Džons Apdaiks

Autors

Džons Apdaiks (John Hoyer Updike) – amerikāņu rakstnieks, romānu, stāstu un dzejoļu un eseju autors, pasaulē pazīstams pirmkārt ar darbiem "Trusi, bēdz" (1960), "Truša atgriešanās" (1971), "Trusis bagāts" (1981) un "Trusis atpūtā" (1990). Romānu cikls vēsta par Harija "Truša" Angstroma dzīvi no 60to gadu sociālā un seksuālā uzplaukuma laikiem, sekojot slavenā sportista Angstroma gaitām līdz pat galam. Apdaiks ir dzimis Pensilvānijā, Rīdingā un bērnību pavadījis Šillingtonas ciematā tās tuvumā. Apdaika bērnības prieku aizēnojusi cīņa ar psoriāzi un stostīšanos, taču māte mudinājusi viņu rakstīt. Dzīvodams nomaļajā lauku mājā, zēns paplašināja savu pasauli, lasīdams fantāzijas un detektīvromānus, galvenokārt izvēloties angļu autoru darbus. "Esmu neizdevies britu romānists," viņš vēlāk sacīja. Interesanti, ka viņu nomāca miruši autori, un viņš nevēlējās tos lasīt. Pabeidzis Šillingtonas koledžu, kur viņa tēvs strādāja par zinātnes skolotāju, Apdaiks izvēlējās stāties Hārvardā – tāpēc, ka tā bija arī pasaules vecākā humora žurnāla Lampoon mājvieta. Apdaiks 1954. gadā kļuva par angļu filologijas studentu un pēc neilga laika arī  par vienu no žurnāla pastāvīgajiem autoriem, vēlāk arī redaktoriem. Sākumā viņš bija karikatūru autors, tad, kā viņš vēlāk izteicās, "komiksošanās ar vārdiem" aizveda pie dzejas un prozas. Kopā ar sievu Mēriju Peningtoni, pirmās Unitāriešu draudzes mācītāja meitu, Apdaiks pavadaīja 1954-55 studiju gadu Raskina Zīmēšanas un mākslu skolā Oksfordā, Anglijā. "Samirkusi saliņa, kas pūzdama, elsdama dzenas pakaļ Rietumeiropai", viņš rakstīja par to "Salasītajos gabaliņos" (Picked Up Pieces, 1975). 1955. gadā viņš pievienojās laikraksta The New Yorker komandai un ķērās pie sleju, dzejas, stāstu un kritiku rakstīšanas. 1977. gadā pēc pirmās laulības sairšanas viņš apprecējās ar Martu Bernhardu. No 23 gadu vecuma Apdaiks galvenokārt pelnīja iztiku rakstot. Viņš pārvācās uz Ipsviču Masačūsetsā un pavadīja tur nākamos 17 gadus. Mazā pilsētele kļuva par modeli Tārboksai viņa romānā "Pāri" (Couples, 1968); romāna shēmas pamatā ir De Laklosa 18. gadsimta romāns "Bīstamie sakari" (Dangerous Liaisons). Romānā portretas Jaunanglijas vistumšāko nostūru nomaļu precēto pāru seksuālās kaislības, un to attēlojums tika nopelts kā vājāks tālaika bestsellera, Greisas Metaliusas "Peitonpleisas" (Grace Metalious, Peyton Place, 1956) atdarinājums. Nākamā Apdaika radītā mazpilsēta bija Īstvika, kas parādījās darbā "Īstvikas raganas" (The Withces od Eastwick, 1984), un tā turpinājumā "Īstvikas atraitnes" (The Widows of Eastwick, 2008). 1958. gadā Apdaiks debitēja kā dzejnieks (piecus gadus agrāk Lampoon publicētie divi dzejoļi parasti netiek skaitīti), laižot klajā krājumu "Galdnieka virpotais gailis un citas garlaicīgas radības (The Carpentered Hen - un apakšvirsraksts: "And Other Tame Creatures"). Ar krājumu viņš sevi pieteica kā tolaik tik neparastajā un populārajā (T.S. Eliots, H. Belloks, O. Nešs u.c.) light verse jeb ironiskās, spēles veida dzejas laukā, izvedinot dzejoļus no nejaušiem vārdiem, kas salasīti no avīžu ziņām, garām slīdošas informācijas autobusos u.tml. 1993. gadā, rakstot priekšvārdu savai dzejoļu izlasei, Apdaiks iedalīja savus darbus "īstajos dzejoļos" un "vieglajā dzejā" – īstie dzejoļi viņaprāt iznirst no mums dotās pasaules, savukārt vieglā dzeja – no pašas valodas un cilvēka radīto zīmju un apzīmējumu iedabas. Tai raksturīgi kalambūri, vārdu spēles, nejaušība, skanisks skaistums, un lasītājam tā sagādā tīri literāru baudu ilgi pēc tam, kad šur tur noķertie vārdi un apspēlētie fakti sen zaudējuši savu nozīmi. Pēc Kenedija noslepkavošanas gaišās un vieglās dzejas žanrs Amerikā pamazām apsīka; arī Apdaiks gadsimta nogalē rakstīja arvien mazāk "gaisīgus", taču vienmēr – noslīpētas formas tekstus. Autora pirmais romāns: "Nabagmājas tirgus" (The Poorhouse Fair, 1959) tapis pāris mēnešu pēc viņa un ģimenes pārvākšanos uz Jaunangliju; Apdaiks bija izlēmis kļūt par pašnodarbinātu rakstnieku.  Iepriekšējā gadā, strādājot The New Yorker, viņš bija sarakstījis sešsimt lappušu biezu romānu "Mājas", taču galu galā ar darbu nebija apmierināts un pievērsās dzejoļiem un esejām. Pārvācoties uz jauno mājvietu, Apdaiks bija izlēmis iegriezties bērnības ciemata Šillingtonā, kur viņš apciemoja arī veco ļaužu namu sauktu par "dzelteno māju"; tur viņš guva ierosmi uzrakstīt par vienu no nama vecajiem vīriem, un veltīt stāstījumu savam nesen mirušajam vectēvam.  Apdaika romāns uzskatāms par futuroloģisku darbu – lai arī pārcelšanās nākotnē ir tikai 20 gadus uz priekšu. Starp darba ietekmes avotiem var minēt Henrija Grīna romānu "Noslēdzot" (Concluding, 1948), kurā Apdaiku aizrāvusi spēja atveidot detaļas, kā arī autora "apzināti impresionistiskā maniere", kā arī Orvela darbus (pārvaldnieks, kas cenšas uzraudzīt un sabojāt cilvēkiem atlikušo laiku), un vēl jo vairāk – H.G. Velsa "Laika mašīnu". Apdaiks, kā viņš vēlāk atzina, centies uzrakstīt romānu, kas "kalpotu kā pamats tālākiem romāniem". "Kentaurs" (The Centaur, 1963) veidots pēc mitoloģiskas shēmas un pievēršas tēva – skolotāja Džordža Koldvela un dēla Pītera (gandrīz autora prototips)  attiecībām.Sengrieķu dievi Zevs, Hēfaists, Hēra, kentaura sieva Hariklo un viņa meita Okiroja pārtop reālu cilvēku tēlos. "Izdevies gājiens" (The Coup, 1979) veidots kā  izdomātas Āfrikas valsts ex-diktatora stāstījums pirmajā personā. Savukārt, runājot par jau šī gadsimta darbiem, ievērojams ir Apdaika divdesmit otrais romāns "Terorists" (The Terrorist, 2006), kas ataino par kāda astoņpadsmitgadīga islāma ekstrēmista skatījumu uz pasaules kārtību un nāvējošo Amerikas kultūras kritiku. Interesanti, ka autors, kurš literatūras gaitas iesācis līdz ar Selindžeru un Filipu Rotu, šajā tūkstošgadē pēc 11. septembra notikumiem nostājas arī uz vienas tematiskās līnijas ar daudz jaunākiem – Makineriju, Makjuenu, Safranu-Foeru, tikai atšķirībā no minētajiem, neraksta no upura skatu punkta, izvēloties drīzāk ļaunā iztēlošanās stratēģiju, tādējādi pieslejoties Dostojevskim, Rušdi vai Malro. Galu galā Apdaiks parāda, ka ikviena trausla cilvēciska būtne, katrs Trusis vai Ahmads, ir un paliek mērķis, nevis līdzeklis. Pirmā grāmata par slaveno varoni Angstromu, dzimušu atlētu, seksuāli pievilcīgu zilacainu zviedru, beidzās ar vārdu "skrien". Apdaiks sarakstīja to tagadnē, apveltot stāstījumu ar kinematogrāfiskām kvalitātēm. Darbā "Truša atgriešanās" (Rabbit, Redux) – Harijs ir pusmūža buržuā, kura dzīvi satricina sievas neuzticība. Šajā grāmatā Apdaiks atvadās no lasītāja ar jautājumu "O.K.?", savukārt pēdējais vārds nākamajā grāmatā: "Trusis bagāts" (Rabbit Is Rich) ir piederības vietniekvārds "viņa". "Trusis atpūtā" (Rabbit at Rest) seko laika garam, pievēršoties sabiedrības novecošanai, AIDS pārņemtajai Amerikai, Truša sagrūstošajam ķermenim, sāpēk krūtīs un sajūtai, ka "zem tevis nav nekā, tikai melns tukšums..." Atstājis Trusi 1990. gadā, Apdaiks tomēr vēlāk, stāstu krājumā "Aplaizīt ar mīlestību" (Licks of Love, 2000) ievieto 182 lapaspuses garu noveli ar nosaukumu "Trusi atceroties", kas beidzas ar vārdiem "ar prieku". Kā esejists Apdaiks bija maigs satīriķis, kalambūrisks smējējs par amerikāņu dzīvi un paradumiem. Ļaunīgums vai nihilisms viņam nav raksturīgi. Viņš vēroja parastās dzīves plūdumu līdzās, un bieži uzdeva lasītājam pazīt un pārdomāt ierasto un aizspriedumus. 1983. gadā tapušajā darbā "Bakrotējušais" (The Bankrupt Man), Apdaiks apgrieza kājām gaisā ierasto attieksmi pret bankrota iestāšanos un pat pierādīja, ka ir sava veida "pēcnāves dzīve": "Bankrotējušais nopērk sev motocikli. Viņš grasās noplēst visu ceļu uz Santa Barbaru un atpakaļ. Santa Barbarā viņam ir bankrotējusi māsa. Pa ceļam vēl jānoskaidro arī šādas tādas biznesa lietas – Pitsburgā, Sousbendā, Dodžsitijā, Santa Fē, un Palmspringsā. Būt bankrotējušam , izrādās, nozīmē, atrasties laukā, kas visu laiku izplešas, un tā rodas aizvien jauni apvāršņi." Vairums no Apdaika ne-prozas darbiem viņam pašam šķituši nejauši radīti vai pašmērķīgi labā nozīmē: teiksim, kritiskās apceres  un esejas viņš uztvēra kā pašizglītošanos. "Mans mērķis, ķeroties pie kādas grāmatas lasīšanas, nekad pat visapslēptākajās domās nav bijis nākt un tiesāt, bet gan – nākt un zagt." Apdaiks literatūrai izvirzīja tradicionālas prasības: stila tīrību, precizitāti tēmas atveidē, niansētību ārējās un iekšējās pasaules atveidē un – ētiskumu. Autobiogrāfiskajā darbā "Dogvudas koks – zēna gadi" (The Dogwood Tree: A Boyhood), Apdaiks min seksu, mākslu un reliģiju kā trīs lielos cilvēces pieredzes noslēpumus. Apdaiks vienlīdz spēja vērtēt reliģiju reliģijas kategorijās un cilvēku – cilvēka kategorijās. "Sirds vienmēr izvēlas vienmēr iet pret apstākļiem; perversitāte ir dvēseles vienīgā izeja", Apdaiks raksta vienā no stāstiem 1965. gada izlasē. Džons Apdaiks ir saņēmis daudz ievērojamu apbalvojumu, tostarp: Gugenheima biedrības balvu, Rozentāla balvu, Nacionālā Mākslu centra balvu, Nacionālo Prozas balvu, O.Henrija balvu (1967-68), Amerikas Grāmatu balvu, Nacionālo Kritikas balvu par prozu (1982, 1990), Linkolna balvu, Nacionālā Mākslu kluba Goda medaļu, Nacionālo Mākslu medaļu, un daudzus citus apbalvojumus un goda posteņus. Par darbiem "Trusis bagāts" un "Trusis atpūtā" Apdaiks ieguvis Pulicera prēmijas. Džons Apdaiks miris 76 gadu vecumā 2009. gada 27. janvārī pēc cīņas ar plaušu vēzi. Tā kā 50 grāmatas sarakstījušais autors šajā gadā bija paredzējis vēl 2 krājumus – vienu prozas un vienu – dzejas, viņa izdevējs solījis nekavēties un  laist tos klajā. 2009. gada aprīlī plānota Apdaika dzejoļu krājuma "Galapunkts" (Endpoint) iznākšana ASV, bet vasarā – viņa pabeigtais īso stāstu krājums "Mana tēva asaras" (My Father's Tears), kurā apvienojušās praktiski visas Apdaika prozas tēmas – bērnība, dzīve nomaļās pilsētiņas izolētībā, kā arī spilgti atskati uz autora ceļojumiem uz Maroku, Spāniju, Floridu, Itāliju un Indiju. Vienā no jaunākajiem stāstiem Apdaiks vaicā: "Ko gan tas nozīmē: aptvert to, ka esi bijis bērns, un tagad – vecs cilvēks, kas dzīvo kaimiņos nāvei?" , bet citviet runā par vīru, kurš katru vakaru noliek pie gultas ūdens glāzi, ikreiz  "paceļot tostu par redzamo pasauli, un nolādot paša gaidāmo izzušanu no tās". Latviski izdotie Apdaika darbi: Precēsimies! (1983), Trusi, bēdz! (1983), Īstvikas raganas (1998), Brazīlija (2003) un Kentaurs (1969, 2008).