Aina no beļģu horeogrāfa Sidi Larbi Čerkuī izrādes
 
Teātris
04.12.2018

Eiropas teātris Krievijas realitātē

Komentē
0
Saglabā

Tieši pirms Latvijas 100. dzimšanas dienas, kad dažādu nacionālpatriotisma izpausmju koncentrācija sabiedrībā un mediju telpā jau sāka nogurdināt, komandējums uz Sanktpēterburgu, kur 13.-17. novembrī norisinājās Eiropas Komisijas iedibinātās Eiropas Teātra balvas un Teātra realitātes balvas pasākumi, kā arī Starptautiskās teātra kritiķu asociācijas kongress, izrāva no simtgades riteņa un vienlaikus pāris dienu laikā izdzēsa jebkādus simptomus, kuri kopā ar zināmu devu vainas apziņas signalizēja par mazliet alerģisku reakciju pret visu sarkanbaltsarkano uz ielas, uz šķīvja, tīmeklī un pat Niagāras ūdenskritumā. Atrodoties Krievijā un pārstāvot Latviju kā Eiropas valsti, nākas atzīt, ka nav pamata atturēties "laimē diet", jo, lai arī reizēm gaužamies, mums tomēr ir gan 100. pants, gan pārvietošanās brīvība, bet izteikšanos publiskajā telpā nepavada bailes un nepieciešamība pēc zemtekstiem, jūtamas instrukcijas sinhronajiem tulkiem atsevišķas pasāžas netulkot svešvalodās un tamlīdzīgi. Demokrātijas spēlēšana ar "čurikiem" kabatās kā notikumu fons no tuvāka attāluma šokē tāpat kā saulespuķu eļļas piegarša grieķu salātos. Un nodrāztā šekspīriskā frāze par visu pasauli kā skatuvi iegūst mazliet citādu jēgu, apjaušot, ka īstā izrāde notiek bez starpbrīžiem, priekškara un ceturtās sienas – ap un ar mums, vienalga, vai to sauc par Sanktpēterburgas kultūras forumu vai kā citādi.

Ārēji Eiropas Teātra balva ritēja ierastajā kārtībā – tikšanās ar laureātiem un apaļie galdi pa dienu "Aktiera namā", izrādes vakarā, loģistikas kāzusi sastrēgumu un pārāk optimistiskas laika plānošanas dēļ, panorāmiski pārbraucieni ar autobusu pār Ņevu no izrādēm "Baltijas namā" uz viesnīcu "Oktjabrskaja" pusnaktī, pastaigas gar Fontanku uz Tovstonogova Lielo drāmas teātri un "Aleksandrinku". Cita starpā Sanktpēterburgā "Thalia" balvu teātra kritikā beidzot saņēma par mūsdienu teātra teorijas klasiķi kļuvušais "Postdramatiskā teātra" autors Hanss Tīss Lēmans (Hans Thies Lehmann). Taču iekšēji visā Sanktpēterburgā sabraukušajā teātra sabiedrībā gruzdēja pretruna starp Krievijas viesmīlības izmantošanu pasākuma rīkošanai un "Serebreņņikova lietu"; oficiālajās runās vairākkārt tika pieminēta "mūsdienu trauslā un bīstamā situācija politikā, kurā mēs, mākslas ļaudis, nedrīkstam pieļaut kopienas šķelšanos", taču punkts uz "i" bija paziņojums, ka uz paredzēto tikšanos un ceremoniju tomēr neieradīsies šveiciešu režisors, publicists un sabiedriskais aktīvists Milo Rau, jo viņam nav piešķirta Krievijas vīza. Ne gluži atteikta, protams, bet ar dažādiem formāliem iemesliem panākts, lai viņš to nesaņemtu pietiekami savlaicīgi. (Milo Rau vēstuli lasiet šeit!) 2013. gadā, "Pussy Riot" tiesas prāvas iedvesmots, Milo Rau Maskavā iestudēja izrādi-tiesas procesu par vārda brīvību, kurā bija iesaistīti īsti aktieri, politiķi, klerikāļi un advokāti, pretnostatījot "disidentisko" Krieviju reālajai situācijai valstī un starp rindām uzdodot retorisku jautājumu par demokrātijas būtību. Sanktpēterburgā šogad tika parādīta viņa dokumentālā filma "Kongo tribunāls", kur līdzīgā manierē inscenētā tiesas procesā ar reāliem lieciniekiem tiek analizēts postošais un ilgstošais pilsoņu karš Centrālāfrikā. Milo Rau, tāpat kā pagājušogad Kirils Serebreņņikovs, ir viens no sešiem "Teātra realitātes" balvas ieguvējiem līdzās horeogrāfam Sidi Larbi Čerkuī (Sidi Larbi Cherkaoui), teātra-cirka kompānijai "Cirkus Cirkör" no Zviedrijas, franču režisoram Žiljēnam Goselēnam (Julien Gosselin), poļu režisoram Janam Kļatam (Jan Klata) un viņa portugāļu amata brālim Tjago Rodrigesam (Tiago Rodrigues).

Neapšaubāmi, krievu teātra tradīcijas pieder Rietumu kultūras mantojumam, veido būtisku tā daļu gan materiāla, gan režijas skolu ziņā. Šogad Eiropas Teātra balva piešķirta režisoram Valērijam Fokinam. Savulaik 2001. gadā tā tika piešķirta Ļevam Dodinam, bet 2011. gadā Teātra Realitātes balvu arī Sanktpēterburgā saņēma Fokina skolnieks, režisors Andrejs Mogučijs. Likumsakarīgi arī šogad programmā bija samērā daudz krievu teātra – gan Ļeva Dodina "Hamlets", trīs Andreja Mogučija izrādes – "Alise" ar Alisi Freindlihu (!) titullomā, "Gubernators" un "Negaiss" – un trīs Valērija Fokina iestudējumi: "Šveiks. Atgriešanās", "Šodien. 2016" un "Maskarāde". Kopējā tendence liecina par vēlmi uzsvērt krievu teātra klasiskās vērtības, iestudējuma asociatīvās paralēles ar mūsdienām atstājot skatītāja sagatavotības un uztveres ziņā. Respektīvi, kad realitāte kļūst visai bulgakoviska, teātris pievēršas Ostrovskim, Andrejevam vai Ļermontovam. Arī dažādu pasaules valstu interesentu tikšanās ar krievu režisoriem uzdoto jautājumu un atbilžu diskursā nostiprina pārliecību, ka Krievijā sienām joprojām ir ausis un atbildes asredzīgi jāmeklē nevis tieši pateiktajā, bet mājienos starp rindām un zemtekstos. Ļevs Dodins, kura radošā biogrāfija attīstījusies pie dažādām varām, kā klasiķis postulē, ka režisors nedrīkst skatīties "no augšas" uz saviem varoņiem un aktieriem, kuri tos atveido, un vienlaikus jāapzinās, ka katra izrāde, neatkarīgi no satura, ir pašportrets. Andrejs Mogučijs tver cilvēcisko dziļumu klasiskās lugās un lielos aktieros, strādā ātri un neskatās atpakaļ, vien laiku pa laikam pārbauda, kura no iemestajām makšķerēm "copē" un kas uz kādu ēsmu nāk. Nozīmju slāņi izrādēs ir vismaz divi – tas, kas izriet no lugas vai dramatizētā prozas darba satura, un tas, kuru var saskatīt, ja ielūkojas mazliet dziļāk par estetizēti makabrisko formu. Gandrīz vai mazliet žēl, ka latviešu teātrī šāda tipa daudzslāņaina iestudējuma poētika kļuvusi neaktuāla. Savukārt, Valērijs Fokins rītā, kad pārpildītā jaunās "Aleksandrinkas" zālē paredzēta tikšanās, izspēlē pavisam ekstravagantu joku. Noskatījies visai piepaceltā stilā samontētu videorullīti par savu radošo biogrāfiju un uzklausījis pāris oficiālu apsveikumu, atvainojas un aizsteidzas… strādāt. Turpmākās pāris stundas ap desmit ekspertu – kritiķi, aktieri, zinātnieki utt. – diskutē par Fokina brīvības izpratni, darbu ar aktieriem, tradīcijām un novatorismu viņa režijas rokrakstā, piesaucot Meierholdu, Grotovski un citus klasiķus. Līdzās atmiņām un vēsturiskam pārskatam par jau pusgadsimtu aktīvā režisora gaitām teātra zinātniece Marija Ševcova atzīmē, ka Fokins atdevis "Aleksandrinkai" tās Eiropas misiju, jo, būdams teātra mākslinieciskais vadītājs, kas, cita starpā, aktīvi aicina viesrežisorus, viņš aktualizējis krievu teātra tradīciju ne vien lokālā, bet arī Eiropas teātra vēstures kontekstā. Savukārt Krievijas Teātra mākslas institūta GITIS profesors Dmitrijs Trubočkins iezīmē krievu teātra un filozofiskās tradīcijas attiecības caur Fokina daiļradi, kura ir laikmetīga, jo neatkārto sevi un reaģē uz šodienu, bet vienlaikus izjūt Mihaila Bahtina formulēto "lielo laiku", izvairās no destruktīviem žestiem un spēj paskatīties no malas uz visu notiekošo, rezumējot, ka, dodoties prom no apaļā galda, Fokins jau būtībā ir iestudējis tā norisi.

Pārējās foruma izrādes, kuras veidojuši "Teātra realitātes" balvas laureāti, raksturo Eiropas teātra aktuālos procesus – dažādu formu un žanru mijiedarbību, eksperimentālu robežu sapludināšanu, dokumentālisma īpatsvara un teātra sociālo funkciju palielināšanos. Arī vēstures un politikas klātesamība ir jūtama, piemēram, Tjago Rodrigesa meklējumos topošajā izrādē "Sadedzināt karogu", Sidi Larbi Čerkuī dejas un mūzikas izrādē "Puzzle" par Rietumu un Austrumu kultūru saskarsmi, cirka-teātra "Cirkus Cirkör" izrādē, kas cirka mākslinieku muskuļu trenētībā velk paralēles ar Eiropas neizdarītajiem mājasdarbiem muskuļu nostiprināšanā attiecībā pret bēgļu jautājumu, bet jau pieminētajā Milo Rau filmā "Kongo tribunāls" sauciens pēc taisnīguma un lielo ģeopolitisko spēlīšu atmaskojums jau ir pavisam konkrēts. Ārpus kārtas jāpiemin arī nenotikusī saruna ar Eiropas Teātra specbalvas ieguvēju, izcilo spāņu aktrisi un režisori Nuriju Espertu (Nuria Espert), kura savā cienījamajā vecumā (83) joprojām kāpj uz skatuves, taču diemžēl neveiksmīgs kritiens mēģinājumā un salauztā roka viņai liedza ierasties Sanktpēterburgā. Nenotika ne vien plānotais Federiko Garsijas Lorkas dzejas lasījums, bet arī iespēja klātbūtnē satikt spāniski runājošās pasaules teātra leģendu, izcilu personību, kuru mūsu teātrī varētu salīdzināt, iespējams, ar Oļģertu Kroderu. Vēl viena tendence, kas iezīmējās vairākās izrādēs, ir mākslinieciska interese par teātra "virtuvi", mākslas un dzīves mijiedarbību, piemēram, Tjago Rodrigesa iestudētajā izrādē "Elpa", kas būtībā ir kādas suflieres stāsts par savu darbu teātrī, un uzveduma laikā arī konkrētās izrādes sufliere ir redzama skatītājiem. Pie šīs pašas kategorijas savā ziņā pieder īpaši uz Sanktpēterburgas kultūras forumu atvestā Milānas Mazā teātra (Piccolo Teatro di Milano) "Elvīra" oskarotā itāļu aktiera un režisora Tonija Servillo (Toni Servillo, "Dižais skaistums", rež. Paolo Sorentīno) režijā, kurā savīts režisora Luī Žuvē (Louis Juvet, atveido Tonijs Servillo) un viņa studentes, topošās aktrises (Petra Valentīni), stāsts, kurā meistars dalās dzīves un mākslas noslēpumos, iestudējot vienu vienīgu ainu – donnas Elvīras un dona Žuana tikšanos Moljēra lugas 4. cēlienā. Darbība notiek 1939. un 1940. gadā Parīzē. Studentes Klaudijas prototips ir reāla persona, ebreju aktrise Paula Dehellija, kurai nacistu okupācijas laikā bija aizliegts nodarboties ar teātri, bet kura 20. gadsimtā kļuva par vienu no slavenākajām dublēto filmu ierunātājām Francijā un nomira tikai 91 gada vecumā 2008. gadā. Savukārt Tonijs Servillo Luī Žuvē tēlā šajā izrādē caur savu personību atklāj grodu režisora tēla vispārinājumu, kādu uz teātra skatuves pretēji kinematogrāfam var redzēt ļoti reti.

Par spīti daudzveidīgajai un dažādas pārdomas raisošajai programmai, galvenā izrāde bija pati apbalvošanas ceremonija, kurā, kā jau varēja sagaidīt, bija vērojamas teātra un realitātes sadursmes. Ceremonijas groteskais pompozums liktos pat asprātīgs, ja nemāktu aizdomas, ka viss domāts nopietni. No orķestra bedres uznirstošs koris, kas ar nedziestošu smaidu sejās dzied "Lai slavēta svinīgā diena!", pa skatuvi defilējošie "Maskarādes" personāži un balvas ieguvēji, kuri saskaņā ar scenāriju iznirst no zemskatuves mazliet apmulsušās publikas priekšā. Jans Kļata, kas šai mizanscēnai pievieno pionieru sveicienu, nodemonstrē šņācošo klusumu tulkojuma austiņās uz skatuves noliktajā mikrofonā un savā uzrunā vēsta par diviem ziloņiem zālē, kurus redz daudzi klātesošie, – ziloņu vārdi ir Milo Rau un Kirils Serebreņņikovs. Pasniedzot Kļatam balvu, lietuviešu režisors Oskars Koršunovs viņam saka: "Turies, vecīt!" Tjago Rodrigess, kas krieviski runā Šekspīra rindas kā veltījumu jau vairāk nekā gadu mājas arestā esošajam Serebreņņikovam, Milo Rau vēstule, ko pateicības runas vietā nolasa franču teātra zinātnieks Žoržs Banū (Georges Banu), iepriekš pajokodams par ziņnesi, kam par sliktām ziņām mēdz nocirst galvu, un Ļeva Dodina uzruna Valērijam Fokinam, kura, iespējams, oriģinālajā scenārijā būtu bijusi citāda, ja diviem ziloņiem nebūtu izdevies iespraukties Aleksandra teātra sarkanzeltītajā zālē. Trauslo līniju starp teātri un realitāti tovakar izdevās ieraudzīt daudziem, tostarp arī nepārprotamajā būra metaforā, kad visus balvas ieguvējus zemskatuvē nogādāja ceremonijai sekojošajā izrādē "Maskarāde. Atmiņas par nākotni" izmantotais stiklotais lifts. Dzelzs priekškara vietā caurspīdīga stikla siena. Un tikai aizkulisēs palikušā Valērija Fokina acīs varēja izlasīt frāzi, kura nav sveša nevienam skatuves māksliniekam: "The show must go on!" (Izrādei jāturpinās – angļu val.)

Lauma Mellēna-Bartkeviča

Lauma Mellēna-Bartkeviča ir mūzikas žurnāliste un kultūras pētniece. Ieguvusi mākslas doktora grādu teātra zinātnē. Mīl svešvalodas, operu un ceļojumus. Aizraujas ar skatuves mākslu daudzveidības, tās...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!