Oskars Vailds

Autors

Oskars Fingals O’Flahertijs Vills Vailds dzimis Dublinā, Īrijā, ģimenē, kurā valda samērā brīvs un liberāls dzīves redzējums. Vailda māte, Lēdija Džeina Franceska Vailda (1820-1896) - dzejniece un žurnāliste, publicējusies ar pseidonīmu Sperenza. Vailda tēvs - Sers Viljams Vailds - labi zināms īru antikvārs, apdāvināts rakstnieks, kā arī ausu un acu slimību speciālists, kurš gadu pirms Oskara nākšanas pasaulē dibinājis Dublinas slimnīcu. Par saviem nopelniem Viljams Vailds saņem godpilno Karalienes Galma Ķirurga - Okulista nosaukumu. Lēdija Vailda, kura tajā laikā bijusi sieviešu tiesību kustības aktīviste, nereti pievērusi acis uz sava vīra vētrainajām mīlas dēkām.Vailds studē Portoras Karaliskajā Skolā, Fermanagas apgabala Enniskilenā (1864-1871), Trīsvienības Koledžā, Dublinā (1871-1874) un Magdalēnas Koledžā, Oksfordā (1874-1878). Jau trīspadsmit gadu vecumā Vailds mīl ģērbties pēc pēdējās modes paraugiem. „Tie abi flaneļa krekli, kurus tu man atsūtīji, ir Villija. Manējie ir tas viens, spilgti sarkanais, un otrs - violetais, bet tagad vēl ir pārāk karsts, lai tos vilktu mugurā,” viņš raksta vēstulē savai mātei. Vēstulē minētais Villijs ir Oskara vecākais brālis. Lēdijas Vaildas trešais un pēdējais bērns bija meita Izola Franceska, kura gāja bojā pāragrā nāvē. Runā, ka Lēdija Vailda esot tērpusi Oskaru meiteņu drēbēs, lai apmierinātu savas ilgas pēc meitas. Jau Oksfordas gados Vailds šokē dievbijīgos mācībspēkus ar savu nevērīgo attieksmi pret reliģiju, savukārt viņa ekscentriskais ģērbšanās stils bieži vien izpelnījies ņirgas un dzēlīgas piezīmes. Šajā laikā Vailds kolekcionē zilo porcelānu un pāva spalvas, bet vēlāk lielu ievērību gūst viņa pusgarās bikses, izšūtas no velveta auduma. Ieguvis bakalaura grādu, 1878. gadā Vailds pārceļas uz Londonu. Viņa dzīves stils un asprātīgā atjautība ātri vien padara Vaildu par Estētisma runasvīru un viedokļa paudēju. Estētisms, ko pārstāv Vailds, sludina mākslu mākslas dēļ. Oskars strādā par mākslas apskatnieku (1881), uzstājas ar lekcijām Amerikas Savienotajās Valstīs un Kanādā (1882), uzturas Parīzē (1883). Pēc tam Vailds lasa lekcijas Apvienotajā Karalistē, kā arī no19. gadsimta 80. gadu vidus sāka regulāri publicēties izdevumos „Pall Mall Gazette” un „Dramatic View”.1884. gadā Vailds apprecas ar Konstanci Loidu (mirusi 1898). Lai uzturētu savu ģimeni, viņš pieņem redaktora vietu žurnālā „Woman’s World” (1887-1889). 1888. gadā klajā nāk „Laimīgais Princis un citi stāsti”, pasakas, kuras Vailds tika rakstījis saviem diviem dēliem. 1890. gadā tiek publicēta „Doriana Greja ģīmetne”, kurai pēc gada seko jauns pasaku krājums. Vaildu laulības saites tiek pārrautas 1893. gadā. Dažus gadus pirms tam Oskars ir iepazinies ar atlētu un dzejnieku Lordu Alfrēdu Duglasu („Boziju”), kurš kļuvis par Vailda dzīves mīlestību. „Vienīgais veids, kā atbrīvoties no kārdinājuma, ir ļaut tam vaļu”.„Doriana Greja ģīmetne” pirmo reizi tiek publicēta 1890. gadā žurnālā „Lippincott’s Magazine”, un pēc gada klajā nāk romāna grāmatas formāta versija, kurai pievienotas sešas jaunas nodaļas. Stāstā ir saskatāmas paralēlas ar Vailda paša dzīves pieredzi. Oksfordā pavadītajos gados rakstniekam izveidojās cieša draudzība ar gleznotāju Frenku Mailzu un homoseksuālo estētu Lordu Ronaldu Goveru. Iespējams, viņi kalpojuši par romāna tēlu prototipiem. Šis stāsts vēsta par kādu Viktoriāņu laikmeta džentlmeni, kurš pārdod savu dvēseli, lai saglabātu jaunību un skaistumu. Kārdinātāja loma tiek piešķirta Lordam Henrijam Votonam, kura savtīgais dzīvesveids ved viņu amorālu baudu meklējumos. Doriana negantā rīcība sagrauj citu cilvēku dzīves un liek jaunai sievietei labprātīgi doties nāvē. Visbeidzot viņš nogalina Bazilu Halvardu, kurš ir reizē gan Doriana portreta mākslinieks, gan arī viņa paša sirdsapziņa. Tomēr, lai arī Dorians saglabā savu jauneklību, viņa portrets noveco, iegrāmatojot katru paveikto ļauno darbu, līdz attēls pārvēršas kroplīgā atspulgā, ļaujot noprast, ka ir iestājies pilnīgs morāles sagruvums. Grāmata pasvītro spriedzi starp indivīda publiskās dzīves nopulēto virskārtu un slēptajām vēlmēm pēc netiklības. Nobeigumā grēks izpelnās sodu. Dorianam iznīcinot savu portretu, viņa seja pārvēršas ģīmetnes kopijā un Dorians mirst. „Neglītums ir vienīgā realitāte”, secina Vailds. Oskara Vailda dramaturga karjera aizsākas laikā starp 1892. un 1895. gadu, kad uzvedumus piedzīvo vairākas no viņa populārākajām lugām. Bet vēl pirms panākumiem uz lielās skatuves Vailds nodarbojas ar eseju rakstīšanu. Daudzas no tām tika publicētas anonīmi. Vailda divi ievērojamākie literatūras teorijas darbi ir dialogi „Melu trūdēšana” un „Kritiķis kā mākslinieks”. Šajā darbā Vailds apgalvo, ka kritika ir daiļrades augstākā virsotne, un kritiķis nedrīkst būt godīgs un racionāls, bet drīzāk tam ir jābūt pārņemtam ar tādu „temperamentu, kurš ir izsmalcināti jutīgs pret skaistumu.” Lai arī Vailds bija precējies un kļuvis par tēvu diviem bērniem, viņa privātā dzīve kalpoja par pastāvīgu tenku avotu. Rakstnieka triumfālās veiksmes gadi dramatiski aprāvās, kad viņa intīmās saiknes ar Alfrēdu Duglasu noveda pie tiesas prāvas par homoseksualitāti (tā laika Anglijā - nelegāla nodarbe). Pirmās tiesas procesa laikā Vailds savai aizstāvībai pauž sekojošos vārdus: „Mīlestība, kura šajā gadsimtā neuzdrošinās saukt sevi vārdā, ir tik spēcīga jaunāka vīrieša pieķeršanās vecākam, ka Platons to lika visas savas filozofijas pamatu pamatos, bet Mikelandželo un Šekspīrs apdziedāja savos sonetos. Tajā nav itin nekā nedabiska.” Viņam piespriež divus gadus spaidu darbu nometnē par noziegumu, ko apzīmē ar vārdu „pederastija”. Bozijs neatstājas no Vailda ne uz mirkli. Pēc tiesas sprieduma izpildes, viņi atkal satiekas Neapolē. Kad pēc 19 mēnešu pazemojuma Vaildam atļāva izmantot tinti un papīru, viņa uzskati attiecībā pret cilvēces virzību uz perfekciju bija radikāli izmainījušies. Šajā laika periodā tapa viņa dramatiskais monologs un autobiogrāfija De profundis” (1905).1897. gadā atbrīvots no cietuma, Vailds uzturas Francijā maskējies ar segvārdu Sebastians Melmots. Pēc atbrīvošanas viņa vienīgais literārais veikums ir „Redingas cietuma balāde” - dzejojums, kurā atklājas ieslodzījuma gadu dramatiskās izjūtas. Oskars Vailds cieš no cerebrālā meningīta un mirst 1900. gada 30. novembrī, 46 gadu vecumā, lētā Parīzes viesnīcā. „Vai gribi zināt, kur slēpjas manas dzīves lielākais dramatisms”, viņš jautāja kādam paziņam neilgi pirms nāves, „Tajā, ka visu savu ģenialitāti esmu ielicis savā dzīvē; viss, ko esmu ielicis savos darbos, ir mans talants”