Janis Pastars
pirms 2 nedēļām
Teikšu godīgi, ka arī es ar lielām bažām gāju uz "Dvēseļu Puteni" un nu ar zināmu atvieglojumu varu teikt, ka šīs nebija veltīgi iztērētas divas stundas. Neskatoties uz brīžiem saraustīto filmas notikumu montāžu, beigu titri ar strēlnieku vēsturiskajiem foto salika visu stāstu pa plauktiem. Bija gan arī vēl šādi tādi negludumi. Filmas drūmākajos kadros, kad no kaujas lauka aizmugurē sanesti salā sastingušie strēlnieku līķi, tomēr jau pārāk acīs dūrās, ka tie ir lielveikalu manekeni ar vienādi izvērstām rokām.
Taču jāteic, ka beidzot ir radīta pašmāju filma, kuru skatoties nepārņem neveiklības sajūta un kurā nav jābaidās, kā par sava bērna misēkļiem pie eglītes skaitot ziemassvētku pantiņu. Filmas vēstījums ir nepārprotams un pēc tās noskatīšanās gribējās vēl dziļāk izpētīt tā laika vēsturiskos notikumus. Nu un kā jau arī recenzijas autors uzsvēra, stāsta emocionālā daļa pavisam noteikti ir šīs filmas galvenais trumpis. Paldies filmas veidotājiem!
Taču jāteic, ka beidzot ir radīta pašmāju filma, kuru skatoties nepārņem neveiklības sajūta un kurā nav jābaidās, kā par sava bērna misēkļiem pie eglītes skaitot ziemassvētku pantiņu. Filmas vēstījums ir nepārprotams un pēc tās noskatīšanās gribējās vēl dziļāk izpētīt tā laika vēsturiskos notikumus. Nu un kā jau arī recenzijas autors uzsvēra, stāsta emocionālā daļa pavisam noteikti ir šīs filmas galvenais trumpis. Paldies filmas veidotājiem!
Sunflower W
pirms 3 nedēļām
Sev par prieku autora personā esmu atklājusi līdzīgi kritiski domājošo attiecībā uz filmu izvērtējumu. Bet galvenais, šī recenzija ir tāda, kas raisa vēlēšanos pašai Dvēseļu puteni redzēt. Paldies :)
Skaisle Jatalniece
pirms 3 nedēļām
Nacionāls grāvējs - vai pareizi saprotu,ka tas ir kaut kas ,kas sagrauj,iznīcina nacionālo?
Skaisle Jatalniece
pirms 3 nedēļām
Nē,pareizi laikam tomēr būs,ka grāvēji var būt visādi, šis nav nekāds lokālais vai kremļa vai liberastu,šis ir nacionālais.
Juris Z
pirms 3 nedēļām
Interesanti, ka mūsdienās samērā lielai sabiedrības daļai ir pilnīga alerģija pret valstiskuma simboliem. Ja šī būtu amerikāņu filma (ar kuru nosacīti „jākonkurē” Dvēseļu putenim), tad filmas beigās karogi plīvotu visās malās, ordeņu pasniegšana būtu pompozā ceremonijā no valsts prezidenta rokām un galvenais varonis teiktu salkanu runu. Tā vietā nobeigums bija visai atturīgi un vienkārši risināts un man par to ir tikai prieks, nesaskatīju tur uzspēlēti patētiskus kadrus. Tomēr tik un tā daudziem liekas, kas tā jau ir pārspīlēta spēlēšana uz patriotiskām jūtām un tas jau tikai vedina uz kaut kādu briesmīgo nacionālismu un ir nodevas urrāpatriotismam. Protams, nobeigt filmu varēja arī savādāk. Bet tomēr - vai tad stāsts nebija arī par valsts veidošanos? Un vai kaut bērnu un iespējamo skatītāju no citām zemēm, kas neko nezin par Latvijas vēsturi, dēļ nebija tikai saprotami, ka kaut kur parādās jaunās valsts simboli tādā veidā pasakot, ka visi upuri, cīņas un šausmas nebija tikai par tēva mājām, bet arī par jaunas valsts rašanos? Un starp citu filmas pēdējie kadri beidzās nevis ar plīvojošiem karogiem, bet ar vārdiem „Ejam mājās”.
Just Me
pirms 3 nedēļām
Sabiedrībai ir ļoti lojāla un pozitīva attieksme pret Latvijas nacionālo un valstisko simboliku. Alerģija pret tām ir tikai valstij nelojālām personām un mazai saujiņai pseidointelektuāļu, kuri, cerot izcelties, piedošanu, mēdz sapi.ties meistarībā.
Barthes87
pirms 3 nedēļām
Atļaušos mazu piebildi par šo jautājumu. Kā jau rakstīju recenzijā, es ļoti labi saprotu, kāpēc beigās bija svarīgi parādīt Lāčplēša ordeņu pasniegšanu un Rīgas pili ar plīvojošu valsts karogu. Saprotams, ka filma ne tikai vēlas godāt strēlnieku nestos upurus, bet arī parādīt, ka tie nebija velti - un pils ar mastā uzvilktu karogu droši vien ir vislabākā ilustrācija tam, ka tieši pateicoties strēlniekiem, mēs beidzot esam izveidojuši savu valsti. Tas ir subjektīvs gaumes un uztveres jautājums (ko arī norādīju tekstā) - manā uztverē filma beigtos uz emocionāli spēcīgākas nots, ja titri sekotu uzreiz pēc Artūra lūgšanas Ziemassvētku kaujas epicentrā. Tādējādi tiktu uzsvērts, ka galvenokārt filma ir veltīta kritušo strēlnieku piemiņai (jo tas arī reklāmas materiālos tiek uzsvērts - šis stāsts ir par viņiem, nevis Latvijas nodibināšanu), kā arī fināls būtu atvērts, atstājot mūs neziņā par Artūra likteni (tā būtu atkāpe no grāmatas, bet filmā šādu atkāpju tāpat ir ļoti daudz). Kopumā "Dvēseļu putenis" patiesi gaumīgi attiecas pret patriotismu un nacionālo tēmu, un par beigu ainu, tāpat kā citiem filmas aspektiem, vienmēr ir iespējams diskutēt. Lūdzu, neuztveriet manu viedokli kā kaut kādu absolūto patiesību.
Juris Z
pirms 3 nedēļām
Es pilnīgi piekrītu, ka nobeigums varēja būt dažādi atrisināts. Varēja būt šis jūsu minētais atvērtais fināls, kas būtu poētiski filozofisks un noteikti labāk patiktu daudziem intelektuāļiem. Tikai tad, it sevišķi skatītājiem bez Latvijas vēstures zināšanām, filma pilnīgi atrautos no vēsturiskā vēstījuma un pārvērstos par veltījumu globālajam, mūžīgajam karavīram/strēlniekam, kas vienmēr par/pret kaut ko cīnās un filmas nobeigums šādā risinājumā nemaz arī cīņas iznākumu neparādītu (par ko tad šī cīņa galu galā bija, vai tiešām bezjēdzīga?). Beigu beigās šādā variantā tā arī neparādītos, ka visu šo kauju rezultātā radās jauna valsts. Un jā, filma ir veltīta kritušo strēlnieku piemiņai. Tikai ir viena būtiska nianse - latviešu strēlnieku piemiņai. Un grozi kā gribi - latviešu strēlnieki cīnījās par savām mājām, pret vāciešiem, par caru, pret caru, par boļševikiem, pret boļševikiem, bet beigu beigās vairums nonāca līdz cīņai par savu valsti vārdā Latvija.
An Jansons
pirms 3 nedēļām
Jā, tas kas sākumā izsita no filmas bija tā ''tudlī-tū-tibidī-tudlī-tū'' ''ikdienas priecīgo brīžu'' Holivudas mūzika pirmajā ainā ar velosipēdu. Par laimi pēc tam bija ievērojami labāk un tas aizmirsās, atsevišķas lietas skaņu celiņā bija lieliskas (piem. kad pēc došanās pirmajā kaujā un karavīriem dziedot ''div dūjiņas'', pēc kaujas un pirmajiem kritušajiem kad pārgurušie kareivji melnām mutēm dodas atpakaļ tas motīvs ieskanas soundtrackā jau ar sērīgu noti).
Par noslēgumu ar var piekrist - ja gribēja vēl uzspēlēt uz emocijām, ordeņus varēja aizstāt ar grāmatas nobeigumu, kad galvenie varoņi atgriežas izpostītajās mājās. Tai pašā laikā beigās atkal labi parādīts kontrasts starp karavīriem un mierīgajiem iedzīvotājiem. Pūlis līksmo, kamēr kareivji stāv kā kontuzēti un tu saproti, ka šie cilvēki, ieskaitot Artūru, ir traumēti uz mūžu.
Par noslēgumu ar var piekrist - ja gribēja vēl uzspēlēt uz emocijām, ordeņus varēja aizstāt ar grāmatas nobeigumu, kad galvenie varoņi atgriežas izpostītajās mājās. Tai pašā laikā beigās atkal labi parādīts kontrasts starp karavīriem un mierīgajiem iedzīvotājiem. Pūlis līksmo, kamēr kareivji stāv kā kontuzēti un tu saproti, ka šie cilvēki, ieskaitot Artūru, ir traumēti uz mūžu.
Inga Pērkone
pirms 3 nedēļām
Autors raksta: "Rīgas sargi" kļuva par visu laiku visvairāk skatīto latviešu filmu.." Lūdzu, precizējiet skatītāju skaitu! Saskaņā ar Vikipēdijā rakstīto, līdz 2008. gada februāra sākumam "Rīgas sargu" skatītāju skaits esot bijis 175 000, savukārt agrākajos periodos (manuprāt, tie ietilpst "visos laikos") par Latvijas filmām Latvijas kinoteātros ir šādi dati: “Vella kalpi” 922,6 tūkstoši skatītāju, “Purva bridējs” 732,8 tūkstoši, “Vella kalpi vella dzirnavās” 711,3 tūkstoši, “Pūt, vējiņi” 678,0 tūkstoši, "Ceplis" -- 669,3 tūkstoši skatītāju (turklāt filma bērniem līdz 16 gadiem bija aizliegta ). Savukārt filmu "Zvejnieka dēls" 1940. gadā, pirmajās trijās nedēļās, esot noskatījušies 140 000 skatītāju, un to turpināja rādīt līdz okupācijai, kā arī pēc tās -- diemžēl neesmu atradusi precīzus datus.
Barthes87
pirms 3 nedēļām
Paldies par precizējumu! Domāts, protams, laika periods pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas.
Kino
14.11.2019
12
Ievērojama pietuvošanās latviešu nacionālā grāvēja veiksmes formulai