"Comedy Latvia" publicitātes foto
 
Stendaps
10.12.2019

Ko, nopietni?

Komentē
2
Saglabā

Par apvienības "Comedy Latvia" izrādi "Tas nav nopietni".

Komiķu apvienība "Comedy Latvia" ir radusies pirms aptuveni septiņiem gadiem ar mērķi attīstīt stand-up jeb stāvizrāžu kultūru Latvijā. Tas nozīmē vest pie mums ārzemju komiķus, reklamēt Latvijas komiķu uzstāšanos un organizēt regulārus brīvā mikrofona jeb "Open Mic" vakarus, kur ikvienam dota iespēja izmēģināt veiksmi šajā žanrā piecu minūšu garumā. Pieredzējušāki komiķi brīvā mikrofona pasākumus izmanto, lai publikas priekšā pārbaudītu, vai jaunākos jokus vērts iekļaut kādā nākotnes stāvizrādē. Paralēli Latvijas komiķu scēnā pastāv vēl otra apvienība – "Sieviešu stendaps" [1] –, kurā, kā jau var nojaust, darbojas tikai sievietes. Cik esmu dzirdējusi, tad teorētiski šī apvienība ir atvērta arī pretējā dzimuma komiķiem, tomēr pagaidām neviena vīrieša dalība vēl pieredzēta nav. Abas platformas mierīgi pastāv līdzās un atklātas naida vai konkurences liesmas viena otras virzienā neraida. Iespējams, tas ir atšķirīgo mērķu un arī auditorijas dēļ. "Comedy Latvia" sevi vairāk pozicionē kā platformu, kas mērķtiecīgi atbalsta profesionālu darbošanos stand-up žanrā. Tikmēr "Sieviešu stendaps" publiskajā telpā sevi drīzāk pieticīgi piesaka kā vietu, kur censties pārvarēt kompleksus un runāt par pasauli no sieviešu perspektīvas. Ja paveicas, tas var izvērsties arī smieklīgi. Ja ne, mēs jums, tā teikt, tāpat neko nesolījām. Rudenī apvienība "Comedy Latvia" ar izrādi "Tas nav nopietni" uzsāka visai ambiciozu tūri pa septiņām Latvijas pilsētām, solot publikai tikai savu vislabāko materiālu. Notikumiem Latvijas stand-up dzīvē esmu sekojusi līdzi epizodiski un nenopietni, tomēr atslēgas notikumus un galvenos personāžus daudzmaz zinu. Ir Rūdolfs Kugrēns, Edgars Bāliņš un vēl tas dīvainais džeks, kurš strādāja restorānā "McDonald’s". [2]

Izrādē piedalījās pieci no sešiem publicitātes materiālos izziņotajiem komiķiem, kuri visi pārstāv apmēram vienu – agro trīsdesmitgadnieku – paaudzi. Ja ne dzimuma, ne vecuma, tad vismaz nacionalitāšu dažādību šeit varēja novērot. Izrādi atklāja (un arī turpmāk vadīja) Aleksandrs Guzenko, kurš lielākoties pielietoja, manuprāt, visvienkāršāko joka veidošanas tehniku – rast pretnostatījumu kādai lielākai sabiedrības grupai, padarot sevi par komisku upuri. Tas ir pašironiski un drosmīgi, tāpēc, piemēram, "Fuck-up Nights" pasākumi joprojām tiek izpārdoti – it kā ārēji veiksmīgs cilvēks atnāk un publiski pastāsta, kā savulaik reāli izgāzies. Publika var justies patīkami atvieglota, atceroties katrs savas dzīves nožēlojamās epizodes. Kad neilgi pēc šīs stāvizrādes apmeklēju vienu no "Open Mic" pasākumiem, tur uzstājās melnādaina komiķe Lidija. Pēc sava pirmā joka viņa vērsās pie publikas ar jautājumu: "Kāpēc jūs nesmejaties, jūs esat rasisti?" Arī Aleksandram pēc sava pretnostatījuma nav bijis tālu jāmeklē – viņš ir krievs, turklāt vēl ar nestandarta figūru. Pie tam viņam nav draudzenes, kas komiķu vidū ir, iespējams, vispopulārākais avots joku materiālam. Aleksandrs stāsta par to, cik ļoti ilgojas pēc meiteņu uzmanības un reiz pat sapriecājies, kad viņam uzsmaidījis gejs. Vai arī kā bārā kāds vīrietis zvanījis draugam, lai viņš atbrauc Aleksandru piekaut. Kad draugs tiešām ieradies, izrādījies, ka viņam nav vienas kājas. Aleksandrs šajā izrādē mērķtiecīgi būvē omulīgā neveiksminieka tēlu, kuru grūti nemīlēt.

Pēc viņa uzstājās Kalvis Toska, kurš daļēji pievērsās otrai populārākajai stand-up tēmai – kāda ir dzīve, ja ir draudzene (vai sieva)? Kalvja draudzene, piemēram, tērē laiku, lai pateiktu pašsaprotamas un acīmredzamas lietas – kaut vai to, ka miskaste nav iznesta. Vai arī – viņa izmet miskastē lietas, kas vēl ir gana funkcionālas un kādreiz var lieti noderēt. Piemēram, sakaltusi maizes dona, ko var izmantot kā skrāpi jeb pumeku papēžu ādai. Kalvis kļuva par manu vakara favorītu, jo, pirmkārt, ir attīstījis tēmu, ar kuru varu asociēties – arī mans draugs mēdz pārbaudīt, vai neesmu izmetusi miskastē kādu svarīgu priekšmetu. Nesen tā izrādījās tukša pasta sūtījuma kaste, no kuras nākotnē var uztaisīt kādu mākslas objektu – piemēram, kartona robotu. Otrkārt, man šis likās visai oriģināls leņķis, kā paraudzīties uz kādas īpašības vai spēcīga paraduma ietekmi uz divu cilvēku attiecību ikdienu. Kā patīkama atslodze no visa tā apnicīgā "viņai patīk ilgi taisīties uz ballīti, bet man ne, cik tas ir interesanti" tēmu loka. Vēl bija arī kaut kas par mēnešreizēm un tamponiem, un tas jau vienmēr ir smieklīgi – vienalga, par to runā vīriešu vai sieviešu stendapā.

Trešais izrādes dalībnieks bija brits Džeks Everits, kurš arī izvēlējās prognozējamu ceļu un pretnostatīja sevi latviešiem, atklājot visas dīvainības, ar kurām šeit saskāries. Džeks atšķirībā no Aleksandra drīzāk runāja no pārākuma pozīcijas. Viņš nesaprot, kāpēc Latvijas slimnīcu administratori nerunā angliski vai kāpēc jāsvin 18. novembris – Lielbritānijā nekādu neatkarības dienu neatzīmē. Tāpat varam justies pateicīgi, ka Džeks no jauna ir atklājis mūsu tradīcijas un izdomājis kādu oriģinālu joku par Jāņu svinēšanu. Neviens pirms viņa to vēl nebija izdarījis. Izrādās, šajos svētkos cilvēki uzliek galvā kaut kādus zarus un pālī lec pāri piecmetrīgam ugunskuram! Nez, vai viņš ir dzirdējis kādu asprātību par to, kāpēc britu vannasistabās ir divi – ļoti karsta un ļoti auksta – ūdens krāni? Es varu vienu pateikt. Lai rūdītu raksturu! Kā var nojaust, Džeks nebija mans favorīts.

Tālāk uzstājās Denis Tulpe, un pret viņa materiālu mana atmiņa ir bijusi visnesaudzīgākā. Deņa kā komiķa trumpis jau ir viņa vārds, ko viņš ir apspēlējis savos agrākajos stendapos. Tagad Denim ir draudzene, ar kuru nav iespējams saprasties, jo viņa ir krieviete. Piemēram, draudzene pārmet Denim, ka viņš sērfo "nacistu forumā" www.ss.lv (atsauce uz militāro organizāciju "Waffen-SS"). Varbūt tieši šis joks arī ir pamatā manam atmiņas zudumam. Ja gadās izstāstīt kādu kaitinošu vai tizlu joku, pēc tam var nākties grūti atgūt skatītāja uzmanību un labvēlību. Nav attaisnojuma tam, kāpēc lai komiķis stāstītu zagtu vai jau internetā bieži izmantotu joku. Protams, tas var gadīties nejauši. Kā teica komiķis Edgars Bāliņš: "Ir grūti uzrakstīt joku, kas jau nebūtu apspēlēts kādā mēmē. Atliek koncentrēties uz lokālām aktualitātēm." Bet sāk kļūt aizdomīgi, ja kādam tā gadās regulāri. Vienubrīd radās iespaids, ka stand-up goda kodeksā ir ierakstīts likums izstāstīt vismaz vienu joku par to, ko teica vecāki, uzzinot, ka viņš plāno kļūt par komiķi.

Pēdējais uzstājās viens no Latvijā visvairāk pieprasītajiem komiķiem – Rūdolfs Kugrēns. Viņš savā materiāla izvēlē ir jau izdzīvojis draudzenes fāzi un tagad pievērsies stabilam ģimenes cilvēkam raksturīgām vērtībām – sportam, vecmāmiņai un atmiņām par bērnību. Rūdolfa spēcīgā puse ir enerģiskā stāstīšanas maniere, kuru viņš nereti papildina ar teatrāliem kustību uzvedumiem. Lielākoties viņš neiet jau minēto pretnostatījuma ceļu un savu materiālu būvē no ikdienas novērojumiem, ar kuriem ir saskārusies liela daļa viņa paaudzes. Tie ir stāsti par tādiem tipāžiem kā mikroautobusa šoferis, narkotiku dīleris, "Narvesen" pārdevējs vai kačoks trenažieru zālē. Rūdolfa labsirdīgi entuziastiskā joku pasniegšanas forma drīzāk ir retums stend-up scēnā, kas šķietami labāk piestāv bālajiem, viegli nelaimīgajiem tipiem, zem kuru acīm kā pusmēneši debesjumā iegūluši nodevīgi tumši loki.

Izrādē diezgan maz tika pielietota cita populāra stand-up tehnika – epizodiska skatītāju izsmiešana, kura parādās, piemēram, nesen latviski iznākušajā Dāvida Grosmana romānā "Bārā ienāk zirgs". Amplitūda, kādā to īstenot, ir diezgan plaša. Var labdabīgi ironizēt par atsevišķu skatītāju reakciju vai viņu atbildēm uz jautājumiem. Var arī rīkoties brutālāk, skatītāju vidū izvēloties upurus un viņus pacepinot jeb pazemojot. Agrāk mani "Comedy Latvia" priekšnesumos kaitināja peldēšana pa virskārtu un pieķeršanās tikai acīmredzamajam. Šķita, ka lielākā daļa joku ir par to, ka Bāliņš ir īss, Aleksandrs resns, bet Deniss strādā "Makdonaldā". Šajā ziņā progress ir vērojams, bet tomēr kopumā no materiāla varēja vēlēties plašāku un – galvenais – dziļāku tēmu loku. Atsperties pret ikdienišķo un nonākt kaut kur tālāk, spēt runāt arī par politiskiem un sociāli jutīgiem jautājumiem. Tieši tāpēc, ka tas nav nopietni, tā ir viena no labākajām platformām sarunai. Šajā ziņā otra apvienība – "Sieviešu stendaps" – ir tikusi soli tālāk, mēdzot piedāvāt arī tēmas, kas sniedzas ārpus (kā varētu domāt) mēnešreizēm, ķermeņa apmatojuma un neveiksmīgiem randiņiem. Otra lieta ir latviešu valoda, kura problēmas sagādāja ne tikai krievu tautības komiķiem. Jūtams, ka komiķi ikdienā klausās daudz ārvalstu kolēģu, tāpēc, iespējams, pārņēmuši viņu izteiksmes manieri un angļu valodas teikumu konstrukcijas. Mazs ilustratīvs piemērs: "Viņš bija tāds: "Ko tu dari?", un es biju tāds: "Neko."" Valodas izkopšana komiķiem varētu palīdzēt arī labāk uzbūvēt un noslīpēt savus stāstus. Un šeit es nedomāju atsacīšanos no anglicismiem vai lamu vārdiem. Tas, ko novēlu apvienībai "Comedy Latvia", ir nākotnē nonākt no pārliecības "Tas nav nopietni" līdz atbildei uz jautājumu: "Ko, nopietni?"

[1] Par "Sieviešu stendapu" LTV īsfilmu konkursa "Latvijas kods" ietvaros uzņemta filma "Vārdotājas".
[2] Par viņu LTV īsfilmu konkursa "Latvijas kods" ietvaros uzņemta filma "Deniss".

Tēmas

Anete Konste

Anete Konste ir pabeigusi kultūras menedžmenta maģistra studijas, bet šobrīd pārsvarā ir aizņemta ar visplašākā spektra rakstu darbiem. Augsta taisnības izjūta un detaļu valdzinājums jaunībā raisījis ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!