Filmas "Džokers" publicitātes foto
 
Kino
15.10.2019

Katrs laikmets ir pelnījis savu Džokeru

Komentē
1
Saglabā

Jeb "Tāda ir dzīve" – par Toda Filipsa filmu "Džokers" (2019)

Supervaroņu filmas ir kļuvušas par neatņemamu kino piedāvājuma sastāvdaļu. Cīnoties diviem milžiem – "MARVEL" un "DC Comics" –, skatītājiem tiek piedāvāti ne tikai arvien jauni supervaroņi, bet arī citādākas versijas par zināmajiem stāstiem. Par spīti tam, ka pati esmu "Marvel" fane, mans favorīts jau kopš bērnības ir bijis Betmens, kas pārstāv "DC Comics" universu. Drūmā Gotemas pilsēta vienmēr rosinājusi iztēli, un tās ļaundari atgādinājuši tēlus, kas naktī varētu slēpties zem gultas. Jau 1989. gada Tima Bērtona filmā, kurā Betmenu spēlēja Maikls Kītons, galvenais ļaundaris bija Džeka Nikolsona atveidotais Džokers. Zaļie mati un neprātīgais smaids, ko papildināja klaunam piederīgais grims, – tas viss lika manai pamatskolnieces iztēlei uzsprāgt. Sekoja turpinājums "Betmens atgriežas", un visas meitenes apbrīnoja Mišelas Feiferes Kaķsievieti, bet es ar skoču līmēju kopā savus pirkstus, lai varētu imitēt Denija de Vito Pingvīnu. Nākamās versijas – Džoela Šūmahera "Betmens uz mūžu" un "Betmens un Robins" – nevarēja lepoties ar īpašām kvalitātēm, atskaitot Vela Kilmera un Džordža Klūnija izteiksmīgos zodus. (Kaut gan arī Sīla dziesma "Kiss from a Rose" no filmas "Betmens uz mūžu", protams, ir svarīgs pienesums popkultūras apcirkņiem.) Tā nu es nolēmu kļūt par Betmena "pūristi", jo tapa skaidrs, ka galvenais pretinieks tumšajam bruņiniekam ir tieši Džokers.

Tad nāca Betmena atdzimšana Kristofera Nolana "Tumšā bruņinieka" triloģijā, kuras otrajā daļā uzmirdzēja Hīta Ledžera Džokers. Kinomīļi un pat Amerikas Kinoakadēmija atzina viņa izveidoto tēlu par ko nebijušu un apbrīnas vērtu. Galvenais ļaundaris bija atgriezies uz palikšanu. Diemžēl šai veiksmīgajai triloģijai, kas pārnesa komiksu filmas augstākā mākslinieciskā un kinematogrāfiskā kvalitātē, sekoja neveiksmīgā sērija "Betmens pret Supermenu: Taisnības rītausma" un "Taisnības līga" (režisors Zeks Snaiders), kā arī "Pašnāvnieku vienība" (režisors Deivids Eijers). Bena Afleka Betmens drīzāk atgādināja pašu Afleku mēmu sērijā "Skumjais Bens Afleks" (daļu no tām iedvesmoja fragments no intervijas ar Henriju Kavilu un pašu Afleku, uzskatu to par vienu no interneta spožākajiem produktiem). Tāpat arī pārlieku entuziastiskais metodes aktierspēles piekritējs Džareds Leto neizpelnījās tādas uzslavas par savu Džokeru kā viņa priekšgājēji.

Bet viss šis garais ievads nav tikai pierādījums tam, ka esmu Betmena fangirl, - tas ir stāsts par Džokera tēla nozīmīgumu Gotemas mitoloģijā. Viņš parādās trijos dažādos veidolos (un es neesmu pat minējusi četrdesmito un sešdesmito gadu kinoseriālus, televīzijas seriālu, kā arī animētās "Betmena" versijas), un katrs no tiem ietver sevī noteiktā laikmeta izjūtas un problemātiku. Un katrs laikmets ir arī pelnījis savu Džokeru.

Džeks Napjē, kuru atveido Džeks Nikolsons, ir vardarbīgs gangsteris un korumpants, kas kļūst par mafijas grupējuma galvu. Savu sakropļoto seju viņš iegūst nelaimes gadījumā, kurā iesaistītas toksiskas vielas. Ar saviem pretiniekiem viņš tiek galā, izmantojot iluzionista cienīgus trikus, un atgādina varoņus no klasiskajām gangsterfilmām, turklāt viņš rada bailes pat rūdītākajos noziedzniekos, jo acīmredzami ir psihiski nestabils. Tima Bērtona Gotema atgādina baisu, pamestu atrakciju parku, kurā valda ārprāts. Vai tā būtu sakritība, ka 1989. gadā Rūdolfs ("Rūdijs") Džuliāni (bijušais Ņujorkas mērs un tagadējais Donalda Trampa advokāts) pārtrauca savu sešus gadus ilgo karjeru Ņujorkas dienvidu rajona prokuratūrā? Galu galā viņa lielākie sasniegumi astoņdesmitajos gados saistījās tieši ar organizētās noziedzības, mafijas narkobiznesa un Volstrītas korupcijas apkarošanu. Tā vien šķiet, ka Džokera varonis simbolizē ASV metropoles bailes no atkārtotas krišanas organizētās noziedzības nagos.

Džeks Nikolsons Džokera lomā

2008. gadā, kad iznāca "Tumšais bruņinieks", ASV cerību par pārmaiņām modināja Baraka Obamas ievēlēšana prezidenta amatā, taču vienlaikus tas bija pasaules ekonomiskās krīzes priekšvakars. Arī Gotemas stāstā noziedzības novājinātajā pilsētā cerība mijas ar tumšu pavērsienu. Filmā norit mafijas apkarošana, bet tās vidē uzrodas tēls, kuru Betmena sulainis un līdzgaitnieks Alfrēds apraksta šādi: "Daži cilvēki grib redzēt, kā pasaule deg." Hīta Ledžera Džokers ir pietiekami neprātīgs, lai zagtu naudu no mafijas un pēc tam to bez vilcināšanās sadedzinātu. Viņš ir slīpēts un neparedzams terorists – tieši tā viņu vairākkārt filmā dēvē –, kurš vēlas sēt haosu un tic, ka visi cilvēki savā būtībā ir ļauni un bezprincipiāli. Filmas universā "ļaunie" ir tie, kuriem nav ideālu, vai tie, kuri ticību labajam zaudējuši. Šis Džokers biedē ar neparedzamību, viņš ir tikpat mainīgs kā akciju tirgus un negaidīti vardarbīgs kā teroristu uzbrukums. Ne velti filmā darbojas arī Hārvijs Dents ar savu monētu – tā nav tikai nejaušības apspēlēšana. Betmens un Džokers ir vienas monētas divas puses, un, kā savam pretiniekam norāda Hīta Ledžera klauns, – "Mums ir lemts šo darīt mūžīgi".

Hīts Ledžers Džokera lomā

"Pašnāvnieku vienība" uz ekrāniem nonāca 2016. gadā, kad ASV prezidenta amatā tika ievēlēts Donalds Tramps. Tapa skaidrs, ka par "varoni" var kļūt jebkurš, pat rūdīti noziedznieki vai mentāli nestabili indivīdi, un tas raksturo visus filmas galvenos varoņus. Lai arī filma, manuprāt, ir haotisks murgs, tās Džokers Džareda Leto atveidojumā diezgan precīzi raksturo modi 2016. gadā – viņš ir nevis Nikolsona stila gangsteris, bet drīzāk ielu gangsta. Viņam ir sejas tetovējumi, zelta ķēdes un metāla zobi, kas atgādina hiphopa kultūrai piederīgās zobu uzlikas, pat Hārlijas Kvinnas un Džokera "mīlas skaņu celiņš" ir Kehlani dziesma "Gangsta". Filmā tiek doti mājieni, ka Džokers ietekmi un naudu iegūst, tirgojot ieročus, – arī ārpus ekrāniem tas ir viens no ASV ienesīgākajiem biznesiem. Tāpat norādīts, ka savu "Džokera izskatu" viņš ieguvis, iekrītot vai ielecot kādā toksiskā šķidrumā, tādējādi līdzinoties Nikolsona Džokeram, nevis Ledžera varonim, kurš "Tumšajā bruņiniekā" izstāsta divas dažādas versijas par sava rētainā "smaida" iegūšanu. Skaidrs top vien tas, ka nelaimei bijusi saistība ar nažiem (vai pat dārzeņu mizotāju), un tieši aukstie ieroči ir Ledžera Džokera favorīti. Jo tikai ar nazi varot izbaudīt visas cilvēka pēdējās emocijas – kā norāda šis tēls: šaujamieroči savu funkciju veic pārāk ātri.


Džareds Leto Džokera lomā

Turpretī tieši šaujamierocis ir pagrieziena punkts 2019. gada "Džokerā". Galvenais varonis Toda Filipsa režijā ir pieņēmis Hoakina Fīniksa veidolu (tieši "veidolu", jo arī šoreiz amerikāņu "metodes aktierspēles" skola tēla radīšanas procesā ir galvenais faktors). Viens no lielākajiem pārsteigumiem, protams, ir fakts, ka filma "Džokers" saņēma Venēcijas filmu festivāla galveno godalgu "Zelta lauva", un tas ir nebijis notikums "komiksu filmu" pasaulē. Taču ir nepieciešams piezīmēt, ka šī noteikti nav komiksu un supervaroņu filma, pat ja kaut kur fonā parādās pavedieni, kas stāstu savieno ar Betmena universu. Šis ir tapšanas, varētu pat teikt, "ļaunuma tapšanas", stāsts. (Lai cik arī banāli tas neizklausītos.)

Filmas darbība šķietami norisinās 1981. gadā Gotemā - konkrēto darbības laiku izsecinājuši acīgākie kritiķi, pievēršot uzmanību filmu nosaukumiem, kas "Džokerā" redzami uz kinoteātru izkārtnēm. Pilsētā ir sākusies atkritumu krīze un izsludināts ārkārtas stāvoklis (vai neizklausās pazīstami?), uzņēmēji bankrotē, plaukst noziedzība, cinisms un izmisums. Atsauce uz atkritumu biznesu liek domāt par to, ka paralēli Gotemā norisinās mafijas grupējumu cīņas, jo šī joma jau izsenis bijusi organizētās noziedzības galvenais peļņas avots. (Atceramies kaut vai seriālu "Soprano ģimene" vai notikumus mazliet tuvāk mājām!) Organizētās noziedzības klātbūtne vienmēr ir būtisks faktors Džokera dzimšanā.

Šajā nokaitētajā situācijā savu darbu kā klauns mēģina saglabāt Artūrs Fleks. Artūrs nav patīkams cilvēks - citi viņa klātbūtnē jūtas neērti, viņu moka nekontrolējamas smieklu lēkmes, kas izlaužas visnepiemērotākajās situācijās, viņš lieto septiņus dažādus medikamentus un ir pavadījis zināmu laiku ārstniecības iestādēs. Artūrs dzīvo kopā ar savu slimo māti Peniju (Frensisa Konroja), reliģiozi skatās Merija Frenklina (Roberts de Niro) humoršovu un sapņo par komiķa karjeru. Skatītājam ātri vien kļūst skaidrs, ka Artūrs ir psihiski slims un medikamenti nespēj viņam palīdzēt – šis cilvēks ir bumba ar degošu laika degli. Un cik gan daudz pazemojumu un pāridarījumu viens labs cilvēks var izciest, pirms viņš salūst? Bet, lūk, šis ir viens no svarīgākajiem jautājumiem, ko skatītājiem uzdod filmas veidotāji, – vai Artūrs savā būtībā ir "labs cilvēks"? Un ko vispār šāds apzīmējums sevī ietver?

Jau pirms filmas pirmizrādes tā ieguva skandalozu slavu kā "bīstama", jo tika saistīta ar "incel" (netīšā celibāta) kustību. Vīriešus, kas identificējas kā "incel", vieno agresija un uzskats, ka viņiem pienākas sekss, bet pie tā, ka viņi nevar atrast savu "otro pusīti", vainojami ir visi citi, nevis viņi paši – visbiežāk sievietes, kuras šos vīriešus nenovērtē. Otrs aspekts – ASV biedējoši regulāri notiekošās apšaudes skolās, baznīcās, lielveikalos, koncertos un dažādos publiskos pasākumos, kur šāvēji lielākoties ir tieši baltādaini vīrieši – vientuļnieki, kuri tādā veidā vēlas kādam atriebties. Un savā ziņā līdzīgas iezīmes raksturo arī Artūru Fleku jeb Džokeru un rada bažas, ka filma varētu "aktivizēt" šādus potenciāli bīstamus tipus, motivējot kopēt Džokera darbības. Taču filma ir daudz sarežģītāka, un to, kā mākslas vai izklaides darbs iedarbosies uz potenciāli bīstamu prātu, nevar paredzēt. Kā "Vanity Fair" recenzijā norāda Ričards Losons, atsaucoties uz Venēcijā novēroto sajūsmu par "Džokeru", – iespējams, ne-amerikāņu skatītājam filmu skatīties ir vienkāršāk, jo šādi tēli ārpus ASV ziņās neparādās regulāri.

Hoakins Fīnikss Džokera lomā

"Vai man tikai tā šķiet, vai arī tur ārā kļūst arvien trakāk?" Artūrs prasa savai terapeitei un sociālajai darbiniecei, un šis ir jautājums, ko pēdējos gados, lasot ziņas, mēdzam uzdot mēs visi. Sajūta, ka pasaule sliecas neprāta un vardarbības virzienā, var likt zaudēt ticību ideāliem un apšaubīt jebkādas ideoloģijas, jo neviens nav pārliecināts par to, kas aiz tām stāv. Vai ziņas ir uzticamas? Kurš algoritms kontrolē to, ko cilvēks patērē un domā? Arī 2019. gada Džokeram nav nekādas ideoloģijas. Viņa tēls kļūst par simbolu agresīvam pūlim, kas aicina nogalināt bagātos un sagraut pastāvošo sistēmu. Šis filmas aspekts precīzi raksturo mūsu laikmeta agresijas izpausmes sociālajos tīklos bez konkrētas virzības vai mērķa. Un bieži vien šāda sociālo tīklu aktivitāte var novest pie agresīviem grautiņiem, kuru izcelsmi tās dalībnieki nespēj nodefinēt. Vēlme sagraut sistēmu bez piedāvājuma, ko likt vietā, ir bīstama tendence, kuru rada tieši šādi džokeri. Kad Merijs Frenklins Artūram vaicā par Gotemā notiekošajiem protestiem, viņš atbild, ka viņu politika neinteresē.

Vairākas recenzijas norāda arī uz "Džokerā" attēloto ekstrēmā kapitālisma dehumanizējošo ietekmi. Tā, piemēram, finansējuma trūkuma dēļ tiek slēgta programma, kas Artūram nodrošina medikamentus un regulāras vizītes pie terapeita un sociālā darbinieka. Savā ziņā Tods Filipss norāda, ka sistēma pati rada šos bīstamos cilvēkus. Vēlme garīgas problēmas risināt ar milzīgu medikamentu daudzumu un kompetentu speciālistu pieejamības trūkums ir sāpīgas tēmas, kuras filmas veidotāji skarbi izgaismo. Un, protams, ieroči. Brīdī, kad Artūra Fleka rokās nonāk revolveris, viņš piepeši izjūt varu, ko līdz šim savā dzīvē nav spējis iegūt. Sekas ir viegli paredzamas.

Pārtraucot spekulēt par filmas ideoloģisko un konceptuālo pamatu, ir nepieciešams pieminēt tās nostrādāto vizuālo un stilistisko pusi. Tods Filipss kā vienu no iedvesmas avotiem ir minējis septiņdesmito gadu krimināldrāmas: vislielākā ietekme acīmredzami bijusi Mārtina Skorsēzes daiļradei. Salīdzinājumi ar 1976. gada kulta filmu "Taksists" precīzi raksturo filmas atmosfēru, stilistiku un tematiku. Piemēram, nejauši satiktās kaimiņienes Sofijas (Zezija Bītsa) žests ar pirkstiem pie deniņiem, imitējot nošaušanos, kļūst par Artūra apsēstības avotu. (Šo pašu žestu "Taksistā" izmanto arī Roberta de Niro atveidotais Treviss.) Otra nozīmīgākā atsauce ir veltīta 1982. gada Skorsēzes filmai "Komēdijas karalis". Tajā Roberts de Niro atveido neveiksmīgo komiķi Rūpertu Papkinu, kurš kļūst apsēsts ar televīzijas šova vadītāju. Tagad de Niro ieņem šova vadītāja Frenklina lomu, un tā šķiet kā Papkina atriebība – šoreiz vara ir viņa rokās. Zīmīgi, ka tieši Frenklins ir tas, kurš Artūram izdomā apzīmējumu "Džokers".

Lielisks ir operatora Lorensa Šera darbs (viņš ar Todu Filipsu sadarbojies "Paģiru" triloģijas laikā) – filma eleganti imitē septiņdesmito gadu kino stilistiku, lielākoties izmantojot plūdenas kameras kustības un pietuvojoties Fīniksam pavisam tuvu. Bieži tiek izmantoti spoguļattēli un atspulgi, kas pasvītro Artūra personības duālo dabu. Galu galā māte viņu vienmēr ir saukusi par "laimīgo puisēnu", kaut arī tumsa un agresija gandrīz vai spīd cauri Fīniksa izkāmējušā ķermeņa ādai. Filmas krāsu palete (līdz pat lokāciju sienām) ir pakārtota Džokera kostīmam: dzeltens, zaļš un sarkans. Tā ir vēl viena atkāpe no klasiskā Džokera, kura uzvalks parasti ir bijis violets. Džeka Nikolsona gadījumā košs, Hīta Ledžera – tumšs un novalkāts. Gotemu izgaismo neona izkārtnes, sienas klāj dažādi grafiti – pilsētvide spēcīgi kontrastē ar bagātās Veinu ģimenes pasauli, kuru ekonomiskā krīze acīmredzot nav skārusi. Zelts un purpurs ieskauj "veco naudu", kuru tādam "parastam cilvēkam" kā Artūrs nekad nebūs lemts sasniegt.

Iepriekšējos trīs Džokerus raksturo kāda fiziska nepilnība vai nelaimes gadījuma radīta kroplība – viņu smaids nav dabisks. Artūram tādas nav, viņa problēma nāk no iekšienes, un viņa smaida (vai precīzāk – nekontrolējamo smieklu) cēlonis ir psihiska saslimšana. Turklāt apkārtējiem ir redzams, ka viņa vēlme "uzlikt priecīgu seju" ir neīsta, viņa smaids, lai arī to nav sakropļojušas ķīmiskas vielas, rētas vai metāla zobi, biedē un liek justies neērti. Nevaru piekrist tiem, kas šajā Džokerā saredz narcistiskus personības traucējumus, – es teiktu, ka vairāk novērojamas sociopātijas iezīmes. Artūrs pavada laiku, mēģinot imitēt cilvēciskas darbības, kustības un uzvedību. Taču pats biedējošākais apstāklis ir nespēja uzstādīt konkrētu diagnozi. Jo, ja nav diagnozes, nav arī ārstēšanas iespējas. Turklāt lielu daļu filmas (līdzīgi kā "Komēdijas karalī") nav skaidrs, vai skatītājs redz "patiesību" vai Artūra iztēles augļus.

"Džokerā" liela nozīme arī mūzikai – Hilduras Gudnadotiras draudu pilno skaņu celiņu papildina amerikāņu mūzikas zelta fonds. Divas no nozīmīgākajām filmā dzirdamajām dziesmām izpilda Frenks Sinatra: "That’s Life" un "Send in the Clowns". Pat mūzika pasvītro Fleka duālo dabu – sabiedrībā pieņemamo masku, ko viņš valkā, un patieso būtību, kuru uz brīdi apslāpējis medikamentu kokteilis. Turklāt arī šīs "pozitīvās popdziesmas" savā būtībā nemaz nenes tik priekpilnu vēstījumu. "That’s Life" stāsta par dziļi nomāktu cilvēku, kurš apsver domu par pašnāvību.

Man nav atbildes uz jautājumu par "Džokera" potenciāli bīstamo ietekmi, jo uzskatu, ka agresija slēpjas visos cilvēkos. Jo sevišķi tādos, kuriem šķiet, ka dzīve un pasaule viņiem ir kaut ko parādā. Kas būs "pēdējais salmiņš", kurš radīs vēlmi šo agresiju paust uz āru, paredzēt nevar neviens. Taču nevar noliegt, ka filma ir polarizējusi kritiķus – par spīti spožajam IMDB vērtējumam (9.0), vietnē metacritic.com tās vērtējums ir 59% un vērtējuma amplitūda svārstās no 100% līdz 20% (salīdzinoši: "Tumšais bruņinieks" ir saņēmis 84%).

Interesanti ir arī salīdzināt atšķirīgo vardarbības attēlojumu , piemēram, "Džokerā" un "Tumšajā bruņiniekā". Ja brutāli "skaitām līķus", "Tumšais bruņinieks" uzvar vienā setā. Sprāgst ēkas, tiek piekauti vismaz pārdesmit cilvēki (un pat trīs suņi), tiek gāztas mašīnas, izmantoti automātiskie šaujamieroči un kas tik vēl ne. "Džokerā" līķu skaits ir krietni mazāks, bet asiņainās ainas – daudz iedarbīgākas un reālistiskākas. Vietā ir slavenais izteiciens, ka tūkstoš cilvēku nāve ir statistika, bet viena cilvēka nāve – traģēdija. Nedomāju, ka cilvēku uztveri notrulina vardarbības atveidojums kino kā tāds – tas drīzāk ir tā masveida raksturs. Betmena noziedzīgie pretinieki bieži vien ir ķermeņi bez sejas un vārda, kas ekrānā pazib uz pussekundi, un viņu nāve mums kā skatītājiem nenozīmē neko. Taču, līdzko tas ir kāds no galvenajiem varoņiem, ieslēdzas empātija. Līdzīgi arī "Džokera" gadījumā –  redzot šīs nedaudzās slepkavības, iespaids ir baiss un stindzinošs. Kā lekcijās mēdza norādīt viens no maniem pasniedzējiem – uz ekrāna interesantākais, ko vērot, ir lēmuma pieņemšana. Un šajā gadījumā redzam tieši lēmuma pieņemšanu – Fleks izvēlas nogalināt.

Lai cik atšķirīgi nebūtu skatītāju viedokļi, "Džokers" ir kvalitatīvs autorkino un izklaides apvienojums, kurā redzams izcils Hoakina Fīniksa aktierdarbs, un filma noteikti izlaužas ārpus "Betmena" universa. Tā liek ilgoties pēc lieliskajiem Mārtina Skorsēzes, Sidnija Lūmeta un Miloša Formana septiņdesmito gadu meistardarbiem un pierāda, ka skatītājus var ievilināt kino arī bez specefektu ģenerētiem monstriem un sprādzieniem.

Izejot no kinoteātra, ar draugiem runājām par to, ka Gotema ir diezgan briesmīga vieta, kur dzīvot, – tur vienmēr ir slikti. Nobrīnījāmies par to, kāpēc tur arī tagad kāds vēl mīt. Un vispār – kāpēc noziedzība Gotemā turpina zelt un plaukt, par spīti tās aizstāvim Betmenam? Atbilde – Korupcijas dēļ.

Tēmas

Marta Martinsone

Marta Elīna Martinsone ir teātra režisore ar vēsturnieces pagātni. No teātra brīvajos brīžos interesējas par kino, kantri un izbāztiem dzīvniekiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!