Komentārs
18.11.2019

Pilnmēness – neatkarīgi no astrofizikas likumsakarībām

Komentē
1
Saglabā

Lielai daļai cilvēku, kuri vispār seko līdzi ikgadējam valsts budžeta pieņemšanas procesam, tas asociējas ar stundām ilgām debatēm, kas ievelkas naktī, vedinot apšaubīt to kvalitāti. Taisnības labad jāsaka, ka, pirmkārt, šādas debates Saeimā nav tikai pēdējo gadu parādība. Piemēram, 9. Saeimā 2008. gada 11. decembra budžetam veltītā sēde sākotnēji ilga 19 stundas un 36 minūtes – līdz nākamās dienas rītam 4.36; sēde turpinājās arī pēc pārtraukuma, kopumā tās garumam sasniedzot vairāk nekā 28 stundas. Otrkārt šāda "sēdēšana pa nakts melnumu" nav raksturīga tikai Latvijai – līdzīgas situācijas ir bijušas (un būs) gan Eiropas Padomē, gan dalībvalstu parlamentos. Piemēram, pavisam nesen, 10. septembrī, Lielbritānijas parlaments "ievilka" savu sēdi naktī, un tas netika uztverts kā kaut kas nepieņemams. Visbeidzot ASV parlamentārajā sistēmā pilnīgi leģitīma prakse ir t. s. filibuster, kad politiķis var dārgos kolēģus, kā saka, ņemt uz izturību, viens pats runājot 16, 18 un pat 24 stundas.

Tomēr nevar noliegt arī šādas prakses trūkumus. Lai labāk uztvertu deputātu teikto, pats sēdēm sekoju, lasot stenogrammas. Tā mazinās risks kaut ko kļūdaini saklausīt, turklāt jāatzīmē, ka Saeimas aparāts stenogrammu publicēšanu nodrošina visnotaļ operatīvi. Par spīti šādiem priekšnoteikumiem, kas veikti, lai mēģinātu tēmā objektīvi iedziļināties, atzīšos, ka uztveres asums zūd, jau lasot runas, kas teiktas ap pieciem pēcpusdienā, kur nu vēl, ja runa ir par desmitiem vakarā. Tāpēc domāju, ka pat labticīgs un aktīvs pilsonis palaiž garām saprātīgus argumentus – gan no pozīcijas, gan opozīcijas pārstāvju puses. No šī viedokļa es pat īsti nesaprotu pašu deputātu – pārsvarā opozīcijas – ieinteresētību. Parādīt sevi TV kamerām? Pēc desmit stundām neviens vērotājs šajos verbālajos plūdos vairs neorientējas tādā apmērā, lai adekvāti novērtētu, ko tieši konkrētais politiķis ir teicis. Par otro trūkumu iedomājos, lasot, ko 13. novembrī tā ap desmitiem vakarā atklātības uzplūdā teica "Saskaņas" pārstāve Ločmele-Luņova, iebilstot pret debašu laika saīsināšanu: "Es vēršos pie bijušajiem Rīgas domes deputātiem no JKP. Tas jums neko neatgādina, kad jūs, Feldmana kungs, lasījāt – lasījāt! – paga… lasījāt Satversmi un kad jums visi palīgi… katram rakstīja neskaitāmus jautājumus, kurus uzdotu valdošajai koalīcijai. Jūs ļoti labi zināt šo metodi. Mēs izmantosim to pašu…" Konkrētajā gadījumā "Saskaņas pārstāvei" grūti nepiekrist – pozīcija un opozīcija, atvainojiet, čakarē viena otru, tikai laiku pa laikam mainītās lomās. Un te it kā vajadzētu ieslēgties veselajam saprātam – "mēs čakarējām viņus, nu dabūjām to pašu, laikam ar to čakarēšanu nevajadzētu aizrauties, jo pretējā puse atriebsies". Respektīvi, demokrātijai veselīgā situācija, kurā kāda politiskā grupa izbauda arī opozīcijas maizes garoziņu, varētu veicināt zināmus nerakstītus pieklājības noteikumus. Ceriet vien! Šāda "vakarēšana", kad pat labi pārdomātām dzēlībām vairs nav spēka, opozīcijai piestāvošā pozīcijas kritizēšana izvēršas par… nu, čakarēšanu. Varbūt man ir specifiska humora izjūta, tomēr, manuprāt, pirmā un pēdējā gaumīgā ironija 2020. gada valsts budžeta apspriešanā Saeimā izskanēja 13. novembra sēdē ap desmitiem no rīta, kad opozīcijas pārstāve Reizniece-Ozola (ZZS), pārmetot pozīcijai aplamus argumentus, teica: "Kaut man šķiet, ka deputāts Feldmans runāja diezgan lielas muļķības par šo priekšlikumu, es būtu gatava viņam uzsaukt šodien pusdienas, nu, 95 procentu apmērā, ja viņš nosauks kaut vienu pašvaldību, kas cīnās par spēļu zāles atvēršanu."

Manā rīcībā nav statistikas, tomēr domāju, ka liela daļa Latvijas sabiedrības budžeta debatēm vispār neseko, uzskatot tās par "farsu", "cirku", "teātri" utt. Negaidītā kārtā jāsaka, ka varbūt labi vien ir. Mēģināšu paskaidrot. Opozīcijas pārmetumos tradicionāli netrūkst demagoģijas – lai kādas partijas konkrētajā posmā arī būtu opozīcijā. Kariņa valdības gadījumā premjers pats zināmā mērā bija sagādājis tam augsni, neuzmanīgi runājot par Latvijas tiekšanos un tuvošanos Skandināvijas modelim. Skaidrs, ka rezultātā opozīcija izgaršoja dažādas budžeta pozīcijas, retoriski salīdzinot tās ar Skandināvijas valstu budžetiem un "aizmirstot" piebilst, ka Skandināvijā arī nodokļu slogs ir lielāks nekā Latvijā. Tāda klasiska, varētu teikt, normāla puspatiesību metode. Tajā pašā laikā gan pozīcijas, gan opozīcijas pārstāvji budžeta debatēs demonstrē arī, ja tā var teikt, augstāku līmeni – nevis faktus sagrozot, bet atlasot tos sev vajadzīgā kombinācijā. Ir zināma estētiska bauda ("pilnīgs postmodernisms!") lasīt, kā pozīcijas un opozīcijas pārstāvji aicina "paskatīties uz faktiem", lai nonāktu pie pilnīgi pretējiem secinājumiem, tomēr patiesībā nekā smieklīga te nav. Cilvēkiem, mani ieskaitot, kuri nav padziļināti pētījuši (un kādēļ ierindas pilsoņiem tas būtu jādara?), teiksim, sociālās sfēras jautājumus, tas rada apmulsumu. Protams, viņiem ir iespēja izvēlēties to faktu kombinācijas paudēju, kuram viņi kaut kādu iemeslu dēļ uzticas vairāk. Tomēr tikpat labi sliktākajās "postpatiesības" koncepta tradīcijās tas var radīt sajūtu, ka viss ir interpretējams, bet skaidru atbilžu nav un nebūs. Pirmais variants nav spožs, ja tas veicina nostāju, ka kāda politiķa teikto mēs noraidām tikai tāpēc, ka viņš ir no mums nepatīkamas partijas (vai vispār nepatīk). Otrajā variantā pilsonis nonāk pie secinājuma, ka viņš nevar zināt, "kā ir patiesībā". Domāju, ka nav jāizvērš cēloņsakarību tālāka ķēdīte, kā šādi secinājumi tālāk attīstās. Risinājumi ir divi. Mazāk reālais: pilsonis iedziļinās, pārbauda dzirdēto, salīdzina, analizē. Šādā gadījumā rodas jautājums: priekš kam vispār ir mediji un eksperti? Otrais: politiķi – debašu dalībnieki – ne tikai domā par savu sakāmo, bet arī precīzi atspēko oponenta teikto. Iespējams gan, ka tas debašu bēdīgi slaveno ilgumu pastieptu garumā vēl vairāk. Savukārt, kamēr abi risinājumi netiek īstenoti, varbūt labi vien ir, ka publiskajā telpā uzmanība ir pievērsta skaļākajiem un jocīgākajiem debašu dalībniekiem, no kuriem nekas vairāk par atraktivitāti arī netiek gaidīts.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!