Kadrs no Fransuā Ozona filmas "Ar Dieva žēlastību", 2019
 
Kino
11.02.2019

Berlināles dienasgrāmata. Ozons pret katoļu baznīcu

Komentē
0
Saglabā

To, ka režisoram piemīt unikāls rokraksts, visspilgtāk var izjust brīdī, kad viņš no tā atkāpjas. Piemēram, Deivida Linča filma "Straita stāsts" ("Straight Story"), šķiet, publikas atmiņā aizķērusies tieši ar to, cik tā nelinčiska un cik rātni atbilst klasiskajiem kino parametriem un noteikumiem. Tas, protams, ne tuvu nav vienīgais piemērs, bet pirmais, kas ienāca prātā, Berlīnes kinofestivālā skatoties Fransuā Ozona jaunāko veikumu "Ar Dieva žēlastību" ("Grâce à Dieu").

Kaut kas šajā filmā ir tik rātns un tik nedivdomīgs, bez žanra stilizācijas, bez zemūdens akmeņiem, ka sajutu: nav labais tonis – vienlaikus mīlēt Ozonu un šo filmu. Kad Ozons pieķērās tēmai "katoļu baznīca un pedofilija", visticamāk, no viņa tika sagaidīts kaut kas labo gaumi kutinošs, nekaunīgs un mazliet absurds, katrā ziņā ne filma, kas vienkārši izstāsta nesenu patiesu stāstu, sevī neietverot absolūti nekādu izaicinājumu skatītājam, ja vien šis skatītājs nav pārliecināts katolis (vai pārliecināts pedofils).

Savā ziņā stāsts par filmu ir pat interesantāks par pašu filmu. Ozons arī preses konferencē pasmīn, ka, gaidot filmas iznākšanu Francijā, daži cilvēki pārlieku satraucas par to, ka neizdodas filmu aizliegt, jo viss, kas tajā vēstīts, Francijas sabiedrībai jau zināms, jau šokējis ziņu virsrakstu formātā, un filma izmanto visus esošos faktus, neaizraujoties ar pārāk lielu māksliniecisko brīvību vai spekulācijām. Vēl tiesā tiks skatīta vismaz viena sūdzība, kurā pieprasīts izņemt no filmas vārdu. Jo Ozons izvēlējies izmantot reālos katoļu baznīcas pārstāvju vārdus, kamēr pārējo varoņu vārdus un uzvārdus tomēr mazliet pamainījis.

Taču laikam jāsāk no sākuma. Pats Fransuā Ozons saka: viņš vēlējies radīt filmu, kas vēsta par vīriešu trauslumu, arī nosaukums sākumā bijis iecerēts visnotaļ emocionāls – "Raudošais vīrietis". Iespējams, tā ir koķetēšana, lai kaut nedaudz atspēkotu argumentus, ka Ozona vienīgais mērķis bijis – ieriebt katoļu institūcijai. Ozons rīkojās slepeni un ātri – filma jau bija gandrīz pabeigta, kad plašākai publikai tika atklāts, par ko ir stāsts. Šaurāka publika savukārt saķēra galvu, uzzinājusi, ka Fransuā Ozons, režisors, kurš ar kičīgām provokācijām un bez pārliecinošas stāsta morāles nemitīgi aizskar tādas tēmas kā prostitūcija, dzimumidentitāte, vuārisms un seksualitāte vispār – visās tās izpausmēs, ķēries pie pedofilijas skandāla ekranizācijas. Producenti apgalvo, ka finansējumu atrast nebūt nebija viegli, un pat ilggadēji Ozona filmu atbalstītāji, izdzirdot vārdus "baznīca" un "pedofilija" vienā teikumā, šeit neredzēja kases grāvēja vai festivālu mīluļa potenciālu.

Savukārt ātri Ozons bija spiests filmēt tāpēc, ka vēlējās, lai filma nonāk pie publikas ātrāk par tiesas spriedumu reālajā prāvā, kurā noskaidrosies, vai apsūdzētais Lionas priesteris saņems sodu. Varbūt tāpēc, ka režisors cer: šādā veidā var laikus atjaunot interesi un sabiedrības iesaisti, jo preses saceltā ažiotāža jau pierimusies. Pati par šo atsevišķo gadījumu neko daudz pirms tam nezināju, tāpēc ņēmu palīgā interneta resursus, lai salīdzinātu redzēto mākslas filmā ar reālo ainu. Un secināju, ka Latvijas medijiem šis gadījums nekad nav bijis interesants, un atkal jau mēģināšu latviskot vārdus pati (darbība, kas agrāk vai vēlāk vienā vai otrā veidā izraisa svilinošu kaunu, kad parādās citi – labāki latviskojumi). Patlaban septiņdesmit divus gadus veco priesteri Bernāru Preinā (Bernard Preynard) 2014. gadā viens no viņa jau pieaugušajiem audzēkņiem apsūdzēja bērnu seksuālā izmantošanā, sākumā vēršoties pie baznīcas, vēlāk jau pie kriminālpolicijas, taču divdesmit piecus gadus senajam nodarījumam tiesiski jau bija iestājies noilgums. Nedaudz vēlāk cits Preinā upuris dibināja organizāciju "La Parole Liberée" (angliski "Lift The Burden of Silence"), aicinot citus priestera upurus sniegt liecības – tiek rēķināts, ka šādu upuru, ko mācītājs seksuāli izmantojis astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados, ir ap septiņdesmit. Caur šiem meklējumiem izdevies atrast arī tādus vīriešus, kas kā bērni cietuši no Preinā pēdējo divdesmit gadu laikā, – attiecīgi rasts pamats kriminālprocesam. Vēlāk grupa par nodarījumu slēpšanu un līdzzināšanu apsūdzēja arī Lionas arhibīskapu Filipu Barbarenu – vienu no ietekmīgākajiem Francijas katoļiem. Jo daudzu bērnu vecāki ziņoja par notikušo augstākām instancēm, kas savukārt galvoja, ka nekas tāds vairs neatkārtosies un priesteris vairs nestrādās ar bērniem, savukārt pats Preinā, kā parasti katoļu pasaulē notiek šādos gadījumos, – nosūtīts strādāt uz citu draudzi. Taču patiesībā Preinā līdz pat 2015. gadam turpināja strādāt ar bērniem – un tieši šī katoļu baznīcas rīcība šķiet daudz neizskaidrojamāka nekā vēlēšanās novērst skandālu. Iespējams, filmā Bernāra Preinā varonis ir mazliet kariķēts ar savu vieglo apjukumu un acīmredzamu "lauka netveršanu", kad viņš laipni paskaidro, ka cieta jau ne tikai zēni, bet arī viņš – cenšoties kontrolēt savu briesmīgo slimību, taču arī fakti liecina, ka īstais Preinā nekad nav īpaši slēpis savu pedofiliju – pat bijis visai neparasti godīgs, runājot par to ar saviem… darba devējiem, teiksim tā.

Lai arī cik tieša būtu "Ar Dieva žēlastību", Ozons, atveidojot baznīcas pārstāvjus, nezaudē vieglu cinismu un savu ierasti aso humora izjūtu, no kuras parasti viņa filmās vairāk cieš buržuāzijas vai vidusslāņa liekulība (parasti gan nesaudzējot arī reliģiju). Filips Barbarens, piemēram, lūdz apsūdzētājam nelietot vārdu "pedofilija", jo galu galā tā pamatnozīme ir mīlestība pret bērniem. Un kristietība taču aicina mīlēt bērnus, bet – nu, ne par daudz, protams.

Pieņemu, ka, gan jau iepriekš paredzot juridiska rakstura nedienas (arī Preinā advokāti patlaban cīnās, lai filmu nerādītu Francijā pirms tiesas prāvas), Ozons ir ļoti izteikti turējies pie dokumentālām liecībām – filma sākas ar piecu bērnu tēva un kristieša Aleksandra (Melvils Pupo) saraksti ar Režīnu Merī – Lionas bīskapijas nodarbināto psiholoģi: šī sarakste ir reāla un notikusi starp bīskapiju un Aleksandru Diso Ezē – Preinā bijušo audzēkni. Cita starpā Merī dod padomu Aleksandram "beigt kasīt rētu, lai tā ātrāk var sadzīt". Katoļu baznīcas absolūtā nespēja atzīt nodarījuma nopietnību skatītāju, visticamāk, uzkurina ātrāk par rāmo Aleksandru, kurš lēni un mierīgi pacieš visu, pat vecāku aizrādījumus, ka nav nekāda vajadzība "maisīt augšā vecus sūdus". Respektējot reālo notikumu gaitu, Fransuā Ozons izdara ko diezgan neierastu mākslas filmai – proti, ap filmas četrdesmito minūti nomaina galveno varoni. Aleksandrs ir padevies un vairs necenšas panākt adekvātu reakciju no baznīcas, kura negrasās atstādināt priesteri, lai arī atzīst viņa nodarīto, un tā vietā ir absolūti fokusējusies uz mēģinājumu Aleksandru maigi mierināt, un iesniedz prasību policijā. Tajā brīdī filmā gluži burtiski ienāk Fransuā (Danī Menošē) – pārliecināts ateists, kurš savus rēķinus ar baznīcu uzskata par noslēgtiem, bet tad viņš uzzina, ka Preinā vēl aizvien strādā ar bērniem, un – sadusmojas. Atšķirībā no Aleksandra, Fransuā ir ekspansīvs, uzreiz vēršas pie preses, un vēlāk jau filma nedaudz uzjautrināsies par Fransuā vēlmi pievērst sev pasaules uzmanību – viena no viņa idejām, ko pārējie upuri noraida, ir noalgot lidmašīnu, kas debesīs ap Lionas katedrāli uzzīmētu milzīgu vīrieša locekli.

Ir varoņi, pie kuriem filma vairs neatgriežas, piemēram, kāds jauns celtniecībā strādājošs puisis, kurš atsakās celt sūdzību un Aleksandram pārmet to, ka viņš varbūt to var atļauties, – ja dzīvē viss kārtībā, ir nauda un ģimene, bet ja nekā no tā nav, tad tu turpmāko dzīvi vienkārši būsi apzīmogots kā neveiksminieks un pedofila upuris. Gan Aleksandram, gan Fransuā dzīvē patiešām nosacīti ir veicies, un visā filmas garumā aiz viņiem stāv laulātās draudzenes, no kurām viena pat ir tik atbalstoša, ka cenšas citus pārliecināt: varbūt loceklis mākoņos nemaz nav tik slikta doma. Ja nemaldos – pēc profesijas psihoterapeite, kas strādā ar traumu upuriem. Otra dzīvesbiedrene kādā epizodē atzīstas, ka arī viņa bērnībā cietusi no seksuālas vardarbības.

Tieši atsevišķas epizodes rada vēlmi, kaut filma tomēr būtu atteikusies no puses varoņu, puses notikumu un parakusi dziļāk. Pašlaik šie mazie gabaliņi lielajā mozaīkā kaut kur nozūd, tikai atstājot sajūtu, ka tur zem virskārtas ir gan pretrunas, gan stāsts, gan neparedzamība. Fransuā brālis pie pusdienu galda uzbrūk Fransuā, pārmetot to, ka viņš izbauda savu traumu tā, it kā viņš būtu vienīgais pasaulē, kam sāp. Režīna Merī uzaicina Aleksandru satikties ar tēvu Preinā un beigu beigās aicina viņus lūgt – sadevušos rokās. Vēlāk filmā parādās tās, iespējams, visdziļāk traumētais tēls – Žils, kura varonis balstīts uz vairāku upuru, nevis viena reāla cilvēka pieredzi. Tas ir epileptisks jauns vīrietis ar ciešām saitēm ar māti, destruktīvām, pat vardarbīgām attiecībām ar savu draudzeni (arī vardarbības upuri) un izmisīgu vēlmi atriebties par izbojāto dzīvi. Upuru grupa viņa dzīvei piešķir jaunu jēgu, un gan priekā, gan izmisumā ir kaut kas mulsinošs, kaut kas tāds, uz ko ir smagi skatīties. Kaut vai brīdis, kad Žils, patiešām labu gribēdams, mēģina ilustrēt fizisku priestera radītu traumu un advokātei, viņu nebrīdinot, priekšā nomet vairākas sava deformētā dzimumlocekļa bildes. Ja šis varonis nebūtu viens no daudziem, bet galvenais, šī būtu nekomfortabla un spēcīga filma, kas runā gan par varmācības pēctecību, gan par traumas absolūto nepievilcību sabiedrības acīs.

Jā, nosacīti var vilkt paralēles ar ASV Kinoakadēmijas balvas laureāti "Uzmanības centrā" ("Spotlight"), taču Ozona stāsts īsti nav par izmeklēšanu vai izgaismošanu, bet galvenokārt par uzdrošināšanos runāt. Un te var atgriezties pie Ozona teiktā par filmas būtību: "Es gribēju radīt filmu par vīriešiem, kas izrāda savas jūtas un emocijas. Bieži kino emocijas ir sieviešu lieta, bet darbība – vīriešu. Es gribēju apgriezt šo pieņēmumu otrādi." Ozons piebilst, ka parasti viņa stāsti centrējas ap spēcīgām sievietēm, taču šoreiz viņš gribējis runāt par vīriešiem. Tā ir tiesa, ka sievietes, lai arī fonā, filmā "Ar Dieva žēlastību" ir tāda kā saprāta balss – advokātes (šajā brīdī patiesībā paliek interesanti, vai reālajā dzīvē vīriešus arī pārstāvēja juristes-sievietes), laulātās draudzenes vai emocionāli nestabilā Žila nosvērtā māte, kas beigu beigās uzņemas atbildēt uz visiem organizācijas telefona zvaniem. Varbūt pat brīžiem šis atbalsts un attiecību veselīgums (ja neskaita Žilu, kura attiecības šķiet agresīvas un otru nepieņemošas) raisa izbrīnu – taču tai pašā laikā Ozons pavisam mazliet dažos brīžos caur garāmejošiem jautājumiem vai mazām kustībām ļauj nojaust jau pieminēto – zem virskārtas ir daudz kas vairāk.

Liekas ir atmiņu epizodes ar maziem zēniem, kurus priesteris uzrunā un ved sev līdzi uz tumšām vietām – uz fotolaboratoriju, telti vai mežu. Tās, šķiet, ir domātas, lai mēs saredzētu mazo zēnu trauslumu, taču spēcīgais aktieru ansamblis spēj iznest pieaugušo vīriešu trauslumu gana labi, un beigās liekas: bērns atmiņās simbolizē kaut kādu vispārīgu nevainību, kaut ko tādu, uz ko atsaucas katoļu baznīca, nevis konkrēto indivīdu ar visu viņa emocionālo pasauli, kurā tiek iedēstīta šī trauma. Pie tam vizuāli tajās nav it nekā no tā skarbuma, kas izskan caur reālajām liecībām, kas vārds vārdā integrētas filmā.

Jo liekas, ka uzdevums, neņemot vērā katoļu baznīcas sistemātisko iesaisti pedofilijas lietās, šajā filmā ir piešķirt vaibstus tieši konkrētajam gadījumam, citādi iekritīsim cinisma lamatās – kā, viena filma taču par šo tēmu jau bija un tika pie Oskara, kam mums vēl vienu?

Tieši tāpēc visspēcīgākā epizode vismaz man šķita mirklis, kad gādīgais tēvs Aleksandrs ir noskūpstījis sievu un devies nolikt gulēt kādu no savām piecām atvasēm, bet Žils paliek sēžot viesistabā kopā ar Aleksandra sievu, kas ar viņu draudzīgi un maigi sarunājas. Žils neiederas šajā ģimeniskajā mājā, viņš to apzinās, taču ir draudzības un gādīguma apžilbis, un esmu absolūti droša, ka viņš tūlīt izdarīs vai pateiks kaut ko neatgriezenisku, kaut ko, kas viņu atkal noliks izstumtā lomā. Nodemonstrēs savu dzimumlocekļa anomāliju, kaut kādā veidā fiziski aizskars sievieti, kaut kas šausmīgs tūlīt notiks. Nekas nenotiek. Viņi abi turpina sarunāties.

Un tai pašā laikā starp abiem paliek šī netveramā robeža, kas pat nav traumas klātesamība, bet drīzāk apziņa, ka arī trauma spēj ietekmēt tik ļoti dažādi, un tie, kam izdodas vismaz ārēji atkopties, visticamāk, tādu Žilu acīs iedzīvina vienlaikus cerību un skumjas, ka kaut kādā neizskaidrojamā veidā viņu dzīve ir ietekmēta un satricināta dziļāk, ka viņu rokās nekad nav bijuši pareizie instrumenti, lai izkārpītos, izdzīvotu un pieņemtu sevi. Vai cietumsods varmākam ir atbilde? Vai katoļu baznīcas sludinātā piedošana ir atbilde? Filma uzdod šos jautājumus savos dialogos un piedāvā atbilžu versijas. Nevis atbildes. Tikai versijas.

Francijā filmu sāks izrādīt no 20. februāra.

Spriedums priestera Bernāra Preinā lietā paredzēts 7. martā.

Alise Zariņa

Alise Zariņa studējusi reklāmu Parīzē un audiovizuālos medijus Tallinā. Raksta par kino, darbojas reklāmā, brīvajā laikā audzina četrus kaķus. 2019. gadā debitēja pilnmetrāžas kino ar filmu "Blakus".

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!