Kadrs no Roja Andersona filmas "Par bezgalīgo"
 
Kino
25.10.2019

Es dzirdēju par festivālu

Komentē
0
Saglabā

Līdz 27. oktobrim turpinās Rīgas Starptautiskais kinofestivāls.

"Šajā laikā visiem vajadzētu ieplānot atvaļinājumu," kāds skumji paziņo, kamēr es sēžu bārā "Tinto" pārdomās par eksistenci un Rīgas Starptautiskā kinofestivāla kalendāru, mēģinot atrast saskares punktus. Man ir draudzene, kas nolēmusi Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā noskatīties astoņpadsmit filmas. Es sajūtos diezgan nožēlojami ar savām biļetītēm, kuru kopskaits pat nesasniedz desmit, pie tam dažas filmas jau nācies upurēt visādu nepārliecinošu iemeslu dēļ. Roja Andersona pēdējo veikumu "Par bezgalīgo" nākas aizstāt ar eksāmenu tādā savādā priekšmetā kā radošās personas nodarbinātība. Esmu ļoti nodarbināta persona, ceru uz augstu vērtējumu. "Iepriekšējais Rojs Andersons man vairāk likās kā kino," kāds atstāsta; savukārt ļoti cienījama kino persona esot teikusi, ka šo filmu drīkstot palaist garām. Vismaz divreiz noteikti neesot vērts skatīties. Neesmu tik droša. Agneška Holanda, kura pāris dienas paviesojās Rīgā, ir teikusi, ka mūsdienu kino esot tikpat garlaicīgs kā dzīve. Un Andersona kino ir tik aizraujošs tieši tāpēc, ka stāsta par to, cik garlaicīga šī dzīve ir.

Mamma man jautā, uz kuru filmu aiziet, viņa gribot kaut ko gaišu. Es iesaku Anjēzes Vardas pēdējo filmu, diemžēl pavisam citā nozīmē pēdējo. Tā ir pasaulē līksmākā atvadīšanās caur savu mākslu. Deivida Bovija vai Leonarda Koena atvadu albumos ir kaut kas hipnotizējošs, tomēr, pārmēru ilgi tos klausoties, tu ne tikai zini, ka viņi nojauta – jāmirst nost, bet arī pašam mazliet gribas mirt, kaut vai apzinoties nāves neizbēgamību. Man ļoti gribas aiziet uz "Sinonīmiem" vēlreiz, es pat atkārtoti uzstāju, lai "Satori" ieliek soctīklos manu Berlināles reportāžu par šo Francijas un Izraēlas kopražojumu, taču visu nedēļas nogali es strādāju un beigās tieku pie maigi sašutušiem komentāriem no draugiem un paziņām, kas pakļāvās manai ietekmei. "Man nepatīk tāda veida satīra," saka viens. "Baigā herņa, ja godīgi," uzraksta cits. "Režisoram nebija iekšā izdomāt sakarīgu sižetu," lasu citur. Un es ievelku elpu, lai iebilstu, ka sižets klasiskajā izpratnē reizēm traucē, nevis palīdz, taču negribu strīdēties, tādēļ nolemju izspēlēt "franču kārti", proti, apgalvot, ka visa sāls bija valodā un šie skatītāji neuztvēra smalkās valodas spēles un kultūras īpatnības.

Uz ielas uzskrienu sadarbības partnerei, kura jautā, vai esmu redzējusi Dienvidkorejas "Parazītu". Neesmu, bet viņa ir sajūsmā. Ne par manu neveiksmi, bet par pašu filmu. Un tas man atgādina, kāpēc rakstīt par to, kas festivālā bijis labs, ir nežēlīgi. Varbūt kāds iegaumēs nosaukumu un patiesi noskatīsies pie nākamās, pagaidām vēl grūti paredzamās iespējas, bet visdrīzāk tomēr vienkārši izjutīs vieglu nožēlu par nokavēto. Labāk ir aiziet uz kaut ko un nolemt, ka "herņa", nevis just nepārbaudāmas aizdomas, ka kaut kas lielisks palaists garām.

Filma, kas manā festivāla kalendārā apvilkta ar trim sarkaniem rimbuļiem, ir Ksavjē Dolana "Džona F. Donovana dzīve un nāve", taču esmu piekritusi ļoti aizraujošam, bet arī velnišķīgi laikietilpīgam īsfilmu žūrēšanas darbam, kura grafiks, protams, pārklājas ar šo seansu. Kad pažēlojos par to citam žūrijas loceklim, viņš sakās dzirdējis, ka īsteniem Dolana faniem šī filma bijusi vilšanās. Mans skumju mērs ir pilns, mans bezfilmu vadzis ir gatavs lūzt, un es nikni iebrēcos: "Visi viļas, visi viļas, es arī gribu vilties!"

Ir trīs veidi, kā izvēlēties savas filmas festivālā. Lasīt recenzijas, klausīties viedokļos, izveidot savu priekšstatu par to, kas gaidāms, un neizbēgami likt filmai to apgāzt. Izlasīt aprakstu un vadīties tikai un vienīgi pēc tā. Vai arī doties uz filmu, jo tās veidošanā ir piedalījies kāds, kura darbu tu cieni. Ak, nu var jau iet pilnīgi uz dullo vai arī iet uz Viktora Freiberga veidoto programmu, kas sastāv no neskaitāmas reizes redzētiem klasiskiem darbiem, taču uz lielā ekrāna tos var izbaudīt pavisam citādi. Parasti kāda no šīm tik slavenajām un visiem zināmajām filmām nav redzēta, to var nevienam nestāstīt un beidzot aizlāpīt caurumu savās kino zināšanās. Vai gluži otrādi – skaļi atzīties un likt visiem apskaust pirmreizības garšu, ko visā zālē piedzīvo vienīgi tu.

Kāds draugs, šķirstot festivāla programmu, pajautā, vai man neliekas, ka pasaulē tiek veidots pārāk daudz filmu. Es gatavoju jautājumus intervijai ar Agnešku Holandu un nomurminu, ka pajautāšu to viņai. Visticamāk, viņa teiks "jā". Pēc intervijas pēkšņi atceros, ka aizmirsu pajautāt. Kad nākamreiz satieku draugu, viņš pats gatavojas intervijai ar Viktoru Freibergu, kura grāmatu es cenšos izlasīt kopā ar kafiju, bet tad nokaunos, jo šī grāmata ir pelnījusi laiku, kura man nav. "Ko man viņam pajautāt?" šoreiz prasa draugs. "Nu, pajautā vismaz viņam, vai pasaulē top pārāk daudz filmu!" "Jā, jā, to es pajautāšu, ko vēl?" Vēlāk, protams, noskaidrojas, ka arī viņš ir aizmirsis uzdot šo jautājumu.

Dita Rietuma festivāla atklāšanā ar atbruņojošu godīgumu norādīja, ka reizēm pasākumu atklāšanās jāsaka labi vārdi, bet "Riga IFF" programmu nav vajadzības pārspīlēti lielīt, tā patiešām ir laba. Jā, vismaz festivāla atklāšanā es biju klāt. Un pirmajā rindā kāds kungs cītīgi ar mobilo telefonu pārfilmēja ainas no Ginta Zilbaloža pilnmetrāžas animācijas darba "Projām". Es centos saņemties aizrādīt, bet tas prasīja laiku – izvēlēties pareizo toni, lai es neizklausītos rupja, tomēr būtu pietiekami pārliecinoša, lai viņš beigtu žilbināt citus skatītājus un pie reizes beigtu darīt ko pretlikumīgu. Kamēr es galvā liku kopā pasaulē elegantāko teikumu, kas izglābtu filmu un visu zāli no šīs blakus pieredzes, kāds cits uzsita vīrietim pa plecu un kaut ko iečukstēja tam ausī. Viņš nolika mobilo telefonu, vēl mirkli centās skatīties, bet beigu beigās saprata, ka šāda pieredze nav pilnvērtīga, un izgāja no zāles. Ar "Projām" ir grūti, to nevar noskatīties kā filmu, kas atdalīta no nepārejošās domas: "Viens pats? Visu? Viens pats? Visu, ko mēs redzam?"

Es gribētu zināt, kā ir šo filmu skatīties, nenojaušot, ka poētisko, sirreālo, komisko stāstu, kura plūdumu nekad nepārtrauc valoda, tikai mūzika, ņaudieni vai čivināšana, trīs gadus veidojis viens cilvēks, pats izstrādājot katru sīkāko detaļu. Mani kaitina, ka cilvēki kinofestivālos nesēž klusi visu titru garumā, pārāk ātri tiek iedegta gaisma, par ātru cilvēki sāk pārāk skaļi izteikt spriedumus par filmu, čabināties un nejauši iekāpt tavā somā, laužoties uz izeju. Šeit tas nenotiek pirms titriem, jo tie aizslīd ātri. Filmēšanas komanda parasti ir simtiem cilvēku. Šoreiz tas ir tikai Gints.

Šajā festivālā esmu noskatījusies nepiedodami maz filmu. Trīs garas un sešas īsas. Tas drīz mainīsies, domājams, jau rīt. Jāatrod laiks. "Klau, tu mums rakstīsi festivāla dienasgrāmatu?" man "Facebook" jautā redaktors.

Es mirkli par to domāju. Un nolemju, ka ne, ir taču jāizvēlas. Rakstīt, klausīties vai skatīties.

Tēmas

Alise Zariņa

Alise Zariņa studējusi reklāmu Parīzē un audiovizuālos medijus Tallinā. Raksta par kino, darbojas reklāmā, brīvajā laikā audzina četrus kaķus. 2019. gadā debitēja pilnmetrāžas kino ar filmu "Blakus".

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!