Recenzija
26.11.2015

Kādēļ es nenoticēju ļubestībai

Komentē
1
Saglabā

"Bāc, man gribas krievu draugus," nesen impulsīvi paziņoja mana draudzene pēc kādas Krievijas teātra viesizrādes apmeklējuma. Sarunai turpinoties, mēs – četras vidusskolnieces – kārtējo reizi secinājām, ka Latvijas sabiedrībā latvieši un krievi dzīvo nošķirtās kopienās, kas teju nesaskaras. Mēs ejam dažādās skolās, apmeklējam atšķirīgas ārpusskolas nodarbības un izklaides pasākumus. Nereti rodas sajūta, ka latviešu un krievu jaunieši dzīvo paralēlas dzīves – un, pat labi gribēdami, cits par citu neko īpaši daudz nenojauš un savā starpā nesatiekas.

Māra Martinsona filmā "Romeo n' Džuljeta" abu tautību jaunieši tomēr satiekas Jūrmalā: rīdzinieku pludmalē, krievu kūrortmekā – vai kā nu kuram to labpatīk dēvēt. Filmas tēma – šo divu tautu šķietami paralēlo dzīves taišņu krustošanās caur divu jauniešu dzīvēm – man kā pusaudzei (un tātad mērķauditorijai) šķiet aktuāla, un jābrīnās, kādēļ šī tēma Latvijas kino nav ienākusi ātrāk. Filmā abu jauniešu grupu vai, plašāk skatot, abu tautu tikšanās drīzāk ir sadursme, kas burtiski pārnesta Viljama Šekspīra traģēdijā.

Šekspīra luga kino interpretēta neskaitāmas reizes, un daudzie ekranizējumi neapšaubāmi norāda, ka stāsts ir universāli efektīgs un skatītāju sirdīm tuvs. "Romeo un Džuljeta" ir adaptēta vairāk nekā 50 kinofilmās un TV seriālos, taču saraksts ar darbiem, kuri satur atsauces uz lugas motīviem, šķiet, ir nebeidzams. Par spīti stāsta pievilcībai, uzņemt vēl vienu "Romeo un Džuljetu" ir nopietns izaicinājums, īpaši tāpēc, ka tas nozīmē sacensties ar Džordža Kjukora (George Cukor) 1936. gada ekranizāciju un Baza Lurmena 1996. gada filmu.

Martinsona filmas atšķirības pazīme ir latviešu un krievu attiecību pielīdzinājums Kapuleti un Monteki dzimtu naidam. Lai gan sākotnēji analoģija šķiet asprātīga, tā nav visai precīza un, varētu teikt, trivializē krievu un latviešu attiecību problemātiku. Jāpiebilst, ka tautu attiecības nav gluži tik vienkāršas kā Šekspīra lugā. Krievu tauta ir, piemēram, skaitliski daudz lielāka nekā latviešu, taču Latvijā krievu ir mazāk nekā latviešu. Latvieši jūtas lielās krievu tautas apdraudēti, taču krievi Latvijā – latviešu apspiesti. Šekspīram tās bija līdzīga izmēra dzimtas – vienlīdzīgas pretinieces ar viegli saprotamu attiecību modeli. Vienlaikus latviešu un krievu līdzāspastāvēšana ir tik sena, ka tie ir iemanījušies sadzīvot savā starpā pavisam pieņemami, bet savstarpējas nesaskaņas mūsdienās visbiežāk tiek izpaustas pasīvi (vai anonīmos komentāros internetā), nevis šekspīriski atklātās fiziskās konfrontācijās. Latviešu puiši nestaigā pa Kauguru ielām ar pār plecu pārmestu Latvijas karogu, kā arī neuzsāk dūru cīņas ar krieviem tik idealizēti patriotisku iemeslu dēļ. Latviešu meitenes un krievu puiša romantiskās attiecības mūsu sabiedrībā lielākoties nav nekāda veida tabu.

Izdarot korekcijas realitātes atainojumā, lai tā paustu filmas veidotāju idejisko ieceri, svarīgi tomēr nelaupīt auditorijai spēju noticēt notiekošajam. "Romeo n' Džuljetā" skatītājam šis pamats zem kājām regulāri izdziest, dažāda veida neloģiskām detaļām atraujot atpakaļ realitātē. Nav iespējams aizmirsties, jo atkal un atkal prātā ielavās neveikls atgādinājums, ka tas ir tikai kino. Pat pieļaujot domu, ka šajā iedomātajā filmas pasaulē Latvijā vecākiem 90. gadu vidū būtu licies modīgi savus bērnus nosaukt par godu plaši pazīstamā literatūras šedevra galvenajiem varoņiem, Kapuleti un Monteki kā latviešu un krievu ģimenes uzvārdi izklausās vienkārši smieklīgi. Mierinu sevi ar domu, ka, iespējams, filmas pasaulē Šekspīrs nemaz neeksistē, taču cerība izčākst mirklī, kad galvenās varones draudzene piemin "Romeo un Džuljetu", par kuru pati Džuljeta, izrādās, neko nav dzirdējusi. Astoņpadsmitgadīga meitene vārdā Džuljeta Kapuleti nezina neko par Šekspīru. Draudzene vēl cenšas palīdzēt viņai atcerēties, pieminot populāro Baza Lurmena filmu, kurā Romeo lomu spēlē Leonardo di Kaprio, bet latviešu Džuljeta tikai vienaldzīgi attrauc, ka aktieris esot vecs un resns un tādēļ viņai nepatīkot…

Nezināmu iemeslu dēļ latviešu pusaudži filmā ir attēloti dumjāki nekā krievu. Varētu minēt, ka ideja par šo motīvu autoriem radusies vai vismaz nostiprinājusies filmas tapšanas gaitā, jo scenārija autors Nils Sakss intervijā "Mixnet.lv" izteicies šādi: "Aktieru atlase apliecināja, ka krievu jaunieši ir stipri ekspresīvāki. Vēl man par nožēlu nācās secināt, ka latviešu izglītības sistēma neveicina šo smadzeņu apgabalu darbību. Ir nozīme, vai skolā lasa Sprīdīti, mazo nabadziņu, vai Puškinu vai Ļermontovu."

Tā, piemēram, skolā "mazos nabadziņus" salasījies, latviešu puisis – Pariss – cerībā uz vieglu peļņu piesakās strādāt Jūrmalas kafejnīcā "Jaunā viļņa" laikā, taču no darba intervijas aizbēg sašutis, jo viņam tiek prasītas krievu valodas zināšanas: "Es savā valstī svešā valodā nerunāšu". Šādi, šķiet, filmas autori vienkārši ironizē par latviešu pretestību pret krievu kā otrās valsts valodas ieviešanu, it kā tās pašos pamatos būtu trula, absurda spītība. Pats Pariss gan jau kopš filmas pirmās ainas rupji lamājas krieviski jebkurā atbilstošā vai neatbilstošā situācijā. Protams, "bļaģ" mūsdienu Latvijas jauniešu leksikā ir bieži lietots vārds, taču, šķiet, ar biežumu filmas veidotāji ir mazliet pārcentušies.

Galvenā varone, latviešu Džuljeta, lielāko daļu sava laika pavada, skatoties spogulī. Vienīgais viņu raksturojošais elements ir ārējā pievilcība. Tēla iekšējais pārdzīvojums varētu atklāties smagajā izvēlē starp sākotnējo partneri un jauniemīlēto puisi no pretējās nometnes, taču pusaudze izvēlas, daudz neprātojot, un, protams, izvēlas Romeo. Filmas sižetiskajā ritējumā tas gan neraisa īpašus negludumus, jo skatītājam tā arī nekad netiek parādīts, kas vispār saista Džuljetu un Parisu. Ja lugā tēvs gribēja apprecināt meiteni piespiedu kārtā, tad mūsdienu interpretācijā viņa ir labprātīgi izvēlējusies sev pilnīgi neinteresantas attiecības. Džuljetas tukšo tēlu manās acīs varētu glābt viņas sacelšanās, kad viņa Parisam paziņo: "Es neesmu tavs īpašums." Sadzirdu cerīgi feministisku noti un iespējamu pavērsienu, novirzi no paredzamā sižeta, taču ātri vien saprotu – meitene ar to domājusi, ka tagad viņa ir Romeo īpašumā. Tomēr pat Romeo un Džuljetas brīnumainajai mīlestībai noticēt ir grūti. Puisis ir sakurījies spaisu (kam negadās?), kad ierauga Džuljetu un acumirklīgi iemīlas. Romeo arī ir vienīgais, kurš attiecībās jebko iniciē, meitene tikai padevīgi visam piekrīt. Tālāk par klišejiskām pastaigām gar jūru un pliekaniem dialogiem à la "un ko tu gribi darīt pēc vidusskolas?" leģendārais pāris gan savā romancē netiek.

Neticamās mīlas un gandrīz tikpat neticamā naida haotiskais sajaukums rezultējas jaunā jūrmalnieka – Romeo Monteki – pašnāvībā. Džuljeta, kā jau gaidāms, pamostas pēc miegazāļu izraisīta samaņas zuduma, taču viņai klasiskajā stāstā paredzēto, zaudētas mīlas moku izraisīto pašnāvību nepiedzīvojam. Filmas pēdējais kadrs ir tekstuāls "Romeo un Džuljetas" prologa fragments, ja nu kaut kādā nesaprotamā veidā skatītājam vēl nebija kļuvis skaidrs, ka "tas taču Šekspīrs". Tā beidzamie vārdi skan šādi:

Kad nelaimīgā mīla kapā grima,

Šai nāvē tēvu ienaids izbeidzās.

"Romeo n' Džuljetā" gan netiek parādīts, kā šīs muļķīgi skumjās pusaudžu traģēdijas rezultātā simboliskais latviešu un krievu (tēvu) naids varētu izbeigties. Vientuļajai latviešu Kapuleti kundzei, kas konformistiski norāda, ka ar Latvijas karogiem pa ielām nebūtu jāvazājas, un krievu Monteki, tēvam-dzērājam, kurš, par spīti dēla Romeo padomam, atsakās kārtot latviešu valodas eksāmenu, nekāds pamiers nav jāsalīgst, jo konflikts viņu starpā ir neeksistējošs. Šim ļubestības stāstam nav atrisinājuma – nekļūst skaidrs, kāds ir filmas autoru ziņojums. Filmas trivializētais realitātes atainojums, samākslotie dialogi un plakanie varoņi, ar kuriem nav iespējams identificēties, pieviļ scenārija autora Nila Saksa cerības, ka filma liks jauniešiem saprast, "kāpēc Šekspīrs vai Rainis ir svarīgi". Visdrīzāk šis ne gluži veiksmīgais krievu un latviešu attiecību atspoguļojums klasiska stāsta ietvarā bija foršs debijas projektiņš aktieriem – jauniešiem –, taču ceru, ka literatūras skolotāji nemēģinās atklāt skolēniem Šekspīra "aktualitāti" ar šīs filmas palīdzību.

 

 

Patrīcija M. Keiša

Patrīcija M. Keiša (1997) studē filozofiju un kino teoriju Amsterdamas Universitātē. Mēģina saprast, ko nozīmē būt cilvēkam un kā to darīt labāk.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!