Rakstā neminēti ielu muzikanti. Foto: Juris Justs, Riga Street Photgraphy.
 
Mūzika
18.10.2019

Es ar savu ģitāri. Recenzija par Rīgas ielu muzikantiem

Komentē
4
Saglabā

Kad studēju teologos, naudas man nebija ne tik, cik melns aiz naga. Kādā no pasēdēšanas reizēm tā dēvētajā "teologu bunkurā", Raiņa bulvāra ēkas pagrabā, ar biedriem sākām džemot, izmantojot studentu atpūtas telpā atrodamos instrumentus. Vienā brīdī nolēmām, ka mūsu piepeši radušos muzikālo saskaņu taču var izmantot, spēlējot uz ielas, lai nopelnītu kādu eiro dzērienam vai Narvesen sviestmaizei.

Mums klājās diezgan labi. Orķestra inventārā ietilpa ģitāra, blokflauta un džamba. Atskaņojām cepelīnus, bītlus un arī kaut ko "no latviešiem". Cilvēku atsaucība bija atkarīga no vietas, kurā spēlējām, un, laikam ejot, sākām piefiksēt, kādos pulksteņos labākās vietas jau ir aizņemtas. Vienā no tām iepazināmies ar Gati Ziemu un Montu no tolaik vēl pastāvošās "Nepilngadīgās Annas". Process no vienkāršas uzspēlēšanas uz ielas laika gaitā pārtapa par skrupulozu menedžmentu un stratēģisku plānošanu – katrs no Vecpilsētas muzikantiem bija kā Blanša Dibuā, kas "pārtika no svešinieku labvēlības". Savā ziņā te iespējams saskatīt līdzības ar hierarhisko situāciju atkritumu konteineru apsaimniekošanā, ko piekopj bezpajumtnieki, par taksistu kariem nemaz nerunājot.

Dažreiz man palika neērti, ja garām pagāja kāds pazīstamais. Piemēram, vienreiz sakautrējos no profesora Raimonda Brieža, kurš izskatījās krietni pārsteigts par manis izvēlēto rūpalu. Bet citā reizē garām gāja Svens, tas, kurš Kuzmins, un viņš gan bija sajūsmināts par mūsu spēli, piestāja aprunāties un pasita knipjus līdzi mūzikas ritmam. Ja nemaldos, arī viņš savulaik ir spēlējis uz ielas – kopā ar leģendāro dzejnieku Kikōni.

Pienāca laiks, kad dzīve izvirzīja savus nepielūdzamos noteikumus un ielu muzicēšana bija jāaizstāj ar citu pienākumu pildīšanu, piemēram, bakalaura darba rakstīšanu. Taču šī savdabīgā pieredze man mantojumā atstāja dziļāku izpratni par ielu muzikantiem un viņu unikālajiem motīviem, kuri rosinājuši stāties pretim mūždien steidzīgajam un sapīkušajam pūlim, lai ar savu mūziku iztriektu tam cauri gaismas staru. Nu, vai arī kādu citu staru – tas atkarīgs no situācijas.

Šajā recenzijā pievērsīšos tiem ielu muzikantiem, kuri saistījuši manu uzmanību visvairāk un kurus jūs, cienījamie lasītāji, arī, visticamāk, esat satikuši savās ikdienas gaitās. Ģeogrāfiskā lokācija: Rīga. Kā tika dziedāts grāmatā "Alfons Trīcvaidziņš": "Es ar savu ģitāri / ceļoju pa pasauli." Paskatīsimies, kāda šī pasaule ar ģitārēm un citiem instrumentiem tiek nodota mūsu uzmanībai!

Vienuzacis

Viens no pašiem leģendārākajiem ielu muzikantiem Rīgā. Varbūt gan precīzāks apzīmējums būtu "tuneļu muzikants", jo nekur citur kā flīžu, atkritumu un urīna galerijā, sauktā par Stacijas tuneli, Vienuzaci neesmu redzējis. Ādas jaka, melna bītlene, tikpat melni mati un hrestomātiskās uzacs kontūrā divas acis, kas strikti veras ja ne nekurienē, tad vismaz pretējā tuneļa sienā noteikti. Vai arī iedomātā Viktora Coja portretā, jo tikai šī mūziķa dziesmas veido Vienuzača repertuāru. Gan jau viņš dažreiz atkāpjas no šī ceļa, taču šādas reizes ir tik retas, ka nevar kalpot par pierādījumu viņa dziesmu saraksta daudzveidībai. Muzikantam nereti mēdz pievienoties vēl viens kolēģis ar nedaudz hipijiskāku stilu. Ir bijis gadījums, kad spēlētāji ir veseli trīs. Tad nu tas ir vesels Coja orkāns, piepildīts ar zudušām cerībām, apreibinātu melanholiju un pilnīgi skaidru nostāšanos pretī sava likteņa skaudrumam. Vāras atblāzmas no iepriekšminētā ir nolasāmas Vienuzača klausītājos, kuri balsta tuneļa kolonnas, sienas vai arī viens otru. Reizēm viņu lūpas pamet cigaretes un mēmi veido līdzi dziesmas vārdus. Vienuzacis ir stabila vērtība ar izturētu un nemainīgu stilu.

Spiedzīgais

Pirmoreiz Spiedzīgo dzirdēju, šķiet, vasarā pirms diviem gadiem, kad, kāpjot lejup pa Stacijas tuneļa kāpnēm, izdzirdēju dīvainas skaņas. Vai nu tas bija grāmatā par Karlsonu, kas dzīvo uz jumta, vai arī kādā anekdotē no iknedēļas žurnāla pēdējām lapām, bet reiz lasīju frāzi: "Labāk nedziedi, citādi cilvēkiem liksies, ka es tevi dauzu." Spiedzīgā gadījumā tā varbūt nav dauzīšana, ar kuru varētu sajaukt dziedāšanu, bet drīzāk žņaugšana, kad no plaušām izplūst pēdējie agoniskie elpas izpūtieni, kuri nedabīgi sasprindzināto balss saišu dēļ pāriet asā falsetā. Tomēr omulīgais vīrs džinsu jakā netika žņaugts nedz mūsu pirmajā tikšanās reizē, nedz arī visās pārējās. Mūziķis naudai paredzētajā koka kastītes vākā ir ievietojis savu bērnu foto, tādējādi norādot, kam tad īsti atvēlētie ziedojumi paredzēti. Spiedzīgā repertuārā ir dažādas ziņģes un romantiskas dziesmiņas, kuru vārdos dominē tādi fenomeni kā "puķīte", "meitenīte", "Gaujmala", "vēl vienu reiz" un citi sentimentāli pārsaldinājumi, kurus Spiedzīgais ar savu balss aparātu vēl vairāk hiperbolizē, raisot sajūtu, ka mūsu acu priekšā ir nevis gādīgs ģimenes tēvs, kuram šī ir būtiska piepelnīšanās papildus tiešajiem darba pienākumiem, bet gan halucinogēnu zāļu tēju pārdozējis Cepurnieks no "Alises Brīnumzemē". Taču bez viņa personas Rīgas ielu muzikantu kaleidoskops būtu krietni bālāks.

Neogotu vijolniece

Apmēram ap to pašu laiku, kad manā redzeslokā parādījās Spiedzīgais, Stacijas tunelī ievēroju Neogotu vijolnieci, kuras rudie mati, melnā ādas jaka un garie ādas svārki atsauca atmiņā tā sauktā "Franču bāra" vai "La Belle Epoque" laikus, kad piepīpētajā Vecrīgas pagrabā gan alu, gan ābolu pīrāgus pasniedza, gan skrūves uz letes un grīdas lēja tieši šādi tērpušās meitenes. Protams, arī puiši. Varbūt vienīgi tērpušies ādas biksēs, ne svārkos.

Meitenes vijoļspēli viņas uzstāšanās sesijās papildina mūzika, kura skan no viedtālruņa, kas savukārt pieslēgts pārvietojamajam skaņu monitoram. Mūzikas žanriskā ievirze tiecas datorspēļu vai fantastikas seriālu lauciņā, tomēr kamerorķestra vērienu nav viegli apjaust, jo melodiju virāžas ir pārāk plakani iestrādātas un balstītas paredzamā harmonijā, gluži kā to varam dzirdēt liftu mūzikā. Tomēr vijolnieces acīmredzamais talants gaisina iepriekšparedzamību un viņas atskaņotajiem skaņdarbiem piešķir zināmu raksturu. Pat tad, ja tas vienmēr ir viens un tas pats raksturs, kurš itin kā Paulu Koelju apliecina –"katra diena ir piedzīvojums, tev tikai pa īstam jāatver acis, lai tos pamanītu".

Arī Neogotu vijolnieci, līdzīgi kā Vienuzaci, bieži klausās dažādi vīrieši tuvu pusmūžam, tikai ar to atšķirību, ka viņi vēlas ar mūziķi iepazīties, turklāt tieši uzstāšanās laikā. Atliek vien apbrīnot meitenes pašsavaldību un koncentrēšanās spējas brīžos, kad viss, kas ar konkrēto kavalieri dienas laikā ir noticis, izdvešu veidā ieceļo viņas sejā. Un tik vai tā! Viņa turpina spēlēt. Viņas gars ir stiprs.

Baritons milzenis

Pēdējos četrus gadus strādāju Vecrīgā, tāpēc Baritonu milzeni piefiksēju jau diezgan sen. Ja nemaldos, kad pirmoreiz viņu redzēju, dziedātājs bija tērpies tādā kā Ķenča kostīmā. Bija karsta vasaras diena, un šāda izvēle no viņa puses bija ļoti drosmīga. Jo īpaši tāpēc, ka viņa seja bija spilgti sarkana un pārklājusies ar retinātām sviedru lāsītēm. Varbūt šīs maskarādes iemesls bija tobrīd notiekošie tautas svētki. Vecrīga bija pārpārēm piepildīta ar dažādu vecumu un dzimumu bērniem un jauniešiem, kuri, tautastērpos ieģērbušies, vai nu spēlēja vijoles, kokles vai stabules, vai arī tikai dziedāja "Āvu, āvu baltas kājas" vai "Bēdu, manu lielu bēdu", ar neslēptu prieku reaģējot uz katru sīknaudas nominālu, kurš ieripoja priekšā noliktajās cepurēs vai citās tvertnēs.

Baritona milzeņa stāvs uz bērnu un pusaudžu fona veidoja goliātisku iespaidu, un arī viņa plaušas deva balss saitēm spēcīgu un ilglaicīgu impulsu, lai satricinātu ne tikai pusēstos eskimo garāmgājēju rokās, bet arī viņu ķermeņus visā kopumā. Repertuārā skanēja Emīla Dārziņa dziesmas, piemēram, "Spāņu romance". Puškina vārdi Plūdona atdzejojumā "Nomet sagšu, eņģel balto, / Parādies kā lil'jas zieds / Un caur margu čugunkalto / Daiļkājiņu laukā liec!" izskanēja kaut kā galīgi nepareizi. Neesmu drošs, vai tobrīd jau bija aktuāls #MeToo un Hārvija Vainstīna skandāls, bet Baritona milzeņa izpaudumā šī romance manu atmiņu ielokā ar to sabalsojas nepatīkami precīzi.

Visbiežāk Baritons milzenis dzied starpbanku saliņā iepretim "Hotel de Rome", bet viņa stāvs ir manīts arī pie Rolanda statujas, liekot pēdējam izskatīties pēc ģimnāzista, kurš Kara muzeja ekskursijā paņēmis rokā zobenu un vairogu. Ķenča tērpu gan ir nomainījis solīds un nedaudz vecišķs smart-casual salikums, un ir bijuši gadījumi, kad Baritona milzeņa garderobes šika apmēri ir pavisam ievērojami. Te man jāuzdrošinās interpretēt, ka šādās reizēs viņš tikko atgriezies no uzstāšanās bēru izvadīšanā un nolēmis: "ko ta' tik ātri brauks mājās", ja štāte jau mugurā un balss iesildīta. Neatņemams mūziķa sabiedrotais ir pārvietojamais skaļrunis, kurā skan nepieciešamais pavadījums.

Vecīte ar dainām telefonu blociņā

Šī allaž ļoti tīri un nītīgi saģērbusies seniore ir viena no skaudrākajām ielu muzikantēm. Aizlauztā, tembrāli diezgan augstā un intonatīvi nedaudz drebelīgā balsī viņa dzied tautasdziesmas, papildinot dziedājumu vai nu ar mazu trejdeksnīti, vai kādu tamburīna paveidu. Skaudrums šeit parādās tādēļ, ka šķiet – šī būtu pēdējā lieta, kas viņai būtu jādara. Nedz alkohols ir izpurgājis viņas sejas pantus, nedz netīrība aplipinājusi viņas drānas ar smirdoņu. Arī kognitīvās spējas šķiet standarta līmenī. Un tomēr. Arī viņa, līdzīgi kā Baritons milzenis, bieži vien ir redzama netālu no starpbanku saliņas. Zīmīgi, ka dziedamās dainas viņa sarakstījusi telefonu blociņā zaļos plastmasas vāciņos – tādi savulaik mēdza stāvēt katrā mājā blakus telefona aparātam. Reiz pamanīju, ka iepretim skolotājas rokrakstā piefiksētajām dainām tiešām pierakstīti dažādi telefona numuri, pēc nozīmīguma pakāpes variējot tintes krāsas un pasvītrojumus. Vai nu aizlauztās balss, vai arī skolotājas rokraksta dēļ Vecīte ar dainām telefonu blociņā man spēcīgi atsauc atmiņā manu vecmāmiņu, kura arī bija skolotāja, ģērbās visnotaļ līdzīgi un kuras telefonu blociņus bērnībā esmu šķirstījis ne vienu reizi vien, uztverot tos nevis kā piezīmju apkopojumus, bet kā miniatūras enciklopēdijas.

Dīvaine ar ksilofonu

Viena no visilglaicīgākajām Rīgas ielu muzikantu kopienas pārstāvēm. Šeit apzīmējumu "vecīte" pirkstiem īsti nepadodas uzklabināt, bet arī Dīvaine ar ksilofonu ieskaitāma senioru kategorijā. Iespējams, veikt precīzu šīs sievietes definīciju apgrūtina nesaprotamie dziedājumi falsetā, kurus papildina ksilofona plinkšķi un citreiz arī kāds tamburīna pakratījiens. No otras puses, šis ir labs piemērs publiskai meditācijai, kura gan kā radoša, gan meditatīva prakse var pārkāpt konvencionālās valodas robežas un meditētājā atver ja ne Trešo aci, tad savā ziņā ļauj runāt (dziedāt) mēlēs. Un šādā mērogā rodas iespaids, ka Dīvainei ar ksilofonu nav svarīgi, cik daudz un vai vispār kāds viņas nogrieztajā PET pudeles dibenā iebirdina sīknaudu. Tas nav par "mums", tas ir par viņu. Tikpat lielā mērā, cik Dīvainei nav svarīgi viņas dziedāto dziesmu vārdi, tikpat nebūtisks viņai ir apģērbs, tā kombinācijas un kvantitatīvie apjomi uz šķietami trauslā korpusa. Viss kopā rada gan saturisku, gan formālu eklektiku, kura balansē starp klaja ārprāta un iestudēta sirreālisma trauslās robežas. Katrā ziņā uz iestīvinātās publikas fona, kura steidzas garām šai muzikantei dažādos virzienos, radošā nesavāktība pilsētas ielokā iepūš savādu elpu.

Janošs

Janošs ir vienīgais no šajā recenzijā iekļautajiem ielu muzikantiem, kuru pazīstu personīgi. Kaut gan "pazīšana" te ir diezgan izplūdis termins, jo dažreiz viņš sveicienu neatņem. Donam Kihotam vai kādam klejojošam kovbojam līdzīgais Janošs ap sevi valkā neredzamu noslēpumu mēteli. Neatņemama tēla sastāvdaļa ir platmale, kura lieliski papildina iesirmo, garo un viļņaino matu rotu, kā arī ūsas un bārdu, kura viņa gareno seju padara līdzīgu lietuviešu koktēlnieku darbiem kādā brīvdabas parkā. Viņa draudzenes ir mutes ermoņikas, kuru skaņas pavada jau agrāk pieminētais pārvietojamais monitors, kurā visbiežāk skan blūza "apakša". Šis monitors ar savu rokturi un ritentiņiem atgādina iepirkumu koferīšus, ar kādiem pie rokas pavecākas kundzes sestdienu rītos dodas uz Centrāltirgu. Janoša spēle ir sapņaina, melodija plūst neatkarīga un spītīga kā meža lauma, un sevišķu iespaidu tā atstāj rudens vai ziemas vakaros, kad Jāņa baznīcas velves caur dzestro, laternu caurspīdēto gaisu to atbalso pie vēlīniem gājējiem. Raudāt, smieties, pārdomāt – visu prot Janoša ermoņikas, bet patieso stāstu, kas ir pamatā šīm noskaņām, katrs var atklāt tikai pats pie sevis.

Bastejkalna Trompetists un akordeonists

Atgriežoties pie Dona Kihota analoģijas, šeit viņam piepulcējas arī uzticamais ieročnesējs Sančo Pansa. Vienīgi ieroču vietā viņš nes akordeonu, kamēr pats Kihots – trompeti. Abi allaž solīdi tērpušies buktētās biksēs un ar teju vai identiskām naģenēm uz galvas – tādas savulaik mēdza nēsāt autobusu šoferi vai arbūzu tirgotāji ceļmalas kioskos. Melodijas lielām tautas masām it labi zināmas, piemēram, "Zilais lakatiņš". Ventam Vīnbergam ir stāsts, kā viņi kopā ar darba kolēģiem pirms laba laika ("kad vēl bija lati"), virzoties no kāda pasākuma caur Bastejkalnu uz biroja ballīti, ekspromtā uzaicinājuši akordeonistu pievienoties par oficiālo vakara muzikantu. Viņš piekritis, un notikums līdz ar to ieguvis pavisam citas krāsas nekā tad, ja tā būtu bijusi klasiskā "jūtūba ballīte". Tuvojoties krietni vēlai stundai, muzikants gan norādījis, ka viņu mājās gaida sieva un vajadzētu tā kā posties, bet vēl pēc zināmas summas piešķīruma un pudeles baltā piedevām viņa raizes esot jūtami pagaisušas.

Dziesmusvētku parka Mežcirtējs

Šādu akordeonista pavārdu izvēlējos tamdēļ, ka pirmoreiz, kad viņa sniegumu dzirdēju, Mežcirtējam mugurā bija rūtains flaneļa krekls ar ģeometriskām sārtā un melnā saspēlēm. Arī viņa atlētiskais, stiegrainais augums apstiprināja šīs asociācijas nemaldīgumu. Viņš spēlēja – un vēl arvien mēdz spēlēt – pie lielveikala Pulkveža Brieža ielā, iesāņus tā dēvētajam Dziesmusvētku parkam vai Viesturdārzam. Vēl šis muzikants atgādina Pēru Gintu, bet tikai tajā dienas daļā, kad viņš vēl nav pārkāpis "citā dimensijā" un vēl arvien līdzdarbojas ar visiem apkārtējiem šepat, uz automašīnām piebrauktā stāvlaukuma, cilvēku darbīgajā ņudzoņā. Šķiet, vēlēdamies atgaisot patērētāju sabiedrības uztraukuma un plānošanas pieblīvēto dzīves telpu, kāda tā ir gandrīz katra lielveikala tuvumā, viņš spēlē franču šansonus un "Zilo vagoniņu" no animācijas filmas par Krokodilu Genu un Čeburašku. Un smaids, ko viņš veltī pēc sīknaudas iebirdinājuma viņam priekšā uz trotuāra noliktajā trauciņā, patīkamā kārtā nāk līdzi vēl kādu laiku, līdz atvadās, lidojot atpakaļ pie sava īpašnieka un viņa akordeona.

Lūk, tādi ielu muzikanti pieskandina vai, tieši otrādi, skaniski noslogo mūsu pilsētu! Protams, ir vēl desmitiem citu, bet – ko nozīmē būt ielu muzikantam? Droši vien pirmām kārtām atmest jelkādas šaubas par to, ko "par mani padomās". Liela nozīme ir katra individuālajam raksturam. Varbūt kādam ekshibicionēšanās tieksmes tā vien pieprasa uzstāšanos publikas priekšā, kādam citam šī soļa speršana sagādā grūtu iekšēju cīņu. Sociālie aspekti? Pieņemu, ka ir diezgan acīmredzams, kuram ielu muzikantam viņa spēle ir tīkama tradīcija vai laika aizpildīšana starp divām uzstāšanās reizēm orķestrī. Un tikpat acīmredzams ir tas, kuram tā ir viena no izmisuma pazīmēm, kad zaudēt tāpat vairs nav ko, bet apgulties uz soliņa vai Daugavmalā, lai nosaltu, neatļauj iekšējā konstitūcija vai tas, kas no tās atlicis. Mūsu izvēlē paliek tas, vai piedalāmies šajos mirklīgajos, miniatūrajos koncertos, par kuriem var samaksāt tik, cik pats vēlies. Ja, protams, vispār vēlies.

Tēmas

Toms Treibergs

Toms Treibergs ir etīžu teātra "Nerten" aktieris un režisors, kā arī Latvijas Radio 1 kultūras žurnālists. Raksta kino un teātra kritiku, ir divu dzejoļu krājumu autors.  

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
4

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!