Merabs Mamardašvili

Autors

Filosofs Merabs Mamardašvili dzimis 1930. gada 15. septembrī Gori. 1954. gadā pēc Maskavas Valsts Universitātes (MVU) Filosofijas fakultātes beigšanas sāk strādāt žurnālā Вопросы философии, 1961. gadā dodas uz Prāgu strādāt žurnālā “Pasaules un sociālisma problēmas”. Pēc atgriešanās PSRS no 1966.gada strādā dažādos institūtos, lasa lekcijas MVU Psiholoģijas fakultātē, Augstākajos scenāristu un režisoru kursos un citu brālīgo republiku pilsētās - Rīgā, Viļņā, Rostovā pie Donas, Tbilisi. Šīs lekcijas jeb sarunas (беседы), kā viņš tās devēja, arī ir viņa filosofiskā mantojuma nozīmīgākā daļa. Tie, kas dzirdējuši Mamardašvili lekcijas, stāsta, ka viņš esot bijis liels improvizācijas meistars. 1970. gadā Tbilisi aizstāv doktora disertāciju “Domāšanas formas un saturs” (Формы и содержание мышления). No 1968. līdz 1974. gadam ir žurnāla Вопросы философии galvenā redaktora vietnieks, kad ideoloģisku iemeslu dēļ tiek atlaists. No 1980. gada strādā Gruzijas Filosofijas Institūtā. Mamardašvili filosofiskā darbība aizsākas piecdesmito gadu vidū Maskavas loģikas pulciņā, kura dalībnieki tiecās apziņu pētīt kā vēsturiski attīstošos organisku veselumu. Šāda pētījuma pamatā vajadzēja atrasties īpašai saturiski - ģenētiskai loģikai, kuras izveidošanu pulciņa dalībnieki bija iecerējuši. Lai izstrādātu šo loģiku, tika veikta Marksa “Kapitāla” metodes un loģikas eksplikācija un apraksts. Šajā laikā Mamardašvili pēta “dialektiskā veseluma” (sistēmas) analīzes un sintēzes procesus, domāšanas formas un satura mijiedarbi, loģiskā un vēsturiskā attiecību sistēmu izpētē u.tml.Mamardašvili filosofijas centrā ir apziņas fenomens un tā nozīme cilvēka, kultūras un izziņas tapšanā. Apziņu Mamardašvili izprot kā kosmoloģisku fenomenu, kas saistīts ar pašiem esamības pamatiem, savukārt apziņas ontoloģiju viņš uzskatīja par mūsdienu racionalitātes paradigmas neiztrūkstošu struktūru. Mamardašvili uzskatīja, ka nav iespējams izveidot pozitīvistisku apziņas teoriju, jo apziņa savas intencionalitātes dēļ nav tverama “priekšmeta” vai “lietas” kategorijā. Kā iespējamu risinājumu Mamardašvili redzēja tādas metateorijas izstrādāšanu, kura būtu vērsta uz esošām valodiskām un simboliskām formām, ar kuru palīdzību varētu aptvert apziņas dažādas struktūras. Nozīmīgs Mamardašvili filosofijā ir formas jēdziens, kuru viņš saprot kā kādu ģeneratīvu struktūru jeb domāšanas, izziņas un kultūras “orgānu”.Filosofiju Mamardašvili uzskatīja par principiāli atvērtu kultūras formu, kurā notiek eksperimentēšana ar pašām galējākām domāšanās formām un nosacījumiem. Mamardašvili domāja, ka atšķirības starp filosofiskām sistēmām rodas tikai verbālas eksplikācijas un interpretācijas stadijā; tas viņam deva pamatu nošķirt “reālo filosofiju”, kas ir viena, un “filosofijas mācībām un sistēmām”, kuru priekšmets ir “reālā filosofija”. Pateicoties idejai par reālo filosofiju un individuācijas principam (proti, reālā filosofija vienmēr ir personālistiska, piemēriska un individuālistiska), Mamardašvili no gnozeoloģiskas apziņas traktēšanas pāriet pie šīs problēmas ontoloģiska uzstādījuma. Dzīves laikā iznākušas trīs viņa grāmatas: “Domāšanas formas un saturs. Pie Hēgeļa mācības par izziņas formām kritikas” (Формы и содержание мышления. К критике гегелевского учения о формах познания, 1968), “Racionalitātes klasiskais un neklasiskais ideāls” (Классический и неклассический идеалы познания, 1984), “Kā es saprotu filosofiju” (Как я понимаю философию, 1990). Pēc PSRS sabrukuma pakāpeniski tika publicēts arī pārējais - lekciju kursi par Dekartu, Kantu, Prustu, antīko un mūsdienu filosofiju.Mamardašvili miris 1990. gada 25. novembrī Maskavā.