Riteņi

Uzskatu, ka šī ir ļoti nekrietna rīcība no Paula Bankovska puses.

RECENZIJA
Stāstiņš pasniegts ar klasisku leģendu: kā autora atrasts cita rakstīts manuskripts. Metode ir sena, gan jau ne Edgars Po bija pirmais, tomēr es latviešu literatūrā nezinu nevienu citu bez manis, kas līdz šim tā darījis. Un interesanti, ka šo metodi, kurai seko Bankovskis, esmu lietojis tajā vienīgajā savā stāstā-parodijā, kurā visai daudz esmu pairgojis par… Bankovski! Vai tas būtu atbildes sveiciens?
Stāstījums rit nebūt ne slikti, intriga rodas un ilgi saglabājas, tiešām gaidīju, uz ko tad velk. Tomēr beigās tā arī neko jēdzīgu neatradu, ja par interesantu neuzskata to, ka publicistikā un komentāros sen piegriezušās žēlabas par neaizsargātākajiem satiksmes dalībniekiem un sliktajiem auto- u.c.braucējiem, kas spļauj uz nabadziņiem, pirmo reizi sastopu pretenzijā uz literatūru. „vergs (gājējs) allaž ienīdīs karavīru, mazākas pakāpes karavīrs (velobraucējs) neieredzēs augstākā pakāpē esošos (moto- un autobraucējus), bet visi (ne-autobraucēji) kopā perinās naidu pret valdniekiem (autobraucējiem). Te vēl viegli ekstrapolēt, piemēram, vieglo autiņu jādītājiem paraudāt par sliktajām fūrēm, toties ar interpolāciju man rodas problēmas, t.i., ar motociklistiem. Pēc Bankovska rindojuma tie it kā sanāktu zem automašīnām, tomēr pieļauju, ka daudzuprāt, ieskaitot autobraucējis, visvairāk citiem nabadziņiem dara pāri tieši tie – tikai par laimi paši arī visvairāk cieš (tā viņiem, tā viņiem, tā!!!). Un kur tad vēl mikroautobusi! Ja visus pārējos Dievs vienkārši saranžējis Bankovska hierarhijā, tad pie mikriņu stūres tak sēž – viņš pats!
„Tā nu kājāmgājējs nīst velosipēdistus, velosipēdists lamā motorolleristus, motorolleristi necieš motociklistus, motociklisti – autobraucējus, tie autobraucēji, kas stūrē, paši neieredz visus tos, kuru vietā stūrē kāds cits.”” Diemžēl mani personīgi šī šķiru cīņa garlaiko un par literatūras vērtu to neuzskatu. Domāju, tāpat ir katram normālam aktīvam cilvēkam, kas dažādās situācijās pats pair visās šajās lomās. Jau 1999. gadā – tajos senajos laikos, kad tikko dzima šī šobrīd tik pierastā un šķietami mūžsenā brēka par dažādu satiksmes dalībnieku antagonismu – , es rakstīju publikācijā „Rīgas balsī” par to, cik muļķīgi ir pielīmēt cilvēkiem piederību konkrētam pārvietošanās veidam kā nemainīgu īpašību. Bankovskis savukārt te raksta „Savu mūžu nespētu sevi iedomāties braucam ar motociklu,” tomēr man rodas iespaids, ka arī automašīnas viņam nav un nekad nav bijis.

Tālāk savam priekam paķidāšu konkrētas teksta detaļas.

„nu jau labu laiku vairs nelasu grāmatas. Vispār. Vienīgais, kas mani vēl spēj ieinteresēt, ir ēdienu receptes.”
Šis ir labs! Manuprāt, lieliski raksturo izplatītākā latvju lasītāja literāro gaumi.

„Iemesls bija nelaimīga iemīlēšanās par sevi vecākā meitenē, tāpēc dienasgrāmatai bija jābūt pilnīgi slepenai.”
Pirmkārt, iznāk, ka meitene ir vecāka par sevi. Otrkārt, dienasgrāmatas slepenības nepieciešamību rada tieši šī viņas fenomenālā īpatnība.

„ja dzīvam mironim ļausiet noprast, ka neesat vēl beigts un pagalam.”
Tie, kas nesaprata, ir pareizi sapratuši.

„Tajā džeks no Pārdaugavas līdz Šmerlim aizmauca astoņās.”
Nav skaidrs, no kurienes tas krutais džeks no Pārdaugavas līdz tam Šmerlim mauca. Piemēram, ja no Teikas, tad nepalielīsies.

„pudeli "Veuve clicquot", tieši tādu pašu, kādu bijām dzēruši zivju restorānā toreiz, kad ēdām vispirms austeres, pēc tam baltvīnā sutinātas gliemenes ar frī kartupeļiem, pamatīgi sametāmies, pēc tam mīlējāmies, un viņa pieprasīja, lai beidzu viņai uz krūtīm.”
Šī reminiscence ir pirmajā sapnī par meiteni, kura varbūt ir tā pati, kas 5.klasē bija vecāka par sevi un kuru viņš pieaudzis ir tikai vienreiz saticis uz ielas. Kad viņi paspēja mīlēties? Vai sapnī līdz ar aktuālo darbību dzimst arī detalizētas atmiņas, kuras nāk tikai no šā paša sapņa? Ne visai pārliecinoši.

„gan jau kādudien arī šim (moto)braucējam ceļš beigsies morgā, bet daži noderīgākie orgāni nonāks pie jauniem un saprātīgākiem saimniekiem”
„Orgānu donors” ir visprastākā delfu komentētāju asprātība, nudien literatūras necienīga.

„kaut kā nebūt”
Pēc šā superkretīniskā rusicisma var pazīt, ka teksts tomēr nav atrasts, to kārtējo reizi kaut kā nebūt rakstījis viens no subsidētākajiem latvju dižliterātiem, kuram vienīgajam šis kroplums ir tipisks.

Kaut kā nebūt tā.

fantastisk gabaliņš.Stilīgs pēc vella.'
p.s. runājot par stilīgumu,man šķiet, ka lat.literatūrā ar stilīgumu izceļas
trīs veči
Ziedonis,Bargais un Bankovskis.