Ticības lieta

Par Maizīti gan nevar būt drošs. Tas izskatās pēc ļoti gluma tipa, nekad viņam neesmu ticējis un arī pašlaik ticu vēl mazāk. Ļoti labi, ka man ar viņu nav nekādu darīšanu.

Njā... kā/vai var novērtēt "eksperta" pausto viedokli, neiedziļinoties jautājuma būtībā? Skaidrs, ka to pilnībā izdarīt nevar. Nav nekādu "īso ceļu".

Tajā pašā laikā, der vismaz mēģināt saprast dažas lietas - vai pasniegtajā informācijā nav iekšēju pretrunu, kādi (cik) ir argumenti, kā tiek apskatīta pretējā pozīcija, kā (cik) tiek atspēkoti pretargumenti, kādi piemēri tiek izmantoti, vai kādā brīdī nesākas populisms/demagoģija, izmantotā valoda. Manuprāt, tas dod nesliktu ieskatu ar ko te ir darīšana - vai viedoklis ir loģisks/daudzpusīgs (eksperta viedoklis?) un kādas ir tā izejas pozīcijas (neatkarīgs viedoklis?). Tātad vispirms apskatīt, cik strukturēts un argumentēts ir pats viedoklis, neizvērtējot vai tas ir pareizs vai nav, jo vēlreiz - to mēs izdarīt nevaram (paši neesam iedziļinājušies).

Nu OK, pieņemsim, sabiedrībai nepretrunīgi un argumentēti tiek pasniegtas pilnīgas blēņas. Es izanalizēju - man personīgi šķiet, tas varētu būt eksperta viedoklis, kam varētu noticēt. Taču es ļoti ceru, ka sabiedrībā ir vēl kāds zinošs cilvēks, kas gadījumā, ja "eksperts" būs samelojis vai vienkārši kļūdījies jautājumā, kur nepieciešams ļoti precīzas zināšanas, sāks diskusiju par to - nē, tā nav! Līdz ar to, ideālā situācijā jābūt atgriezeniskai saitei, kas nodrošina vairāk nekā aklu ticību. Jautājums, protams, kas tad ir šie cilvēki ar precīzajām zināšanām, kāda ir viņu motivācija iesaistīties un vai tāda vispār ir (nešaubos par šādu cilvēku esamību)? Sākot cilāt šo problēmu, var novirzīties ļoti tālu, taču viena no atziņām iespējams būs sekojoša - ekspertam, lai būtu šī vārda cienīgs, ir jābūt profesionālim ar augstu atbildību par savu "bazaru", darbu, gan jomu (tsk. tās ietekmi un nozīmi plašākā mērogā). Šķiet, šis atkal ir stāsts par vērtībām.

Vieglā izmisumā dzen ne tik daudz fakts, ka mēs diez vai kādreiz uzzināsim, cik pamatoti ir apsvērumi vienai vai otrai rīcībai valsts noslēpumu sakarā, vai cik lielā mērā var ticēt zinātnieku paustajam, bet cik liela nozīme tiek piedēvēta "kompromisu mākslai" (mākslai, tiešām?) mūsu valsts iekšpolitikā. Manuprāt, tas norāda uz milzīgām problēmām lēmumu pieņemšanas procesā. Sanāk, ka tam var nebūt nekāda sakara ar racionalitāti, ekspertīzi utt., galvenais, ka visi novienojas - darām tā... jo tā ir labāk, nekā, pasarg Dies', sašķelt koalīciju. Līdz ar to katrs pieņemtais lēmums (neatkarīgi, cik pamatots vai nē) ir kā minumums valstisks, jo tā pieņemšanas procesā, valdība neizjuka. Nu malači, ko vēl te piebilst... ja nu vienīgi, vai tas nav absurdi? Kā iespējams veidot ilgtspējīgu darbības/attīstības modeli, dzīvojot vienos kompromisos un zelta vidusceļa principa īstermiņā?

Pabeidzot domu - jo vairāk "neatkarīgu" savas jomas speciālistu bez obligātas žurnālistu piesaistes veidos diskusiju par viena vai otra lēmuma/viedokļa/jautājuma korektumu, jo labāk. Tad tā vairs nebūs tikai ticības lieta kaut kādiem "rūpīgi atlasītiem ekspertiem", bet reāliem, dzīviem cilvēkiem - daļai no sabiedrības, kas vismaz stājas priekšā kā kompetenti un kam nav vienalga...