V.S. Naipols

Autors

Sers V(idiadhars) S(urajprasads) (Sir V(idiadhar) S(urajprasad) Naipaul) Naipols atzīts par lielāko angliski runājošo Karību salu rakstnieku, 2001. gadā ieguvis Nobela prēmiju. Naipola prozas pamattēmas ir Trešās Pasaules kultūras mulsums, autsaidera problēma, kuras izvērsumam materiālu sniegusi autora pieredze – kā indietim Rietumindijā un kā rietumindietim Anglijā, un kā nomadiskam intelektuālim postkoloniālajā pasaulē. Izpelnījies arī nopēlumu par saviem politiski nekorektajiem uzskatiem attiecībā uz „puspabeigtajām sabiedrībām” un aizvien tiecies aktualizēt nevēlamas tēmas, kā savu rakstnieka uzdevumu uzstādot nepieciešamību „skatīties, paskatīties vēlreiz, pārskatīt un pārdomāt no jauna”. Runājot par atklājēja funkciju, Naipols saka: „Visiem allaž ir bijis zināms, ar ko nodarbojās Kolumbs. Viņa paša pierakstos un visos viņa veikumos Kolumba egoisms atklājas it kā greizajā spogulī: viņš noliedz un nosoda pats sevi. Taču heoriskais spīdums, kas nemaz nepieder viņam pašam, strāvo cauri no tā laika līdz mūsdienām” („Kolumbs un Kruzo”, 1972). Naipols ir dzimis mazā Trinidadas pilsētiņā indiešu brahmaņu dzimtā. Viņa tēvs Sipersads Naipols bija „Trinidad Guardian” korespondents un palaikam publicēja arī kādu īso stāstu. Kad VS Naipolam bija seši gadi, ģimene pārcēlās uz Portofspeinu, uz galvaspilsētu. Naipola tēvs mira 1953. gadā un nepieredzēja sava dēla rakstnieka karjeras sākumu, taču viņš tika iedrošinājis dēlu rakstīšanas mēģinājumos, kādā vēstulē sakot: „Nebaidies būt mākslinieks. D.H. Lorenss bija caur un cauri mākslinieks, proti, arī Tev ir jādomā tā, kā Lorensam. Atceries, kā viņš teica:” Māksla manis paša labad.”” VS Naipols pirmo romānu sarakstīja 18. gadu vecumā, taču tas saņēma izdevēja noraidījumu. Naipols mācījās Karaliskajā Portofspeinas koledžā un 1950. gadā ieguva Oksfordas stipendiju. Gadu pirms tam, aplūkojot augstskolas iesniegumam domātās fotogrāfijas, viņš rakstīja māsai: „Man nebija ne jausmas, ka man ir tik plata seja. Bilde to parādīja nešaubīgi. Es skatījos uz to aziātu bildē un domāju, ka indietis no Indijas nevarētu izskatīties pēc indieša vairāk, kā izskatījos es... Es cerēju nosūtīt uz universitāti kaut kādu satriecošu inteliģenta noģībi, bet paskaties, kas sanāca!” Pēc ap šo laiku pārdzīvotā nervu sabrukumu viņš mēģināja izdarīt pašnāvību, bet laimīgā kārtā balonā beidzās gāze. Oksfordā viņš satika Patrīciju Heilu un 1955. gadā apprecējās. Naipola sieva nomira 1996. gadā, un viņš apprecējās otrreiz – ar Nadiru Alvi, šķīrušos Pakistānas žurnālisti. Pēc augstskolas beigšanas Naipols darbojās kā pašnodarbināts rakstnieks; šajā periodā viena no dominējošām viņa pārliecībām bija tā, ka viņam nav īstu sakņu un pamata, kur balstīties, taču 1950. gadu vidū, pētot savu trinidadieša izcelsmi, viņš sāka nostādīt savu balsi kā rakstnieks. Šajā periodā Naipols pāris gadu bija BBC Caribbean Voices reportieris, savukārt laikā no 1957. – 1961. gadam viņš regulāri publicēja jaunākās prozas apskatus „New Statesman”. Pirmās grāmatas Naipols laida klajā 1950. gadu beigās, taču tās nenesa īpašu labumu ne viņam, ne izdevējam. Par spīti tam, viņš allaž apzinājās savu vērtību un atteicās rakstīt kritikas „The Times” literārajam pielikumam par viņu parasto cenu. Naipola romāns „The Mystic Masseur” (Mistiskais masieris, 1957) par kādu jaunu, apdāvinātu puisi, kurš sapņo kļūt par slavenu rakstnieku, kļuva par pamatu Ismaila Meršāna scenārijam. Romāns „Miguel Street” (Migelstrīta, 1959) bija atvadas no Trinidadas galvaspilsētas; košo romāna varoņu vidū ir Bogarts, kas ieguvis vārdu no filmas „Kasablanka”, kā arī B. Vērdsverts, kas tirgo savus dzejoļus par četriem centiem un arī Men-menu, lielākais noslēpums Migelstrīdas iemītniekiem. Stāstu stāsta zēns, kas šajā ielā uzaug, sāk pelnīt un galu galā dodas uz ārzemēm studēt. Par Naipola daiļrades sākumposma darbiem, kuros dominē komēdijas noskaņas, Čarlzs Pūrs (Charles Poore) 1960. gadā rakstīja: „Salīdzinājums ar „Porgiju un Besu” neliekas gluži nevietā. Šī paralēla var, ja ne vairāk, tad norādīt to, ka pasaulē viss ir viens. Naipola prozas vieglā, aicinošā intonācija var atgādināt arī Marka Tvena stāstus par dzīvi Misissipi krastos. [..] Ja reiz kas ir zīmīgi un, ja vēlaties – būtiski, mistera Naipola grāmatās, tad tā ir spēja parādīt pasauli pašas pasaules spožumā”. Romāns „A House for Mr. Biswas” (Māja Misteram Bisvam, 1961) bieži tiek minēts Naipola dižāku darbu vidū. Tas ir traģikomisks stāsts par neatkarības un identitātes meklējumiem; par Trinidadā dzīvojšā brahmaņa Mohuna Bisvas prototipu lielā mērā uzskatāms rakstnieka tēvs. Stāsta varonis, neveiksminieks kopš dzimšanas, vēlas tikai vienu – pats savu māju. Šī vēlme ir arī viņa eksistences  vadmotīvs. Lasītājs var sekot līdzi varoņa gaitām dažnedažādos darbos – no krāsotāja līdz žurnālistam – līdz visbeidzot tiek sagaidīti viņa pūliņu augļi. Pie stāsta par savu tēvu Naipols atgriežas vēlāk, 1999. gadā grāmatā „Between Father and Son” (Starp tēvu un dēlu), pārvēršot viņu piecdesmito gadu sākuma korespondenci literārā darbā.  1961. gadā Naipolam tika piešķirta Trinidadas valdības stipendija ceļojumiem pa Karību salām. Tas bija sākums publicistikas žanra darbiem: pirmais no tiem – „The Middle Passage” (Vidējā taka, 1962) stāsta par viņa atkal atgriešanos Rietumindijā. Autora skatījums uz rasistiskajiem centieniem izraisīja to, ka melnādainie Rietumindijas iedzīvotāji sāka dēvēt Naipolu par rasistu. Sešdesmitajos un septiņdesmitajos notikušie ceļojumi uz Indiju, Dienvidameriku, Āfriku, Irānu, Pakistānu, Malaiziju un ASV sniedza Naipolam materiālu darbiem „India: A Wounded Civilization” (Indija: ievainota civilizācija, 1977) un „A Bend In The River” (Upes ielokā, 1979), un citiem. Pēdējais no nosauktajiem ir pesimistisks stāsts par Āfriku; stāsts tiecas atmaskot cilvēces uzpērkamību. Darbība noris vietā, kas ļoti atgādina Zairu vai, piemēram, Ugandu. Stāstītājs ir Salims, musulmanis, kura dzimta – Indijas tirgoņi – ir dzīvojusi Āfrikā jau simtiem gadu. Salims atver bodīti pilsētā upes ielokā un gūst panākumus, kam nav nekādas perspektīvas valstī, kurā valda Lielais Vīrs, dzīves prezidents. Naipola varonis atkal ir ārpusnieka situācijā, un ārpusniecisms attiecas arī uz pašu dzīvi, kam nav redzams atrisinājums. „Krūms izplešas paša spēkiem. Bet nav, kurp iet,” saka Selima draugs Ferdinands, tikko izglābis Selimu no cietuma. „Krūms” Naipolam ir visas trešās pasaules metafora. „Āfrikā nav kultūras,” Naipols saka.  Dereks Volkots, Rietumindijas dzejnieks, kas 1992. gadā ieguva Nobela prēmiju, attiecībā uz to piezīmē: „Ja Naipola nicīgā, smīnīgā attieksme pret melnādainajiem būtu vērsta, piemēram, pret ebrejiem, cik daudz būtu cilvēku, kas ņemtos slavēt viņa tiešumu?” Kopš 1950. gada Naipols dzīvo Lielbritānijā un aizvien turpina ceļot. Viņa esejās un ceļojumu piezīmēs bieži pausta negatīva attieksme pret Rietumindijas sabiedrību. Savukārt, grāmata „Among The Believers: An Islamic Journey” (Ticīgo vidū: islamiskas ekskursijas starp pārliecinātiem cilvēkiem, 1981) veido tuvplānus viņa ceļojumiem uz ne-arābu Islāma zemēm.: Indonēziju, Irānu, Pakistānu, Malaiziju. Naipols cenšas izprast neapgāžamo ticību, kas Rietumiem liek uzlūkot šos reģionus kā fundamentāliskus. „Tāds imperiālisms, kāds valda Islāmā un Arābu valstīs, noteikti vēl nekur citur nav pieredzēts,” viņš raksta. Irānā Naipols tiekas ar kara veterāniem, kas vīlušies atklāj, ka šķiet – mullas ar viņiem manipulējuši, savukārt Indonēzijā apspriežas ar savu agrāko laiku draugu, kas bijis opozīcijā Suharto režīmam un vēlāk kļuvis par vienu no redzamākajiem Islāma nākotnes vīzijas aizstāvjiem. Pirmoreiz pēc Nobela prēmijas saņemšanas viesojoties Indijā, Naipols sacīja: „Mēs šeit neesam sanākuši, lai priecātos par Indijas literatūras senumu, bet gan – lai baudītu moderno literatūru.” Nereti Naipolu salīdzina ar Džozefu Konradu – līdzīgi pesimistiskā cilvēka dabas tēlojuma, kā arī trimdas un atsvešinātības dēļ. Esejā „Konrada tumsa” (1980) Naipols par savu izcelsmi saka: „es nāku no vienas no tām Konrada minētajiem tumšajiem šīs zemes apgabaliem”. 1990. gados Naipols aizvien koncentrēja savu rakstnieka darbību publicistikas žanrā. 1994. gadā iznāca viņa sengaidītais romāns „A Way In The World” (Ceļš pasaulē) – stāstījums par koloniālismu no autobiogrāfiska skatupunkta, ietverot arī stāstus no Sera Valtera Releja laikiem līdz deviņpadsmitā gadsimta revolucionāram Francisko Mirandam. Darba „Half aLife” (Pa pusei dzīve, 2001) varonis ir Villijs Somersets Šandrāns, kas dzimis Indijā 1930. gadā. Viņa otrais vārds aizgūts, kā jaušams, no Somerseta Moema, kas, tā stāstā teikts, saticis viņa tēvu. Villijs dodas uz Londonu, apgrozās bohēmistiskās aprindās, laiž klajā grāmatu, apprecas ar Annu – sievieti ar jauktu afrikāņu izcelsmi, un dodas viņai līdzi uz Āfriku, lai dzīvotu dzimtas īpašumā. Villijam ir grūti pieņemt pašam sevi: brahmana dēlu, kas apprecējies ar „nepieskaramo”. Viņa tēvs ir dumpinieks, kurš dzīvi beidz klosterī. Savukārt Villijs saceļas pret saviem senčiem un sava tēva vēlmēm, ar kuram viņam tomēr aizvien ir daudz vairāk kopīga, nekā viņš būtu ar mieru atzīt. Pēc astoņiem gadiem romāna varonis saprot, ka viņš ir dzīvojis kā ēna; viņš aiziet no sievas, taču autors lasītājam nepavēsta, kas notiek tālāk. Villija eksistenciālie meklējumi turpinās, un stāsta beigas ir atstātas lasītāju ziņā. Villija lēmums iezīmē paralēlas ar patiesu stāstu par Naipola attiecībām ar amerikāņu rakstnieku Polu Terū (Paul Theroux). Terū atainoja vairākus gadus desmitus ilgušo draudzību ar Naipolu savā grāmatā „Sir Vidia's Shadow ” (Sera Vidija ēna, 1998). Terū nepiedošanas un aizvainojuma piesātinātajā darbā stāsta, ka viņš allaž ir jutis Naipola nopēlumu, līdz vienubrīd aptvēris, ka laiks iznākt laukā no Naipola ēnas un kļūt brīvam. Terū sākotnēji atzina vecāko kolēģi par savu skolotāju, taču tas nepasargāja draudzību no sairšanas; par vilšanās un aizvainojuma iemeslu lielā mērā kalpoja sākotnējās daiļrades un rakstnieka talanta pretnostatījums tobrīd jaunākajiem, deviņdesmitajos tapušajiem darbiem. Starp Naipolam piešķirtajām balvām minama Bukera prēmija par  darbu „In A Free State” (Brīvā valstī, 1971); bruņinieka titulu viņš saņēma 1989. gadā, bet 1993. ieguva Deivida Koena Britu literatūras balvu par mūža ieguldījumu. Naipola manuskriti un arhīvs glabājas Tulsas Universitātē. 2004. gada oktobrī, uzstājoties ar runu, Naipols paziņojis, ka „Magic Seeds” (Burvju sēklas, 2004) varētu būt viņa pēdējais romāns – un pēdējais lieldarba „Pa pusei dzīve” ietvaro


 
publikācijas
2
pēdējā publikācija pirms
16 gadi
vērtējumi
0
kopā saņemti komentāri
0
kopā izteiktie komentāri
0
 

Visi autora raksti

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!