Bērtrands Rasels

Autors

Bērtrands Arturs Viljams Rasels (Bertrand Arthur William Russell, 1872-1970) ― angļu filozofs. Rasels dzimis liberālā un aristokrātiskā ģimenē, kuras radurakstos atrodams premjerministrs Džons Rasels (1792-1878). Sākotnēji Rasels izglītots mājās, bet kopš 1890. gada studējis matemātiku Kembridžas Universitātes Trīsvienības koledžā. No agras jaunības ― īpaši kopš tikšanās ar matemātiķi Džuzepi Peano (1848-1932) ― viņu interesēja matemātikas pamati. 1902. gadā, gadu pēc Rasela paradoksa atklāšanas, tika publicēts Rasela darbs „Matemātikas principi” (The Principles of Mathematics). Veltījis kādu laiku šai problēmai, Rasels izvirzīja noteikto aprakstu teoriju un tipu teoriju, kas bija viņa risinājuma pamatā. No 1907. līdz 1910. gadam Rasels kopā ar Alfrēdu Nortu Vaithedu astoņus mēnešu gadā desmit līdz divpadsmit stundas dienā veltīja darba Principia Mathematica izstrādei. Tas tika publicēts trijos sējumos no 1910. līdz 1913. gadam. Šajā periodā viņš arī lika pamatus savai radikāļa, aktīvista, liberāļa, intelektuāļa dzīvei un to iesāka, kļūstot par sufražistu izvirzīto parlamenta kandidātu. Pirmā pasaules kara laikā Raselam tika piespriests sešu mēnešu ieslodzījums, jo viņš bija publicējis apgalvojumu, ka amerikāņu karavīri Lielbritānijā tiks izmantoti streiklaušanai, „nodarbei, pie kuras viņi pieraduši savā valstī”. Pēc kara Rasels apmeklēja Krieviju un kādu laiku dzīvoja Ķīnā. Kā nozīmīgākie Rasela 1920. gadu filozofiskie darbi jāmin „Psihes analīze” (The Analysis of Mind, 1921) un „Matērijas analīze” (The Analysis of Matter, 1927), lai gan viņš publicēja arī daudz vairāk vai mazāk populāru darbu par sabiedriskiem un morāliem jautājumiem. Viņš izveidoja un vadīja skolu, bet no 1938. līdz 1944. gadam pasniedza vairākās Amerikas augstskolās, tostarp Čikāgā un Kalifornijas Universitātē Losandželosā. Viņam gan tika atteikta vieta Ņujorkas Pilsētas universitātē, apgalvojot, ka viņa darbi pauž „baudkāri, neķītrību, miesaskāri, izvirtību, erotomāniju, juteklību, negodbijīgumu, aprobežotību, nepatiesīgumu un morālās stājas trūkumu”. Otrā pasaules kara laikā Rasels uzrakstīja „Rietumu filozofijas vēsturi” (History of Western Philosophy, 1945). Rasela pēdējais nozīmīgais darbs filozofijā ir „Cilvēka zināšanas: to apmērs un robežas” (Human Knowledge: Its Scope and Limits, 1948), bet šajā laikā viņš jau bija kļuvis par pasaulslavenu filozofijas un tās radikālā potenciāla simbolu. 1950. gadā viņam tika piešķirta Nobela prēmija literatūrā, un atlikušo dzīvi Rasels kā neapstrīdams liberālās akadēmiskās pasaules patriarhs pavadīja, aktīvi cīnīdamies par kodolatbruņošanos. Tiek uzskatīts, ka Rasela darbība filozofijā augstāko punktu sasniedz pirmajās divās 20. gadsimta desmitgadēs. Fundamentālo darbu par matemātikas pamatiem papildina vērīgs darbs par patiesību un tās pamatiem pieredzē. Noteikto aprakstu teorija veidoja loģisko pamatu epistemoloģijai, kas balstīta uz nošķīrumu starp tiešām zināšanām (knowledge by acquaintance) un zināšanām pēc apraksta (knowledge by description), kaut gan ierobežotā loma, ko Rasels atvēl tiešai pieredzei, tiek uzskatīta par problemātisku. Laikā, kad tika publicēts darbs „Mūsu zināšanas par ārējo pasauli” (Our Knowledge of the External World, 1914), Rasels bija pārliecināts, ka zinātniskai filozofijai jāanalizē daudzas pārliecības kā „loģiskas konstrukcijas” vai „loģiskas fikcijas”, un šeit aizsāktā analīzes pieeja vēlāk dominēja loģiskā atomisma filozofijā, bet pēc tam ― Karnapa un loģiskā pozitīvisma pārstāvju darbos. „Psihes analīzē” psihe traktēta ― un tas atgādina Hjūma pieeju ― kā apziņas pieredzes plūsmu veidojošo neitrālo uztvērumu vai sajūtu dotumu kopums, kas, raugoties no otras puses, veido arī ārējo pasauli (neitrālais monisms). Sākotnēji Raselu apmierina reālisma attiecināšana uz universālijām, bet „Pētījumā par nozīmi un patiesību” (An Inquiry into Meaning and Truth, 1940) pieeja problēmai ir lielākā mērā empīriska. Runājot par Rasela vispārējo pieeju filozofijai, jāteic, ka viņš bija ne vien reālists, bet arī ― iespējams, pastāvīgā opozīcijā absolūtā ideālisma monolītajai dabai ― plurālists un fundamentists[1], kura nodoms bija ieviest modernās loģikas resursus vienkāršā empīrisma filozofijā. Novirzīšanās no šīm idejām ― piemēram, vēlīnajos Vitgenšteina darbos ― Raselam nelikās īsti pieņemama. Rasels bija talantīgs stāstnieks ― ne tikai filozofisku darbu, bet arī baudāmas trīssējumu „Autobiogrāfijas” (1967-1969) autors. Simon Blackburn. The Oxford Dictionary of Philosophy. Oxford, New York: Oxford University Press, 1996, pp. 335-336. Tulkojis Dainis Leinerts.   [1] Fundamentisms (angļu foundationalism, vācu Fundamentalismus) ― epistemoloģijas teorija, kas zināšanas aplūko kā struktūru, kas balstās uz drošiem, noteiktiem, aksiomātiskiem pamatiem (basic beliefs). Tulk. piez.