Proza
21.08.2015

Presto. Acuto*

Komentē
1
Saglabā

Ceļš. Tikai ceļš. Taisns un tumšs. Sniegpārslu taureņi aumaļām šķīst pret logu. Tūkstošiem. Uz neatgriešanos. Un mūžīgu atjaunošanos. Nakts melnumā ceļš ar tā ņirbošo baltumu velk savā atvarā – dziļāk un dziļāk. Kā indikators – spidometrā izgaismotā šautra nervozi trīsuļo ap 160, skaitli, kas izmēra šo pazušanas ātrumu.

Viņš. Sasalušiem vaibstiem. Stingri krampjainiem pirkstiem, kas kā žuburainas spīles sakniedējušies ap stūri. Tā nekustas. Ceļš jau ir tikai taisns. Viņa galvā kā nevaldāms mehānisms riņķo domu karuselis. Acumirklīgi uzplaiksnījumi, zibšņi, vārdi. Viss salauzīts pa zilbēm, detaļu atblāzmām. Turklāt tās vēl griežas tai apmātajā riņķa dancī. Zūdot un atkal parādoties citādā izskatā. Kā mēdošā šarādē.

Fotogrāfiju driskas. Tajā brīdī, kad viņš pavēra ar tām pilnās saujas pret vēju, driskas pārtapa taureņos. Tās aizvirpuļoja un izklīda. Un tagad atgriežas pie viņa. Nodevīgi atgriežas, uzbrūk, lai nogalinātu. Viņš to nepieļaus. Pirksti vēl ciešāk sažņaudz stūri. Tālāk, tālāk!

***         

Īstā Mirkļa Mednieks. Tā viņš sevi sauca. Neviens to nezināja. Tikai viņš, kurš pats sevi tā saukāja, apsaukāja, uzlielīja un noniecināja. Fotogrāfs. Viņa medījums bija tāds, kas vienmēr atradās tuvumā. Bīstamā, elpu aizraujošā tuvumā. Viņš pats varēja to lieliski raksturot. "Noliet" kā no grāmatas. Tās viņš tiešām lasīja daudz. Viņš tās neēda, bet rija. Lieliem kumosiem. Bez sāta. Tajā īpašajā brīdī, sekundes tūkstošdaļā, kad visas lietas apkārt sakārtojas ideāli harmoniskā kopskaņā, tiek notverta mūžība. Fotogrāfs to ļoti labi zināja. Viņš fotografēja kā apsēsts. Nojaušot Mirkļa tuvošanos, kā paātrināts mehānisms viņš knipsēja tik ilgi, līdz izdega zibspuldze vai objektīvā ielauzās saules stars. Ir ļoti daudzas fotogrāfijas, kurās noķerts kāds brīnišķīgs mirklis. Tās ir skaistas, bet nedzīvas, mirušas. Ir ļoti maz tādu, kur brīdis turpina dzīvot, kustēties. Turpina savu dzīvi mūžīgā tagadnē. Tūkstoš veidos. Vēlāk, raugoties attīstīto fotogrāfiju kaudzē, viņš bezcerīgi secināja, ka Mirkļa tur nav. Varbūt tas pat bija aizdzīts, aizbiedēts zibšņu krustugunīs. Iesaldēts. Vai arī iesprūdis sekundes tūkstošdaļās starp kadru zalvēm.

***

Fotogrāfs tur atnāca pēc avīzes sludinājuma. Fotogrāfijas meistarklasi mākslinieku namā vadīja kāds izcils viesis no Dānijas. Slavenība veselīgā pašapziņā pastaigājās pa auditoriju, izteiksmīgi klāstīdams kaut ko angļu valodā. Fotogrāfs nojauta, ka šajā vietā, šajā brīdī Mirkļu nav. Viņš jutās nomākts. Ļoti nomākts. Jo vairāk tāpēc, ka nespēj piecelties, lai aizietu. Slavenais viesis sāka projicēt uz milzīga ekrāna vairākus uzņēmumus, acīmredzot paša darbus, no kuriem daži šķita redzēti kādā grāmatā. Tad piecēlās kāda meitene. Auditorijas priekšā viņa atvēra mapi, kurā bija viņas fotogrāfijas. Daudzi piegāja tuvāk, lai tās apskatītu. Pēc brīža arī fotogrāfs. Drēgno telpu lēnām pildīja silts, mīksts virmojums. Viņš redzēja tikai fotogrāfijas. Tajā īpašajā brīdī, sekundes tūkstošdaļā, kad visas lietas... Tas bija tur. Tur bija Mirkļi. Kliedzoši patiesi un ārkārtīgi mierinoši. Nepieciešami. Viņam. Fotogrāfa acīs sakāpa sarkana, mikla tumsa, kas pamazām kļuva nepanesama. Viņš nolieca galvu un aizvēra acis, lai atgūtos. Šķita, ka domas spiežas galvaskausā, kas tūlīt sašķīdīs sīkās drumslās. Viņš ievilka elpu. Pēc brīža, atvērdams acis, viņš samanīja kustīgus siluetus, kas attālinājās. Tur bija arī mape. Tā mape ar Mirkļiem. Īstajiem Mirkļiem. To nesa meitene. Viņai mugurā bija gara, sarkanbrūna kleita.

***

Kāpēc? KĀPĒC?! Viņa papīrplānās lūpas bija cieši sakniebtas. Līdz sāpēm. Tās viņš šajā brīdī nejuta. Jo tie taureņi... kā negudri, neprātīgi līmējās gar stiklu – simtiem, tūkstošiem. Tie veidoja brūkošus ģeometriskus rakstus. Spidometra stabiņš izmisīgi trīcēja, iedzīts labajā stūrī. Kāpēc? Viņš nevarēja viņai nesekot tajā dienā. Meitenei ar fotogrāfijām. Ar Mirkļiem. Īstajiem. Gāzes pedālis līdz bezdibenim.

***

– Es gribētu Tevi fotografēt.

Tā viņa teica tajā pēcpusdienā, kad fotogrāfs, paslēpies pagalma nišā, gaidīja viņu parādāmies. Viņš jau nedēļām ilgi bija pārtapis klusā, neatlaidīgā spiegā. Meitene nāca savā vieglajā, nedaudz uz labo pusi ieliektajā gaitā, sarkanbrūnajai kleitai zem mēteļa viegli un ritmiski plandot. Viņa gāja nevis kā parasti, tieši uz savām durvīm, bet nāca pie viņa. Viegli, mīklaini smaidot, meitene fotogrāfu pirmo reizi uzrunāja. Viņš uzmanīgi vēroja pirmās sniega pārslas. Pār viņiem. Tikai tagad viņš ievēroja, cik lēni tās planē lejup. Tuvojās, attālinās un izzūd.

Viņas darbistaba bija liela – augstiem griestiem un gaismas pilna. Mēbeļu bija maz, un tās uzvēdīja vieglu putekļu smaržu. Lampas vietā no griestiem karājās neskaitāmas elektriskās spuldzītes. Gar sienām – plakāti, kaltēti ziedi un Mirkļi, Mirkļi... Viņš tajā visā raudzījās kā brīnumā. Fotogrāfs staigāja pa plašo istabu kā pa neparastu dārzu. Ik pa brīdim viņu apžilbināja zibšņi. Meitene viņu ķēra un veidoja, piesardzīgām kustībām sekojot pa pēdām kā vērīga stirna. Viņa lēni lenca fotogrāfu, grozot un iestatot savu kameru. Viņa medīja mirkļus citādāk nekā viņš. Kā palēninātā dejā.

– Vai atnāksi arī rīt?

Fotogrāfs tikko manāmi pamāja ar galvu. Neteica neko, tikai pamāja. Viņš nekad viņai tā arī neko nepateica. Un arī nepaskatījās acīs.

Nākamajā dienā fotogrāfs stāvēja viņas valstībā jau pirms norunātā laika. Viņš joprojām bija apburts. Viņas dārzā. Viņa drīz atnāks. Fotogrāfa skatiens steidzīgi aptvēra visu telpu. Galds. Viņas darba galds bija nokrāmēts dažādiem aparātiem, filmiņām, traukiem. Fotogrāfiju kaudzītēm. Noputējušām un mazāk noputējušām. Viena bija laika neskarta. Jo vairāk viņš tajā raudzījās, jo lielāks sastingums viņu pārņēma. Viņa Mirkļi. Viņa vakardienas Mirkļi. Salīcis, krampjains. Svešķermenis viņas brīnumdārzā. Mirkļi runāja, aizgūtnēm runāja par viņu. Pār viņu. Pārrēkdami. Pārsmiedami. Īpaši kliedza, smējās, raudāja tas Mirklis, kurā bija iemūžināta Viņa seja zem elektriskās spuldzes. Liela, vājas gaismas izgaismota. Šausmīga. Sasārtušie plakstiņi, kuri it kā slēpa tukšo, melno acu skatienu. Līdz sāpēm nospriegota sejas muskulatūra. Tajā Mirklī bija kaut kas tik kails. Nepiedienīgi kails. Kliedzošs. Viņa plaksti pietūka – lēni pulsējot sakļāvās un vērās vaļā. Taurenis! Kropls taurenis viņš bija. Viņa to zināja un bija viņu notvērusi. Nē! Nēēēē! Viņš sāka darboties. Ir ļoti maz tādu, kur brīdis turpina dzīvot, kustēties. Turpina savu dzīvi mūžīgā tagadnē. Viņš saklupa pāri saviem Mirkļiem. Saviem īstajiem, visīstākajiem Mirkļiem. Trīcošiem, krampjainiem pirkstiem viņš tos vāca, grāba, lasīja kopā. Tad salīcis kā zirneklis izmetās ārā. Skrēja. Ilgi skrēja. Līdz apstājās un sāka savu laupījumu plosīt. Nē, ne mežonīgi, bet metodiski. Drisku pa driskai. Un tad pilnās plaukstas spēji atvēra, baltās papīra skrandas aiztraucās pa vējam. Taureņi! No viņa mirkļiem izšķīlās taureņi. Balti, līksmi. Tie aizvirpuļoja, sajaucoties ar retajām sniegpārslām, un izklīda. Viņš nopūtās tukšā atvieglojumā. Un zināja, ka šeit palikt vairs nevar.

Prom, pazust prom. Ātri!

***

Viņa piere pret stiklu. Krūtis spīlēja asas, smacējošas sāpes. Vienā acumirklī taureņu raksti nobira un izgaisa. Pasaule sakratījās draudīgās konvulsijās. Fotogrāfs spogulī pamanīja uz ceļa guļam beigtu dzīvnieku. Zem riepām pirms brīža bija noskanējis griezīgs lūstošu kaulu troksnis. Balts zaķis bija šķērsojis ceļu. Tur nu tas gulēja asiņu lāmā, kas pakāpeniski pletās un baudkāri ēda sniega baltumu. Viņš saprata, ka te tuvojas viņa īstais Mirklis. Medības bija klāt! Fotogrāfs paķēra no savas automašīnas aizmugurējā sēdekļa kameru. To, kuru jau dienām nebija ņēmis rokās. Viņš nemanīja, ka acis sāk aizķept no sarkanās sulas, kas lija no pieres. Trūka elpas. Taču nevarēja gaidīt. Mirklis bija klāt. Viņš kā traks šaudīja beigto dzīvnieku ar saviem zibšņiem. Katrs nākamais Mirklis, asiņu segai plešoties baltajā klajumā, šķita arvien patiesāks un brīnumaināks. Viņa pirksti jau salā stinga, bet kā nepielūdzams mehānisms aktīvi kustējās. Arvien ātrāk, ātrāk... Tikai neapstāties. Viņa stunda. Viņa īstā stunda... kas turpina savu dzīvi mūžīgā tagadnē. Tūkstoš veidos... Pēkšņi fotogrāfs sajuta, ka nakts visapkārt sāk ļodzīties un brukt. Viss slīdēja un gāzās atvarā. Lielā, neizdibināmā atvarā. Lejup no pakauša, muguras līdz apakšstilbiem uzstājīgi līda ass tērauda vēsums. Viņš gulēja blakus mirušajam dzīvniekam. Uz asinssarkanā paklāja.

Tad piepeši viņš sajuta kaut ko maigu. Kaut ko mierinoši, neticami maigu. Sniegpārslu taureņus. Tie glāstīja viņa vaigus, sakarsušos plakstus tik tikko jaušamām spārnu vēdām. Tie viņam piedeva. Atgriezās pie viņa un piedeva. Un mierināja. Un izgaisa, saskaroties ar viņa ādu. Fotogrāfs smaidīja un lēni laidās miegā. 

* It. valodā – ļoti ātri, griezīgi (mūzikas rakstura apzīmējumi).

Tēmas

Gundega Šmite

Gundega Šmite ir komponiste, muzikoloģe un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas docētāja. 2013. gadā aizstāvējusi doktora disertāciju par dzejas un mūzikas mijiedarbi latviešu laikmetīgajā kormūz...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!