Džordžs Orvels

Autors

Džordžs Orvels, īstajā vārdā: Eriks Arturs Blērs - Angļu rakstnieks, esejists un kritiķis; ievērojamākie darbi: politiski satīriskie romāni – antisovietiskā pasaka “Dzīvnieku ferma” (1945) un “1984” (1949), kurā attēlots, kā destrukturizēta valoda kļūst par būtisku apspiešanas instrumentu. Orvels bija bezkompromisu individuālists un politisks ideālists. Ievērojamais kritiķis V.S. Pričets (Victor Sawdon Pritchett)  viņu dēvēja par “vēso paaudzes sirdsapziņu”. Gan labējie, gan kreisie izmantojuši Orvela darbus ideoloģiskās debatēs. Džordžs Orvels ir dzimis Indijā, Motihari pilsētā Bengālijā kā otrais bērns Volmeslija Blēra un Idas Mabelas Limozinas ģimenē. Viņa tēvs bija civildienestā opija departamentā, savukārt māte nāca no Birmas tējas tirgoņa ģimenes. 1904. gadā Orvells kopā ar māti un māsu pārcēlās uz Angliju, kur sāka mācības Ītonā. Savus pirmos darbus viņš publicēja universitātes laikrakstos. Šo gadu laikā stiprinājās Orvela nepatika pret angļu klasu sistēmām. Gadi, ko viņš pavadīja Sv. Cipriana Sagatavošanas skolā Īsbornā, arī nebija laimīgi. Darbs, kurā viņš runā par uzbrukumiem Sv. Cipriana skolai – ar nosaukumu “Tādi, tādi bija tie prieki”, netika publicēts vai komentēts līdz pat 1968. gadam, baidoties no liberāļu iespējamās rīcības. Septiņpadsmit gadu vecumā Orvels guva pirmo “klaidoņa-amatiera” pieredzi Plimutā, kur viņš piepeši attapās uz sēkļa, bez naudas. Zaudējis iespēju iegūt universitātes stipendiju, Orvels 1922. gadā devās uz Birmu dienēt Indijas Imperiālajā policijā (1922-27) kā asistents superintendants. Tāpat kā dienesta biedriem, arī Orvelam bija mīļākā no vietējo vidus. Pieaugoša nepatika pret imperiālo varu visbeidzot lika Orvelam izstāties no dienesta. Krājumā “Ziloņa medības” (1950) apkopotas esejas, kurās atmaskota koloniju virsnieku uzvedība. Vienā no slavenākajām esejām “Pakāršana” (1931), kurā Hindu vīru pakar lielā steigā, bet ar lielu centību. “Mēs jutāmies ārkārtīgi atviegloti, ka darbs padarīts. Kādam sagribējās dziedāt, kādam paskriet pa ceļu, kādam ķiķināt. Un visiem kā vienam pēkšņi bija noskaņojums priecīgi patērgāt.” Orvels atgriezās Eiropā un dzīvoja kā klaidonis un ubags, palaikam strādājot slikti apmaksātus darbus Anglijā un Francijā (1928-29), kur tolaik dzīvoja viņa tante. Viņš nodarbojās ar sīkām zādzībām Kentā kā ceļojošs strādnieks, un reiz centās panākt, lai viņu arestē par strādāšanu dzērumā, lai varētu uzzināt kaut ko par dzīvi cietumā. Viņu arī arestēja un atbrīvoja pēc 48 stundām. 1928. gadā viņš nolēma kļūt par rakstnieku, taču viņa pirmie amatieriskie mēģinājumi izraisīja smaidus. Kāds draugs dzejnieks viņu salīdzināja ar “govi ar musketi”. Orvela nabadzības gadu pieredze veidoja materiālu darbam “Posts Parīzē un Londonā” (1933). Jāatzīmē tomēr, ka autors nekad nav bijis “klaidonis uz pilnu slodzi”; reizumis viņš dzīvoja pie vecākās māsas, reizumis – pie vecākiem, un kā cītīgs pētnieks viņš nolaidās viszemākajos sabiedrības slāņos. “Parīzes grausti ir ekscentriķu pulcēšanās vieta – tur sanāk cilvēku, kas ļāvušies savrupam, pustrakam dzīves baudījumam un pārstājuši censties būt parasti un normāli. Nabadzība viņus atbrīvo no ierastajiem uzvedības standartiem, tāpat kā nauda attur cilvēkus no darba,” viņš raksta minētajā darbā. No 1930. gada Orvels regulāri rakstīja laikrakstam New Adelphi. 1933. gadā viņš pieņēma pseidonīmu, ar ko parakstīja visus publicētos darbus – par Orvelu sauc sīku upīti Anglijas austrumdaļā, bet Džordžs ir gluži vienkārši britu kristāmvārds. Nespējot nodrošināt eksistenci ar rakstu darbiem, Orvels uzņēmās skolotāja pienākumus kādā privātskolā; tur strādādams, viņš pabeidza pirmo romānu “Birmas dienas” (1934). Divus gadus vēlāk Orvels apprecējās ar Eilīnu O’Šonesiju, ārsta meitu. Tajā pašā gadā iznāk darbs “Lai plīvo aspidistra”. No 1936. līdz 1940. gadam Orvels strādāja par veikalnieku Vollingtonā Hertfordšīrā. 1936. gadā izdevējs Viktors Gollancs (Victor Gollancz) aicināja viņu sarakstīt dokumentālu vēstījumu par bezdarbu Anglijas ziemeļos, kas būtu paredzēts Kreiso Grāmatu kluba vajadzībām. Tapa darbs “Ceļš uz Vigenpīru”, ko uzskata par mūsdienu literārās žurnālistikas stūrakmeni. 1930. gados Orvels pievērsās sociālistiskiem uzskatiem. Tāpat kā daudzi citi rakstnieki, arī viņš devās uz Spāniju rakstīt reportāžas par pilsoņu karu. Viņš cīnījās kopā ar Apvienoto marksistu strādnieku partiju, un kāda frankoistu snaipera lode cauršāva viņam rīkli. Kad staļinisti sāka meklēt anarhistus pašu rindās un kad viņa draugus saķa mest cietumos, Orvels ar sievu Eilēnu paspēja aizmukt no valdošā haosa. Karš viņu padarīja par pārliecinātu komunisma pretinieku un Anglijas sociālisma piekritēju. Kopš 1920. gadiem Orvels atradās īpašā policijas uzraudzībā, taču varas orgāni galu galā nolēma, ka viņš tomēr nav drauds nacionālajai drošībai. Orvela grāmata par Spāniju “Veltījums Katalonijai” iznāca 1938. gadā pēc neilgām cīņām par iespēju to publicēt. Kreisi orientētā inteliģence, kas uzskatīja komunistus par kara varoņiem, grāmatu uzņēma ļoti vēsi. Orvela dzīves laikā tika pārdoti tikai apmēram piecdesmit šī darba eksemplāri ik gadu. Orvels bija nosodījis karu ar Vāciju, paziņodams, ka Britu Impērija ir ļaunāka par Hitleru, taču II pasaules kara laikā Orvels bija seržants gvardē un strādāja kā žurnālists BBC, Observer un Tribune, kur literārais redaktors viņš bija no 1943. līdz 1945. gadam. Tribune viņam bija sleja ar nosaukumu “Kā man tīk”. Tuvojoties kara beigām, viņš uzrakstīja “Dzīvnieku fermu”. Pēc kara Orvels devās uz Vāciju kā reportieris un sūtīja atskaites The Observer un The Manchester Evening News, taču nepieminēja Aušvici vai citas koncentrācijas nometnes. Pēc kara Orvels dzīvoja galvenokārt nomaļajā Juras salā Skotijas austrumu salās. Viņi ar sievu adoptēja mazu zēnu. Eilīna Orvela nomira 1945. gadā. Trīs gadus vēlāk Orvels apprecēja Soņu Brounelu (1918-1980), kas strādāja par redaktora asistenti Konolija (Cyril Connolly) laikrakstā Horizon. Viņu laulība ilga vien trīs mēnešus. Orvels nomira no tuberkulozes Londonas Universitātes slimnīcā 1950. gada 21. janvārī, drīz pēc „1984” iznākšanas.   Asā pret komunistu ideoloģiju vērstā satīra „Dzīvnieku fermā” ļāva Orvelam pirmoreiz iegūt labklājību; otrreiz tādus panākumus atnesa „1984”, viens no darbiem, kas kopā ar Oldesa Hakslija „Brīnišķīgo jauno pasauli” un H.DŽ. Velsa romāniem „Laika mašīna”, „Pasaules karš” un „Neredzamais cilvēks” veido britu mūsdienu prozas klasiku. „Dzīvnieku ferma”, alegorija par Krievijas revolūciju, ir vērsta pret Staļina politiku. Orvela nozīmīgākie darbi Padomju Savienībā, saprotams, bija aizliegti, taču mūsdienās tulkoti arī ķīniešu valodā.   Cūku vadībā dzīvnieki jeb lopi mistera Džonsa fermā saceļas pret to saimniekiem cilvēkiem. Guvuši uzvaru, tie izlemj paši turpmāk vadīt fermu, balstoties egalitāros principos. Nostrādinātā zirga Boksera iedvesmota, saimniecība zeļ. Cūkas pārņem varaskāre, un Napoleons (Staļins) izveido jaunu tirāniju. „Visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi, bet daži ir vienlīdzīgāki par citiem.” Sniedziņš (Trockis) ir ideālists, un tiek atgrūsts no varas. Pēdējā nodevība notiek, kad cūkas nolemj atjaunot attiecības ar misteru Džonsu... Grāmatas manuskripts pirmajā iesniegšanas reizē tika noraidīts – tas bija iesniegts 1944. gadā Faber & Faber izdevniecībā, un T.S. Eliots noraidījumu pamatoja tādējādi: „Jūsu cūkas ir daudz gudrākas par citiem dzīvniekiem, un tāpēc atzīstamas par vispiemērotākajām saimniecības vadīšanā – ir skaidrs, ka bez viņām nekādas Dzīvnieku Fermas vispār nebūtu; tātad jādomā, kāds varētu iebilst, ka tas, ko būtu vajadzējis, ir nevis komunisms, bet gan prātīgākas un iedvesmotākas cūkas”. Taču, grāmatai iznākot, tā drīz vien nokļuvusi klasikas kārtā; 1955. gadā tika veidota pirmā oriģināldarba tieša adaptācija filmā, taču galu galā satīra tika atšķaidīta līdz pat tam, ka pēc filmas varēja secināt: sistēma ir laba, pie vainas ir uzpērkami indivīdi. Romāns „1984” bija neapklusināms protests pret murgaino nākotni, patiesības un vārda brīvības trauslo statusu modernajā pasaulē. Britānija romānā kļuvusi par pirmo Gaisa strīpu Okeānijas supervalstī, ko pārrauga Lielais Brālis un Partija. „Partija tiecas pēc varas tikai pašas varas dēļ. Mūs neinteresē citu labums; mums ir svarīga tikai un vienīgi vara”, teikts romānā. Partijas aģenti nemitīgi nodarbojas ar vēstures pārrakstīšanu. Oficiālā valoda ir Jaunruna, un sabiedrība tiek vadīta ar tādiem saukļiem kā „Karš ir miers”, „Brīvība ir verdzība”, „Nezināšana ir spēks”. Goldšteins ar savu grāmatu, iespējams, izplata baumas par Okeāniju, un tādējādi kļūst par naida perioda galveno mērķi. Varonis Vinstons Smits ir sīks Partijas ierēdnis, kas pārraksta pagātni Patiesības Ministrijā. Viņš gan raksta arī slepenu dienasgrāmatu, un viņam ir īss mīlas romāns ar meiteni vārdā Jūlija. Viņš tic, ka O’Braiens, Iekšējās Partijas loceklis, arī nejūt simpātijas pret Lielo Brāli. O’Braiens iepin viņu un Jūliju sazvērestībā; kādu dienu Vinstonu arestē Domu Policija, un viņš tiek spīdzināts un pratināts. O’Braiens vada Vinstona spīdzināšanu un rehabilitāciju un pavēsta, ka Goldšteins ir Partijas izdomājums. Viņš piedzīvo sabrukumu. Vinstons mācās mīlēt Lielo Brāli. Kādu dienu Vinstons un Jūlija uz brīdi satiekas – viņi abi ir izcietuši pret sevi vērstos sodus un zaudējuši mīlestību viens pret otru. Ir kritiķi, kas uzskata, ka Smita ciešanas lielā mērā saistāmas ar Orvela pārdzīvojumiem sagatavošanas skolā. Orvels sacījis, ka grāmata sarakstīta,  „lai iebilstu citu cilvēku domām par sabiedrību, pēc kādas viņiem vajadzētu tiekties”. 1998. gadā Mārtins Sīmors-Smits (Martin Seymour-Smith) ierindoja Orvela darbu starp 100 visietekmīgākajām jelkad sarakstītajām grāmatām. Tā ir iespaidojusi neskaitāmus citus prozas darbus, tai skaitā Reja Bredberija „451 grāds pēc Fārenheita” (1953); Orvels pats netieši norādījis savu ietekmi arī Jevgēņija Zamjatina (1884-1937) darbā „Mēs”, kas tapis 1920. gadā un angļu valodā tulkots 1924. gadā. Lai arī Orvela romāni ir pazīstamākā viņa daiļrades daļa, ievērojamas ir arī viņa esejas un publicistikas darbi tādiem žurnāliem kā Partisan Review, Adelphi un Horizon. Laikabiedrs Orvels laikabiedrus vērtējis visai skarbi – piemēram, V.B. Jeitsu viņš ar skumjām dēvējis par fašistu, H.DŽ. Velsu – par attālinātu no realitātes, Salvadoru Dalī  - par dekadentu, bet ne mazāk pretrunīgo P.G. Vudhausu (Pelham Grenville Wodehouse ) viņš, savukārt, aizstāvējis. Esejā „Kāpēc es rakstu?” un arī darbā „Politika un angļu valoda” (1948) Orvels uzsvēris, ka rakstnieka pienākums ir cīnīties pret sociālajām netaisnībām, apspiešanu un totalitāro režīmu varu.


 
publikācijas
6
pēdējā publikācija pirms
14 gadi
vērtējumi
4
kopā saņemti komentāri
0
kopā izteiktie komentāri
0
 

Visi autora raksti

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!