Foto ar autoru no Viktora Freiberga grāmatas "Kinomāna slimības vēsture"
 
Par grāmatām
05.12.2019

Kinomāna krīta aplis

Komentē
0
Saglabā

I Ievada vietā

Sākotnēji rakstīt par Viktora Freiberga grāmatu "Kinomāna slimības vēsture" šķiet neiespējami. Ne tāpēc, ka autors, lai arī nav manu tuvo draugu lokā, ir personiski pazīstams no "Arsenāla" laikiem (runa ir par Augusta Sukuta dzemdināto vēsturisko kinoforumu), un arī ne tāpēc, ka "Kinomāna slimības vēsture" ir pietiekami intīms autobiogrāfisks teksts, kura radīšanas impulss ir gana skarbs – slimība, "vārdos neminamā vaina", no kuras "bail visiem, tāpēc labāk pagaidām nenosaukt īstajā vārdā". Liekas apmēram tā – nu ko gan kāds vēl varētu piebilst pie tik gatava un personiska teksta kā Rolāna Barta "Sēru dienasgrāmatām", piemēram? Jā, jā – es zinu, ka tas, protams, tiek darīts, disertācijas un lekciju kursi top gan uz sēru sagrauztā Barta mazo, privāto piezīmju lapiņu, gan uz citu memuāru-dienasgrāmatu-autobiogrāfiju bāzes, sākot jau ar Svētā Augustīna "Atzīšanos", nemaz nerunājot par to, cik populāra un pieprasīta lasāmviela tā ir.

Kā cilvēkam, kas ir gan aizrautīgs dienasgrāmatu un memuāru lasītājs, gan bieži izmantojis tās profesionālām vajadzībām, man, protams, ir sanācis arī reflektēt par jautājumu: kas ir tas, kas auditoriju piesaista šajos tekstos? Vai iespēja ielūkoties citu dzīvē, piemērīt citu pieredzi, samērīt ar savējo, lai pēc tam skumji nopūstos, ka "mani jau gan liktenis tā nav lutinājis", vai gluži pretēji – atviegloti noskurinātos, ka "labi gan, ka mani liktenis no tā un tā ir vēlīgi pasargājis"? Modelēt jaunas, iespējamas un neiespējamas realitātes? Piešķirt nozīmi esošajai? "Saprast laiku" – jo autobiogrāfiski teksti ir arī "laikmeta liecinieki"? Lai gan vēsturisko notikumu un kontekstu atainojums subjektīvā interpretācijā reizēm mēdz būt līgans un mānīgs kā pavasara ledus, tieši memuārliteratūrā kārais lasītājs nereti var tikt pabarots ar citur neatrodamām delikatesēm – autentisku valodas lietojumu, rituāliem, vides aprakstiem, citur neatrodamas nianses un detaļas tur uzmirdz kā krāsainas pogas pie grandiozu vēsturisku notikumu svinīgajiem ancukiem.

Autobiogrāfiskais žanrs ir gana pievilcīgs arī autoriem – subžanru iespējas ir tik plašas! Dienasgrāmatas, atmiņas, autobiogrāfijas var palikt dokumentāla teksta teritorijā, var pāraugt beletristikā; tā ir demokrātiska platforma, kurā autoram savas kapacitātes ietvaros ļauts nodarboties ar filozofiju, psihoanalīzi, vēsturi, dalīšanos profesionālajās zināšanās un bez tīstīšanās literāro tēlu kostīmos manifestēt savu uzskatu sistēmu. Ne velti autobiogrāfiskā žanra autoru listēs ir atrodami visu jomu pārstāvji – no mākslas, zinātnes un domas dižgariem līdz populārās kultūras un tā sauktā dzīvesstila scēnas komētām. Kopsavelkot šo ievadu, atliek vien citēt franču politiķa un rakstnieka Fransuā Renē de Šatobriāna izsaucienu par (pēc daudzu uzskata) pirmo modernās pasaules autobiogrāfisko tekstu: "Svētā Augustīna grāmatā "Atzīšanās" var mācīties pazīt cilvēku tādu, kāds viņš ir!" 

II Piektais elements

Teorētiski nāktos nošķirt dienasgrāmatas vai autobiogrāfiskus tekstus, kas tapuši ar skaidru mērķi tapt publicētiem (kā Alvja Hermaņa "Dienasgrāmata" vai Regīnas Ezeras literārās dienasgrāmatas un "stundu kalendāri" ar literāri noslīpētām teikumu un domu virāžām), no tekstiem un piezīmēm, kas tapuši iekšējai lietošanai – lai gan man ir pagrūti noticēt, ka, piemēram, Rainis vai Gunārs Priede, skrupulozi dokumentējot savu ikdienu, tiešām ticēja, ka šajās piezīmēs neviens, neviens nekad, nekad neielūkosies.

Viktora Freiberga "Kinomāna slimības vēsture" ir savdabis – pirmsatvēršanas relīzēs un intervijās nodēvēta par "daļēji fiktīvu", "iedomātu dienasgrāmatu" (sic! Brīdinu – šī jau ir atsauce uz kino, Ksavjē Dolana lenti "Iedomātās mīlestības".) – tekstu, kas sācies kā "iekšējs pasūtījums" un tikai dažādu sakritību rezultātā un, kā noprotams, pēc daudziem gadiem (teksta radīšanas sākuma gads nav minēts, tikai no atsevišķiem ierakstiem mēs uzzinām, ka starp atsevišķām nodaļām pagājuši gadi) tapis nodrukāts, ievākots un nodots publikai. Lasītāju sasniegušais teksts ir noslīpēts, plūstošs – jel ļaujiet man lietot vārdu "skaists"! "Kinomāna slimības vēsturei" nepiemīt personiskiem pierakstiem raksturīgais fragmentārisms, domu nepabeigtība un "lēkāšana" vai, dies’ pas’, afektēti stāvokļi un nekontrolētas emocijas – tāpat kā upes straume ar laiku nogludina grumbuļainos vai asos gultnes oļus, tā Viktora Freiberga erudīcija, britu džentlmeņa manieres un melnais humors ir izveidojuši valodiski skaistu, intelektuāli blīvu un emocionāli askētisku dramatiskas pieredzes fiksāciju. Turklāt teju katrai traģiskai/dramatiskai/traģikomiskai autora dzīves situācijai pārī piemeklēta kāda intertekstuāla figūra no kino, literatūras vai mūzikas pasaules. Visbiežāk, kā jau signalizē darba nosaukums, atsauces un alūzijas ir no kino – un darba nosaukums "Kinomāna slimības vēsture", protams, ir ar dubultu nozīmi. Gan grāmatā, gan intervijās medijos Viktors Freibergs uzsvēris, ka kino un rakstīšanas mijiedarbības pieredze viņam bijusi glābiņš un pašpalīdzība – "ticības vietā man ir šie teksti" vai "Šie ieraksti, kuros saplūst atmiņas par seniem notikumiem, sarunu fragmentiem, grāmatu un filmu tēliem, ir mans baltais krīta aplis, kas pasargā no briesmām un bailēm." Savukārt naratīva intonāciju paskaidro šie vārdi: "[..] katru komisku vai mokošu notikumu var uztvert kā epizodi no filmas – tad redzam sevi no malas, un liekas, ka tas viss nenotiek ar mums pašiem."

Lasot "Kinomāna slimības vēsturi", manā lasītājas zemapziņā ik pa laikam uzvirmo Ingmara Bergmana autobiogrāfiskais darbs "Laterna Magica", un es ilgi nevaru saprast, kāpēc: lai gan forma un teksta struktūra ir līdzīgas (tekstā plūdeni mijas tā brīža dzīves reāliju fiksācija, bērnības atmiņu lauskas, sapņu fragmenti un atsauces uz dažādiem mākslas faktiem, visbiežāk, saprotams, kino), estētika ir gana atšķirīga – Bergmana radītais paštēls šķiet krietni neirastēniskāks un, ja tā drīkst izteikties, dēmoniem bagātāks par Freiberga.

Vēlreiz pārlapojot gan Bergmanu, gan Freibergu, atskārstu, ka abos tekstos līdzās četriem pieminētajiem elementiem – dzīve, atmiņas, sapņi, māksla – neiztrūkstoši klātesošs ir vēl piektais – nāve.

III Starp filmu un dzīvi

Lai arī pats autors uzsver, ka rakstīšanai un (kino) mākslai šo tekstu tapšanas laikā bijusi galvenokārt pašpalīdzības funkcija, "Kinomāna slimības vēsturi" var interpretēt arī kā pašdefinēšanās procesu (un varbūt tas ir pat interesantāk, nekā bijīgi sastingt pie "mākslas dziedinošā spēka" sliekšņa). Man, kuras pasaules skatījumu arī lielā mērā formējis kino, lasot šo tekstu, gribas piesaukt Frederiko Fellīni "8 ½", Fransuā Trifo "Amerikāņu nakti", Olivjē Asajasa "Irmu Vepu", Anjēzes Vardas "Vārpu lasītājus" un viņas pēdējās filmas, arī irāņa Mohsena Makhmalbafa "Salam, Cinema!" – tie ir darbi, kas no autora personiskā skatpunkta (un skatpunkts kino ir vitāli svarīgs) runā par mākslas un dzīves mijiedarbību. Nē, "mijiedarbība" tomēr nebūs īstais vārds. Precīzāk – par mākslas un dzīves nedalāmību. Kā to formulē pats Viktors Freibergs: "Vārdu "realitāte" katru reizi lietoju ar vainas apziņu, jo nekad neesmu turējis materiālo pasauli svarīgāku par izdomāto pasauli, kurā dzīvojam, skatoties filmu" un "[..] galu galā, fiksējot kādu realitāti mākslas darbā, ir iespēja izvairīties no ikdienišķā tukšuma."

Šis reālās un izdomātās pasaules nedalāmības princips nepārprotami nolasāms jau grāmatas pirmās nodaļas "Vilciens neapstājas" sākuma lappusēs – vilciena tēls kā nenovēršamības, neatgriezeniskuma simbols "ar maršruta galapunktu" (atsauce uz Džima Džārmuša filmu "Mironis") un lasītāja konfrontācija ar autora slimības faktu, ap kuru kā ūdenī iemestu smagu akmeni turpmākajā tekstā metīs lokus bērnības atmiņas, ceļojumi, mākslas darbi. (Starp citu – interesanti, ka tieši vilciens, ar kura tēlu lasītājs tiek iesvaidīts "Kinomāna slimības vēsturē", ir pats pirmais tēls kinovēsturē vispār – sk. brāļu Limjēru "Vilciena pienākšana", 1895. gads.) Katrā nodaļā autors, līdzīgi kā viņa piesauktā Virdžīnijas Vulfas Deloveja kundze, "iziet laukā no mājām pasūtīt ziedus vakara viesībām un vienlaikus savās atmiņās atgriežas jaunības laikos". Aprakstītās "reālās dzīves" situācijas lasās kā kinoscenārija epizodes – "Ceļojums uz mēnesi" notiek nevis Žorža Meljesa izfantazētajā gaisakuģī, bet drebošā magnētiskās rezonanses aparātā, kāpiens uz fakultātes telpām liek justies kā Džeimsa Stjuarta varonim no Alfreda Hičkoka "Vertigo", mazais Viktors pēc slimības, gultā sēžot, ēd ceptus kartupeļus ar mērci, kamēr saules gaisma istabā uz grīdas met krustu no Karla Dreijera filmas… Atsevišķas pieminēšanas vērta ir bērnības aina, kad, naktī pamodies, zēns redz, kā uz krēsla atzveltnēm atstātā mammas jaka un tēva žakete sadodas rokās (Tas ir Švankmaijers? Kokto? Bunjuels?), bet pieaugušais grāmatas autors komentē: "Atmiņas ir līdzīgas sapņiem – tas, ko šķietami skaidri atceramies, visbiežāk ir sajaukts ar iztēli. Tieši tādas atmiņas man visvairāk patikušas – nevis pats notikums, bet tas, kas saglabājies atmiņā."

Arī teksta formā nereti izmantotas atsauces uz filmveides paņēmieniem – kā, piemēram, nodaļas vidū pēkšņi mainot skatpunktu, paskatoties uz sevi ("sīku stāvu oranžā polo kreklā slimnīcas logā") no pretējā nama iedzīvotāja (ar svētdienas rīta kafijas krūzi rokā) redzējuma, vai rindkopas nobeigumā konstatējot: "Šodien sanāk tādi negari teikumi – tāpat kā kino īsie kadri, īsi teikumi laikam izsaka nervozitāti."

/Neliela atkāpe, īpaši tiem, kas Viktoru Freibergu pazīst personiski,– šobrīd jūtu, ka viss manis rakstītais sāk izklausīties diezgan lirisks, bet esiet mierīgi, grāmatā netrūkst arī Viktoram tik raksturīgās ironijas un melnā humora devu – a la ārsts "kaut ko raksta kartītē, man nav ne jausmas, ko – varbūt iepirkuma sarakstu grila vakaram" un tādā garā./

"Kinomāna slimības vēsture" ir atvērts teksts, kas plūst viegli un raiti, un valoda ir skaista un tēlaina ( "Vakars kā pacients, kas guļ anestēzijas miegā" – jel ieklausieties!), bet vieglums ir bīstami mānīgs, jo metateksta kontūras veidojas palēnām – vien tad, kad acs pierod pie kinozālē valdošā nokrēšļa, viena pēc otras redzeslaukā pamazām iezīmējas telpas aprises, blakus sēdētāju stāvi (vārdā neviens, izņemot aktierus, režisorus un citus autorus, netiek nosaukts – pārējie ir tikai "mēs" , "vecāki", "ārsti", "medmāsas", "draugi", "meita") un ekrāns, maģiskais ekrāns. "Kinomāna slimības vēsture", šķiet, iemieso trauslo, "bezdramaturģisko" esību, par kuru Freiberga nereti pieminētā Virdžīnija Vulfa savā apcerē par moderno prozu rakstīja: "Dzīve ir nevis simetriski izvietotu gaismekļu virkne, bet gan mirdzošs oreols, puscaurspīdīgs apvalks, kas ir ap mums, sākot no apziņas dzimšanas mirkļa līdz tās izdzišanai."

Personiski man par grāmatas dramaturģisko kulmināciju kļūst nodaļa "Fotopalielinājuma parku meklējot" – alūzijas par Prusta zudušā laika meklējumiem kontekstā ar vienu no pasaules kinovēsturē izcilākajām, skaistākajām un noslēpumainākajām filmām – Mikelandželo Antonioni "Fotopalielinājumu", kas, kā zinām no medijiem, ir arī starp Viktora Freiberga mīļākajām filmām. Vienā no ceļojumiem uz savu "dziedinošo Meku" Londonu autors nolemj, ka beidzot vairs nevar atlikt senloloto plānu – aizbraukt uz Merionas parku, kurā Antonioni 1966. gadā filmējis "Fotopalielinājumu" un ikonogrāfisko tenisa spēles ainu (NB – foto no šī parka rotā arī grāmatas vāku). Pēc detalizēti aprakstīta ilgā brauciena (norādes, ceļa prasīšana, uzrunātie par tādu filmu neko nezina utt.) viņš nonāk parkā – tur ir koki, tāpat kā Antonioni filmā. Kokos šalc vējš, tāpat kā Antonioni filmā, un kaut kur tālumā pat pakšķ tenisa bumbiņas – tāpat kā Antonioni filmā, neredz vien mīmus. Viņš uzkāpj pa kāpnēm un nonāk klajumā, kur tika filmēta aina ar slepkavību un kurā trūkst tikai Vanesas Redgreivas. Apskatās. Padomā. Un lēnām dodas prom.

Viss, nekas nenotiek.

Un viss turpinās.

"Cik labi, ka viss turpinās."

Kristīne Želve

Kristīne Želve ir režisore un prozaiķe, autore dokumentālajai filmai par latviešu izcelsmes somu režisoru Teuvo Tulio "Fedja" (2012) un dokumentālajai spēlfilmai par Mēriju Grīnbergu "Mērijas ceļojums...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!