Foto: Unsplash.com
 
Viedokļi
10.09.2019

Sieviešu ķermeņi sportā

Komentē
32
Saglabā

Ķermenis ir viens no centrālajiem sporta elementiem. Sportiste treniņu procesā ķermeni pārveido tā, lai sezonas galvenajās sacensībās sasniegtu pēc iespējas labāku fizisko sagatavotību un uzrādītu pēc iespējas augstāku rezultātu savā sporta veidā. Lielākajā daļā sporta veidu nozīme ir tam, ko ķermenis spēj paveikt, nevis tam, kā tas izskatās. Tomēr sporta vidē ķermeņa izskatam, it īpaši sievietes ķermeņa izskatam, tiek veltīts daudz uzmanības.

Sporta vide ir subkultūra, kurā valda specifiskas ķermeņa normas un ideāli, bet tā nav nodalīta no plašākā sabiedrībā esošajiem pieņēmumiem un attieksmi pret ķermeni. Ja sabiedrībā joprojām notiek ķermeņa objektifikācija, tā notiek arī sportā, iespējams, – pat biežāk. Šo attieksmi piedzīvo ne tikai elites sportistes, bet arī sievietes un meitenes, kurām sports ir hobijs. To, ka sieviete skrien, brauc ar riteni vai iet uz fitnesa zāli, interpretē un popularizē, pirmkārt, kā centienus pārveidot savu ķermeni, nevis kļūt stiprākai, izturīgākai, piedzīvot kustību prieku un uzlabot pašsajūtu.

Objektifikācija ir izturēšanās pret sievieti kā pret ķermeni, kura vērtību nosaka citu iespējas to izmantot. Tā ir cieši saistīta ar sieviešu uztveršanu par primāri seksuālām būtnēm, un tā kļūst aktuāla, sākoties pubertātei raksturīgajām ķermeņa pārmaiņām. Pieaugot un attīstoties sieviešu ķermeņi kļūst arvien vairāk aplūkoti, komentēti un vērtēti. [1] Sportistes, kuras sacenšas publikas priekšā, to dažādos veidos piedzīvo īpaši izteikti. Šajā rakstā aplūkošu sporta vidē dominējošo pieņēmumu, ka sievietes ķermeni drīkst kritizēt, sievietes ķermeni nepieciešams pārveidot un to drīkst seksualizēt.

  1. Sievietes ķermeni drīkst kritizēt

Man bija 16 gadi, es trenējos vidējo distanču skriešanā un biju Latvijas jaunatnes izlases sastāvā uzvarējusi vairākos Latvijas un Baltijas čempionātos savā vecuma grupā. Funkcionāli mans ķermenis bija labā formā, bet vizuāli neatbilda skrējējas ideālam. Kādā vasaras pēcpusdienā, ejot uz stadionu, viens no manas sporta skolas treneriem atbildēja uz manu "labdien", sakot, ka es vairāk līdzinos lodes grūdējai, nevis skrējējai. Par mani vecāks un pieredzējušāks (taču ne vairāk sasniedzis) skrējējs smīkņādams teica, ka man droši vien nederēs S izmēra krekliņš, vajag vismaz M. Un, protams, puiši atkal un atkal jautāja, vai nav grūti skriet ar tādām krūtīm. Tā nav pieredze, kas skārusi tikai manu ķermeni. Sacensībās augstlēcēja nepārlec latiņai, un treneris pāri sektoram kliedz: "Ja tev būtu pāris kilogramu mazāk, būtu pārlēkusi!" Sporta fans televizora gaismā komentē Jeļenas Ostapenko zaudējumu: "Nav brīnums, ka nekas nesanāca, paskaties, kā viņa uzēdusies!"

Vērtējoši komentāri par sportistes ķermeni nav tikai cieņu aizskaroši, pazemojoši un patronizējoši, tie spēj ietekmēt viņas domāšanu un rīcību. Sportistēm, kuras piedzīvojušas verbālu kritiku par sava ķermeņa svaru un/vai formu, palielinās ēšanas traucējumu un traucētas ēšanas (disordered eating – angļu val.) risks. [2] Sportā vairāk izplatīta ir traucēta ēšana – dažādi kaitīgi ēšanas paradumi, kuriem ir līdzīgs raksturs kā ēšanas traucējumiem, bet tie ir mazāk kaitīgi, un to izpausmes notiek retākos intervālos. Traucētu ēšanu raksturo hroniska diētu ievērošana, biežas svara svārstības, badošanās, dehidrācijas izraisīšana, medicīniski nepamatota urīndzenošo vai caurejas līdzekļu lietošana un pārlieku liela fizisko aktivitāšu slodze. Ēšanas traucējumi un traucēta ēšana sportistēm sievietēm pēdējo 10–20 gadu laikā ir kļuvusi par plaši pētītu problēmu – apkopojot pētījumu datus, noskaidrots, ka šo problēmu izplatība ir 6–45%, tikmēr sportistiem vīriešiem – 0–19%. Sportistiem ēšanas traucējumi un traucēta ēšana ir vairāk izplatīta nekā vispārējā populācijā, un tieši elites sportistes ir augstākā riska grupā. [3]

Sportistes ķermeņa kritizēšanai nav attaisnojuma. Tāpat kā tas, ka sieviete valkā svārkus un krāso lūpas, nav aicinājums viņai uzbrukt, pieguļoša sporta tērpa valkāšana nav zīme, ka sieviete vēlas dzirdēt komentārus par savu ķermeni.

  1. Sievietes ķermeni nepieciešams pārveidot

Nesen mans LSPA kursa biedrs "Facebook" publicēja joku, kurā attēlota vientuļa meitene, kas jautā: "Kāpēc man nav forša vīrieša?" – un viņai atbild: "Sāc taisīt pietupienus!" Kāda cita kursa biedrene īsi pirms dzemdībām "Instagram" kontā publicēja bildi bikini un rakstīja, ka grūtniecības ietekmē viņas ķermenī radušās "problēmzonas", ar kurām būs "jātiek galā", proti, viņa ir pieņēmusies svarā. Taču ķermeņa forma un svars vairs nav tikai vizuāli parametri. Fitnesa vidē pieņemts uzslavēt cīņu par atlētisku ķermeni un vienādot to ar varonību, ētisku rīcību, jo liekais svars tiek pozicionēts kā morāls trūkums. Šī attieksme prevalē arī ārpus sporta vides. [4] Ķermenis tiek skatīts kā rakstura atspulgs – būt formā nozīmē būt labam, veiksmīgam cilvēkam. Pētījumi liecina, ka sievietes šī attieksme skar biežāk nekā vīriešus, arī diskrimināciju darba vietā ķermeņa svara dēļ sievietes piedzīvo biežāk. Izpētīts, ka tās sievietes, kuras sver nedaudz vairāk nekā citas, taču kuru ķermeņa masas indekss (ĶMI) ir medicīniski noteiktās normas robežās, tiek uztvertas kā darbam mazāk atbilstošas, it īpaši, ja darbs saistīts ar klientu apkalpošanu. [5]

Sportā spiedienu zaudēt svaru piedzīvo vairums sieviešu. Lai gan profesionāļu vidē atlētiska ķermeņa iegūšanai primāri ir funkcionāla nozīme, pierādīts, ka treneri par normu mēdz izvirzīt veselībai bīstamus ķermeņa svara parametrus, kas negatīvi ietekmē sportistes fizisko sagatavotību un veselību. Pētījumā, kurā piedalījušās Austrālijas sportistes, atklāts, ka 60% sportistu piedzīvojušas trenera izdarītu spiedienu zaudēt svaru. [6] Turklāt vairums treneru uzskata, ka ideālais ķermenis sportistēm ir zem veselīgā svara normas (ĶMI ≤18,45). [7]

Gan elites, gan amatieru līmeņa sportistēm strikta diētu ievērošana var izraisīt sieviešu sportistu triādi (female athlete triad – angļu val.). Tas ir triju savstarpēji saistītu simptomu kopums: enerģijas deficīts ar vai bez traucētiem ēšanas paradumiem, neregulāras menstruācijas vai amenoreja (triju vai vairāku menstruāciju ciklu izlaišana) un kaulu blīvuma samazināšanās vai osteoporoze. Sieviešu sportistu triādi izraisa enerģijas deficīts: netiek uzņemts pietiekams daudzums kaloriju, lai nodrošinātu organismu ar nepieciešamo enerģijas daudzumu fiziskās slodzes laikā, un tāpēc organismam nepietiek enerģijas, lai nodrošinātu normālas ķemeņa funkcijas, tajā skaitā menstruāciju rašanos. Kad menstruācijas ir retas, organisms izdala mazāk estrogēna, kas nepieciešams kaulu struktūras stiprināšanai, rezultātā sieviete var ciest no osteoporozes vai piedzīvot stresa lūzumu. Triādes attīstības risks ir cieši saistīts ar traucētas ēšanas simptomiem: diētu ievērošanu agrā vecumā, neregulāru ēdiena uzņemšanu, nepatiku pret savu ķermeni, perfekcionismu un ticību, ka, zaudējot svaru, tiks uzlaboti sportiskie rezultāti. [8]

Arī sievietes, kurām sports ir hobijs, piedzīvo spiedienu pārveidot savu ķermeni tā, lai tas atbilstu sabiedrībā pieņemtajiem standartiem. Pēdējo 10 gadu laikā Latvijā par normu kļuvusi fitnesa zāļu apmeklēšana un skriešana ar mērķi zaudēt svaru un/vai palielināt muskuļu masu. Fizisko aktivitāšu popularitāte pati par sevi ir pozitīva tendence, taču pārlieka koncentrēšanās uz ķermeņa izskatu, nevis funkcionalitāti un sajūtām veicina pašobjektifikāciju (self-objectification). Objektifikācijas teorijā teikts, ka sievietes kulturizācijas procesā iemācās pieņemt vērotāja perspektīvu kā galveno skatījumu uz savu ķermeni – pašas sevi objektificēt. Pašobjektifikācija var palielināt kaunu un satraukumu par ķermeni un traucēt ķermeņa iekšējo stāvokļu apzināšanos. Objektifikācijas teorijas autores izvirzījušas apgalvojumu, ka ar pašobjektifikācijas radītajām sekām var skaidrot garīgās veselības problēmas, kuras sievietēm ir biežāk izplatītas nekā vīriešiem, – depresiju, seksuālo disfunkciju un ēšanas traucējumus. [1]

  1. Sievietes ķermeni drīkst seksualizēt

Sportā ķermeņi nereti tiek attēloti nevis kontekstā ar pašu sievieti – viņas personību, sasniegumiem, viedokli, bet gan kā vizuālu papildinājumu centrālajam notikumam – vīriešu sacensībai. Apbalvošanas ceremonijā balvas pasniedz sievietes, viņas smaida un skūpsta uzvarētāju, "Ghetto Games" plakātos sievietes ir seksualizētas vīriešu aprūpētājas, bet ne dalībnieces pasākumā.

Arī tad, kad tiek stāstīts par pašu sportisti, viņas vizuālais attēlojums bieži ir veidots tā, lai tas patiktu heteroseksuāliem vīriešiem. Sporta medijos sieviešu sportistu ķermeņi bieži tiek attēloti seksualizēti –  uzsverot viņu pievilcību, savukārt vīrieši tiek attēloti kā stipri un kompetenti. Sievietes sporta medijos ir vairāk atkailinātas un biežāk redzamas seksuāli pavedinošās pozās nekā vīrieši: viņi tiek attēloti aktīvās pozās, kustībā, uzsverot fizisko un tehnisko meistarību. [9]

Seksualizāciju pieredz arī sievietes, kuras sporto savam priekam, –  daudzas, kas ikdienā skrien, izvairās vilkt īso treniņtērpu, jo ir pieredzējušas, ka vīrieši mašīnās pīpina, uz ielas svilpj – ar savu rīcību apzināti vai neapzināti demonstrējot, ka sieviete nepieder pati sev. Vīrieši skrējējām uz ielas piedāvā iepazīties, jo acīmredzot domā, ka sievietes skrien, lai viņiem patiktu. Sieviete, kura skrien, tiek skatīta nevis kā cilvēks, kurš nodarbojas ar savu vaļasprieku tāpat kā Daugavmalā sēdošie makšķernieki vai skrienošie vīrieši, bet gan kā nepilnīga būtne, kurai nepieciešams palīdzēt sasniegt piepildījumu. Nodarbošanās ar sportu ir iespēja sajust savu ķermeni, brīnīties par kustībām, ko tas spēj paveikt, un, svarīgākais, piedzīvot, ka mans ķermenis – tā esmu es. Tā ir pretēja pieredze objektifikācijai. Tieši sports ir viena no jomām, kurā visbiežāk runā par plūsmas stāvokli (flow state) – pieredzi, kurā cilvēks, veicot kādu aktivitāti, jūtas vesels (nedalīts), ir īpaši modrs, maksimāli koncentrējies, bet tajā pašā laikā redz un jūt apkārtni ar vēl nepiedzīvotu skaidrību. Objektifikācijas teorijas autores ir izvirzījušas pieņēmumu, ka tieši objektifikācija traucē sievietēm sasniegt plūsmas stāvokli, un šim pieņēmumam ir pamatojums [10] – domas par savu izskatu, sevis vērošana it kā no malas apgrūtina koncentrēšanos uz veicamo uzdevumu, savām sajūtām un apkārtējo vidi.

Nesen kādā forumā lasīju vairāku sieviešu rakstīto – viņas iet skriet vakaros, kad uz ielas mazāk cilvēku, lai nebūtu jāklausās vīriešu komentāros. Es to labi saprotu. Kad skrienu, es vēlos klausīties savā elpā, skatīties uz to, kā mainās mana apkārtne, sajust savu ķermeni kustībā. Skriešana ir nodarbe, kurā es fiziski visvairāk piederu sev. Man tā ir arī apzināti izvēlēta nodarbe ārpus attiecībām ar citiem cilvēkiem. Bet, kad man svilpj vai izsaka komentārus – un to tiešām dara tikai vīrieši –, mana vienatnīgā, idiliskā nodarbe kļūst apdraudēta un es jūtos pazemota.

Sievietes, kuras sporto, piedzīvo objektifikāciju dažādos veidos, taču tiem visiem kopīgs ir uzskats, ka sievietes ķermenis sportojot kļūst par publiski pieejamu objektu, kuru drīkst kritizēt, seksualizēt un kuru nepieciešams pārveidot. Runāšana par objektifikācijas pieredzi un sekām ir veids, kā izdarīt pretestību sportā valdošajiem pieņēmumiem par sievietes ķermeni un veicināt cieņpilnu attieksmi pret sievietēm, kuras sporto.

 

[1] Fredrickson, B., Roberts, T. Objectification Theory: Toward Understanding Women's Lived Experiences and Mental Health Risks. Psychology of Women Quarterly, 21 (1997), 173–206.

[2] Muscat, A. C. & Long, B. C. (2008). Critical Comments About Body Shape and Weight: Disordered Eating of Female Athletes and Sport Participants. Journal of Applied Sport Psychology, 20(1), 1–24.

[3] Bratland-Sanda, S. & Sundgot-Borgen, J. (2013). Eating disorders in athletes: Overview of prevalence, risk factors and recommendations for prevention and treatment. European Journal of Sport Science, 13(5), 499–508.

[4] Greenhalgh, S. (2012). Weighty subjects: The biopolitics of the US war on fat. American Ethnologist, 39(3), 471–487.

[5] Nickson, D., Timming, A. R., Re, D., & Perrett, D. I. (2016). Subtle Increases in BMI within a Healthy Weight Range Still Reduce Womens Employment Chances in the Service Sector. Plos One, 11(9).

[6] Kong, P. & Harris, L. M. (2015) The Sporting Body: Body Image and Eating Disorder Symptomatology Among Female Athletes from Leanness Focused and Nonleanness Focused Sports. The Journal of Psychology, 149:2, 141–160.

[7] Perry, J., Mohr, E., Kavish, N., Ross, M. (2015) Between-sport comparisons of athletic body image standards held by coaches. Conference: Association for Applied Sport.

[8] Torstveit, M. K., & Sundgot-Borgen, J. (2005). The Female Athlete Triad: Are Elite Athletes at Increased Risk? Medicine & Science in Sports & Exercise, 37(2), 184–193.

[9] Wasike, B. (2017). Jocks versus jockettes: An analysis of the visual portrayal of male and female cover models on sports magazines. Journalism: Theory, Practice & Criticism, 146488491771681.

[10] Guizzo, F., & Cadinu, M. (2016). Effects of objectifying gaze on female cognitive performance: The role of flow experience and internalization of beauty ideals. British Journal of Social Psychology, 56(2), 281–292.

 

Linda Gabarajeva

Lindai Gabarajevai patīk zīmēt augus un cilvēkus, lasīt, rakstīt un visādi kustēties. Viņa studē psiholoģisko sagatavošanu Sporta akadēmijā un brīvajā laikā interesējas par to, kā citi cilvēki piedzīv...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
32

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!