Oktavio Pass

Autors

Meksikāņu dzejnieks, rakstnieks, publicists un diplomāts, kurš 1990. gadā ieguvis Nobela prēmiju literatūrā un tāpat kā Pablo Neruda, Cēzars Valejo ir uzskatāms par vienu no nedaudzajiem latīņamerikāņu dzejniekiem, kuram bijis pa spēkam ietekmēt pasaules literatūras gaitu.Oktavio Pass dzimis 1914. gadā Mehiko pilsētā. Vectēvs - rakstnieks (tiesa gan - visai mazpazīstams), savukārt tēvs strādājis par sekretāru pie tā laika politiskā līdera un brīvības cīnītāja Emiliano Zapatas. 1919. gadā, kad Zapatas valdība tiek gāzta un pats Zapata nogalināts, Pasu ģimene ir spiesta emigrēt uz Štatiem, taču ne uz ilgu laiku. Pēc atgriešanās Mehiko Pass uzsāk tieslietu un literatūras studijas Nacionālajā universitātē, taču no iegūtā studiju grāda atsakās. Jau kopš agras jaunības Pass vēlas būt dzejnieks un, Pablo Nerudas daiļrades saviļņots, sāk rakstīt. Pirmais dzejoļu krājums klajā nāk 1933. gadā, Pasam tobrīd ir tikai 19 gadi. Šodien viņa veikums ir diezgan uzskatāms - sava mūža laikā Oktavio Pass publicējis vairāk kā 40 grāmatas.Trīsdesmitajos gados Pass viesojas Spānijā - laikā, kad tur norit Pilsoņu karš. Šeit viņš sastop Andrē Malro, Andrē Židu un Iļju Ērenburgu, kā arī pieslienas republikāņu uzskatiem. Vēlāk savu pieredzi apraksta dzejoļu krājumā, ko laiž klajā 1937. gadā. Kreiso uzskatu ietekme viņa daiļradē ir visai īslaicīga un pārejoša, Pass ir un paliek nelokāms vārda brīvības un demokrātijas aizstāvis. Sākot ar četrdesmitajiem gadiem, Pasa daiļradē uzpeld vairāki sirreāli tēli. Jau trīsdesmitajos gados Mehiko viņš esot ticies ar Andrē Bretonu un ekspermentējis ar tā saucamo „automātisko rakstību“, lai gan Pasa izteiksmes veidu ir aplami dēvēt par nekontrolētu.„Poēzija mums ļauj tvert netveramo,“ 1993. gadā raksta Oktavio Pass, „un uzklausīt klusumu, kas izpleties laukā, kuru var izpostīt vienīgi bezmiegs“Izjūtot dziļu riebumu pret Staļina valdību, Pass pilnībā atsakās no Kreisajiem uzskatiem laikā, kad sākās Aukstais karš. Valoda kļūst par viņa daiļrades centrālo konceptu. Noraidošā attieksme pret ideoloģiju un politiskajām reālijām nošķir Oktavio Pasu no vairākiem ietekmīgiem tā laika latīņamerikāņu rakstniekiem, tostarp no Pablo Nerudas un Gabriela Garsijas Markesa, abiem asiem politiskajiem kritiķiem. Neruda tā arī nekad nezaudēja savu ticību komunismam, savukārt Markess pozicionēja sevi kā Kubas revolūcijas kvēlu aizstāvi. Pass vairākkātīgi tika izteicis bažas par Padomju Savienības un Kubas intervenciju Latīņamerikā. Iespējams, tas arī bija iemesls, kādēļ pārtrūka Pasa draudzība ar Markesu un Nerudu. Vainīgi bija pārāk atšķirīgie politiskie viedokļi. 1976. gadā Pass raksta: „Pa vidu starp to, ko es redzu un ko es saku, / Starp to, ko es pasaku vai noklusēju/ Pa vidu starp noklusēto un sapnī redzēto/ Pa vidu starp nosapņoto un aizmirsto/ Ir dzeja“Īsi pirms Otrā pasaules kara Pass strādā žurnalistikā, raksta par literatūru. Četrdesmito gadu sākumā saņem stipendiju studijām Bērklija Universitātē. Pēc Otrā pasaules kara Pass uzsāk diplomāta karjeru, strādā Francija, vēlāk Japānā, Amerikā un Indijā.Sešdesmito gadu beigās Pass kā vieslektors lasa lekcijas par Spāņu - Amerikāņu literatūru Teksasas, Ostinas, Pitsburgas un Pensilvānijas universitātēs, vēlāk arī citās prestižās augstskolās - tajā skaitā Hārvardā un Kembridžā. 1988. gadā klajā nāk Oktavio Pasa kopotie raksti angļu valodā.Savā daiļrades sākumposmā Pass vairākkārt ietekmējies no marksisma, sirreālisma, eksistenciālisma, budisma, hinduista, franču un angloamerikāņu modernisma idejām. Kā esejists viņš tirzājis tādas tēmas kā acteku māksla, tantriskais budisms, Meksikas politika, neoplatonisma filosofija, avangarda dzeja, strukturālā antropoloģija, utopiskais sociālisms, seksualitāte un erotika.Reinis Tukišs