Slavomirs Mrožeks

Autors

Slavomirs Mrožeks (Sławomir Mrożek), dzimis 1930. gada 29. jūnijā Boženčinas ciemā, Polijā. Viens no ievērojamākajiem 20. gadsimta poļu autoriem, kura lugas, īsproza, satīriskie darbi un zīmējumi aizvien ir aktuāli un iemīļoti Polijā un pazīstami arī citviet pasaulē. Studējis arhitektūru, mākslas vēsturi un austrumu valodas. Debitējis 1950. gadā kā žurnāla Przekroj reportieris, divus gadus nostrādājis arī mēnešrakstā Życie Literackie. Kopš 1953. gadā presē publicējis savus satīriskos zīmējumus; ievērojamākie no tiem veido ciklu „Ar Mrožeka brillēm” (1953-1968). 1950. gadu otrajā pusē dažādās avīzēs un žurnālos attīstījis savu parodiju un satīras rubriku Postępowiec („Nemiernieks”). Pirmos stāstu krājumus izdevis 1953. gadā: vispirms „Stāsti no Mētru kalna”, tam sekoja „Praktiskās pusbruņas” un 1956. gadā „Mazītiņā vasara”, savukārt 1957. gadā krājums „Zilonis” un divus gadus vēlāk ― „Kāzas Atomicos”. Abus pēdējos nereti min kā autora spožākos stāstu apkopojumus. 1961. gadā nāca klajā grāmata ar virsrakstu „Bēgšana uz dienvidiem”; nosaukums iezīmē arī daudzus turpmākos gadus Mrožeka dzīvē. Mrožeks ir viens no tiem poļu rakstniekiem, kas apzināti lauzuši tēvzemē valdošo uzskatu, ka poļu rakstnieks pa īstam var rasties tikai Polijā. 33 gadu vecumā izbraucis uz Itāliju, 1968. gadā apmeties Parīzē, bet 1989. gadā pārvācies uz Meksiku. „Atzīt poļiem, ka emigrācija nav tā lielākā traģēdija, ir sliktāk nekā samaitāt gaisu salonā,” viņš no Parīzes rakstījis vēstuļu draugam Vojceham Skalmovskim. Tajā laikā viņa darbus dzimtenē bija aizliegts publicēt, jo Mrožeks bija parakstījis vēstuli pret Varšavas bloka valstu agresiju Čehoslovākijā. Rakstnieks bija nolēmis neatgriezties, taču, tā kā Polijā vara bija mainījusies un Mrožeka veselība ― negaidīti pasliktinājusies, rakstnieks ar sievu pēc septiņiem gadiem no Meksikas tomēr devās prom un pārvācās uz Krakovu, kur viņu uzņēma ar patiesu sajūsmu; Mrožeks atgriezās ierastajā darba ritmā, taču nevienu jaunu stāstu krājumu pēc 2006. gadā iznākušās, Meksikā tapušās autobiogrāfijas „Baltazars” nav izdevis; rakstnieka kundze savukārt atvēra vairākus restorānus, kur aizvien mīl ieturēties vietējie un ārzemnieki. Scenārijā filmai „Atgriešanās” Mrožeka varonis Leo pēc ilgas prombūtnes nonāk atpakaļ dzimtajā vietā. Tur viņš saslimst, un ārsts skaidro: „Jūs slikti atradināties un slikti pieradināties. Jūsu organisms labāk panesa pāreju no zināmā uz nezināmo nekā no svešā, pie kā jau pierasts, uz iepriekš zināmo, no kā jau paspējis atradināties. Tagad jums būtu vēl grūtāk izturēt pāreju no daļējas readaptācijas reaktivizētā svešatnē. Vēl kādas pārmaiņas jau varētu radīt pilnīgu sajukumu sistēmā.” Mrožeks pie šiem vārdiem vēlreiz nonāca 2008. gadā, secinot, ka biežās slimošanas dēļ viņam nepieciešams siltāks klimats, ― tādēļ viņš jau gandrīz gadu dzīvo Nicā, Francijas dienvidos. Mrožeku var minēt līdzās Beketam un Jonesko ― kā vienu no absurda meistariem dramaturģijā. Mrožeks rāda nepilnīgo, svārstīgo pasauli un nedrošos, ierastajam un iedomātajam pakļautos cilvēkus; viņš apspēlē lietoto valodu, kurā izteikums var prevalēt attiecībā pret nozīmi, un shēmas, kurās ļaudis meklē atbalsta punktus, radot arvien jaunus, patiesības uztveri apgrūtinošus režģus. Mrožeks atšķiras no daudziem laikabiedriem – ar nopēlumu pret „vienkāršo cilvēku”, viņa tiesībām kļūdīties, bet ar apbrīnu par to pašu ļautiņu spēju izturēt dzīvi par spīti tās smieklīgumam. Emigrācijai Mrožeka daiļradē ir liela loma. Tā līdzējusi viņam iegūt distanci no tautas svētumu cildināšanas un ļāvusi tos nesaudzīgi revidēt. „Pilnīgi nešaubīgi varu teikt, ka mana dzīve Polijā būtu daudz neīstāka, neizdevusies, nepiepildīta, un pie zemes to turētu gluži citāds balasts nekā emigrācijā, lai kāda tā arī būtu,” 1975. gadā kādā vēstulē raksta Mrožeks. „Katra pastāvoša robeža ir pārkāpjama, taču nepārkāpjama ir robežas pastāvēšana.” Lugā „Emigranti” jautājums par atsvabināšanos no nacionālām un sabiedriskām važām aplūkots vispamatīgāk. Divi varoņi ― XX un AA ― ir pilnīgi pretstati: pirmais ir īsts darbarūķis, kas atrodas emigrācijā peļņas dēļ. Dzimtenē viņam ir ģimene, viņš krāj naudu mājai. AA ir politiskais emigrants, kurš grib uzrakstīt stāstu par ideālo gūstekni, un XX ir jākļūst par viņa modeli, savukārt tas iecerēto shēmu lauž naudas dēļ. Rakstnieka izteikšanās par trimdas gadiem Polijas medijos papildinājusi diskusijas par darba spēka un gaišāko prātu aizplūšanu; Mrožeks skaidro, ka pēc trim aklimatizācijas gadiem cilvēks tiecas jauno vietu padarīt par savu, tādējādi gribot negribot zaudējot kontaktus ar atstāto dzimteni. Taču, tā kā Mrožeks savu darbu konsekventi darījis savā valodā, viņš ne uz mirkli nav zaudējis Polijas lasītāju interesi un uzmanību (kā tas kaimiņos ― Čehijā ― gadījās ne mazāk zināmajam Milanam Kunderam, kurš emigrācijā pārstāja rakstīt čehiski, sarūgtinot ne vienu vien lasītāju bijušajā dzimtenē). Par identitāti zaudējušu poli Venēcijā vēsta stāsts „Moniza Klavjēra” (1967, pārstrādāts un izdots Francijā 1970. gadā). Polis pie katras izdevības sūkstās par savu pelēko un slapjo zemi, taču krogā labprāt klāsta varoņteiksmas par tās atbrīvošanas cīņām... No prozas darbiem tajā pašā gadā Parīzē iznāk arī „Divas vēstules un citi stāsti”, vēlāk, 1983. gadā, Londonā: „Pienestās ziņas”, bet 2000 ― „Atgriešanās dienasgrāmata” un sešus gadus vēlāk jau minētā autobiogrāfija. Starp daudzajiem skatuves darbiem minami „Policija. Luga iz žandarmērijas sfēras” (1958), „Pjotra Oheija laulība” (1959), „Tītars” (1960), „Jautrā spēle” (1962) , „Burvju nakts”, „Poručika nāve. Viencēliens ar prologu un epilogu” (1963), slavenais „Tango” (1964), „Laimīgie atgadījumi” (1971, Parīze) un „Emigranti” (1974). Uzskaitījumu hronoloģiski turpina lugas „Kupris”, „Lapsas medības”, „Kājām”, „Vasaras diena”, „Līgums”, „Portrets”, „Atraitnes”, „Mīla Krimā”. Zīmējumi un karikatūras iznākušas jau minētajā apkopojumā „Ar Mrožeka brillēm” 1968. gadā un „Polija attēlos” (1957). Savukārt rakstnieks pats kļuvis par tēlu Andžeja Novakovska fotogrāfiju sērijā „Slavomirs Mrožeks”, kur viņš portretēts slimnīcās un savārguma laikā. Mrožeks apbalvots ar Francijas Goda Leģiona Ordeni (2003) un ar Polijas Kultūras fonda balvu par mūža ieguldījumu (2004). Rakstījis arī ar pseidonību Damians Prutus. Satori lasāmie stāsti tulkoti no izlases „Zilonis un citi stāsti”, kur pārstāvēta autora agrīnie darbi. Mrožeka lugas iestudētas vairākos Latvijas teātro