Rolāns Barts

Autors

Barts ir dzimis 1915. gadā vidusšķiras protestantu ģimenē. Pēc gada jūras kaujā gāja bojā viņa tēvs, flotes virsnieks, un Rolāns izauga, dzīvodams kopā ar māti un vecvecākiem Bajonā, nelielā pilsētiņā Atlantijas okeāna piekrastē Francijas dienvidrietumos. Stāstot par bērnību grāmatā “Barts par Bartu” (kuras priekšvārdā autors brīdina, ka “viss jāuztver kā romāna varoņa sacītais”), Barts īpaši piemin mūziku (viņa tante bija klavierskolotāja, un Barts spēlēja visur, kur vien bija pieejams instruments), buržuāzisku sarunu fonu (piemēram, uz tēju sanākušo provinces dāmu sarunas) un bērnības ainavas un skaņas, kas tiek atsauktas atmiņā ar zināmu nostaļģiju. Deviņu gadu vecumā Barts kopā ar māti pārceļas uz Parīzi, kur māte cenšas nopelnīt iztiku, strādājot par grāmatsējēju, bet Barta pasaule ir skola (ko ik pa laikam pārtrauc Bajonā pavadītās brīvdienas). Kad Bartam ir divpadsmit gadu, mātei izveidojas mīlas sakars ar kādu Bajonas mākslinieku, kā rezultātā viņai piedzimst vēl viens dēls – Barta pusbrālis, kurš dzīvo kopā ar viņiem visu Barta dzīvi, taču Barts brāli nekad nepiemin. Par skolas gadiem Barts stāsta skopi, bet viņš bija labs skolnieks un, pabeidzis bakalaura studijas 1934. gadā, grasās pretendēt uz vietu École normale supérieure, kur labākie studenti turpina savu augstskolas izglītību. Taču pirmoreiz par sevi liek manīt tuberkuloze, un viņš tiek aizsūtīts uz Pirenejiem ārstēties. Pēc gada Barts atgriežas Parīzē, lai turpinātu studijas un iegūtu akadēmisko grādu franču, latīņu un sengrieķu valodu specialitātē, daudz laika veltīdams arī antīko autoru lugām teātra trupā, kuru pats bija palīdzējis nodibināt. Kad 1939. gadā sākas karš, Barts, kurš ir atbrīvots no karaklausības, strādā licejā Biaricā un Parīzē, bet 1941. gadā tuberkulozes recidīvs pieliek tam punktu. Turpmākos piecus gadus – gandrīz visu vācu okupācijas laiku – viņš lielākoties pavada sanatorijā Alpos, rimti vadīdams savas dienas, daudz lasīdams un kļūdams, kā pats izteicās, par sartrieti un marksistu. Pēc pilnīgas atlabšanas Parīzē viņš pieņem franču valodas pasniedzēja vietu ārzemēs – vispirms Rumānijā, tad Ēģiptē, kur kolēģis A.J. Greims (A.J. Greimas) viņu iepazīstina ar moderno lingvistiku. Atgriezies Francijā, Barts divus gadus strādā valsts kultūras dienesta nodaļā, kas atbildīga par mācīšanu ārzemēs, bet 1952. gadā viņš iegūst stipendiju darbam pie disertācijas leksikoloģijā – par sabiedriskajās diskusijās lietoto vārdu krājumu 20. gs. sākumā. Bartam pārāk neveicas ar disertācijas rakstīšanu, taču izdodas publicēt divas literatūras kritikas grāmatas – “Rakstība nulles līmenī” (Degré zéro de l’écriture, 1953.) un “Mišlē” (Michelet par lui-méme, 1954.). Zaudējis stipendiju, viņš gadu strādā izdevniecībā un saraksta virkni rakstu, tostarp daudz īsu laikmetīgās kultūras apcerējumu, kurus izdod grāmatā “Mitoloģijas” (1957.). 1955. gadā draugi palīdz viņam iegūt citu stipendiju, šoreiz socioloģiskam pētījumam par modi, kā rezultātā top grāmata “Modes sistēma” (Systéme de la mode, 1967.). 1960. gadā, stipendijas izmaksai beidzoties, viņš uzsāk darbu institūtā augstskolu sistēmas perifērijā, École pratique des hautes études, kur 1962. gadā kļūst par pastāvīgu pasniedzēju. Šajā laikā Barts publicē esejas (vēlāk tās tiek apkopotas grāmatā “Kritiskas esejas” (1964.)) par jauno romānu un citām literatūras tēmām, veidojot iestrādnes zīmju zinātnei, kas tiek noformulēta darbā “Semioloģijas elementi” (Éléments de sémiologie, 1964.), un saraksta vēlāk ļoti pretrunīgi vērtēto grāmatu “Par Rasinu” (Sur Rasine, 1963.)). Līdz 1965. gadam Barts ir aktīva, bet margināla figūra uz Francijas intelektuālās dzīves skatuves, bet tad Sorbonas universitātes profesors Raimons Pikārs (Raymond Picard) publicē rakstu “Jaunā kritika vai jaunais šarlatānisms?”, kurā īpaši asi kritizē Bartu un kurā izteiktās apsūdzības franču preses interpretācijā liek Bartam izskatīties kā visa literatūras studijās rodamā radikālā, maldīgā un necienīgā pārstāvim. Kaut arī Pikārs pirmām kārtām protestē pret Barta psihoanalītiskajām nostādnēm Rasina darbu analīzē, cīniņš ātri pāraug vispārējā strīdā starp arhaistiem un modernistiem, un tas atnes Bartam starptautisku (ne)slavu. Grāmatā “Kritika un patiesība” (Critique et vérité,1966.) tiek sniegta atbilde Pikāram un pieteikta strukturālistu “literatūrzinātne”, kuru Barts turpina izklāstīt rakstos par retoriku un naratīvu. Nākamo gadu laikā tiek izdotas vēl divas grāmatas, kas saistītas ar strukturālisma virziena uzstādījumu – “Sads/Furjē/Lojola” (Sade/Fourier/Loyola, 1971.), kurā tiek pētīts šīs fantastiskās domātāju trijotnes ieguldījums diskursa sistēmas izveidē, un “S/Z” (1970) – Barta izvērstākā literārā analīze. Šajā laikā Japānas ceļojuma iespaidā top arī “Zīmju impērija” (1970.), kuras rakstīšana esot Bartam sagādājusi lielāku prieku nekā darbs pie jebkuras citas grāmatas. 20. gs. 60. gadu beigās Barts jau tiek ierindots līdzās tādiem izciliem parīziešiem kā Klods Levī-Stross (Claude Lévi-Strauss), Mišels Fuko (Michel Foucault) un Žaks Lakāns (Jacques Lacan). Būdams ļoti pieprasīts pasniedzējs, viņš sākotnēji pieņem piedāvājumus lasīt vieslekcijas un priecājas par iespēju apskatīt neredzētas vietas un iepazīt svešu valodu noslēpumainību, taču viņu nevilina sarunas ar nepazīstamiem cilvēkiem. Barts nekad nav bijis entuziasma pilns orators kā Fuko, nedz arī viņam patikusi iztapīga uzmanība kā Lakānam. Viņš ātri nogura no vieslekciju tūrēm un deva priekšroku Parīzes apkārtnei, kur bija pavadījis lielāko daļu savas dzīves, vadot semināru École pratique des hautes études un tiekoties ar draugiem. Sasniedzis savas slavas virsotni kā strukturālists, Barts laida klajā divas grāmatas, kas ievērojami izmainīja priekšstatu par viņu, – “Teksta bauda” (Le Plaisir du texte, 1973.), kurā rodamās spekulācijas par lasīšanu un baudu padara skaidru autora domas ētisko virzību, un “Rolāns Barts par Rolānu Bartu” (1975.), kuras elegantā teoretizēšana par ikdienas pieredzi un intriģējoši pašnosodošā intonācija piešķir viņa rakstnieka statusam jaunu veidolu. 1976. gadā Bartu apstiprina amatā Collège de France, un 1977. gadā viņa darbam tiek veltīta nedēļu ilga konference Serisī. Taču drīz pēc tam Barts izdod pavisam neakadēmisku grāmatu – “Mīlas retorika” (1977.) –, kurā izmantota un pētīta sentimentālā mīlētāju valoda. Nekas nevarētu būt vēl svešāks literatūras un teorijas avangardam kā šis netradicionālais darbs, kas kļūst ārkārtīgi populārs, apliecinot, ka Barts nav tikai akadēmiķis. Apstiprinājums Barta rakstnieka statusam 1978. gadā iegūst viņam netīkamu formu – nāk klajā parodējošais cikls “Rolāns-Barts iesācējiem” (kā “Franču valoda iesācējiem”), kurā tiek apgalvots, ka 18 vienkāršās nodarbībās iemācīs runāt Rolāna-Barta valodā – valodā, kam ir zināma līdzība ar franču valodu. Barts bija kļuvis par parodēšanas vērtu stila meistaru. Intervētāji nebeidza uzdot vienu un to pašu jautājumu: vai viņš jebkad vēl rakstīs kādu romānu, un, kaut arī parasti Barts atbildēja noliedzoši, tomēr veltīja vairākus kursus tēmai “Gatavošanās romānam” Collège de France, iztirzādams rakstnieku priekšstatus par to, ko viņi cenšas radīt, un viņu atšķirīgās rakstīšanas metodes. Parīzē, kur psihoanalīze bija intelektuālās modes vadošais virziens, Barts, šķiet, bija kļuvis par tradicionālo literāro vērtību galveno popularizētāju un par nozīmīgu teorētiķi, kura skatījums uz ikdienas dzīves parādībām nebija psihoanalītisks. “Camera lucida” (1980) – grāmata par fotogrāfiju – ir daļēji veltījums mātei, kuras nāve 1977. gada novembrī Bartam bija liels trieciens. Jautājums par to, ko viņš darīs tālāk, kā vēl izpaudīsies viņa talants, kļuva arvien intriģējošāks. Tad, 1980. gada februārī Bartu notriec kravas mašīna, kad viņš šķērso ielu Collège de France priekšā, nākdams no sociālistu politiķu un intelektuāļu pusdienām. Lai arī rakstnieks atlabst tiktāl, ka spēj pieņemt apmeklētājus, pēc četrām nedēļām viņš mirst. Barta nāve padara viņa karjeru vēl mīklaināku. Kaut arī viņš nebija uzsācis kādu diženu zinātnisku projektu, kuru negaidīti pārtrauca šī traģiskā bojāeja, tomēr nevar pārliecinoši apgalvot, ka Barta labākais devums jau bija sniegts. Kas zina, ko vēl viņš būtu varējis uzsākt vai kādus eksperimentus būtu veicis nākotnē? Džonatans Kalers "Barts. Ļoti saistošs ievads", R: 1/4 Satori, 21-25. lpp No angļu valodas tulkojusi Anda Baklāne.


 
publikācijas
4
pēdējā publikācija pirms
7 gadiem
vērtējumi
0
kopā saņemti komentāri
0
kopā izteiktie komentāri
0
 

Visi autora raksti

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Ielogojies

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!