Piedalies upurēšanas rituālā! Katrs portālam "Satori" upurētais eiro palīdzēs mums cīnīties ar meliem, bezatbildību un vienaldzību.

Foto: Antons Mislavskis (Unsplash)
 
Blogs
21.03.2019

Atvainojiet, senjor, lidmašīnīte

Komentē
1
Saglabā

Šķiet, pēdējos mēnešus es to vien gaidu, ka man atkal sāpēs. Ka es atkal brīvdienu izskaņā būšu izdzēris tās pāris pudeles par daudz un naktī sarāvies gulēšu slimnīcas uzņemšanas nodaļā. Ka kārtējo reizi, pats to nepamanīdams, būšu salaidis grīstē vēl kaut ko daudz svarīgāku un viņa atkal aizcirtīs durvis, lai es, kāpņu telpas tumsā palicis, vēl ilgi sašutuma pilnā neizpratnē nespētu atrast izeju. Ka nepamanīšu luksofora sarkano, kā izklaidīgi nepamanu gadalaiku maiņas, un neredzošu skatienu ietriekšos hromēta metāla jūrā, kura nepašķirsies. Vai atkal nomirs kāds cits, neatstājot man pat to pašpārmetumu glābšanas vesti, kuru uzmest pār galvu un inertā vienaldzībā dreifēt starp atlūzām līdz nākamajai sērijai. Es neko tur nevaru padarīt – es gaidu, un palēnām man sāk kļūt viegli bail no laika tāpat kā no svaigi atvērtiem jauniem teksta dokumentiem datora monitorā. Man kaut kas ar to visu jāiesāk, bet es sastingstu neizbēgamas neveiksmes nojautās un apmulsis vēroju, kā vēlreiz satumst aiz loga. Kādreiz kaut kas tāds jau ir bijis, bet es neatceros, kā tas beidzās. Tāpēc pieceļos, apģērbjos un dodos laukā.

Ceturtdien nolemju beidzot aiziet no darba, kurā esmu nostrādājis jau kādus gadus padsmit – tik ilgi, ka vairs pat nezinu precīzi, cik. Man liekas, ka, to paziņojot priekšniecībai, es sajutīšos kaut kā citādi, bet tā nenotiek. Svētdien pamostos viens divvietīgā viesnīcas numurā pilsētā pie jūras. Aiz numura loga līst, es sēžu uz gultas malas, pārmetis pleciem pārvalku, tinu cigareti un cenšos sazvanīt viņu. Es domāju par to, kā mēs pagājušo vasaru, aizbraukuši uz Neapoli, apmetāmies Spāņu kvartālā un katru vakaru, mājup nākot, klaiņojām pa šauro ieliņu labirintiem līdz tumsai, dzerot vīnu no pudelēm un neļaujot viens otram pakļūt zem aptrakušu Vespu riteņiem. Dzīvoklis, kuru mēs īrējām, – tā bija maza mājiņa, uzcelta līdz ar citām tādām pašām uz veca, liela nama jumta. Mājeles norobežoja improvizēti vīteņaugu žogi, starp tām pat stiepās bruģēti celiņi. Blakus mums dzīvoja liela ģimene, vesels bars bērnu klaigāja aiz logiem, dauzoties pa šo jumta republiku augām dienām. Kādu rītu viņi spēlējoties bija pārmetuši lidmašīnas modelīti pār žogu mūsu pagalmā un centās nemanīti pēc tā ielavīties caur vārtiņiem. Mēs nupat bijām piecēlušies, vārījām kafiju, kad es, sadzirdējis troksni pārāk tuvu durvīm, atvēru tās, pogādams ciet kreklu. Uz mani izbijušies skatījās četri skaisti tumšu acu pāri, kuros par Spāņu kvartāla sarežģīto vēsturi noteikti bija izlasāms vairāk nekā Vikipēdijā.

"Atvainojiet, senjor, lidmašīnīte..." – tas bija viss, ko spēju itāliski saprast no skaidrojumiem, ar ko mani apbēra drosmīgākais no viņiem, tērpies sarkanā krekliņā ar kaut kāda laikam jau slavena futbolista uzvārdu, kamēr pārējie slēpās aiz viņa muguras.

Atdevis viņiem rotaļlietu un atgriezies mājiņā, es pastāstīju viņai, ka bērni mani noturējuši par amerikāni. Viņa aizrautīgi smējās, un tas tiešām bija smieklīgi, kaut arī ne pārāk ticami – domāju, ka viņi vienkārši centās man pielabināties. Mēs pabrokastojām un devāmies staigāt pa pilsētu. Tikuši laukā no centra čalojošās, vitālās kņadas, klaiņojām pa krastmalu starp tādiem pašiem nesteidzīgiem pārīšiem, vērojām vietējos zvejniekus, kuru dzīve, šķiet, viscaur sastāv no agrīnā Fellīni režisētām ainām (kaut gan to pašu laikam var pateikt par jebkuru un jebko tur esošu). Es atceros viņu aizrautīgi stāstām man par turpat netālu guļošo Vezuvu, viņas smalkās rokas iedegušas mirdz saulē žestikulējot. Vēlāk viņa graciozi kāpelēja pa lieliem akmeņiem ūdens malā, es smēķēju, atgāzies uz soliņa, un vēroju viņu piemiegtām acīm. Un tādā garā. Es nezinu, man liekas, mums droši vien vajadzēja palikt tur, bet viss nav tik vienkārši, saprotams.

Tāpēc es pieceļos, apģērbjos un dodos laukā. Recepcijā noguruša izskata sieviete, kurai atdodu atslēgas, pārmetoši noraugās man pakaļ. Bez šaubām, viņai ir savs viedoklis par manu dzīvi un lietām kopumā, un es saprotu, kā tas izskatās no malas, bet nevaru viņai tieši šobrīd visu to paskaidrot. Ielas ir gandrīz tukšas un slapjas, namu numuri lēnīgi slīd man garām, kā skaitot laiku līdz konspiratīvam startam, tas satrauc, un es eju aizvien ātrāk un ātrāk, līdz metos skriešus.

Varbūt vēl graujošāka par bailēm no tā, kas varētu notikt, ir šī tumšā, neskaidrā apjauta par to, kas var nenotikt un, visdrīzāk, arī nenotiks. Ne tikai vēlreiz, bet vairs nekad, neatkarīgi no tā, cik uzstājīgi centīšos par to nedomāt. Varbūt tāpēc man patīk tā atkārtoties. Un varbūt tāpēc es ikreiz izgudrošu jebkādus iemeslus, lai izvairītos no atvadām. Noteikti ir kaut kādi paņēmieni, kā ar to tikt galā. Iespējams, tos pat mācīja skolā kādā no tām miljons stundām, kuras savā aplamībā nobastoju. Bet tādiem paņēmieniem jābūt, citādi nav skaidrs, kā vispār te vēl kaut kas turas kopā.

Ir jau krietni pāri pusnaktij, kad ieklīstu tajā krogā. Ir brīvdienu izskaņa – un kāda gan skāde var būt no vēl pāris pudelēm? Pie letes sagumis sēž mans paziņa dzejnieks un melanholiski mērcē pirkstus glāzē ar šņabi.

"Aksel," viņš saka, atpazinis mani, "nekad neraksti viņiem neko! Labāk pasēdi ar mani!"

Es apsēžos viņam līdzās, pasūtu iedzert. Mēs tarkšķam kaut kādus niekus, es tāpat gandrīz neko nedzirdu caur mūzikas un pārējo balsu dārdoņu. Pēc brīža mums klāt piesēžas vēl kāds un mirkli vēlāk vēl kāds – uzsitiens uz pleca, rokasspiedieni pāri kāda galvai – es draudzīgi māju, atbildu uz jautājumiem, kurus neesmu sadzirdējis, pasūtu vēl, košļāju neaizdegtu cigareti zobos. Domāju par to, ka ir tikai viens pareizais teikums, ar kuru iesākt. Tas nav sarežģīts, taisni otrādi, bet cits neder. Un man viņa nav.

Tēmas

Aksels Hiršs

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!