Eudženio Montāle

Autors

Eudženio Montāle – itāļu dzejnieks, tulkotājs, esejists, literatūr­zinātnieks un kritiķis. Montāles vārds, kuru parasti min kopā ar Dz. Ungareti un S. Kvazimodo, saistās ar labāko, ko 20. gs. itāļu dzejai devis viens no tās pamat strāvoju­miem – hermētisms, kas izveidojās šī gad­simta 20.–30. gados kā daudzu itāļu dzej­nieku reakcija pret Musolini fašistisko re­žīmu. Tā saucamo hermētiķu, īpaši Montāles lirikā galvenokārt izpaudās skumju, satrau­kuma, vispārēju ciešanu un esamības nedro­šības izjūta. Montāle ir viens no komplicē­tākajiem šis poētiskās skolas pārstāvjiem. Viņa lirika bagāta pustoņiem. Vārds un tēls – daudznozīmīgi un neizraisa noteiktas asociācijas, bet gan norāda uz asociāciju iespējamību. Sākotnēji Montāles dzejoļos jū­tams liels dramatisks spriegums, bet Otrā pasaules kara gados tie kļūst patiesi tra­ģiski. Tādi Montāles dzejoļi kā «Mednis», «Ieslodzītā sapnis» un «Hitleriešu pavasaris» iegājuši itāļu Pretošanās kustības zelta fondā. Filigrāni izslīpēta forma, skrupulozi askētisks lakonisms, daudznozīmīgs vārdu un tēlu traktējums - E. Montāles dzejas grāmatu («Sēpijas kauli», 1925; «Muitnieka māja un citi dzejoļi», 1932; «Nejauši atga­dījumi», 1939; «Finisterre», 1943; «Vētra un citi dzejoļi», 1956; «Satura», 1971; «71. un 72. gada dienasgrāmata», 1973; «Četru gadu grāmata», 1977) raksturīgākās iezīmes. Montāle rakstījis arī lirisku prozu («Dināras tauriņš»), literatūrkritiskas apceres un ese­jas. 1975. gadā dzejnieks saņēmis Nobela prēmiju.