Nekur tālāk jau neaizskriesi

bija taisnība (jo bez dzīvības uz visiem laikiem palikušo ķermeni nekas nevarētu ievainot), taču vienlaikus tā bija eksistenciāla kļūda, kļūda, kas ir pretrunā ar jebkādu kultūras loģiku". - Nu paga, paga, tiebetieši savus mirušos saskalda un atdod maitasputniem, bet kaut kā nav novērots ka viņi cistu no "kultūras trūkuma". Protams, to nevar nosaukt par "izmešanu", viss notiek... precīzāk, notika. šodien ķīnieši esot to "barbarismu" aizlieguši, notika ritualizēti. Bet mirušā ķermenim nozīme bija tikai salīdzinoši īsajā laikā, kad apziņa klejoja bardo, līdz nākamajai iemiesošanā.
Kāpēc to stāstu - mēs apriori esam identificējuši kapus kā neapstrīdamu mūsu kultūras sastāvdaļu, bet vēl Indriķa hronikā lasām kā kurši pēc neveiksmīgā... eh... uzbrukuma Rīgai dedzinājuši savus kritušos. Protams, mēs īsti precīzi neuzzināsim kāds apziņas mehānisms toreiz prevalēja, jo vēsturiskā atmiņa (mutiska, fokloras), diemžēl, nesniedzas tālāk par "gulēšanu smilšu kalniņā". Tālāk pat divām, trim iepriekšējām paaudzēm.