roku. Lidijas dzīvoklī Baznīcas ielā (viņa bija izvēlējusies mani līdz ar vēl pāris cilvēkiem no kursa un pasniedza mums privātstundas) strādāja dažādi viņas pieaicinātie pedagogi, kas centās uzveikt manu neskaidro runu un likt man iztaisnoties pilnā augumā. Tas nenotika – es nepārstāju murmināt un staigāt saliektu muguru. Un tad vispār pārstāju braukt pie Lidijas kundzes. Man bija sajūta, ka viņa un arī tie pārējie skolotāji tikai šķiež savu laiku, lejot benzīnu caurā bākā. Un man bija kauns par to.

Daudzus gadus vēlāk, pļāpājot ar Nilu Saksu, viņš man izstāstīja, ka arī savulaik mācījies pie Lidijas un ticis izcelts kā jauneklis ar lielu potenciālu – aicināts uz privātstundām un arī vēlāk visu to atmetis. Bet stāsts bija par to, kā viņš apciemojis tolaik jau neglābjami sasirgušo Lidiju slimnīcā. Viņa, gultā guļoša, jau pavisam vārga, palūgusi Nilam nodeklamēt karaļa Līra monologu, ko viņš kādreiz pie Lidijas mācījies. Un Nils neatteicis, neizgudrojis nekādus attaisnojumus to neizdarīt – braši izslējies un turpat palātā, Lidijas un citu slimnieku skatienu ielenkts, izspēlējis karaļa runu tik izteiksmīgi, cik vien varējis. Ja pavisam atklāti, tad nekad šim stāstam neesmu līdz galam spējis noticēt, lai kā es sevi necenstos piespiest, taču man ļoti gribētos, lai tā ir patiesība. Jo kas vispār var būt vēl aizkustinošāk? Nolaistā slimnīcā mirstoša karaliene un viņas gados jaunais karalis Līrs izspūrušu gaišu galvu starp palātas gultām skumji saulainā pēcpusdienā. 

"Tu vienmēr raksti par to, kas noticis īstenībā?" man jautā tas puisis, kad ir apsēdies, pasūtījis sev alu un atvēris uz galda sev priekšā kladi. Es redzu, ka viņš savā apbrīnojami glītajā, akurātajā rokrakstā pārrakstījis manu stāstu, kuru pats nemaz lāgā neatceros.

"Jā," es saku. "Nemāku rakstīt par to, kas nav noticis. Tas ir pārāk garlaicīgi."

Viņš jautā man šo un to, es izklaidīgi atbildu, vērojot, kā viņš pieraksta šīs atbildes starp rindiņām kladē. Nekad dzīvē laikam neesmu tik daudz teksta sarakstījis ar roku. Es palūdzu viņam atļauju nobildēt pāris lappušu, un viņš neatsaka. Vēlāk lielīšos, rādot tās citiem, lielīšos, ka kāds tik kaligrāfiski pārrakstījis manu skricelējumu.

Vēlāk viņa man teiks, ka jaunais aktieris droši vien gribējis satikties ne tik daudz tāpēc, lai precizētu kaut kādas vietas tekstā, bet drīzāk ar uzdevumu pavērot manas manieres, žestus, intonāciju. Ļoti iespējams, viņa teiks, ka režisors, pie kura kursā mācās šis puisis un kurš, kā izrādās, arī ieteicis viņam izmantot manu stāstu, licis viņam pavērot manu uzvedību, lai to varētu iemiesot līdz ar tekstu. "Nu, diez vai…"  es nepārliecināti atbildēšu, domājot, ka tad jau varbūt būtu bijis labāk, ja mani būtu atnākuši piekaut. Tad es vismaz varētu teikt, ka man jau tā likās. Bet pagaidām es neko par to vēl nezinu, sēžu viņam pretī, viņš jautā, es atbrīvoti tarkšķu, vietā un nevietā iepīdams diezgan personiskus stāstus. Uzmanība man glaimo, un es jau pats esmu gatavs noticēt, ka esmu varen slīpēts čalis, kuram dzīve nav jāmāca. Tāds, kas pats dzīvei iemācīs visu, ko vajag. Īsāk sakot, es tomēr palēnām sāku pierauties. Tāpēc pieklustu, mēģinu atcerēties, par ko mēs esam runājuši, un skatos uz viņu pāri galdam – iepriekš nemaz nebiju viņu kārtīgi aplūkojis.

Viņš ir sportisks un pareiziem vaibstiem – tāds, kāds es nekad neesmu bijis.  Un jauns, gandrīz divreiz jaunāks par mani. Iedomājoties par to, atceros kādu sievieti. Man bija gadu sešpadsmit, viņai – vismaz divtik, es redzēju viņu uz ielas katru rītu, kad devos uz skolu. Katru rītu gājām viens otram garām. Viņa bija skumji skaista, nogurušām zaļām acīm, vienmēr ļoti lietišķi tērpta. Katru rītu es skatījos uz viņu, kad gājām viens otram garām, un, kaut arī viņa nekad nepaskatījās pretī, zināju, ka viņa jūt šo skatienu.

Tā tas turpinājās pāris mēnešu kā tāds rituāls, līdz kādu rītu viņa tomēr pacēla galvu un mūsu acis sastapās. Man likās, ka zaudēšu samaņu no satraukuma, tomēr tas nenotika, nenotika arī vairs nekas cits. Vairāk es viņu netiku redzējis – varbūt viņa nolēma mainīt savu rīta maršrutu, nezinu. Un tagad piepeši ļoti skaidri viņu atceros un ar klusām šausmām aptveru, ka viņai taču joprojām jābūt divreiz vecākai par mani, un tas nozīmē, ka tagad viņa ir sirma tantiņa vai, kas ticamāk, viņas vairs nemaz nav. Tajā it kā nav nekā aplama, viss ir loģiski un pareizi, bet šī doma mani tomēr paralizē uz mirkli un nenākas viegli to aptvert.

Mēs pasēžam vēl kādu stundu, izdzeram vēl pa glāzei, es sāku tarkšķēt blēņas – nekas pārāk traks, tomēr laiks posties mājup.  Viņš dzīvo kaut kur pilsētas otrā galā, mēs atvadāmies uz tukša krustojuma, un viņš aizbrauc ar velosipēdu, atķēdētu no kaut kāda staba . Man atliek šķērsot ielu un uzkāpt pāris stāvus līdz mājām, bet es pagriežos un straujā gaitā dodos uz veikalu. Mani tur neviens negaida, es to ļoti skaidri uzreiz sajūtu, tomēr cenšos nepievērst šim apstāklim uzmanību un izvēlēties baltvīnu, kurš liecinātu par mani tikai to labāko. Tāda, kā izrādās, viņiem nav, un es apjūku, pētot visas tās pārējās neko neizsakošās etiķetes. Pārdevēja man nepalīdz, viņa tikai grib, lai pazūdu, lai viņa var aizslēgt veikalu un doties mājup. Bet es nevaru palīdzēt viņai, ja viņa nepalīdz man. Tā ir pata situācija*. Viņas pacietības mērs, kā es jūtu, strauji sāk izsīkt, un tas arī mani pašu padara ērcīgu.

"Kad manim būtu jūsu mēles, acis, tad debess velve sprāgtu!" es saku pārdevējai.
"Jūs taču pats nezināt, ko gribat!" viņa nošņācas.
"Tur nu jums diemžēl pilnīga taisnība," atbildu un dodos prom. 

*Pata situācija ir neizšķirts stāvoklis šaha spēlē, kad viens no spēlētājiem nevar izdarīt kārtējo gājienu, nenoliekot pa sitienam savu karali, kam nav pieteikts šahs.