Māksla
12.09.2019

Jaunie sakari

Komentē
0
Saglabā

Par jauno mākslinieku izstādi "Kāds sakars" koncertzāles "Lielais dzintars" mākslas telpā "Civita Nova".

Liepājas koncertzāles "Lielais dzintars" jaunajā mākslas telpā "Civita Nova" skatāmā izstāde "Kāds sakars" pievēršas septiņiem Latvijas jaunās paaudzes māksliniekiem jaunās paaudzes kuratora Tomasa Pārupa vadībā un ar jaunā laikmetīgās mākslas fonda "VV Foundation" atbalstu. Kritizējot definīciju neesamību Latvijas mākslas jaunāko strāvojumu raksturošanai, izstādes kurators izvēlējies strādāt ar autoriem, kuru darbos saskatījis "apkārt esošo banalitāšu un ikdienišķu parādību romantizēšanu", ļaujot pieņemt, ka šīs iezīmes veido viņa izpratni par dominējošām tendencēm jaunās paaudzes radošajos centienos. Dažas piezīmes par izstādes uzstādījumu, neatkarīgi no redzētā: 1) jaunais tiek dēvēts par jauno tieši tāpēc, ka ietver kaut ko jaunu – nebūt līdz galam apjaustam, definētam un kategorizētam ir pašsaprotams jauno parādību stāvoklis un to izvērtēšanai nepieciešama laika distance; 2) jauno impulsu definēšanai nepieciešama arī informatīva platforma, kurā dalīties ar domām, idejām, teorijām, bet Latvijā šādas iespējas diemžēl nav, jo nepastāv tam paredzēta profesionāli specializēta platforma; 3) jauno autoru māksla neietver tikai terminoloģiskas ievirzes jautājumus – ja trūkst definīciju, jāķeras pie esošo institucionālo struktūru analīzes, kas lielā mērā nosaka to, kāda māksla rodas un tiek patērēta – gan mākslas izglītības tradīcijas, gan programmas, ko veido mākslas institūcijas. "Jaunais" (lai nu ko mēs katrs ar to saprotam) nerodas tukšā vietā, tā ir daudzu vēsturisku, sociālu faktoru un cēloņsakarību summa, kas cieši saistīta ar "veco" – kā transformācija, noliegums vai tiešs turpinājums.

Interese par "jauno" bieži vien līdzinās patērnieciskai apsēstībai izbaudīt kaut ko vēl nebijušu un liek iesaistītajiem producēt arvien vairāk, intensīvāk, lai piedāvātu sabiedrībai kaut ko vēl neredzētu. Tas ir diezgan tipisks mūsdienu kapitālisma paātrinātā ritma piemērs, kas bieži vien izmantots arī kultūras dzīvē, notikumos uzsverot tieši šīs īpašības, kas patērētājam sola piedzīvot kaut ko, kas vēl nav bijis pieejams citiem. "Kāds sakars" iepazīstina ar pārsvarā divdesmitgadnieku paaudzes pārstāvju darbiem un ar to, kas skatītājiem ir svešs un nesaprotams (to iemieso nosaukumā ietvertais izsauciens), acīmredzot orientējoties uz auditoriju, kas par mākslu interesējas tikai pāris reizes gadā. Autoru loks ir neliels, taču atlase šķiet veiksmīga – darbi ir gan pietiekami atšķirīgi, lai ekspozīcija būtu daudzpusīga, gan arī ar interesantiem saskares punktiem savā starpā, tādējādi radīts vienots iespaids. Tiesa, ļoti izbrīnīja, ka ekspozīcijā netika izmantotas darbu anotācijas vai jebkādas norādes par autorību pie darbiem – tā kā arī katalogs pašā izstādē mana apmeklējuma laikā nebija pieejams, tad pieņemu, ka skatītājiem diemžēl jāiztiek bez jebkādas papildu informācijas par redzamo, un tiem, kas ar eksponēto autoru daiļradi līdz šim nav bijuši pazīstami (un, ņemot vērā uzstādījumu, šādi ļaudis ir izstādes mērķauditorija), atliek vienīgi minēt, kas ir kas un kāpēc.

Pievēršoties pašiem mākslas darbiem, nosacīti iezīmējas divas tematiskās un stilistiskās grupas. Vika Eksta, "GolfClayderman" (Aksels Bruks un Margrieta Griestiņa) un subspatial.xyz (Aleksandrs Breže un Armands Freibergs) strādā ar masu kultūras kodiem, to ģenerētām asociācijām un atmiņu impulsiem, diezgan burtiski atbilstot kuratora tēzei par ikdienas banalitāšu ietekmi uz māksliniecisko domāšanu. Līdztekus eksponēto mākslinieču Katrīnas Čemmes un Elzas Sīles darbi savukārt turpina Latvijas laikmetīgajā mākslā iecienīto formas konceptuālisma virzienu, instalācijās izvēršot materiālu, attēlu un telpisku elementu saspēli. Abstrahētas formu valodas darbus izstādot blakus tādiem objektiem, kas ir uzlādēti ar daudzslāņainām atsaucēm un izteikti stāstošiem elementiem, pirmie (šajā gadījumā Čemmes un Sīles darbi) diemžēl visbiežāk izskatās dekoratīvi un dramaturģiskā ziņā zaudē "iedarbību". Tā notiek arī šoreiz, turklāt kontrasts starp abām nosacītajām darbu grupām ir izteikts arī vizuāli – monohromi statiskas instalācijas pret spilgti krāsainiem kustīga attēla darbiem. Būtu interesanti uzzināt, vai šis kontrasts ir apzināti veidots, un, ja tā, ar kādu nolūku?

Apvienība "GolfClayderman" izstādē piedāvā savu versiju par realitātes šovu "Ievas pārvērtības", ļaujot dažāda vecuma sievietēm iejusties neierastos tēlos, kas atšķiras no pārvērtību šovu izskaistinājumiem un standartizēta skatījuma uz sievietēm piedienīgu, "pareizi" uzlabotu izskatu. Atšķirībā no iepriekšējiem "GolfClayderman" projektiem (esmu kvēla to fane!), šis darbs šķiet mazāk izteiksmīgs, iespējams, tādēļ, ka bijis jāstrādā improvizētā formā, iesaistot nepazīstamus pārvērtību dalībniekus, nevis iestudējot notikumus kopā ar domubiedriem. Izstādes centrālo asi jeb tās konceptuāli interesantākos darbus veidojuši Vika Eksta un subspatial.xyz, abās darbu grupās iemiesojot nostalģiju pret 20. gadsimta beigu un 21. gadsimta pirmo gadu kultūru, bērnības atmiņām un vispārējo millēniuma laika vizuālo faktūru. Darbi (droši vien) neviļus iezīmē arī dzimtes lomu polaritātes – Eksta spēlējas ar pārspīlētiem tradicionālās sievišķības kodiem, savukārt subspatial.xyz digitālā kolāža šķiet izteikti puiciska, tāda kā zēnu lietu arheoloģija. Ekstas darbs veidots kā krievu popmūzikas dziesmas video, kuru 90. gados augušie noteikti atceras, lai gan tas lielā mērā šķērso video robežas un kļūst par urbānas performances dokumentāciju, kurā mākslinieces ķermenis funkcionē telpas horeogrāfijas līmenī. Ekstas darbs ļoti atraktīvi iemieso vēlmi iejusties muzikālos tēlos, katrā ziņā sevis iedomāšanās mūzikas videoklipos ir ļoti atpazīstama postpadomju paaudzei, kas piedzīvoja šī audiovizuālā žanra ienākšanu ikdienas dzīvē. Paralēli Ekstas darbā apspēlēta groteska, neveikla sievišķība, ko iemieso tādi atribūti kā blonda parūka, plandoša sarkana kleita, augstpapēžu kurpes ("Nataša" ir fiktīvs Ekstas tēls, ko viņa izmantojusi arī iepriekšējos darbos). Stereotipiska Austrumeiropas sieviete stereotipiskā Austrumeiropas blokmāju rajonā. Video darba sižetu ik pa brīdim pārtrauc saskarsme ar filmēšanas palīgiem vai nejaušiem garāmgājējiem, un tas tikai pasvītro robežas starp fiktīvo un reālo. Uzspēlētība liek uzlūkot visu šo nostalģisko atgriešanos postpadomju bērnības dīvainību teritorijā kā iekšējās realitātes simulakru. Ērtības labad to var dēvēt arī par veselas paaudzes portretu.

Izstādē kopumā ir daudz rotaļības (Subspatial.xyz darbā arī burtiski izmantotas rotaļlietas) un mazliet naivas bērnišķības. Iespējams, ka tieši šīs īpašības (bailes būt pieaugušiem, nopietniem, māksliniekiem "pa īstam") veido "jaunās paaudzes" mākslas mentalitāti, jo vecuma un arī iepriekšējās radošās pieredzes ziņā izstādes dalībnieki neatstāj nekādu iesācēju iespaidu. Kopumā ir arī daudz interneta kultūras iespaidu – ironijas, attēlu, tēlu manipulāciju, fiktīvas identitātes, lakonisku, it kā no konteksta izrautu spriedumu, uzsaucienu utt. Interese par gadus 20 senu pagātni, kas pārklājas ar dalībnieku bērnības laiku, šķiet, saistāma ar to, ka apkārtējā vide mainās arvien straujāk un, lai arī hronoloģiski nesena, 90. gadu estētika šķiet pietiekami eksotiska zona, kurā smelties vizuālus iespaidus. Izstādes dalībnieku darbi nejauši fiksē šo nobīdi laikmetu secīgumā, cikliskumā.

Priecē, ka visi izstādes darbi ir nostrādāti un "izdarīti" līdz galam, jo jauno autoru izstādēs bieži vien pārņem sajūta, ka darbs ir tikai iesākts un izdomāts un skatītājam piedāvāta līdz galam neatrisināta mākslinieciska skice, idejas uzmetums. Taču vai ekspozīciju iespējams uztvert kā jaunās paaudzes mākslas manifestāciju? Vai arī tā reprezentē kādu nelielu, marginālu daļu, neatkarīgi no darbu skaita? Kuratora tekstā, ko var uzskatīt par izstādes konceptuālo izejas punktu, mākslas kritiķiem un apskatniekiem pārmesta žonglēšana ar neskaidrām frāzēm centienos meklēt šīm parādībām apzīmējumus, tāpēc no izstādes "Kāds sakars" būtu gribējies sagaidīt tieši šo skaidrību – skaidrāk formulētu attieksmi pret to, kas šķiet uzmanības un ievērības cienīgs laukā, ko dēvējam par jauno mākslu, un arī rūpīgāk novilktas šīs "jaunās mākslas" robežas. Ņemot vērā pārmetumus mākslas kritikai, izbrīna, ka nav izmantota iespēja to censties darīt izstādes katalogā, kurā papildus kuratora tekstam publicēta tikai Viļņa Štrama eseja, kurai ar izstādes tēmu ir ļoti nosacīts sakars. Tiesa, arī pati izvēle izstādes mecenātam (Vilnis Štrams kopā ar Vitu Liberti un Jāni Borgu ir VV fonda dibinātāji) publicēt eseju nedaudz samulsina – vai šis žests ir vērsts uz izstādes satura papildināšanu, vai arī to vadījusi vēlme pašiem iejusties mākslinieku/teorētiķu/kuratoru lomās, līdzdarboties, lai pašapliecinātos? Un vai notikuma atbalstītāji drīkst "iejaukties" izstādes saturā, jo arī kataloga teksts veido šo saturu? Šķiet, ka Latvijas kultūrvidē pārāk maz tiek runāts par attiecībām starp mecenātu un mākslas darbu, tādēļ konkrētais iesaistīšanās piemērs nešķiet ne kritizējams vai slavējams, šāda prakse gluži vienkārši samulsina, jo nav pierasta.

Viļņa Štrama teksts veido vispārīgu ieskatu atmiņu un tehnoloģiju attiecībās mākslā un teorētiskajā domā pēdējo simt gadu ietvaros. Lai arī daudzviet izteiktās domas būtu nepieciešams precizēt un izvērst, kā arī norādīt atsauču avotus (jo sevišķi ņemot vērā, ka katalogam bijis krietni vairāk redaktoru un sastādītāju nekā tekstu autoru), eseja ir korekta, demonstrējot vēlmi padziļināti aptvert, saprast mākslas būtību caur hrestomātisku filozofu skatījuma prizmu, kas, manuprāt, kultūras mecenātu vidū ir reti sastopama īpašība, vairāk dominējot vēlmei par mākslu spriest biznesa interešu kategorijās. Ja piebilde par kataloga saturu un mecenātu iesaisti šķiet lieka un sekundāra attiecībā pret izstādes vizuālo saturu, tad atgādināšu, ka tas viss neizbēgami veido "jauno" – to, kas ir tagad, un to, kas būs pieprasīts, saprasts, gribēts nākotnē. Un arvien lielāka nozīme šajā procesā ir darbu finansiālajiem atbalstītājiem un viņu izvēlēm, kā arī pozīcijām notikumu radīšanā.

Santa Hirša

Santa Hirša ir mākslas zinātniece un kritiķe, Baltijas laikmetīgās mākslas interneta žurnāla "Echo Gone Wrong" redaktore.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!