Albērs Kamī

Autors

Lielāko savas dzīves daļu, proti, skolas un izšķirošos brieduma gadus, Albērs Kamī ir pavadījis Alžīrijā. Kamī dzimis 1913. gada 7. novembrī netālu no ostas pilsētas Annābas. Viņa dzimšanas vieta nav nejauša, šeit ir apmeties viņa tēvs, un to savukārt nosaka tēva nodarbošanās un sociālais stāvoklis. Lisjens Ogists Kamī (Lucien Auguste Camus) ir ierēdnis lielā vīna tirdzniecības eksportuzņēmumā, tāpēc tiek sūtīts uz dažādiem valsts reģioniem organizēt un uzraudzīt vīna piegādi. Viņa ģimenei šī iemesla dēļ īsi pirms otrā dēla Albēra piedzimšanas ir jāpamet dzīvoklis Alžīrā un uz ilgāku laiku jāapmetas vīnkopības apgabalā netālu no Tunisijas robežas. Vīnkopība, kurai Kamī tēvs var pateikties par darbu un maizi. ir pārliecinošs pierādījums tam, kā Francija nostiprināja savu varu Alžīrijā. Jo Alžīrijas pamatiedzīvotājiem islama ticība liedz baudīt vīnu. tātad milzīgie vīnogu stādījumi ir domāti vienīgi tam. lai apmierinātu franču pieprasījumu pēc vīna. Kamī tēvs pieder Eiropas nemantīgo iedzīvotāju slānim, un tieši tas Alžīrijā ir sevišķi liels. Šo ļaužu cerības iedzīvoties bagātībā uz kolonijas rēķina pa lietākai daļai nepiepildās, jo šādu laimes meklētāju ir pārāk daudz. Vienīgā nemantīgo ieceļotāju «privilēģija» ir tā, ka viņi ir pakļauti parastai eiropeiskai ekspluatācijai, nevis – kā pamatiedzīvotāji – koloniālai ekspluatācijai, kas dod iespēju vienīgi veģetēt uz bada robežas. Strādnieks no Eiropas ap 1930. gadu Alžīrijā pelna četras reizes vairāk nekā pamatiedzīvotājs, nemaz jau nerunājot par to postu, kādā dzīvo lauku ļaudis. Albēram Kamī ir tikai deviņi mēneši, kad sākas Pirmais pasaules karš, tēvs tiek iesaukts armijā, bet māte ar abiem bērniem pārceļas uz Alžīru, jo tur jūtas drošāk. Un, patiesi, Annāba kara sākumā tiešām ir vairāk pakļauta vācu kreiseru uzbrukumiem. Tēvs jau pirmajā Marnas kaujā tiek ievainots un, kad sāk cerēt uz atlabšanu, 1914. gada 11. oktobrī negaidīti mirst hospitālī Senbrē pilsētā. Šeit viņš ir arī apglabāts. Katerīne Kamī nekad nav varējusi uzņemties garo ceļu un apmeklēt sava vīra kapa vietu. Tā kā tēva vieta paliek tukša, zēns to uzņem kā kaut ko pašu par sevi saprotamu, tāpēc jo dziļāk viņa apziņā iespiežas viss, kas par tēva dzīvi dzirdams no apkārtējiem. Vispirmām kārtā stāsts par to, kā tēvs noskatījies nāves soda izpildīšanā. Būdams pilnīgi pārliecināts par sprieduma taisnīgumu, viņš bija gribējis redzēt arī tā izpildīšanu, bet vēlāk klusēdams atgriezies mājās un vēmis. Tēva reakcija liecina par milzīgo plaisu starp oficiālo spriedumu un no tā izrietošo cilvēka fizisko iznīcināšanu, cenzdamies šo fenomenu izskaidrot. Kamī pie šī notikuma savas dzīves laikā atgriezies vairākkārt. Tas ir arī viņa daiļrades pamatā, aprakstot situāciju, kādā atrodas uz nāvi notiesātais, kā ari veidojot pašu tēlu. Kopā ar māti un viņas ģimeni Kamī dzīvo līdz septiņpadsmit gadu vecumam. Kopš agras bērnības māte ir viņam vistuvākais cilvēks un vienīgā uzticības persona. Iespējams, tieši tāpēc jo lielāku iespaidu uz Kamī atstāj viņas savdabīgā un zīmīgā slimība: ziņa par vīra nāvi izraisa traumatisko šoku, kas nelabvēlīgi ietekmē viņas jau tā ierobežotās runas spējas. Kombinācijā ar iedzimtu vājdzirdību tas noved pie tā, ka māte visu mūžu ir ārkārtīgi atturīga, pasīva un skopa vārdos. Viņai nav lemts mīlestību pret bērniem izteikt ne vārdos, ne žestos. Tēva nāve sasaista dēlu un māti ciešām, pat pārāk ciešām saitēm. Vīra nāve mātei atņēma dzīves balstu, un viņa nokļūst Kamī vecmāmiņas gādībā un varā, tā nonākot atkal it kā bērna statusā. Šajā trīsistabu dzīvoklī – bez vannas un tualetes, bez elektrības un ūdens – viņa ar abiem dēliem mitinās vienā istabā, otru apdzīvo viņas abi brāļi – vēlāk gan tikai viens –, bet trešajā mājo vecmāmiņa. Mātes brālis vēlāk pat uzdrošinās izjaukt māsas gaužām pieticīgo mīlas sakaru. Vecmāmiņa, kam mātei nākas nodot audzināšanā dēlus, ir pašapmierināta, nepiekāpīga sieviete, kas valdonīgi prasa no bērniem mīlestību, savukārt pati tos, mātei vāji iebilstot, sit. Viņas izturēšanās pamatā ir pieaugušajiem tik raksturīgā varas kāre, kurai Kamī bērna gados atbild, ārēji izrādot milzīgu paklausību, iekšēji izjūtot pretestību, jo redz, ka tai ir pakļauta arī māte. Šis apstāklis viņā pastiprina jau tā dziļo vienotību ar māti. Kas attiecas uz vecmāmiņu, tad tas, kā viņa demonstrē savu neīsto vienlīdzību pret pārējiem un čaklumu, liek Kamī apšaubīt visus viņas sludinātos dzīves principus. Vecmāmiņas dievbijībā viņš saskata vāji slēptu māņticību, viņai ir sveša pazemība un mīlestība pret tuvāko. Varbūt ka tieši šī viņa dzīvē pirmā kristīgās ticības pārstāve, kaut arī mazdēlu sūta uz ticības mācības stundām un pie dievgalda, ir neapzināti Kamī no kristīgās ticības atbaidījusi. Viņš sāk apmeklēt tuvējo pamatskolu. Bērniem ar apmēram tādu pašu izcelsmi ar to arī parasti pietiek, taču desmitgadīgais Kamī ir piesaistījis uzmanīgā un stingrā skolotāja Luija Žermēna (Louis Germain) uzmanību. Skolotājs iesaka Kamī ģimenei, cerībā, ka zēns tiks arī pie stipendijas, ļaut viņam mācīties tālāk un pēc tam, kad visi, nelabprāt arī vecmāmiņa, ir tam piekrituši, sāk Kamī gatavot ģimnāzijas iestājeksāmeniem. Vēlāk Kamī uzmanību no sava skolotāja puses raksturo šādi: «Viņš bija piedalījies 1914. gada karā. Viņa acīs es biju kāda nepazīstama cīņu biedra dēls, šis cīņu biedrs bija kritis, bet skolotājs atgriezies.» Bērnībā Kamī, iespējams, skolotājā meklēja tēva aizstājēju. Šo cilvēku viņš nekad neaizmirst un visu mūžu jūtas pateicību parādā, Kamī pirmā, nepublicētā romāna galvenā varoņa vārds ir Luijs. Skolotāja pūles vainagojas panākumiem: 1924. gadā viņa audzēknis noliek eksāmenus un tiek uzņemts licejā. Līdz ar to Kamī ir nostājies uz ceļa, kas paceļ virs līdzšinējās sociālās vides. Ģimnāzijas gadus zēns uztver kā piepildītu, laimīgu laiku, kurā var visā pilnībā atraisīt morālās un fiziskās spējas. Klases biedri Kamī redz cilvēku, uz kuru var paļauties un kuram ir gudra galva, jo viņš mācās aiz prieka par gūtajām atziņām un radušos sapratni. Taču ne jau visos priekšmetos viņa sekmes ir spožas, bet gan tajos, kas viņam patīk. pie tādiem pieder valodas un filozofija. Kamī fakultatīvi apgūst angļu valodu un, patstāvīgi nonācis pie atziņas, ka viņa senčiem ir spāņu izcelsme, un visu mūžu izjuzdams par to lepnumu, nedaudz apgūst ari spāņu valodu. Pēc ģimenes locekļu klusas vienošanās Kamī ir jākļūst par skolotāju, tas ir mērķis, uz kuru tiecas zemāko aprindu apdāvinātākie bērni. Jo, ņemot vērā augsto maksu par izglītību un vēlākos, ar iekārtošanos darbā saistītos izdevumus, tādas kā ārsta vai advokāta profesijas ir mantīgo šķiru pārstāvju privilēģijas; turpretim, studējot par skolotāju, var saņemt stipendiju, tāpēc šī profesija ir pieejama ari nabadzīgāko ģimeņu atvasēm. Francijā tieši jaunie skolotāji izvirzās intelektuālās dzīves priekšgalā.Taču, pat stipendiju saņemot, Kamī saprot, ka jāpalīdz ģimenei materiāli. No četrpadsmit gadu vecuma viņš sāk piepelnīties: vispirms dzelzs preču veikalā, tad pie kāda kuģniecības māklera, visbeidzot mašīnu rezerves daļu veikalā. To liek darīt arī viņā pamodusies taisnības izjūta, jo brālim taču nākas savu dienišķo maizi pelnīt tajā pašā lielajā vīna tirdzniecības uzņēmumā, kurā reiz strādāja tēvs.Plaušu tuberkulozes simptomi, kas pēkšņi atklājas 1930. gada beigās, un ar to saistītās konsekvences jaunajam Kamī nozīmē ielaušanos viņa līdz šim tik veselīgajā un harmoniskajā attīstībā. Septiņpadsmit gadu vecumā viņam pēkšņi uzmācas vientulība un apziņa, ka cilvēks ir mirstīgs. Tikai vienu nakti viņam nākas pavadīt Mustafa vārdā nosauktajā hospitālī – tā ir nabadzīgo ļaužu slimnīca, kur ārstējas galvenokārt arābi. Taču šajā bezmiega naktī viņš sajūt, cik daudz pasauļu viņu šķir no tiem ļaudīm, kas ir veseli un var dzīvot bezrūpīgi. Ārstu acīs viņš izlasa šaubas par savu izdzīvošanu un atbild ar apņēmības pilnu: «Es negribu mirt.»Šajā situācijā piesakās kāds turīgāks ģimenes loceklis, miesnieks Akols, tas ir radinieks no mātes puses; blakus pamatdarbam tēvocim nav svešas arī garīgās intereses un ambīcijas, tāpēc viņš uzskata par goda lietu ģimenes izteikti izredzētajai atvasei sniegt palīdzību. Slimnieks pie šī bezbērnu pāra saņem labu kopšanu, Helu istabu, daudzveidīgus gaļas ēdienus un ievadu dzīves mākslā. Meistars Akols, pēc viņa drauga izteikumiem, ir bijis «miesnieks, kādus rāda Renē Klēra (Renē Clair) filmās», proti, priekšpusdienās strādājis veikalā, bet pēcpusdienas pavadījis vai nu savā bibliotēkā, vai kafejnīcā diskusijās ar draugiem. Arī jaunajam radiniekam tēvocis iesaka kļūt par miesnieku, jo tā viņš spētu nopelnīt pietiekoši daudz naudas, lai netraucēti rakstītu, jo tieši slimības laikā Kamī ir nolēmis kļūt par rakstnieku.Slimība Kamī uzbrūk ģimnāzijas pēdējā klasē, tāpēc viņam jāpaliek uz otru gadu un tikai tad viņš var nolikt gala pārbaudījumus. Tūlīt pēc ģimnāzijas beigšanas Kamī sāk studēt filozofiju Alžīras universitātē. Šeit jāpiemin arī kāda cilvēka milzīgā ietekme uz Kamī: ģimnāzijā, vēlāk arī universitātē viens no pasniedzējiem ir Žans Grenjē (Jean Grenjier), jauns filozofijas skolotājs, kas ieradies no Francijas. Kamī dziļi iespaido gan viņa pasniegšanas metodes, gan darbi, gan attiecības ar franču garīgo dzīvi. Grenjē ir strādājis arī lielajā Galimāra izdevniecībā. Tieši viņš paver iespēju savam skolniekam publicēties kādā Ziemeļāfrikas literārā žurnālā. Taču šajā, 1930. gadā abu draudzība ir epizodiska, to traucē gan gadu starpība, gan dažādais izglītības līmenis, gan šķiriskās pretrunas. Grenjē savās atmiņās vēlāk raksta, ka apmeklējis slimo skolnieku mājās, taču tas bijis nerunīgs un izturējies šķietami noraidoši.Sava veida ceļvedis jaunajam Kamī ir Andrē Žids (Andrē Gide) un galvenokārt viņa traktāts «Mūs baro zeme» (Les nourritures terrestres). Šī gados pavecā, slavenā autora Ziemeļāfrikas ainavas aprakstus, himnu dabai, Kamī pirmoreiz uztver kā milzīgu tās apliecinājumu. Savos agrīnajos darbos Žids ir vārdos izteicis savas individuālās atbrīvošanās aktu no bagāto vecāku mājas sasmakušās, puritāniskās atmosfēras; viņš bija aizbēdzis uz Ziemeļāfriku un tur, kā pašam šķita, atradis lielas, vienkāršās baudas, kuras tagad himniskā līksmē apraksta. Židam šis Ziemeļāfrikas piedzīvojums nozīmē ielaušanos šķietami pilnīgi jaunās, svešās dzīves situācijās – no šejienes arī viņa eksalrācija; Kamī dzīve Alžīrijā ir viņa dabiskā dzīves situācija – no šejienes arī viņa miers.Par tiešu stimulu rakstīt viņam kļūst šodien gandrīz jau aizmirstā autora Andrē de Rišo (Andrč de Richaud) romāns «Sāpes» (La Douleur). Ļoti jaunā rakstnieka grāmatā Kamī atklāj vispārzināmas paralēles ar paša dzīvi: runa ir par kādas atraitnes jutu mulsumu (viņas vīrs kritis Pirmajā pasaules karā!), par viņas gandrīz pieaugušo dēlu un par šīs sievietes stipri jaunāko mīļāko. Rišo romānā viss beidzas ar katastrofu un nāvi; Kamī, kas no mātes nav saņēmis maigumu, viņa atklājums, ka mātei ir mīlas sakars, nozīmē šaubas, taču nekādā gadījumā ne katastrofu. Paralēles viņš mazāk saredz darbības momentos un jūtu sarežģījumos; sevis apliecinājumu, pamudinājumu rakstīt viņš redz intensitātē, ar kādu šeit tiek runāts par ikdienišķām attiecībām starp māti un dēlu.Pēdējā ģimnāzijas klasē, 1931./32. mācību gadā, Kamī sāk rakstīt un daļēji arī publicēties. Rodas visādā ziņā divējādi un atšķirīgi teksti: publicēšanai domāti apcerējumi un filozofiskas ievirzes kritikas ar pašpārliecinātiem vērtējumiem; blakus tiem – viņa dzīves laikā nepublicēti liriski traktāti ar nosaukumu «Intuīcijas», kas kalpo pašizpausmei un atspoguļo autora šaubas. Kamī kā rakstnieka attīstībā pēdējiem ir lielāka nozīme, neskatoties uz to, ka tajos jūtama spēcīga Bodlēra (Baudelaire), Rembo (Rimbaud), Nīčes (Nietzsche), Žida (Gide), Malro (Malraux) ietekme un ka attiecībā uz apkārtējo pasauli tajos reizēm nejūt autora iekšējo nepieciešamību izteikties.Drīz vien Kamī nākas izbaudīt pirmās reālākās grūtības. Tās rodas sakarā ar kādu skaistu, ekstravagantu meiteni, kuras līdzgaitieks viņas lejup vedošajā dzīves ceļā ir kāds jauns rakstnieks. Viņš iepazīstas ar Simonu Hjē (Simone Hič); meitene ir gadu par viņu jaunāka, viņas māte strādā par ārsti, – un viņam šķiet, ka ir iepazinies ar Alžīras studējošās jaunatnes īsteno elku. Simona pati nestudē, nav beigusi pat ģimnāziju, taču ir pietiekoši darbīga un uztvert spējīga, lai izlasītu un izprastu grāmatas, par kurām izvērtušās visplašākās diskusijas, lai sekotu sava laika labākajām lekcijām universitātē, kur ar savu pārdrošo apģērbu un augstākās sabiedrības dāmas manierēm atšķiras no imatrikulētajām studentēm. Kamī ar viņu iepazīstas, kad Simona ir Maksa Pola Fušē (Max-Pol Fouchets) saderinātā; drīz vien pēc tam viņš lūdz draugu uz sarunu un oficiāli paziņo: «Viņa vairs šurp nenāks. Viņa ir izvēlējusies mani.» Līdz ar to pienāk beigas abu jauniešu draudzībai.Arī tēvocis Akols nav sajūsmā par Kamī izvēli. Viņš visaugstāk vērtē sievieti mājsaimnieci, kas sabiedrībā turas vīra ēnā. Turklāt tēvocim liekas, ka māsasdēla šķietami ilgstošais un dārgais ceļš kalnup var tikt apdraudēts saistībā ar šo naudu un baudu alkstošo un, kā dzirdēts runājam, narkotikām nodevušos luksusa dāmu; sava nozīme šeit var būt arī greizsirdībai un vilšanās sajūtai par zaudēto ietekmi uz jauno Kamī. Katrā gadījumā tēvocis liek viņam izvēlēties: vai nu pamest Simonu, vai izvākties no dzīvokļa. Tik rupjam spiedienam Kamī, protams, nepadodas, 1933. gada jūlijā viņš pāriet dzīvot pie brāļa Lisjena. 1934. gadā jaunieši apprecas, tomēr protestē pret iespēju dibināt ģimeni pilsoniskā nozīmē: kāzu nakti pavada šķirti, turpina viens otru uzrunāt ar «jūs», turklāt Simona izvairās Kamī saukt vārdā. Simonas māte, kas acīmredzot priecājas par jebkuru vīrišķīgu balstu savai meitai, viņu atbalsta finansiāli: jaunais pāris apmetas uz dzīvi savrupmājā labi koptā pilsētas rajonā, mājas īres maksa daudzkārt pārsniedz Kamī ienākumus.Jaunais Kamī, nebūdams nekāds pieredzējušais dzīvesbiedrs – viņam ir tikai divdesmit gadu –, bauda neierastās izjūtas, ko rada patīkama apkārtne, skaista meitene pie sāniem, un to, ka vismaz uz laiku no viņa atkāpušās materiālās grūtības. Viņš ir ļoti pieķēries Simonai, viņam daudz nozīmē šī romantiskā, untumainā, ļoti iekārojamā persona. Viņš visādi cenšas pierādīt savu mīlestību: mēģina nesmēķēt, lai atturētu Simonu no nepārtrauktas smēķēšanas, atsakās no draugu pulka, raksta viņai maigus, poētiskus tekstus. Būdams laimes kalngalos, viņš sākumā nepamana (vai negrib pamanīt), ka Simona aizvien vairāk nododas narkotikām, izšķiežot par tām visus līdzekļus. Drīz vien Simonas māte jaunlaulātos atkal uzņem savā greznajā mājā, taču Simonai jau nepieciešama ilgstoša ārstēšanās dažādās klīnikās, bet, kad viņa atgriežas mājās, tad ne ar vienu nesaietas.Regulāra kopdzīve ar viņu vairs nav iespējama. Sākas pamatīgas nesaskaņas, tāpēc abi jaunlaulātie nolemj uz laiku šķirties. Simona aizbrauc uz Baleāru salām, kur Kamī viņai pēc laika piebiedrojas. Taču atkalredzēšanās prieks nav neaptumšots; Kamī dodas ceļojumā pirmoreiz, turklāt viņa finansiālie līdzekļi ir ierobežoti, tāpēc viņš jūtas nedrošs, uzņem ceļojumu kā izturības pārbaudi. Vēl kļūmīgāks ir ceļojums uz Viduseiropu, ko Kamī nākamajā gadā veic kopā ar pazīstamu skolotāju un tā sievu (šī ceļojuma piedzīvojumi ir aprakstīti pirmajā eseju krājumā «Gaisma un ēna»). Būtībā visi trīs grib ceļot airu laivā, taču drīz vien atklājas, ka Kamī slimajām plaušām tā ir pārāk liela slodze, tāpēc viņš parasti brauc ar kuģi pārējiem pa priekšu. Zalcburgā, saņemot vēstules uz pieprasījumu, Kamī rokās nonāk kāda ārsta Simonai adresēta vēstule, kuru viņš atver; atklājas fakts, ka viņa sieva iegādājusies narkotikas, maksājot par tām ar intīmām attiecībām. Pēc kaismīgas izskaidrošanās ar Simonu Kamī dara draugam zināmu, ka šķiras no sievas, taču ceļojumu turpinās, kā norunāts. Oficiālā šķiršanās tomēr notiek tikai 1940. gadā, kad Kamī ir nolēmis precēties otrreiz. Kamī materiālais stāvoklis ir nedrošs. Jau Viduseiropas ceļojumu viņš nosaucis par avantūristisku, ņemot vērā savus naudas līdzekļus; no Zalcburgas – domas par iztiku tātad nav viņu pametušas – viņš raksta Grenjē par dažādām naudas pelnīšanas iespējām: sūtīt iesniegumu uz Orānu un lūgt filozofijas skolotāja vietu, vājas cerības tikt pie darba žurnālistikā, bibliotekārs Alžīras universitātē. Agrāk, studiju laikā, Kamī ir strādājis Alžīras prefektūras birojā, kā arī pasniedzis privātstundas. Tagad, vairāk sekodams simpātijām, mazāk – praktiskajam saprātam, viņš iestājas Alžīras radioteātra trupā. Kopā ar šo ansambli viņš divas nedēļas mēnesī pavada izbraukumos, ik dienas piedaloties uzvedumos un ik dienas nopelnot 80 franku. Tikai 1937. gadā Kamī iestājas pastāvīgā darbā par tehnisko līdzstrādnieku Alžīras universitātes Meteoroloģijas institūtā. Un atkal nāk slimības gatavots likteņa trieciens. Trīs gadus – tik ilgs ir šīm disciplīnām paredzētais studiju laiks – Kamī ar interesi un labiem panākumiem studē filozofiju, nokārto eksāmenus psiholoģijā, klasiskajā literatūrā, filozofijas vēsturē, loģikā un vispārējā filozofijā. Veiksmīgi aizstāvēts diplomdarbs būtu pavēris viņam iespējas kārtot eksāmenus, lai iekļūtu augstākajā skolotāju kategorijā. Ar šādu notikumu gaitu Kamī arī rēķinās, taču savas plaušu slimības dēļ, kaut arī diplomdarbā saņemta atzīme «labi», pie eksāmena pielaists netiek.Kamī eksāmena darbs filozofijā, kas tiek publicēts tikai pēc viņa nāves un paver būtisku ieskatu autora ideju pasaulē, saucas «Kristīgā metafizika un neplatonisms». Kamī ieinteresējas par ļoti svarīgu tēmu, kam ir noteicoša loma visā kristīgās civilizācijas kultūras un garīgajā attīstībā: principiālās, tāpat emocionālās atšķirības antīkajā un kristīgajā pasaules izpratnē, to attiecības un savstarpējā mijiedarbība, to izpausme divu Ziemeļāfrikas filozofu – Plotīna un svētā Augustīna – darbos. Lai ar šo grūto tēmu daudzmaz tiktu galā, Kamī ir nepieciešamas solīdas zināšanas Jaunajā Derībā, atziņas teorijā, neoplatonismā un svēto tēvu rakstos. Politiskā atmosfēra trīsdesmito gadu Alžīrijā ir eksplozīva. 1930. gadā Francija ar neslēptu prieku un lielu pompu atzīmē kolonijas iekarošanas simtgadi, tādā kārtā lieku reizi noskaņojot pret sevi dažādus Alžīrijas iedzīvotāju slāņus. Nemantīgo masu posts pasaules saimniecības krīzes laikā ir palielinājies; rūpniecības attīstīšana – tā ir orientēta uz Francijas saimniecību – liek daļai alžīriešu pārcelties uz pilsētu un ļauj vēl vairāk pieaugt emigrantu skaitam, tas viss padara nemantīgās masas vērīgākas, nemierīgākas, dumpīgākas. No otras puses, nelielā bagāto, izglītoto musulmaņu daļa sāk vairāk pretoties kultūras atsvešinātībai, jo dominējošā ir franču kultūra, un ar aizvien pieaugošu pašapziņu pretstata tai savas kultūras tradīcijas.Nevienu no šīm pieaugošajām pretrunām koloniālā administrācija nespēj atrisināt, tā vispār neko nevēlas redzēt. Administrācija ķeras pie agrākajos gados pielietotās sekmīgās taktikas un cenšas satrauktās masas, ņemot vērā to dažādos uzskatus, savstarpēji sarīdīt – tā trīsdesmito gadu vidū notiek vairākas asiņainas sadursmes starp musulmaņiem un Mozus ticīgajiem, turklāt izglītoto musulmaņu slānis pāriet koloniālās varas pusē. Atbilstoši tam, tātad daudzveidīga un pretrunīga, veidojas Alžīrijas iedzīvotāju reakcija uz politiskajiem notikumiem Eiropā, uz Hitlera varas nodibināšanos Vācijā un Tautas frontes izveidošanos Francijā. Politiskā trauksme pārņem arī Kamī: pateicoties kāda drauga starpniecībai, viņš uzņem sakarus ar Alžīras antifašistiskās kustības vadītāju, komunistiskās partijas biedru Amsterdamu-Pleijelu. Piederība šai partijai koloniālajā Alžīrijā nozīmē varas principu tiešu pārkāpumu. Taču Kamī, meklēdams efektīgāko veidu savu politisko ambīciju izpausmei, saredz to tieši komunistiskajā partijā. Šo ambīciju pamatā ir atmiņas par nabadzībā pavadīto bērnību, par sabojātajām, izkropļotajām dzīvēm, ko viņš ir iepazinis savā apkārtnē. Kamī labi zina savas partijas grupas uzbūvi un pazīst tas vadību. Ar lielu entuziasmu viņš ķeras pie sev uzticētā sevišķā uzdevuma izpildes – biedru iesaistīšanas Alžīrijas komunistiskajai partijai tuvu stāvošajā nacionālajā organizācijā «Ziemeļāfrikas zvaigzne», kas ir uzsākusi cīņu par nacionālo neatkarību un sociālo revolūciju. Visiem zināmā Kamī interese par arābu kultūru ļauj viņam ļoti sekmīgi uzņemt sakarus ar alžīriešu intelektuāļiem un nodibināt daudz biedrisku saišu. Taču fašisma draudošās briesmas liek mainīt partijas direktīvas: tā kā Alžīrijas pamatiedzīvotāji pret vācu fašismu ir indiferenti vai ambivalenti, turpretim komunisti nodalīti un bez ierunām iesaistās antifašistiskajā cīņā, sadarbība ar Alžīrijas organizāciju šajā momentā nav lietderīga, tā ir jāpārtrauc. Kamī pastāv uz pamatprincipiem, kuru vārdā ir darbojies līdz šim - viņš ieņem savā situācijā saprotamu, tālaika politiskajām prasībām neatbilstošu nostāju – un 1937. gadā pēc satrauktām debatēm no komunistiskās partijas tiek izslēgts. Tā kā par šiem notikumiem Kamī ir saglabājis stingru diskrēciju, tad apstākļi, kādos viņš no partijas ir izslēgts vai arī no tās izstājies, ir strīdīgi. Darbam teātrī Kamī ir pieķēries ar visu savu jaunības nešaubīgumu un degsmi, sasniedzot ievērojamus panākumus; kas attiecas uz viņa rakstnieka meistarību, kas stāstā «Svešinieks» (L'Etranger) izpaužas šķietami pēkšņi un pārsteidzoši, tad, lai to sasniegtu, viņam nākas strādāt ilgi un pamatīgi. Pēc pirmajiem pašizteiksies mēģinājumiem «Intuīcijās», kas iznāk 1932. gadā, Kamī saraksta sava veida dzejoli prozā ar nosaukumu «Mauru nams» (La Maison mauresque), kas, raugoties no daža laba redzes viedokļa, var tikt uzskatīts par viņa patiesā darba, viņa sevišķās rakstības manifestāciju. Šos agrīnos literāros darbus pavada piezīmes, ko Kamī kopš 1935. gada sāk rakstīt speciālā burtnīcā, un šo ieradumu viņš patur līdz pat savai nāvei. 1938. gadā Kamī sāk strādāt par reportieri avīzē «Alger republicain», tā ir Tautas frontes avīze, kam jākļūst par Alžīras reakcionārās preses pretmetu. Tās galvenais redaktors Paskals Piā (Pascal Pia), pieredzējis Parīzes žurnālists, bez apdomāšanās pieņem darbā Kamī un nekad to nenožēlo. 1970. gadā Piā raksta: «... Kamī man uzreiz izlikās vislabākais līdzstrādnieks, kādu vien iespējams atrast. Viņš nerunāja neko nesvarīgu, viņa izteiksmes veids bija vienkāršs un skaidrs.» Savukārt Kamī šeit pirmoreiz pelna naudu ar darbu, kas viņu rosina un interesē. Viņš strādā vakara un nakts stundās, ārpus noteiktā darba laika viņam jābūt klāt visos notikumos, par kuriem viņš nolēmis rakstīt. Taču žurnālistikā uzkrātos iespaidus un pieredzi viņš izmanto arī citā sfērā: Kamī ir sācis darbu pie stāsta «Svešinieks», kurā lielā mērā tiek atspoguļots viņa paša piedzīvotais, aprakstīti viņa paša paziņas, prieki un pārdomas; stāstā tie, protams, veido tikai fonu daudz plašākai problemātikai, kas atklājas tiesas procesa laikā. Ka šī riesa, ar nolūku vai bez, apsūdzētajam piedēvē citu personību, citus rīcības motīvus, citus mērķus, to Kamī, būdams reportieris un klausīdamies tiesas sēdes, ir piedzīvojis daudzreiz. Merso slepkavas, apsūdzētā un uz nāvi notiesātā tēlā ir daudz autobiogrāfisku faktu. Vienlaikus ar darbu pie stāsta «Svešinieks» Kamī strādā arī pie esejas «Mīts par Sīzifu» (Le Mythe de Sisyphe), cenšoties šeit, tāpat kā stāstā, parādīt cilvēku. kas nonācis pie «nulles punkta», pie savas eksistences pamatvērtībām. Doma uzrakstīt šāda satura eseju viņam rodas jau 1936./37. gados, laikā, kad visās dzīves jomās nākas paciest smagus triecienus. Jauns slimības saasinājums un pastāvīgas bažas par turpmāko dzīvi traucē nokārtot gala eksāmenu filozofijā; viņa laulība ir izjukusi, turklāt sāpīgi un aizskaroši; ir nācies izstāties no Alžīrijas komunistiskās partijas. Savā dienasgrāmatā Kamī raksta: «Es neesmu filozofs. [..] Mani interesē, kā izturēties cilvēkam. Precīzāk izsakoties, mani interesē, kā izturēties cilvēkam, kas netic ne Dievam, ne saprātam.» Šajā smagu personīgo pārdzīvojumu laikā Kamī izmanto filozofiskas refleksijas kā sava veida stimulu dzīvot. Esejas pirmajā slavenajā teikumā viņš apzīmē pašnāvību kā vienīgo patiesi nopietno filozofisko problēmu. Jo «brīvprātīga došanās nāvē nozīmē to, ka zudis ikviens pamatojums dzīvei, ka ikdienas darbošanās ir bezjēdzīga un ciešanas veltīgas». Kamī uzskaitītie momenti, kuros atklājas cilvēkam uzbrūkošā bezjēdzība, ir tādi, kas viņu pēkšņi nostata pretī visai iepriekšējai dzīvei un liek justies atsvešinātam no paša rīcības, viņš ir aptvēris savu ikdienas vienmuļās darbošanās bezjēdzību. grandiozā daba viņu noliedz un iznīcina, cilvēki no apkārtējās pasaules liekas neaptverami sveši, jo tie šķiet darbojamies pēc mehānikas likumiem, un cilvēks savu pūļu veltīgumu beidzot saredz nāvē. Taču zemteksta piezīmēs Kamī paskaidro, ka viss aprakstītais vēl nekādā gadījumā nav absurds, bet gan to izjūtu uzskaitījums, kas absurdu padara sajūtamu un saprotamu. Kamī tam pretstata cilvēka dabiskās alkas pēc «drošības», «skaidrības», «ilgām pēc vienotības» un «īstas izpratnes». Esejas uzdevums tomēr visu laiku ir noskaidrot «absurda sakaru ar pašnāvību», izdibināt, «kādā mērā pašnāvība ir absurda atrisinājums». Un tieši šo atrisinājumu viņš noliedz nešaubīgi, ar visu dzīves un ticības apliecināšanas spēku. Tikai pretstatot absurdos dzīves apstākļus cilvēka tieksmei pēc izpratnes, vienotības un dzīves jēgas, veidojas faktiskais absurds kā saikne starp cilvēku un pasauli. Vienīgi absurdais sakausē vienā veselumā šos abus pretstatus tā, «kā vienīgi naids var vienu pie otras saistīt divas būtnes». Tā absurdais kļūst par cilvēka dzīves eksaltēto saturu: «Ja tikai absurds tiek apzināts, tas kļūst par kaislību, par satriecošāko no visām kaislībām.»* Šī eseja izriet no Kamī vēlēšanās apliecināt pašam sevi un aizstāvēties. Tas sevišķi izjūtams nodaļā, kur apskatīta absurda mākslas darba rašanās. Kamī aizstāv savu mākslas uztveri un savu mākslas praksi. Divi rakstnieki, kas ietekmēs visu Kamī turpmāko darbu un kas viņam šķiet ģeniāli absurda autori, ir Hermans Melvils (Herman Mčlville) un Francs Kafka (Franz Kafka). Otrais pasaules karš nostiprina Kamī pārliecību par pasaules absurdumu. Taču šī apziņa mudina arī viņu – tieši viņu, kas apzinās nāves tuvumu, – kopā ar domubiedriem tam aktīvi pretoties.1940. gada martā Kamī dodas uz Parīzi: viņš ir spiests to darīt, jo Alžīrijā nevar atrast darbu, bet Paskāls Piā viņam ir pagādājis redakcijas sekretāra vietu avīzē «Paris-Soir». Drīz vien pēc tam, tā paša gada maijā, vācieši iesoļo Parīzē, darot galu «komiskajam karam» – Francijas aizstāvēšanās pasākumiem pret fašistisko Vāciju. Aptuveni vienlaikus ar Kamī pārcelšanos no Ziemeļāfrikas uz Eiropu karš no bezpersoniskas šķietamības pārvēršas realitātē; reizē ar to Eiropa, šaurākā nozīmē Francija, viņam kļūst par sinonīmu nemieram, jukām, hektikai un asinsizliešanai savukārt viņa dzimtene no tās atšķiras kā mierīgas laimes zeme. Kamī laikam pārāk smagi skar personiskā nozīmīguma mazināšanās, ko sev līdzi nes šī pārcelšanās: Alžīrā viņš bija opozicionārās inteliģences centrā un varēja izteikt savas domas līdzbiedru sabiedrībā visdažādākajās formās, – Parīzē viņš ir nevienam nezināms žurnālists, kas nodarbojas ar nogurdinošu iztikas pelnīšanu, ļoti sāpīgi izjūtot īstu, sirsnīgu draugu trūkumu. Nedaudz šīs draudzīgās kopības viņš atrod avīzes burtliču un korektoru sabiedrībā, kurā uzturas labprāt un bieži, savukārt šie ļaudis prot novērtēt viņa biedrisko izturēšanos. Šajā no psiholoģiskā viedokļa nospiedošajā situācijā rakstnieka darbs Kamī kļūst par būtisku pašapliecināšanās iespēju. 1940. gada beigās viņš pabeidz darbu pie stāsta «Svešinieks», turpina intensīvi piestrādāt pie «Mīta par Sīzifu» un ieplāno drāmu «Dons Žuans», kas viņam nedos mieru visu mūžu un tā arī netiks uzrakstīta. Taču paveiktais darbs vien, nenesot autoram pienākošos popularitāti, neļauj Kamī tuvoties Parīzes literatūras slavenībām: kad Piā viņu iepazīstina ar Andrē Malro, pēdējais par nepazīstamo jauno autoru neliekas ne zinis.Šajā laikā Kamī beidzot nokārto formalitātes un šķiras no Simonas Hjē, tagad viņš var precēties otrreiz. Jau vairākus gadus Kamī ir pazīstams ar Fransīni Foru (Francine Faure), studenti no bagātas orāniešu ģimenes, kam doma par meitas saistīšanos ar slimīgu jaunekli bez noteiktas nodarbošanās, bet ar milzīgām ambīcijām, turklāt vēl precējušos, sākumā šķiet neiespējama. Tomēr Fransīne netraucēti pabeidz matemātikas studijas un savu nodomu nemaina. 1940. gada decembrī viņa ar Kamī Lionā bez liela pompa apprecas. Īsi pēc tam, gadam beidzoties, jaunais vīrs atkal ir bez darba, jo avīzes personālsastāvu kārtējo reizi samazina un atlaišana pirmām kārtām skar līdzstrādniekus, kam nav bērnu. Kamī ar sievu dodas uz Orānu un pavada tur pusotra gada Fransīnes vecāku mājā.1942. gada jūnijā okupētajā Parīzē 4400 eksemplāru lielā metienā iznāk «Svešinieks», bet oktobrī 2750 eksemplāru lielā metienā – «Mīts par Sīzifu». Tomēr, lai cik niecīgā metienā šīs grāmatas iznāktu, Kamī literārajai slavai svarīgs ir tas apstāklis, ka. būdams nepazīstams autors, ir pieņemts Galimāra izdevniecībā, viņa darbi šeit tiek iespiesti. Tagad Kamī uzturēšanās Parīzē ir gandrīz vai nepieciešama, jo jāuztur personiskie konflikti ar vairākiem pazīstamiem literātiem un jāveido jauni, tāpat jāpaātrina savu manuskriptu iespiešana, bet drīz vien viņš var iestāties pastāvīgā darbā Galimāra izdevniecībā. Kad neilgu laiku strādāts par lektoru N° 1, 1943. gada novembrī Kamī tiek uzņemts par komisijas locekli, kas spriež par izdevniecības rīcībā esošo manuskriptu tālāko likteni.Ap 1943. gadu aizvien vairāk iezīmējas iespējas mērķtiecīgai izaugsmei. Kaut arī fašistiskie okupanti visiem līdzekļiem cenšas izspiest Pretošanās kustību un tās presi, aizvien pieaugošā cerība uz atbrīvošanos Francijas iedzīvotājos nav izdzēšama. Avīzes «Combat» metiens no 40000 1943. gādā palielinās līdz 366 000 1944. gadā. Kamī darbības laiks avīzē sakrīt ar tās trauksmaināko un visperspektīvāko, vienlaikus arī visbīstamāko fāzi. Kamī pats savu darbošanos Pretestības kustības avīzē aizvien vērtējis daudz zemāk par bruņotu cīņu. Viņš Pretošanās kustību uztver kā dižu skolotāju, kas viņa literārajā darbībā sekmē izšķirošo pagriezienu; Kamī pats to novērtē šādi: «.. ja rakstnieki nav devuši lielu ieguldījumu Pretošanās kustībā, tad varam apgalvot pretējo, .. ka Pretošanās kustība ir daudz devusi rakstniekiem: tā ir iemācījusi viņiem apzināties vārda vērtību .. Ja kāds riskē ar dzīvību, lai tiktu iespiests kaut viens viņa raksts, tad šis cilvēks ir iepazinis vārda patieso spēku.» Pēdējā okupācijas gadā Kamī Pretošanās kustības presei sacer četras vēstules ar nosaukumu «Vēstules vācu draugam», kas daļēji tiek publicētas tikai pēc Francijas atbrīvošanas. Tās ir veltītas viņa draugam, kristīgajam dzejniekam un Pretošanās kustības dalībniekam Renē Leno (Renč Leynaud), par kura nošaušanu Kamī vēlāk rakstīs: «Tā manas dzīves trīsdesmit gados mani nebija satriekusi neviena cilvēka nāve.» Šajās četrās vēstulēs ir daudz no tā, kas pašam autoram šķiet patiess un svarīgs, taču vissvarīgākā šajās vēstulēs ir Kamī nesen radusies pārliecība, ka cilvēka dzīvība ir absolūta, konkrēta, no visiem ideoloģijas principiem, no visām teorijām sargājama vērtība. Kamī šo humāno pārliecību bieži vien uzdod par neizbēgamu, nolieguma radītu izpausmi; faktiski tā nozīmē lūzumu viņa līdzšinējā domāšanā. Būdami ieinteresēti Parīzē uzturēt iespējami rosīgāku kultūras dzīvi, vācu okupanti dod vēlīgu piekrišanu teātra darbībai. Vai viņu intereses vienmēr tiek pareizi saprastas un ņemtas vērā, ir apšaubāms – tāds iestudējums kā Sartra «Mušas», kurā skan atklāts aicinājums pārvarēt bailes un beigt pakļauties liktenim, šķiet šos ietvarus pārkāpjam. Okupācijas vara acīmredzot arī Kamī pirmo lugu uzņem nedroši, ar divējādām jūtām: 1944. gadā tiek izdotas divas viņa lugas – «Pārpratums» un «Kaligula»; kaut gan luga «Pārpratums» radusies pēc «Kaligulas», tā tiek uzvesta vēl okupācijas pēdējo mēnešu laikā. Un, kaut arī Kamī mazāk aktīvi nekā Sartrs aicina uz pretošanos vai izsaka tikai mājienus, viņš tomēr pārliecinoši parāda dzīvībai naidīgo postu, – no tā izrietošās asociācijas nevar iederēties okupantu plānos. Vispārējā darbības norise ir šāda: pēc māsas un mīļotās sievietes nāves Kaligula tiek konfrontēts ar cilvēka nevarību likteņa priekšā, ar ikviena dzīves plāna nedrošību. Viņa pretenzijas uz ideālistisku absolūtismu nav savienojamas ar gūto pieredzi. Ja dzīve vienmēr un visur nevar būt saprātīga un laba, Kaligula nolemj to padarīt visur un vienmēr nedrošu, bezjēdzīgu un ļaunu. Lai īstenotu savu plānu, viņam kā ķeizaram ir gan iespējas, gan vara. Viņš nodibina terora režīmu un liek ļaudīm mirt atbilstoši likteņa neloģiskumam. Kritika pret lugas uzvedumu 1945. gadā ir diezgan nežēlīga. Taču arī paši kritiķi jūtas nedroši, tie svārstās starp varoņa morāles vērtējumu un uzveduma dramatiskajām kvalitātēm. Vienā punktā kritika tomēr ir vienprātīga: jaunais galvenās lomas tēlotājs divdesmittrīsgadīgais Žerārs Filips (Gčrard Phi-lipe) šajā «aktieru lugā» ir teicami izturējis pirmo pārbaudījumu. Tieši viņam lielā mērā pienākas pateicība, ka ar «Kaligulas» uzvedumu ir izdevies tas, kas ar «Pārpratumu» nav panākts: neskatoties uz nedrošību un aizspriedumiem, tomēr pārmest tiltu starp publiku un Kamī garīgo universu. Ar romānu «Mēris» Kamī ir iegājis literatūras vēsturē kā Pretošanās kustības hronists. Kad romāns 1947. gadā iznāk, tas gūst tik milzīgus panākumus, ka drīz vien pēc tam tiek iekļauts kādā ievērojamā vārdnīcā, lai ilustrētu jaunā vārdu salikuma «best-seller» nozīmi. Piezīmes, pārdomas, epizodes par grāmatu ar šādu nosaukumu un tematiku ir atrodamas jau Kamī dienasgrāmatās no Alžīrijā nodzīvotā laika; taču vēl tolaik viņš mēri līdzīgi Kaligulam uztver kā svētīgu ļaunumu, kas māca ļaudīm domāt. Principiālās pārmaiņas, ko Kamī domāšanā ir ienesušas kara šausmas, viņš savās piezīmēs Palenjē apraksta šādi: «Mēs visi, protams, zinām, ka mērim ir arī savas labās puses, tas atver ļaudīm acis un liek domāt... Bet ... Pilnīgi vienalga, kādus secinājumus no tā izdara katrs atsevišķs cilvēks, tam, raugoties savu brāļu nelaimē, ir jābūt ārprātīgam, noziedzniekam vai gļēvulim, lai mēri apsveiktu, jo vienīgā cilvēka cienīgā nostāja ir to noliegt.»1944. gadā nedēļas laikā (no 18. līdz 25. augustam) Parīze, gaidot sabiedroto armijas ienākšanu, atbrīvojas no vācu okupācijas. Sabiedroto izcelšanās Normandijā tā paša gada jūnijā franču tautas atbrīvošanās alkām bija devusi spēcīgu un izšķirošu kāpinājumu. Visā zemē biežākas kļuva Pretestības kustības akcijas, uz kurām okupanti atbildēja ar pēdējo, izmisīgo nežēlību. Parīzē klīda baumas, ka atkāpjoties vācieši pilsētu uzspridzinās vai nodedzinās – tas nekavēja Parīzes iedzīvotājus sacelties un kļūt par savas pilsētas atbrīvotājiem, tā sagaidot sabiedroto karaspēku. Tā bija spēcīgu atbrīvošanās kustības uzplūdu, pretrunīgu baumu, baiļpilnu gaidu un smagu zaudējumu nedēļa – «kaujā par Parīzi» krita ap 1500 cilvēku –, iekams vācieši diezgan haotiski pameta pilsētu ziemeļu virzienā. 25. augustā de Golls (de Gaulle) ar Leklerka (Leclerc) divīziju iesoļo Parīzē, šis gājiens pa Elizejas laukiem izvēršas triumfālos atbrīvošanas svētkos. Vēl vāciešiem atstājot Parīzi, Pretošanās kustības preses vīri ieņem smagnējo ēku, kurā četrus gadus tika izdota kolaboracionistu «Parīzes avīze». «Combat» vīri tur atrod kastes ar granātām un vāciešu pamestus papīra krājumus, kuru avīzei «Combat» pietiek labam laikam. Vīri guļ uz avīžu kaudzēm, pārtiek no šur tur sadabūtiem pārtikas krājumiem, taču jau 19. augustā «Combat» pirmais legālais numurs ir gatavs, tas iznāk 21. augustā.Kamī ir avīzes galvenais redaktors, viņa uzticamais draugs un mentors Paskals Piā – direktors. Avīzes uzdevums ir paust tās paaudzes uzskatus, kas piedalījusies Pretošanās kustībā un tagad steidzina sabiedrības pārmaiņas procesus. Šis nodoms izpaužas žurnālistu ikdienas praksē: avīzes līdzstrādnieki ir gados jauni, praktiskajā dzīvē pieredzējuši cilvēki, viņu valoda ir atklāta un sirsnīga; raksti tiek kopēji izdiskutēti un ilgāku laiku paliek bez paraksta, tātad tiem jāatspoguļo domubiedru grupas viedoklis. Avīzes informatīvais, īpaši valodas līmenis ir ārkārtīgi augsts, pie tās līdzstrādniekiem pieder tādi Parīzes literāro aprindu pārstāvji kā Sartrs (Sartre), Malro (Malraux), Bevuārs (Beauvoir), mazliet vēlāk arī Bernanoss (Bernanos). «Combat» iegūst intelektuālās elites – tā ir grupa, kas pulcējas ap Sartru, – rupora slavu; kā intelektuāls laikraksts «Combat» savā ziņā veicina preses sairumu elitārajā un bulvāru presē. Kamī nosodījums, kas vērsts pret skandālu preses jauno uzplaukumu, lai cik arī tas būtu pamatots, šo procesu tikai paātrina. Kamī, iespējams, jau šinī laikā ir kļuvis pārāk stūrgalvīgs un pašapmierināts, viņa uzvedība – protams, pret paša gribu – ir pārsniegusi iecerēto biedriskuma pakāpi, pat otrādi, tā iedarbojas nospiedoši, par to var spriest arī pēc tā, ka viņš pārtrauc sakarus ar Paskalu Piā. Piā ir radies iespaids, ka Kamī viņa plecos ir uzvēlis nepateicīgo organizatorisko aizkulišu darbošanos, lai pats netraucēti varētu tēlot morālistu. Taču viens ir pilnīgi skaidrs: Kamī sacerētie «Combat» ievadraksti ir veicinājuši viņa prestiža milzīgu celšanos, viņa vārds ir visu mutē, plaša publika sāk atcerēties šī autora agrākos darbus, kas līdz šim bija zināmi tikai šaurām literārās elites aprindām.1945. gada pavasarī Kamī izmanto atkalatgūto pārvietošanās brīvību divu nedēļu ilgam braucienam uz Alžīriju, kura laikā ir nolēmis rakstīt reportāžas, kā arī apciemot māti un tikties ar alžīriešu draugiem. Alžīrā viņš apmeklē arī Židu, kas tur gaida kara beigas un ar kuru Kamī nekad nav ticies personīgi. Pēc Žida ilggadēju uzticības personu izteikumiem, tikšanās noritējusi lieliski, to nav apēnojuši nekādi šķēršļi vai pārpratumi, tās laikā valdījusi pavisam reāla un pavisam vienkārša sirsnība. Nākamajā dienā Kamī dodas ceļojumā pa tuksneša zonu. Kamī uzturēšanās laikā dzimtenē traģiskākais notikums visā kolonizētās Alžīrijas vēsturē satrauc )audis, tā atbalsis būs jūtamas līdz pat 1945. gadam, kad notiks izšķirošās cīņas par Alžīrijas atbrīvošanu, proti, valsts austrumdaļas mazpilsētiņās šajā laikā notiek sacelšanās, kas tiek nežēlīgi apspiesta. Kamī ir satriekts un publicē 1945. gada vidū Kamī laulātais pāris apmetas vasaras dzīvoklī ārpus Parīzes, lai Fransīne grūtniecības pēdējos mēnešus varētu pavadīt mierā. Pāris nedēļu viņi pavada Bretaņā. 1945. gada 5. septembrī Fransīnei piedzimst dvīņi Žans un Katerīne. Dvīņu piedzimšana nes sev līdzi arī materiālas saistības, kas sevišķi izjūtamas nākamajā bargajā pēckara ziemā. Atkal jāmeklē dzīvoklis Parīzē, taču talkā nāk Galimāru ģimene, atslājot viņu rīcībā savu dzīvokli, kurā ir telpas ar nesamērīgi augstiem griestiem; vēlāk šīs istabas Kamī aprakstīs novelē «Jonass». Materiālās rūpes paliek otrā plānā, viņam 1946. gada martā uz trīs mēnešiem aizceļojot uz Savienotajām Valstīm. Šo braucienu organizē Ārlietu ministrijas kultūras sakaru nodaļa – tātad Kamī tiek atzīts valdības līmenī par franču kultūras pārstāvi. Pēckara laikam atbilstoši brauciena ārējie apstākļi nav neko spoži. Havrā Kamī uzkāpj uz kravas kuģa, kur pasažieriem ir paredzēta maza ēdamzālīte un kajīte, kur bez viņa ir vēl četri ceļotāji. Šī Amerikas ceļojuma laikā (tam 1949. gadā sekos vēl otrs, uz Dienvidameriku) viņš raksta dienasgrāmatu, kurā par savu iekšējo saviļņojumu ir pateicis daudz vairāk nekā regulārajās piezīmju grāmatiņās. Tas, ko Kamī šeit novēro un izjūt, veido viņā pretrunīgu pārliecību, kuru pēc pirmajiem ASV gūtajiem iespaidiem viņš formulē šādiem vārdiem: «Sirds trīc tik apbrīnas vērtas nežēlības priekšā.» Dzīve Amerikā Kamī šķiet mērķtiecīgi optimistiska un panākumu apzīmogota, tajā nav tieši tā, kas viņam nozīmē cilvēcību: viņš šeit neredz ne patiesas cilvēciskas attiecības, ne atziņas par traģisko ikviena cilvēka eksistencē. Ceļojuma dienasgrāmatā viņš raksta: «Cilvēciskās attiecības šeit ir tik ļoti vienkāršotas, ka cilvēcisku attiecību šeit vispār nav. Tās ir tikai ārišķība. To pamatā ir respekts un kūtrums.» Dzīves traģisma izjūta, raksta Kamī, ASV tiek apkarota: «Šajā zemē, kur visi pūlas pierādīt to, ka dzīve nav traģiska, visi arī izjūt to, ka kaut kā trūkst.» Kamī atturas izteikt kaut kādu galīgu spriedumu, jo, kā pats raksta darbā «Lietus Ņujorkā», daudzas amerikāņu dzīves parādības nespēj aptvert, pieejot ar savu vērtību mēru: «Man zūd pamats zem kājām, kad es domāju par Ņujorku.» Ja Kamī pret Savienotajām Valstīm izturas diferencēti, tad amerikāņu publika stāsta «Svešinieks» iznākšanu sveic vienprātīgi. Kamī slava tiek attiecināta uz visu franču mūsdienu literatūru, jo, kā izsakās kāds kritiķis, ««Svešinieks» radījis jaunu publikas intereses uzplaukumu par jaunajiem franču rakstniekiem, kuri pašreiz literatūrā ir ienesuši vairāk novatorisma nekā citu zemju rakstnieki». 11. jūnijā Kamī dodas mājup, iepriekš nosūtījis ģimenei astoņdesmit kilogramus smagu pārtikas paku. Pēc desmit dienām sieva un Mišels Galimārs viņu sagaida Bordo. «Trīsdesmit gadu vecumā es vienā mirklī kļuvu slavens. Lielākā vecumā tas mani, iespējams, būtu novedis pie murgiem. Tagad es zinu, kas tas ir. Tas ir maz.» Tā Kamī raksta savā dienasgrāmatā un pretojas slavinājumiem un suminājumiem. 1947. gada 10. jūnijā Kamī ar romānu «Mēris» ielaužas literārajā tirgū. Pirmais metiens ir 22 000 eksemplāru. tam laikam liels skaits, taču drīz vien arī tas izrādās pārāk maz, jo jau rudenī ir pārdots aptuveni 100000 grāmatu. «Mēris» ir tieši tā grāmata, ko franču publika ir gaidījusi. Kamī saņem Kritiķu balvu, turklāt jau šinī pašā gadā tiek apspriesta iespēja par viņa kandidatūras izvirzīšanu Nobela prēmijai. Neskatoties uz pieaugošajiem panākumiem, Kamī vēl aizvien ir viegli aizskarams attiecībā uz to, kas veido viņa dzīves centru, – un tā ir mākslinieciskā daiļrade. Visu mūžu viņu pavada šaubas par savām rakstnieka spējām, tagad Kamī paralizē fakts, ka uz viņa nākamo darbu gaida kā uz bestselleru, par to viņš raksta savā dienasgrāmatā: «Tikko talants ir atzīts, sākas mākslinieka lielā nelaime (man vairs nav drosmes savas grāmatas laist klajā).» Taču visvairāk Kamī izjūt, ka publikas ziņkārība un šķietamā vēlība ir uzspieduši viņam neīstuma zīmogu, un viņam nepietiek spēka no tā atbrīvoties. 1949. gadā depresīvā noskaņojumā, kuru padziļina kārtējais slimības paasinājums, Kamī pabeidz darbu pie lugas «Taisnīgie». Lugā viņš grib atrisināt mokošo problēmu, kas nedod miera kopš kara laika un ko vienā teikumā viņš formulējis savā dienasgrāmatā ar vārdiem: «Vardarbība vienlaikus ir neizbēgama un nepamatota.» Ko darīt tiem apspiestajiem ļaudīm un tautām, kuru liktenis kliedz pēc pārmaiņām, zinot, ka no katrām pārmaiņām draud izaugt jaunas ciešanas un jauna apspiešana? Šis pamatjautājums, ko Kamī plašajā esejā «Dumpīgais cilvēks» (L'Homme rčvoltč) apskata no dažādiem viedokļiem mainīgā vēsturiskā situācijā, lugā ir attēlots, par pamatu ņemot atsevišķu, konkrētu gadījumu: vai apspiedēju administrācijas pārstāvja noslepkavošana vai politiskais atentāts ir pamatots akts? Un kas to par tādu padara? Kaut arī Kamī šajā lugā un vēl lielākā mērā esejā balstās uz vēsturiska materiāla, viņa pēdējais kritērijs, atbildot uz šo jautājumu, ir nevis panākumi vai vēsturiskā iedarbība, bet gan vainīgo morāliskās tīrības apliecinājums un rigorozās atbildības sajūtas izklāsts. Tikko luga pabeigta, sākas mēģinājumi. Veselības stāvoklis Kamī ļauj šajos mēģinājumos piedalīties tikai paretam, taču uz ģenerālmēģinājumu viņš nāk un priecīgi apsveicinās ar Sartru un Simonu de Bevuāru, viņa labāko dienu draugiem. Ar skeptisku smaidu Kamī uzņem komplimentus un laimes vēlējumus. Publika lugu uzņem iejūtīgi. Liela nozīme ir pazīstamu aktieru meistarībai un tam, ka luga atsauc atmiņā Pretošanās kustību; skatītāji aplaudē un raud. Kritika lugu uzņem daudz distancētāk. Veselus deviņus gadus Kamī jūt nepieciešamību fiksēt savas fašisma laikā izveidojušās domāšanas un izturēšanās konsekvences. Tajā laikā viņš ir sapratis, ka vērtība ir ne tikai paša dzīvībai, bet ikviena cilvēka dzīvībai, šo pārliecību viņš jau ir izteicis «Vēstulēs vācu draugam». Tāpēc arī «Dumpīgais cilvēks» – to Kamī ir uzsvēris vairākkārt – iecerēts ne kā filozofisks darbs, ne kā stingras morāles mācība, bet gan kā personīgajā pieredzē sakņota cīņa par tādām vērtībām, pēc kurām vadoties ir iespējama dzīve cilvēciskā sabiedrībā. Tieši tāpat kā «Mītā par Sīzifu», ari «Dumpīgajā cilvēkā» Kamī atsaucas uz saikni ar dabu. Tieši tai savā saulainajā domāšanā uzticību saglabā Vidusjūras cilvēks; tam pretstats ir pedants, kuram Kamī piedēvē vācu grūtsirdību, ilgas un grāmatu gudrības. Kamī savā esejā par mūsu gadsimta patiesā konflikta cēloņiem raksta: «.. tie drīzāk sakņojas, no vienas puses, vācu sapņotājos, no otras – Vidusjūras tradīcijā, tas ir konflikts starp mūžīgā jaunekļa varu un spēku, starp ilgām, ko radījušas grāmatu zināšanas, un dzīves gaitā iegūto un rūdīto drosmi, visbeidzot, arī starp vēsturi un dabu.»«Mītā par Sīzifu» Kamī ir aprakstījis vienīgi savu personisko dzīves stimulu, «Dumpīgajā cilvēkā» viņš cenšas runāt visu vārdā. Nemainīgi ir palikuši vienīgi priekšstati par cilvēka ceļu uz atbrīvošanos: tie ir māksla un daba. «Mītā par Sīzifu» šie priekšstati pārliecina, taču ne «Dumpīgajā cilvēkā», kur Kamī ar to palīdzību grib atrisināt visas cilvēka apspiešanas izpausmes formas, sākot no kunga un verga attiecībām un beidzot ar masu slepkavībām 20. gadsimtā. Jaunajā dienasgrāmatā, ko viņš sāk rakstīt esejas izdošanas mēnesī (un kas, tāpat kā visas viņa dzīves pēdējās desmitgades dienasgrāmatas, nav izdota), pēc kāda literatūras pētnieka izteikumiem, kam tajās ir bijusi iespēja ieskatīties, ir atrodami visdrūmākie paredzējumi. «Es pacietīgi gaidu notiekam katastrofu, kas man jau izsenām tuvojas.» Tā Kamī raksta 1951. gada decembri. Ja ne katastrofu, tad lielas nesaskaņas «Dumpīgā cilvēka» izdošana viņam tomēr nenes. Cenšoties šodien rekapitulēt esejas radīto sensacionālo strīdu, jāņem vērā toreizējā asā Rietumu un Austrumu konfrontācija, labējo spēku dominante, veidojot sabiedrisko domu Francijā, kontrahentiem akūtā staļinisma problēma un tās izraisītais satraukums. No šodienas viedokļa raugoties, daudzi Kamī apgalvojumi ir pareizi, viņa domāšanas galvenā tendence apsveicama un produktīva, – neskatoties uz esejas nelaimīgo formu, neskatoties uz atsevišķiem nepieņemamiem spriedumiem un to tikpat kā nepieņemamiem risinājumiem. Kad 1951. gadā eseja ir iznākusi, franču labējie to izreklamē par savu, izmantojot saviem nolūkiem glaimojošākus izteicienus un atsakoties no Kamī principiālajiem domāšanas un uzvedības modeļiem. Šīs priekšvēstures gaismā kļūst daudz saprotamāka Kamī un laikraksta «Les Temps modernes», faktiski, Kamī un Sartra, strīds. 1945. gadā Sartra vadībā dibinātais laikraksts «Temps modernes» ir kļuvis par nekomunistiskās progresīvās inteliģences ruporu. Vairākus mēnešus pēc izdaudzinātās esejas izdošanas, kuras vienu nodaļu avīze ir iespiedusi jau pirms laba laika, tā vilcinās iespiest arī recenziju. Taču neviens no avīzes līdzstrādniekiem labprātīgi nepiesakās to rakstīt, jo visi jūtas esejā vīlušies, tikai neviens nespēj par to runāt. Visbeidzot Sartrs to uzdod rakstīt Fransisam Žeansonam (Francis Jeanson), viņam ir ap gadiem trīsdesmit, viņš ir sarakstījis vairākus kritiskus darbus ar filozofisku ievirzi, tāpēc izpelnījies Sartra cieņu. Sartrs, kas ar Kamī vēl aizvien uztur ne visai ciešu kontaktu, cenšas viņu sagatavot tam, ka no «Temps modernes» puses ir sagaidāma negatīva kritika. Sākumā Kamī šo brīdinājumu neuztver nopietni, tāpēc jūtas jo vairāk apjucis, kad tā ar virsrakstu «Albērs Kamī vai dumpīgā dvēsele» parādās avīzē. Pats fakts, ka «Les Temps modernes» ir ievietojis negatīvu kritiku par viņa grāmatu, Kamī nozīmē nodevību un nodevību vispirmām kārtām tāpēc, ka kritika runā pretī esejas dziļākajai jēgai. Kamī nespēj turpināt iesākto darbu un beidzot raksta atbildes, faktiski, aizstāvības vēstuli, kas arī tiek iespiesta avīzē. Vēstule, formāli ņemot, līdzinās saišu saraušanas mēģinājumam. Tā ir adresēta Sartram, kuru Kamī – pēc gadiem ilgas sirsnīgas draudzības – iesāk ar uzrunu «Direktora kungs»; kritikas autors netiek vārdā nosaukts, tiek pieminēts «Jūsu līdzstrādnieks», Kamī par rakstu saka – «Jūsu raksts». Reizē ar to Sartrs tiek aicināts uz cīņu, un tā nu abi kontrahenti faktiski ir ieņēmuši savstarpēji nesamierināmu nostāju. Šādās pozīcijās tagad atrodas divi Francijas slavenākie domātāji. Būtībā šī cīņa beidzas ar Kamī sakāvi. Un ne jau tikai tāpēc, ka, pēc sabiedrības domām, kaujas lauku kā uzvarētājs pamet Sartrs, bet galvenokārt tāpēc, ka tieši šī grāmata Kamī ir loti nozīmīga, tik nozīmīga, ka viņš tās nozīmi nespēj darīt zināmu citiem. Reizē ar to ir zudusi draudzība, kas viņam bijusi ļoti svarīga. Arī 1952. gads nav Kamī labvēlīgs. Polemika, ko izraisījis «Dumpīgais cilvēks», ir viņu nogurdinājusi un sarūgtinājusi. Gada pirmajā pusē viņš atkal dodas uz Paneljē – tas ir neliels ciematiņš Dienvidfrancijā, kur jau 1942. gadā rakstnieks ir remdinājis savas fiziskās ciešanas. No turienes viņš raksta dzejniekam Renē Šāram (Renč Char): «Patiesība ir tāda, ka netieku ārā no bedres, kur veģetēju jau vairākus mēnešus, un īpaši šajos pēdējos mēnešos Parīzē esmu nesekmīgi cīnījies pēc elpas. Man nepieciešamas principiālas pārmaiņas – jāpieņem izšķirošais lēmums, kas mani patiešām atbrīvos no visa tā, no kā teorētiski es jau esmu šķīries. Ja tas neizdosies, es novecošu.» Kamī ir kļuvis par dzīves nepieciešamību atrauties no Parīzes literātu rosības, izklaidējošajiem reprezentācijas pienākumiem, kaitinošajām – jo tās ir pārāk daudzpusīgas un bieži vien nepatiesas – kontaktēšanās iespējām, neefektīgās, tukšās pļāpāšanas par literatūru un atrast savu gravitācijas centru. Alžīrija Kamī ir tā zeme, kur viņš cer atrast pats sevi, savas saknes un savas personības attīstības virzošos sp