Matt Petit / ©A.M.P.A.S.
 
Kino
26.02.2019

Komentāri pēc "Oskaru" ceremonijas

Komentē
1
Saglabā

Jā, es esmu izmēģinājusi savu runu, saņemot  ASV Kinoakadēmijas balvu. Un jūs? Nē, pat domās ne?

Kaut kur lasīju, ka Keita Vinsleta turot savu "Oskaru" vannasistabā, lai viesi varētu izbaudīt mirkli pie spoguļa, pasakoties savai ģimenei un citiem. Kinoakadēmija ik pa brīdim cenšas ieviest jauninājumus, lai ceremoniju padarītu interesantāku, un reizēm rezultāts ir diezgan komisks. Kādu gadu tika nolemts, ka balvu saņemšanas runās nedrīkstēs pateikties, jo galu galā cik gan interesanti skatītājam ir klausīties neskaitāmo "paldies" virtenēs, kas adresētas pārsvarā nepazīstamiem cilvēkiem. Ja nemaldos, pateicības varēja ierunāt atsevišķi, reklāmas pauzēs vai tamlīdzīgi. Jau pirmais "Oskara" saņēmējs pilnībā ignorēja šo norādījumu, un tam sekoja visi pārējie.

Šogad, lai nedaudz saīsinātu tik garo un vidējam skatītājam varbūt grūti panesamo ceremoniju, ASV Kinoakadēmija paziņoja, ka dažas balvas pasniegs reklāmas paužu laikā. Proti – nominētie montāžas režisori, grima mākslinieki, īsmetrāžas spēlfilma un, kas vissavdabīgāk, – operatori – paliktu aiz kadra. Izskanēja mierinoši vārdi, ka interneta straumēšanas platformās varēs redzēt visu, runas tiks laistas ēterā vēlāk un tikai televīzijas tiešraides skatītāji neredzēs šīs ceremonijas daļu. Pretreakcija sākās drīz – sākot ar ironiskām karikatūrām par to, kas tad paliek pāri no filmas, ja operatora darbs nav svarīgs, beidzot ar Holivudas kinodarbinieku atklāto vēstuli akadēmijai, ko citu starpā parakstīja arī Mārtins Skorsēze, Reičela Morisona, Kventins Tarantino, Spaiks Lī un citi. Visticamāk, no nosauktajiem mazāk zināms Reičelas Morisonas vārds. Viņa ir pirmā sieviete, kas jebkad tikusi nominēta "Oskaram" par labāko operatora darbu. Tas notika 2017. gadā. Dažādības trūkums, minoritāšu neiekļaušana, režisoru-sieviešu, operatoru-sieviešu ignorēšana – interesanti, ka šīs lietas ASV Kinoakadēmijai pārmet gandrīz tikpat cītīgi kā pārmērīgu politkorektumu, piešķirot balvu nevis labākajai filmai, bet tai, kas pakutina pareizo sociālpolitisko tēmu.

2019. gada labākās titulu ieguvusi filma, kas absurdā kārtā izraisījusi iebildumus abām pusēm – gan tiem, kas pārmet pārmērīgu politkorektumu, gan tiem, kas uzskata, ka akadēmija vispār nav spējīga uz dažādības integrēšanu. Šobrīd kinoteātros skatāmā filma "Ceļvedis" stāsta par Toniju Lipu – apsargu, baltādainu vīrieti, kas kļūst par mūziķa, pianista un melnādaina vīrieša Dr. Donalda Šērlija šoferi, laika gaitā – arī par draugu. Pārspīlētā politkorektuma meklētāji saka: stāstā jau nekā tāda nav, tikai skarta rasisma tēma, tāpēc arī uzreiz "Oskars". Savukārt tie, kas pašu stāstu redz kā rasisma paraugu, norāda, ka filmas veidotāji nav ņēmuši vērā nedz radinieku stāstus par patiesībā visai vēsajām abu vīriešu savstarpējām attiecībām, nedz reālo tā laika situāciju. Tāpat filmai pārmet arī nespēju reālistiski attēlot rasu attiecības, pie viena padarot "balto cilvēku" par glābēju, kas spēj visu darīt labāku, pārvarēt savu rasismu un novest stāstu pie laimīgām beigām. "Ceļvedis" ir tipiska "feel good" jeb labsajūtas filma, kur sliktie ir skaidri iezīmēti un labie ir tie, kas spēj pārvarēt savus aizspriedumus, lai kļūtu par vēl labākiem cilvēkiem.

Vienlaikus šī gada "Oskari" pretendē uz dažādības uzvaru, jo četri no trim pirmā un otrā plāna aktieriem, kas ieguva balvas, nebija baltādaini. Tostarp Rami Maleks, kurš ieguva balvu par galvenās lomas atveidošanu filmā, kuru savukārt skaļi kritizēja par homoseksuālu cilvēku attēlojumu. Rodas sajūta, ka nav iespējams apmierināt visus, jo galu galā, ja ir pārstāvētas dažādas ādas krāsas, tik un tā fonā kaut kur ir kluss protests no LGBT cilvēkiem. Ja ir pārstāvēti LGBT cilvēki, nav gana daudz sieviešu, un tā tālāk un tā vēl joprojām. Gadījumā, ja balvas tiktu sadalītas tā, lai visām minoritātēm būtu pievērsta uzmanība, rastos jautājums – vai mēs runājam par mākslu vai par vienlīdzību? Protams, nav tā, ka abas nav iespējams apvienot, tomēr gandrīz nekad nav iespējams vienprātīgi atzīt kādu filmu par labu un balvas cienīgu esam. Kādam vienmēr būs iebildumi.

Mana "Oskaru" favorīte neapšaubāmi bija Jorga Lantima stilizētā galma intrigu virpuļdeja "Favorīte", ko, ja ļoti gribas, var nosaukt arī par LGBT drāmu, jo filmā cita starpā vēstīts par sieviešu mīlestību. Vienlaikus zināmā mērā šīs homoseksuālās attiecības paliek otrajā plānā, jo Lantims cilvēkus nekārto grupās – viņa skarbi ironiskā mizantropija ir visaptveroša, tā nešķiro pēc rases, dzimuma vai orientācijas.

"Instinktīvi es negribēju, lai tas filmā ir būtiski, lai mēs kaut ko mēģinātu pierādīt," saka pats Lantims. "Es negribēju, lai filmas varones to uztver kā kaut ko svarīgu. Es vēlējos, lai šīs trīs sievietes filmā ir vispirms cilvēki. Tam, ka filmā parādītas attiecības viena dzimuma ietvaros, nav nekādas nozīmes. Par to pārstāju domāt ļoti agri filmas tapšanas procesā." Šķiet, ka to var sajust. Par spīti tam, ka šis ir pirmais Lantima darbs, kura centrā ir par netradicionālām ierasti dēvētas attiecības, sižeta ziņā šī varētu būt viņa visklasiskāk veidotā un tradicionālākā filma līdz šim. Diez vai tas skaidrojams ar to, ka Lantims, kas savu režisora karjeru sāka ar tumšu, absurdu un sirreālu kino, pārvietojas tuvāk meinstrīmam un nu jau filmē tādas zvaigznes kā Emmu Stounu un Reičelu Veisu. Galu galā pirms tam jau bijis "Omārs" ar Kolinu Farelu galvenajā lomā. Ticamāks iemesls – šoreiz scenārija autors nav pats režisors. Tādēļ "Favorīte" nav, kā izteicās kāda mana draudzene, tik lantimīga kā parasti.

"Favorītes" humors ir klasiskāks, brīžam farsa cienīgs, dažiem iepriekšējo režisora filmu mīļotājiem tas sagādā vilšanos, jo te dāmas gluži vienkārši smieklīgi paklūp dubļos, kamēr "Svētā brieža nogalināšanas" traģikomiskajos brīžos cilvēki savas muļķības dēļ top paralizēti, bet "Omārā" smīdina mīļotie, kas izrādās spējīgi viens otru noslepkavot. "Favorīte" rāda to pašu, tikai daudz jestrāk – cik drausmīga spēj būt cilvēka daba, cik viegli tā pakļaujas kārdinājumam un cik ērti ir uzkāpt kādam citam uz galvas. Ar desmit "Oskaru" nominācijām "Favorīte" šogad dalīja nomināciju līderes statusu ar "Netflix" producēto Alfonso Kuarona "Romu", taču ieguva tikai vienu no tiem ("Romu" turpretī apbalvoja ar trim zelta vīriņiem).

"Favorītes" galvenās lomas atveidotāja Olīvija Kolmena, kas saņēma "Oskaru" kā labākā aktrise, līdz šim bija plašāk pazīstama ar darbu seriālos, atveidojot komiskas lomas diezgan augstu vērtētos TV produktos – "Peep Show" un "That Mitchell and Webb Look". Taisnības labad jāpiebilst, ka viņa gan ir redzama arī otrā plāna lomā Lantima filmā "Omārs", tāpat vairākās citās epizodiskās lomās kino (piemēram – Edgara Raita filmā "Hot Fuzz", kas diemžēl latviskota kā "Krutie kruķi"). Tomēr, lai arī par Kolmenas talantu šaubīties nevar, lēciens uz Kinoakadēmijas augstāko apbalvojumu viņai bijis straujš un negaidīts. Viņas balvas saņemšanas runas dabīguma un patiesuma dēļ (tajā pieminēts, kā Kolmena, strādājot par apkopēju, trenējusies savai "Oskara" runai) var pat atcerēties, kādēļ vispār vērts skatīties ceremonijas, tā vietā lai (taisnīgi) pārmestu akadēmijai tieksmi uz šovu, liekulību un regulāru būtisku kino notikumu snobēšanu. Tas, kā Kolmena nolemj pamāt dziedātājai Lēdijai Gagai vai atvainojas Glenai Klozai, jau vien ir ko vērts.

Internetā uz īsu mirkli pat iesaistījos diskusijā par to, vai "Favorītes" operators, kura tēls mazliet atgādina rokzvaigzni (man reiz bija tas gods mazliet paklausīties, kā viņš publiskā pasākumā komentē savu darbu), īrs Robijs Raiens bija pelnījis "Oskaru". "Favorīte" ir tehniski sarežģīta un savdabīga filma, kuras vizuālais stils var izsaukt vai nu sajūsmu, vai  sašutumu, – tāpēc īsā atbilde ir – nē, jo akadēmijai nepatīk pārāk pretrunīgi darbi un šis gadījums neatbilstu tās ierasti konservatīvajai praksei. Filmēta uz lentes ar varoņiem sekojošu, slīdošu kameru, izmantojot dabisko gaismu un platleņķa jeb tā dēvētos "fish eye" objektīvus, "Favorīte" pat netrenētai acij liks vismaz mirkli padomāt par operatora darbu, brīžiem atgādinot drīzāk stilizētu mūzikas video, nevis nosacīti vēsturisku filmu.

Interesanti, ka nomināciju sarakstā nebija iekļuvis kāds cits operators, kurš arī nesen piedāvāja, manuprāt, ļoti jaudīgu perspektīvu, iedzīvinot vēsturiskus personāžus mūsdienīgā gaisotnē. Džuliana Šnābela stāsts par Van Gogu "Pie mūžības vārtiem" gan pilnībā "Oskaros" netika ignorēts, jo galvenās lomas atveidotājs Vilems Defo saņēma nomināciju "labākā aktiera" kategorijā, taču operators Benuā Deloms nebija redzams pat reklāmas paužu laikā. Kopumā filmu var arī neuzskatīt par izcilu, taču Deloma (kurš, starp citu, pats ir gleznotājs) mēģinājums gleznot ar kameru ir viens no interesantākajiem operatora veikumiem šogad. Lai nodrošinātu pirmās personas, proti, Van Goga skatpunktu, operators brīžiem burtiski devis kameru rokā pašam Defo, un subjektīvisms jūtams gan krāsās, gan kameras kustībās, gan ainavās, gan veidā, kā caur kadru parādīti dažādi garīgie stāvokļi. Paradokss – mēģināt noķert gleznotāja vīziju reālistiskā kadrā, kamēr stāsts vēsta par Van Goga laikabiedru nespēju pieņemt viņa vēlmi un vajadzību no realitātes atkāpties – ir interesants pats par sevi.

Par labāko operatora darbu beigu beigās tika atzīts Alfonso Kuarona veikums filmā "Roma" – viņš ir gan filmas režisors, gan operators. Kuarons par savu digitāli uzņemto melnbalto filmu, kurā katrs kadrs mazliet atgādina pārdomātu mākslas fotogrāfiju, ir teicis, ka vēlējies panākt, lai filma lūkojas pagātnē, taču caur mūsdienīgu redzējumu.

Par visām kategorijām un nominācijām pārskatu iespējams rakstīt būtu vien garākā apjomā, tomēr atzīmēšu vēl to, ka dokumentālā īsfilma "Period. End of Sentence", kuras nosaukumā ietverta vārdu spēle (filma ir par mēnešreizēm piedēvēto stigmu kādā Indijas ciematiņā), ieguva pati savu "Oskaru". Tā pirms dažām dienām izpelnījās uzmanību ar to, ka kāds no akadēmijas žūrijas locekļiem atzina – viņš par filmu nebalsos, jo "tā ir laba, bet tā ir par sievietēm, kam sākas mēnešreizes, nedomāju, ka kāds vīrietis par to balsos, jo tas vīriešiem ir pretīgi". Precīzais angļu vārds, ko viņš lietoja, bija "icky", ko, šķiet, varētu latviskot arī kā "fui". Prieks par filmas režisori Raiku Zehtabči un par to, ka, par spīti viena akadēmijas locekļa viedoklim, visi vīrieši nebūt nav idioti.

 

 

Raksts tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda finansiālu atbalstu.

Tēmas

Alise Zariņa

Alise Zariņa studējusi reklāmu Parīzē un audiovizuālos medijus Tallinā. Raksta par kino, darbojas reklāmā, brīvajā laikā audzina četrus kaķus. 2019. gadā debitēja pilnmetrāžas kino ar filmu "Blakus".

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!