Hanna Ārente

Autors

Hanna Ārente bija viena no nozīmīgākajām XX gs. politiskajām domātājām. Viņa tuvu iepazina nacistisko totalitārismu un veltīja lielu daļu dzīves, lai to izprastu. Viņasprāt, tas apvienoja sašķeltās masas uz visai vienkāršas ideoloģijas pamata un radīja tādu varas formu, kas ļāva birokrātiskiem ierēdņiem pastrādāt asiņainus noziegumus ar tīru sirdsapziņu. Ārente uzskatīja, ka vienīgais veids, kā izvairīties no totalitārisma, ir izveidot sakārtotu politisko sabiedrību, kas veicina iedzīvotāju līdzdalību un institucionalizē politisko brīvību. Politiku viņa uzskatīja par vienu no augstākajām cilvēka darbības jomām, jo tā ļauj pilsoņiem spriest par kolektīvo dzīvi, darīt personisko dzīvi jēgpilnu un izveidot radošu un saliedētu sabiedrību. Ārenti ārkārtīgi uztrauca tas, ka jauno laiku apsēstība ar ekonomiku mazina motivāciju piedalīties politiskajos procesos un rada morāli seklu sabiedrību, kas viegli pakļaujas bezatbildīga avantūrisma kārdinājumam. 1. Dzīve Ārente (dzimusi Kēnigsbergā ebreju ģimenē) studēja filozofiju vispirms pie Heidegera un Bultmana Marburgā, bet vēlāk pie Huserla un Jaspersa attiecīgi Freiburgā un Heidelbergā. Nacistu nākšana pie varas pielika punktu viņas akadēmiskajām ambīcijām, un viņa sāka aktīvi darboties ebreju politiskajā vidē. 1933. gadā Ārente tika arestēta, taču pēc neilga laika viņai izdevās aizbēgt uz Franciju, kur viņa uz brīdi bija spiesta uzturēties internēto personu nometnē. No tās viņa 1941. gadā savukārt aizbēga uz ASV. Tur Ārente ieņēma dažādus akadēmiskus amatus, no tiem pēdējais — Jaunajā sociālo pētījumu skolā (New School for Social Research). Viņa regulāri rakstīja par sabiedriskas dabas jautājumiem, taču citādi nebija politiski aktīva. 2. Totalitārisma izcelsme Slavu Ārente ieguva ar darbu Totalitārisma izcelsme (1951); tā nosaukums ir nedaudz maldinošs, jo tur iztirzāts ne vien totalitārisms, bet arī antisemītisma, imperiālisma un rasisma uzplaukums (Ārente tos dēvēja par modernā laikmeta „trim kaunpilnajiem elementiem”). Viņa apgalvoja, ka nacistiskais un staļiniskais totalitārisms pārstāvējis pilnīgi jaunu varas formu, kas balstīta uz ideoloģiju un tās pavadoni — teroru. Ideoloģijas, idejas logosa, centrā bija noteikta ideja — rase, šķira, nācija vai kas cits. No idejas tika atvasinātas tās loģiskās implikācijas, uz kuru pamata tika radīta stingra sistēma, un, balstoties uz šo sistēmu, notika mēģinājumi pārbūvēt valsts iekārtu. Šī nolūka īstenošanai bija nepieciešams terors, ar ko Ārente saprata sistemātisku, institucionalizētu, uzmanīgi izplānotu un likuma varas neierobežotu fiziskas un psiholoģiskas vardarbības lietojumu. Ārente uzskatīja, ka totalitārisms radis labvēlīgu augsni vidē, kurā sabiedrība bija sašķelta nesaistītā bezpamatu masā, bet tukšā valsts iekārtas čaula kļuvusi par nekontrolētu spaidu līdzekli. Saskaņā ar Ārenti no mums pazīstamās, ikdienišķās pasaules nolieguma dzimušā totalitārisma paradigmatiska izpausme bija koncentrācijas nometnes — mehāniska, bezpersoniska un pārpasaulīga „pasaule”, kurā nebija ne miņas no domām, jūtām, spiedumiem, personiskās identitātes, privātuma un visa cita, kas raksturo cilvēka eksistenci. Totalitārisma izcelsme bija nozīmīgs darbs. Tajā izteikti spoži spriedumi par politisku institūciju dabu un lomu, mūsdienu nacionālās valsts iekšējām pretrunām un cilvēka vajadzību pēc iesakņotības. Taču tam bija arī savas vājās puses. Ārente attiecās pret totalitārismu kā pret neatkarīgu un pašpietiekamu fenomenu, kas nepielūdzami šķetina savu iekšējo loģiku un nepakļaujas cilvēka ierobežojumiem. Viņa nekritiski pielīdzināja nacistiskā totalitārisma „formu” staļiniskajai, un viņas analīze balstījās uz tādām teorijām par cilvēci un sabiedrību, kas netika skaidri izklāstītas un pamatotas. Vēlākajos darbos Ārente bieži atgriezās pie būtiskajiem filozofiskajiem jautājumiem, ko rosināja nacistiskā režīma pieredze, bet kas Totalitārisma izcelsmē bija risināti nepietiekamā mērā. Viņa uzdeva tādus jautājumus kā: ko nozīmē būt cilvēkam? kā mums jādzīvo gan individuāli, gan sabiedrībā? kādā pasaulē ir iespējams dzīvot jēgpilnu dzīvi? kāpēc cilvēki dara ļaunu? kā domas ir saistītas ar darbību? ko cilvēcei nesīs nākotnes modernitāte? 3. Cilvēka stāvoklis Pirmo reizi Ārente dažiem no minētajiem jautājumiem sistemātiski pievērsās darbā Cilvēka stāvoklis (1958). Viņa nošķīra divas dzīves formas — vita activa un vita contemplativa — un īpaši pievērsās pirmajai no tām. Ārente uzskatīja, ka cilvēki ir dabas daļa un tādēļ pakļauti tās prasībām, taču spējīgi arī to transcendēt un rīkoties patiešām brīvi un apstākļu nepiespiesti. Viņa iedalīja cilvēka rīcību strādāšanā (labour), darbā (work) un darbībā (action); katrā kategorijā ietilpst arī iepriekšējās saturs, taču tā ir jēdzieniski plašāka un līdz ar to arī augstākas pakāpes. Strādāšana ir ģimenes ikdienas aktivitāšu kopums, kura centrā ir dzīves producēšana un reproducēšana. Jēdziens „darbs” apzīmē aktivitātes, ar kuru palīdzību cilvēki kontrolē dabu un starp sevi un dabu nostāda noturīgu, izteikti cilvēcisku pasauli. Tajā ietilpst, piemēram, ēku celtniecība, amatniecība, grāmatu rakstīšana, gleznošana, komponēšana. Darbība savukārt ir tikai un vienīgi interpersonāla; šis jēdziens attiecas uz aktivitātēm, ar kurām cilvēks transcendē dabu, mijiedarbojas ar citiem, iesāk ko jaunu vai kādā būtiskā veidā ietekmē pasauli. Darbība — kurā unikāli izpaužas cilvēka spēja uz brīvību un transcendenci — ir tieši cilvēkam raksturīgs sasniegums; tajā ietilpst, piemēram, runāšana, argumentēšana, pārliecināšana, iniciatīvas uzņemšanās, iestāšanās par kādu lietu un protests pret ļaunumu. Lai arī darbība noris visās dzīves jomās, Ārente apgalvoja, ka tās īstā vide ir politika. Politiskā dzīve piedāvā tādus nepieciešamus darbības priekšnoteikumus kā liels dalībnieku daudzums, publiskums, publiskā telpa, kopīgas intereses, iedvesmojošā tradīcija darboties un nemirstīgas slavas iespējamība. Izaicinot cilvēkus „iedrošināties neparasto” un atstāt aiz sevis iedvesmojošu stāstu, kas piešķīris eksistencei jēgu un cēlis visiem kopīgās dzīves līmeni, politiskā sabiedrība — sabiedrība, ko saista izturēšanās un runāšanas veids, — īstenojusi cilvēka eksistences augstāko potenciālu. Ārente uzskatīja, ka tieši tādēļ cilvēks pēc savas dabas ir politisks „dzīvnieks”. Saskaņā ar Ārenti klasiskā Atēnu un Romas pasaule cienīja vita activa hierarhiju un kultivēja vidi, kas veicināja darbību, brīvību un jēgpilnību. Vēlīnie viduslaiki un agrīnie jauni laiki galveno vietu ierāda darbam un apbrīno amatnieku. Modernitātē šī hierarhija tiek apvērsta, un centrā nostājas strādāšana. To raksturo tādas iezīmes kā pārmērīga apsēstība ar dzīvi un tās nebeidzamajām vajadzībām, subjektīva morāle, stabilu struktūru zudums, cilvēka eksistences deterministiskais un procesuālais raksturs, kā arī valdības reducēšana uz administrāciju. Tā kā modernitāte nekultivē darbībai vajadzīgo vidi, jauno laiku cilvēkam trūkst iespējas piešķirt savai dzīvei jēgu, tāpēc tas dzīvo bezjēdzīgu dzīvi vai meklē pseidojēgu, ievērojot it kā objektīvās vēstures likumības. 4. Vēlīnie darbi Pēc Cilvēka stāvokļa Ārente uzrakstīja vairākas grāmatas, kurās visās atrodami stimulējoši spriedumi, taču trūkst filozofiskas precizitātes un dziļuma — turklāt neviena nespēj minētajai līdzināties iztēles spēka ziņā. 1961. gadā viņa publicēja darbu Starp pagātni un nākotni — sešu dažādas kvalitātes eseju krājumu. Tajā Ārente sīkāk nekā iepriekš iztirzā politikas autoritātes, brīvības, politisku spriedumu un kultūras dabu, un tur manāmas viņas augošās simpātijas pret Kantu. Viņa uzstāj, ka politiskā doma savā būtībā ir publiska un reprezentatīva un ka tā prasa palūkoties uz subjektu no dažādiem skatpunktiem. Jo lielāks tās diapazons un iztēlē balstītā līdzjūtība, jo reprezentatīvāks un derīgāks iegūtais viedoklis vai spriedums. 1963. gadā Ārente publicēja darbu Par revolūciju; tajā netrūka rosinošu, taču nepilnīgi izvērstu ideju un bija manāmas steigas pazīmes. Ārente apgalvoja, ka revolūcija — viena no augstākajām politiskas darbības formām — pēc savas izcelsmes ir moderna un ka tās mērķis ir izveidot drošu brīvības struktūru. Būdama politiska rakstura, tā piedzīvoja veiksmi ASV, kur nepārkāpa savas robežas, taču neizdevās Francijā, kur 1789. gada revolūcija cieta sakāvi nabadzības problēmas dēļ. Ārente uzskatīja, ka arī amerikāņu revolūcija veiksmīga bijusi tikai daļēji. Tā nepiešķīra konstitucionālu statusu vietējām sapulcēm un pilsētu padomju sanāksmēm, tādējādi mazinot vēlmi aktīvi piedalīties politiskajā dzīvē un kavējot sabiedriskā gara attīstību. Pateicoties vairākiem faktoriem, tostarp milzīgajai lielākā revolūcijas teorētiķa Kārļa Marksa ietekmei, nevis amerikāņu, bet gan franču revolūcija kļuva par vēlāku revolūciju — arī 1917. gada krievu revolūcijas — paraugu. Ārente uzskatīja, ka tās jau no pirmsākumiem lemtas neveiksmei. Viņa vēlējās, lai revolūciju tradīcijas „zaudētie dārgumi” tiktu novērtēti pilnīgāk — jo sevišķi griba ieviest augšupvērstu valsts iekārtu, kas sekmētu iedzīvotāju līdzdalību. 1963. gadā Ārente publicēja arī darbu Eihmans Jeruzalemē; tā pamatā bija prominenta nacista tiesas prāva Izraēlā. Eihmans bija nacistu virsnieks, kurš, paklausīgi izpildot priekšniecības pavēles, vienā no Vācijas koncentrācijas nometnēm nogalināja vairākus tūkstošus ebreju. Modificējot dažus Totalitārisma izcelsmē paustās nostājas aspektus, Ārente apgalvoja, ka Eihmana drausmīgo noziegumu pamatā ir nevis ļaunums, bet gan vienkārši nedomāšana. Viņš personiski neienīda ebrejus un nebija arī sadists vai slikts cilvēks. Viņš tikai pasīvi izpildīja savus birokrātiskos pienākumus aiz aklas lojalitātes pret fīreru, ne reizi neiedomādamies, ko īsti dara. Viņa ļaunumam nebija nedz morāla dziļuma, nedz dziļu sakņu viņa psihē — un tam nepiemita suģestējošs spēks. Viņš bija garlaicīgs, banāls un morāli sekls cilvēks, kura ļaunie darbi, lai arī pastrādāti apzināti, viņam pašam neko nenozīmēja un ietilpa asiņainā amata pienākumos tikai sagadīšanās pēc. Ārentes darbs izsauca sakāpināti pretrunīgu reakciju, un viņa kļuva par izstumto dažādās ebreju un pat neebreju aprindās. Viņas analīze nebija nepareiza, bet gan drīzāk vienpusīga. Tajā nebija ņemts vērā nacisma kaismīgais, morāli uzlādētais antisemītisms, tā neizskaidroja, kāpēc Eihmans nedomāja par savu rīcību, un tajā nebija iztirzāta ļaunuma dziļākā būtība un avoti. 1960. gadu beigās Ārente arvien biežāk pievērsās vita contemplativa, kam līdz tam bija veltījusi tikai paviršu uzmanību. Tā rezultātā radās darbs Prāta dzīve (1978), kas tika publicēts pēc autores nāves. Bija iecerēti trīs sējumi, katrs veltīts attiecīgi trīs cilvēka pamatspēju — domas, gribas un spriestspējas — rakstura un to savstarpējās mijiedarbības analīzei, taču Ārentei izdevās pabeigt tikai pirmos divus no tiem. Ārente uzskatīja, ka vita contemplativa izpaužas divējādi — domāšanā un zināšanā —, kas paradigmatiski izpaužas attiecīgi filozofijā un zinātnē. Domāšana ir saistīta ar jēgas vai nozīmes meklējumiem, zināšana — ar patiesības meklējumiem. Zinātne mēģina noskaidrot, „kas ir”, un to motivē kaismīga mīlestība uz patiesību, savukārt filozofija mēģina noskaidrot „ko nozīmē būt”, un to motivē tikpat kaismīga mīlestība uz gudrību. Zinātne ir analītiska un pētnieciska, filozofiju raksturo pārdomas un refleksijas. Zinātne piedāvā stingrus slēdzienus, savukārt filozofija ir nedroša, mūžam meklējoša un — gluži kā Penelope pašas austo līķautu — ik rītu izārda to, par ko vēl vakar bijusi pārliecināta. Zinātne ir piesaistīta pasaulei, savukārt filozofija to transcendē un tādējādi ir unikāla cilvēka brīvības izpausme. Ņemot vērā Ārentes uzskatus par domāšanu, viņai bija zināmas grūtības to sasaistīt ar gribu un darbību. Griba viņai šķita pasaulīga spēja, kas saistīta ar citiem cilvēkiem, vēlme mainīt pasauli, kā arī — daļēji — morāla pārliecība; domāšana savukārt saistījās ar vienatni, nedrošību un pārliecības trūkumu. Ārente nedz apmierinoši atrisināja abu elementu pretrunas, nedz arī parādīja, kā tie savienojami. Līdzīgā kārtā problemātiski bija arī saistīt domāšanu un darbību ar filozofiju un politiku. Ārenti mulsināja, kāpēc tik daudzi filozofi pret brīvas sabiedrības politiku izturējušies izteikti naidīgi un atbalstījuši autoritārus režīmus. Dažkārt viņa to skaidroja ar filozofa neiederīgajām ambīcijām atklāt par pasauli patiesību un „piespiest” cilvēkus to pieņemt ar loģikas „varu”. Lielākoties Ārente uzsvēra filozofijas savrupo un pārpasaulīgo dabu, kuras dēļ politiskās dzīves daudzveidīgums, neparedzamība un šķietamais haoss to dara nepacietīgu. Šis pēdējais uzskats ļāva secināt, ka filozofs un politiskā sabiedrība nav samierināmi un ka politiskā filozofija nav iespējama. Ārentei šis secinājums šķita netīkams, taču alternatīvu viņa neredzēja. Ārente bija ārkārtīgi oriģināla domātāja, un viņas devums politiskajā filozofijā — nozīmīgs. Viņa piedāvāja virkni dziļu spriedumu par politiskās dzīves dabu, struktūru un lomu, izstrādāja pilnīgi jaunu leksiku, pievērsās sen aizmirstām politiskās pieredzes dimensijām, kā arī akcentēja dažādus pavedinošus, bet bīstamus modernitātes aspektus. Ārente palīdzēja saglabāt politiskās filozofijas tradīciju laikā, kad tā piedzīvoja norietu, uzdodot jaunus jautājumus, atbildot jaunā veidā uz iepriekšējiem un parādot, ka politiskai filozofijai, lai tā būtu sistemātiska, nav jāpiedāvā sarežģīta sistēma. B. Parehs Craig, Edward (ed.). Routledge Encyclopedia of Philosophy. Vol. 1. London; New York: Routledge, 1998, pp. 369-373. Tulkojusi Lāsma Grants.