Harolds Pinters

Autors

Harolds Pinters, angļu dramaturgs, dzimis 1930. gadā Haknejā - darba ļaužu kvartālā Londonas austrumdaļā. Abi viņa vecāki ir Anglijā dzimuši ebreji. Bērnībā Pinteram veidojas tuvas attiecības ar māti. Viņa tēvs ir stingrās disciplīnas piekritējs, tādēļ mazais Harolds ar savu tēvu nesatiek. Otrā pasaules kara sākumā Pinteru evakuē no pilsētas, un līdz 14 gadu vecumam viņš dzīvo no ārpasaules noslēgtā pilī kopā ar 26 citiem zēniem. Atmiņas par šo laika periodu pavada Pinteru visu turpmāko dzīvi.Skolas laikā Pinters aktīvi piedalās dažādos uzvedumos un ludziņās. Viņu īpaši interesē Angļu autoru dzeja, kā arī Kafkas un Hemingveja darbi. Iestājies Londonas Karaliskajā Dramatiskās mākslas akadēmijā, Pinters pēc diviem gadiem to pamet. Šajā laikā viņš piedzīvo arī divas tiesas prāvas par atteikšanos pildīt savu pienākumu pret valsti, kalpojot bruņotajos spēkos. Abas reizes viņam piemēro ievērojamu naudas sodu, kuru vēlāk nomaksā Pintera tēvs. 1950. gadā Pinters sāk publicēt savu dzeju, parakstoties ar Harolda Pintas pseidonīmu. Viņš piestrādā par radio uzvedumu aktieri BBC Radio, kā arī dodas tūrē pa Īriju, spēlējot Šekspīru. 1953. gada sezonā Pinters kāpj uz Karaļa Teātra skatuves Hamersmitā. Viņa skatuves vārds ir Deivids Barons. Pēc četriem gadiem Pinters uzraksta savu pirmo lugu - „Istaba”. Tai seko viņa pirmā pilnmetrāžas luga „Dzimšanas dienas ballīte”, kura savu pirmizrādi piedzīvo uz Bristoles Universitātes dramatiskās mākslas fakultātes skatuves. Neskatoties uz aso kritiku, Pinters turpina darbu, pakāpeniski kļūstot par „ļaunuma komēdijas” meistaru. Harolda Pintera lugās darbība pārsvarā notiek vienā noslēgtā istabā vai telpā. Tās iemītniekus vajā spēki, kuru izcelsme un nolūki paliek neizdibināmi ne tikai lugas varoņiem, bet arī tās skatītājiem. Centrālais konflikts notiek par izdzīvošanu - gan tīri fiziskajā, gan individuālās identitātes līmenī. Lielu lomu Pintera lugās spēlē valoda. Tā kļūst ne tikai par saziņas veidu, bet arī par ieroci. Vārdi apslēpj sevī baiļpilnu klusumu, naidu un varaskāri, bailes no jebkāda veida tuvības. 1956. gadā Pinters aprec aktrisi Vivianu Merčantu. Kādu laiku viņi abi dzīvo nabadzīgā Notingemas kvartālā, līdz Pinteram izdodas aizņemties nepieciešamo naudas summu, lai aizbēgtu no pilsētas. 1980. gadā Pinters apprecas otrreiz. Par dramaturga dzīvesbiedri kļūst viņa biogrāfe Lēdija Antonija Frazēra. Arī šī laulība beidzas ar šķiršanos gan no sievas, gan abu kopējā dēla Daniela. Pēc Čīles prezidenta Allenda gāšanas 1973. gadā, Pinters kļūst par aktīvu cilvēktiesību cīnītāju. Viņa viedokļi un izteikumi bieži vien ir kontroversiāli un izraisa plašu rezonansi sabiedrībā. 2005. gada februārī Pinters paziņo par lēmumu izbeigt savu dramaturga karjeru, lai pievērstos politikai. Tajā pašā gadā Pinteram piešķir Nobela prēmiju literatūrā. Viņa uzruna balvas pasniegšanas ceremonijā kļūst par īstu sensāciju savas asās politiskās kritikas dēļ. Šobrīd Pintera kontā ir 29 lugas. Par viņa pēdējo darbu ir kļuvusi luga ar nosaukumu „Nāve utt.