Foto: Jānis Deinats
 
Teātris
25.11.2019

Baltā sutana

Komentē
30
Saglabā

Alvja Hermaņa izrādes "Baltais helikopters" (JRT) idejiskas analīzes elementi.

Novembra sākumā kādā pasākumā satiku trīs no izrādes veidotājiem. Sarunai iedegoties, apsolīju viņiem: ja man sagādās vienu ielūgumu uz pirmizrādi, es uzrakstīšu izrādes "konceptuālu analīzi". Šis teksts ir tieši tas un tikai tas – idejiskas analīzes elementi un manas personīgās piebildes. Šeit nebūs izrādes kā mākslas darba apskata, spriedumu par to, cik tā izdevusies, lugas teksta un aktierspēles vērtējuma, komentāru par dekorācijām un tamlīdzīgi. Teātris nav man nozīmīgs mākslas žanrs, un teātra kritika nav mans darbalauks, tāpēc ar to lai nodarbojas citi.  

Izrāde ir stāsts par pāvesta Benedikta XVI atkāpšanos no amata 2013. gada 28. februārī. Izrādes darbība notiek aptuveni diennakti pirms šīs atkāpšanās izsludināšanas, un tā risinās vienā telpā – pāvesta guļamistabā. Balstoties savos pētījumos, spriedumos un sirdssāpēs, režisors Alvis Hermanis šai izrādei lugu ir sarakstījis pats. Ja atceraties Hermaņa pirms pāris gadiem uzvesto (un tikpat saspringti gaidīto, un tikpat ātri izpārdoto) Velbeka "Pakļaušanos" un spējat iztēloties šo izrādi kā plaukstas iekšpusi, tad "Baltais helikopters" būtu šīs pašas plaukstas ārpuse, kur āda ir krunkaināka, plānāka un trauslāka. Abas izrādes mēģina runāt par vienu un to pašu – par Rietumu civilizācijas norietu, par kaut ko nepatīkamu un baismīgu, kas varbūt vairs nav novēršams, bet ko eiropieši īsti neapzinās. Vienīgā atšķirība ir tāda, ka "Pakļaušanās" drīzāk centās radīt trauksmes sajūtu, savukārt "Baltais helikopters" – nostalģiju, rezignāciju un skumjas. Abas izrādes un jo īpaši "Helikopters" ir ārkārtīgi bagātas ar datiem, faktiem un mājieniem – par šo pašu jau minēto civilizāciju, par kuras norietu vai nopietnu apdraudētību Hermanis vēlas vēstīt. Citiem vārdiem sakot, pirms radīt skatītājā baismas vai skumjas, ir nepieciešams šo skatītāju izglītot, jo, pats būdams norietošas kultūras ražojums, viņš ir vai nu svētlaimīgi dezinformēts, vai vienkārši neko nejēdz. "Helikoptera" gadījumā informatīvā pārbagātība, manuprāt, rada nopietnas problēmas izrādei, bet par to lai raksta citi.

Hermaņa vēstījums ir šāds. Pirmkārt, viņam nepatīk Benedikta sekotājs pāvests Francisks. Ja Hermanis būtu katolis, viņš, iespējams, pieslietos tiem laju un klēriķu grupējumiem, kas, varbūt ne gluži nonākdami līdz sedevakantisma pasludināšanai [1], uzskata Francisku par pāvestu, kurš apdraud Baznīcas doktrīnu morāles jautājumos, nesakarīgi koķetē ar visādām modernām tendencēm un, ne mazāk svarīgi, nav spējīgs smelties spēkus katolicisma blīvajā intelektuālajā tradīcijā [2]. Tādējādi Hermanis Benediktu XVI rāda ne tikai kā labāko mūsu ēras pāvestu, bet arī kā pēdējo pāvestu – pēdējo "īsto" svētā Pētera pēcteci, ar kura atkāpšanos izbeidzās Romas katoļu baznīca kā noteiktas kultūras nesēja un barotāja. Es varu kļūdīties, bet, manuprāt, otrajā cēlienā šis vēstījums ir nepārprotams.        

Otrkārt, Hermanis redz Benedikta XVI lēmumā atkāpties kaut ko līdzīgu pravietojumam, kas pats sevi piepilda. Tieši tā ir jāsaprot uz skatuves priekškara attēlotā aina no 5. gadsimtā dzīvojušā mūku ordeņa dibinātāja Nursijas Benedikta dzīves. Nursijas Benedikts, kurš piedzīvoja Romas impērijas sabrukumam līdzi nākošo tikumu pagrimumu un vandaļu iebrukumus, izveidoja vienu no pirmajām alternatīvajām dzīves kopienām. Klosteros viņi paņēma līdzi daudz rakstu ruļļu. Pateicoties šiem klosteriem, līdz mūsdienām saglabājušies arī pirmskristīgās kultūras šedevri, piemēram, Platona un Aristoteļa teksti. Tā kā kardināls Jozefs Racingers brīdī, kad tika ievēlēts par pāvestu, izvēlējās Benedikta vārdu, gandrīz nākas secināt, ka viņš jau tajā brīdī saprata: ne tikai kristīgā civilizācija, bet arī pati Romas katoļu baznīca atrodas tik aizlaistā puves stāvoklī, ka vienīgā prātīgā izvēle ir no tās aiziet. Te neko nelīdz iebildums, ka Racingers jau neaizgāja no baznīcas kā tādas – viņš atgriezās savā cellē, lai rakstītu grāmatas par teoloģiju. Šis iebildums neko nelīdz, jo Racingers bija kanoniski nevainojamā procesā Svētā Gara vadībā ievēlēts par svētā Pētera pēcteci, kuram pirms 2019 gadiem "avis ganīt" lika pats Jēzus Kristus. Ja es pareizi saprotu Hermaņa vēstījumu, Benedikta XVI atkāpšanos no Baznīcas vadības un atgriešanos cellē pie grāmatām viņš redz nevis kā nogurumu, cilvēcisku vājumu vai sakāvi intrigantu rokās, bet gan kā jauna ceļa rādīšanu visiem ticīgajiem. It kā pāvests gribētu sacīt: atgriezieties cellēs pie grāmatām, nekas labs no Baznīcas kā institūcijas vairs nav gaidāms.   

Treškārt, no Jozefa Racingera kā domātāja bagātā mantojuma izrādē ir ieplūdušas tikai divas lietas: Racingers kā noguris, savā ticībā sašķobīts, bet žilbinošs prāts un Racingers kā visu 20. gadsimta nelaimju (jo īpaši relatīvisma, subjektīvisma un individuālisma) uzšķērdējs un pravietotājs.

Liels paldies par izrādi.

Tā kā neviens no izrādes veidotājiem nav katolis un tādējādi piedāvā vērtīgu skatījumu no malas, varbūt plašākai ainai būs noderīgas arī kāda katoļa domas par šiem notikumiem. Spilgta izrādes iezīme ir tās vēstījuma – jebkura no tiem – nesavienojamība ar kristīgo ticību un pat neizprotamība katolicisma ietvaros. Šī, protams, nebūs ne kritika, ne arī mēģinājums kādu par kaut ko pārliecināt. Savas domas es atkal organizēšu ar "pirmkārt", "otrkārt" un "treškārt", bet, sekojot seno grieķu modei, sākšu ar pēdējo punktu.

Pirmkārt, 20. gadsimtam, bez šaubām, bija savas īpatnības. Tādi notikumi kā, teiksim, hormonālās kontracepcijas izgudrošana un 1960. gadu seksuālā revolūcija nenoliedzami radīja jauna veida apdraudējumu kristīgās morāles spējai izdzīvot un pārliecināt. Bet, ja tiek teikts, ka bezdievīgumu radīja vai masīvi veicināja 20. gadsimts, tad kāpēc tieši tas? Varbūt Pirmais pasaules karš? Varbūt apgaismība un Lielā franču revolūcija? Varbūt šķelšanās reformācijas laikā? Varbūt 13. gadsimta idejiskā nevienprātība starp teologiem, kurai drīz sekoja mēra epidēmija? Varbūt Romas imperatora Konstantīna lēmums padarīt kristietību par oficiālo reliģiju? Varbūt tie, kas Kristu piesita krustā? Pareizi. Samaitātība, lepnība, bauslības nepildīšana un vispārējs aizlaistas puves stāvoklis nav ne mūsdienu, ne kādas citas ēras cilvēku privilēģija. Tas ir parastais cilvēces stāvoklis. Ja tas tā nebūtu, tad nekāds Glābējs arī nebūtu vajadzīgs un Viņam nebūtu neviena, par kuru sevi upurēt.

Te jāpiebilst, ka neko nemaina cilvēku skaitliskais daudzums baznīcās vai pašidentificēšanās kā kristiešiem. Auglīgi praktizēt reliģiju ir ļoti grūts uzdevums, kas nemitīgi ir apdraudēts no visām pusēm. Ir nepieciešama ticība, kuru ar saviem spēkiem nevar iegūt un noturēt. Ir nepieciešama pareiza (konciliem, Maģistērijam un baznīctēviem atbilstoša) izpratne – par vēsti, par doktrīnu, par uzdevumiem. Un ir jācīnās ar ļaunajiem dēmoniem. (Tātad vienmēr jāpārbauda šīs trīs lietas: ticība, izpratne, dēmoni.) Nepareizas izpratnes piemērs ir uzskats, ka baznīcas dzīvi vajag vadīt intelektuāļiem, intelektuāļi ir tie, kuri vienmēr visu dara pareizi, un intelektuāļiem ticības lietās pieder galavārds. Intelektuāļus laiku pa laikam vajag patrenkāt ar slotu vai pielikt pie kartupeļu mizošanas (priesteris Mediņš no Bruknas šeit ar mani būtu vienisprātis). Katolicisms, protams, ir intelektuāla katedrāle, bet to nevar reducēt uz prātniecisku sistēmu un tā nespēj par sevi pārliecināt tikai ar argumentācijas rīkiem. Baznīcas tradīcija ir kā liels grozs ar dažādiem augļiem. Un visi no šiem augļiem ir paši labākie. Ir diži teologi, un ir garā nabagie. Ir būvētāji, un ir ubagotāji. Ir kontemplatīvie, un ir aktīvie. Cilvēkiem ir dažādi aicinājumi, un Dievs viņus pakalpina dažādos veidos – kamēr visas dzīvās radības pestīšanas vēsture noslēpumaini ritinās vaļā kā milzīgs Visumā izklāts gobelēns. Dziļu maldu piemērs ir arī uzskats, ka ticībai un ticīgajiem klātos labāk, ja nepastāvētu Baznīca kā institūcija. Ja tā nepastāvētu un katrs dzīvotu nepieskatīts, sekojot savām iekšējām sajūtām, ticības un Baznīcas mācības grozu vispār nevarētu nodot nākamajai paaudzei. To nevarētu nodot pat sev.

Otrkārt, Benedikta XVI atkāpšanās ticīgos ļoti nobiedēja, un viņi joprojām to nesaprot. Arī es esmu dzirdējusi dažādas versijas. Viena no dzirdētajām ir šāda: viņam esot atnesuši slepeni uzņemtas fotogrāfijas, kurās augstākā ranga garīdznieki turpat Romas bordelī ālējas ar transseksuāļu prostitūtām. Viņš esot apspiedis vaidu, iemetis fotogrāfijas pāvesta seifā un uzrakstījis atkāpšanās runu. Nav īpaši ticami, bet šādi tādi patiesības elementi varētu būt. Tik un tā ticīgie joprojām nesaprot. Pāvesti nav "priekšnieki", viņi nav arī vadoņi, viņi ir Dieva kalpu kalpi. Grūti saprast arī to, kā Benedikts, kurš tik trāpīgi analizē globalizētās pozētājas un blefotājas sabiedrības negatīvos aspektus, neredzēja iespēju caur tiem izstūrēt ja ne visu Baznīcu, tad vismaz savu pontifikātu. Nekādos kanonos nav rakstīts, ka pāvestam būtu nepārtraukti jāvada masu pasākumi no Romas pēc iespējas tālākās zemeslodes vietās, jāpieraksta pilns tviteris, jākomentē katra jokupētera prezidenta ievēlēšana un tā tālāk [3]. Mēs, grēcinieki, taču tikpat to visu vienmēr redzam tikai "miglaini, kā caur stiklu". Kam tad ir šīs gaišredzības dāvanas? Kurš spēj pravietot? Un kur tad paliek zemes sāls? Ja Kristus atgriezīsies rīt no rīta, kurš būs tam gatavs? Manuprāt, pietiktu arī ar šo: laiku pa laikam iznākt uz pāvesta balkona un svētīt Pētera laukumā sapulcējušos, un, ja tur neviens nav atnācis, tad pasvētīt baložus.   

Treškārt, īss komentārs par dēmoniem. Netrūkst cilvēku, kuriem ir spēcīga ticība, katoliski pareiza izpratne par lietām, jo viņi daudz lasījuši un domājuši, bet tos neganti moka dēmoni. "Baltā helikoptera" sirdi žņaudzošais vēstījums par Benediktu XVI kā par pēdējo īsto pāvestu, par kristietības nomiršanu, par jaunās paaudzes neglābjamo bezdievību – no katoļu viedokļa šis ir tīrākais dēmonu darbs. Izmisumu, bezpalīdzību un apokalipses melnās priekšnojautas iedveš ļaunie gari. Pāvesta Franciska nemitīgā kritizēšana un pat zākāšana noteiktos katoļu intelektuāļu lokos līdz šim neko labu nav atnesusi. Turklāt tā baro pašus sliktākos citu konfesiju aizspriedumus par katoļiem. Tie izskatās pēc cilvēkiem, kas Kristum nemaz netic un noņemas vienīgi ar pareizā pāvesta iedabūšanu sēdeklī, it kā no šī sēdekļa būtu atkarīga viņu pestīšana. Baznīcas tradīcija ar dēmoniem iesaka cīnīties šādi: pirmkārt, sirdsapziņas izmeklēšana, grēku nožēla, gandarīšanas sakraments un žēlsirdības darbi. Otrkārt, ielūkoties iepriekš minētajā lielajā augļu grozā. Labus padomus pret dēmoniem deva tā dēvētie Tuksneša tēvi un mātes jau mūsu ēras 4. un 5. gadsimtā. Lielisks avots ir arī svētā Nursijas Benedikta regula. Lai arī tā domāta mūkiem, pamata principus, kā organizēt dzīvi, no tās var iegūt arī laji un mazticīgie. Vajag painteresēties arī par kristīgo misticismu, šo skaisto tradīcijas pērli – vai tik nebija tā, ka pats kardināls Racingers 21. gadsimta aicinājumu redzēja kā kontemplatīvā misticisma aicinājumu?

Vēlreiz liels paldies par izrādi. Lai Dievs jūs svētī, vada un pasargā.

 

[1] Sedevakantisms – šeit: uzskats, ka pašreizējais pāvests nav īsts un leģitīms pāvests un Svētais Sēdeklis patiesībā ir tukšs (sede vacante).  
[2] Mērenu, viegli satrauktu un dziļdomīgu pāvesta Franciska pontifikāta kritiku var lasīt, piemēram, šeit: Ross Douthat, To Change the Church. Pope Francis and the Future of Catholicism. New York: Simon and Schuster, 2018.
[3] Kardinālam Robertam Sāram ir jauka grāmata par klusuma nozīmību: Robert Cardinal Sarah, Nicolas Diat, The Power of Silence. Against the Dictatorship of Noise. San Francisco: Ignatius Press, 2017.

Agnese Irbe

Agnese Irbe, Dr. Philol. ir sengrieķu valodas filologs, tulko antīko filozofiju. Kopš 1998. gada publicējas žurnālā "Rīgas Laiks".

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
30

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!