Edvīns Raups

Autors

Edvīns Raups ― dzejnieks un tulkotājs. Dzimis 1962. gadā Siguldā, studējis Rīgas Politehniskajā institūtā, LU Svešvalodu fakultātē Angļu valodas un literatūras nodaļā (1987-88). No spāņu un portugāļu valodām tulko O. Pasa, H. Kortāsara, H.L. Borhesa u.c. darbus, kā arī literatūru bērniem. Literatūrā ienācis 1991. gadā ar krājumu „Vēja nav” ― tas apliecina Raupu kā neparedzamu metaforu meistaru un brīvu blīvas valodas pārvaldītāju. Krājums atbalso tolaik notiekošo dzejas misijas maiņu ― no dzejas kā lielā mērā šifrēta teksta par realitāti, kas ietekmējama, un sabiedrību, kas audzināma un maināma, tā varēja atļauties pievērsties darbam „poēzijas iekšienē”. Kā nereti minējuši kritiķi, Raups līdz ar pirmo krājumu ir viens no tiem, kas izturējis šo paradigmas maiņas uzlikto pārbaudījumu, dzejas aizdedzi rodot un radot patiesi paša konstruētā, vai drīzāk ― noredzētā pasaulē. „Trīs pamata agregātstāvokļi: mūžība, tagadne un saprāts” ― autors uzskaita, runājot par „kaut kur pa gaisu” lidojošo poēta tēlu. Skaidrs, ka minētie lielumi Raupa uzstādījumā nosvītro vieglo stereotipu un liek izvirzīt dzejai prasību: piedalīties jēgas meklēšanā.  Lai arī skolu programmās Edvīnu Raupu nereti raksturo kā sirreālismam tuvu latviešu dzejnieku, Raupam, kā uzsver Guntis Berelis „nav nekā radniecīga ar sirreālismu kā vienu no 20. gadsimta literatūras strāvojumiem. Raupa dzejā nav loģikas, cēloņsakarības (ne dzejoļu „sižetos”, ne atsevišķu metaforu veidojumos), nav arī klasisko pretstatījumu gaisma/tumsa, labs/ļauns un tamlīdzīgi. Būtībā katrs dzejolis it kā mīņājas uz saprašanas robežas: tam var tuvināties, aptuveni apjaust, par ko autors runā un ko viņš, iespējams, tiecas pateikt, taču, kolīdz atbilde šķietami ieraudzīta, tā uzreiz pagaist nebūtībā. Raups atbrīvo vārdu no pasaules; viņa dzeja - tās drīzāk ir vīzijas un redzējumi (“Vienīgi aizverot acis, tu redzi”)”. „Apturēt formu pirms tā ietekmējusi saturu” ― tāda ir autora paša vēlēšanās, pausta dzejolī, krājumā „Dzīvo damies” ― otrajā Raupa grāmatā. Saturs, kas atklāj dažu autoram būtisku atsauci, kultūrā vai mītā notikušā pēdas, netiek padarīts par satura rādītāju ― alūziju parādes un kultūras zīmju sieta uzrādīšanas nozīmē; viss pieminētais ir ietverts dzejā kā stratēģijā per se.  Kā izriet no kritiķu un pētnieku teiktā, kuri latviešu literatūrai proporcionāli bieži centušies saprast autoram pienākošos „plauktu”, Raupa daiļrade nav īsti periodizējama; Gunta Bereļa vārdiem runājot: „It kā Raups jau ar pirmo grāmatu būtu fiksējis savas poētikas robežas un tālāk meklētu ideālo valodu šajā teritorijā.” Arī Raups pats sevi nepieskaita kādai noteiktai paaudzei latviešu literatūrā, tādējādi apstiprinot, ka šajā kultūras telpā, iespējams, vērtīgāk ir radīt jaunus notikumus nekā strukturējot piekļauties esošām sagrupētām vienībām, tēmām, sadaļām. Raupu „ieplauktot” pēc formālām pazīmēm, saskaitīt viņa tēlainās izteiksmes līdzekļus un pārvērst dzeju nolasāmā tabulā, kas spētu ko pateikt par saturu, jādomā, nav iespējams; viņa ietekmi uz literatūru, savukārt, var mēģināt noteikt, lasot vēlāk debitējušo autoru krājumus. Sešus gadus pēc iepriekšējās, apbalvotās grāmatas „Uzvāri man kaut ko pārejošu” (2002), nākusi klajā autora jaunākā grāmata „Putn” (2008). Autors, iepazīstinot ar krājumu, liek manīt, ka viņa meklējumi nav pārgājuši atrašanas statikā: „Mans uzdevums ― iet pretimceļu, iet pretim vārdiem, kamēr sastopu to nozīmi, kas apaugļota ar bezvārdu atklāsmi.” Jādomā, ka šādu uzdevumu raisītā Raupa dzejas noslīpētā „nepabeigtība” un neparedzamība ļauj dēvēt viņa dzeju par patiesi savdabīgu parādību visai tematizētajā latviešu dzejas ainavā. Savukārt, savienojot Edvīna Raupa tekstus ar plašākām poētiskā vārda teritorijām, iznākuši viņa darbu tulkojumi vācu, ukraiņu, turku, angļu valodā un ― ne vien kopkrājumā, bet arī atsevišķā grāmatā ― zviedru valodā. Saņēmis Klāva Elsberga prēmiju (1990), Rakstnieku savienības dzejas konkursa galveno balvu (1992), Raiņa un Aspazijas fonda balvu (1995), Dzejas dienu balvu (2003). Bibliogrāfija: Putn. R.: Jāņa Rozes apgāds (2008) Uzvāri man kaut ko pārejošu. R.: Preses nams (2002) 33 mīklaini dzīves gadi un dzejoļi. R.: Likteņstāsti (1997) Dzīvo damies. R.: Egmont Latvija (1995) Vēja nav. R.: Liesma (1991) Dzeja autora lasījumā pieejama arī Radio Naba un Rakstnieku savienības izdotajā cd/dvd „Inflatio poesis ” (Rīga, 200