Leo, Dieva dusmas

Manā uztverē filma tikai iegūtu, ja dialogu skaits būtu pavisam reducēts tikai līdz tādām +/- tehniskām skarbu veču sarunām, un visu vajadzētu noprast no situācijas. Paldies Dievam, artsy monologu tur patiešām nebija. Ok, varbūt tā frāze arī nav tik ļoti neiederīga, taču sanāk tāda blēdīšanās - skatītājs taču gaida saldo atriebību, bet mesidžs arī jānodod - tad nu ļaujam Glāsam tā krietni sakapāt Ficdžeraldu, bet pirms brutālas nokaušanas tomēr liekam apstāties. Krietni interesantākas pārdomas par atriebības dabu rastos, ja veidotāji būtu pieturējušies pie vēsturiskās leģendas un Glāss būtu piedevis pāridarītājiem. Filmas loģika šajā gadījumā to īsti neatļauj, jo viņam nogalināts "izdomātais" dēls - vienīgais dzīves dārgums, un tas darbina visu naratīva mehānismu.
Es droši vien filmai tik ļoti nepiesietos, ja nebūtu jūtama režisora pretenciozitāte noteikti pateikt kaut ko vairāk par to, kas redzams jau tāpat (vai to kaut kā īpaši uzsvērt). Faktiski par kādiem 70-80% man filma tiešām patika, kaut "Oskarus" es labprāt tai nedotu.

Jā, to vīziju it kā nav daudz, bet man pietika ar to pašu - tur gan pretenciozitāte rullēja uz visiem 100%. Otrreiz skatoties tas bija vēl uzkrītošāk. Īpaši nokaitināja beigas, kur viņam sieva rādījās. Citādi tās būtu ļoti labas. Mesidžs tika bāzts sejā arī scenārija līmenī, kopš Glāss satiek to indiāni un iepazīst mantru "atriebība ir Dieva rokās". To gan viņš pēkšņi atceras, kad faktiski jau ir piebeidzis Ficdžeraldu.

Man tieši tas "atriebība ir Dieva rokās" (kas uz visa fona nebūt nav uzkrītoši un kas tikpat kā atkāpjas fonā) šķita vietā, jo pirmajā acu uzmetienā liekas (un ir) pilnīgi banāla un pašsaprotama frāze, taču tad apjēdz vienkāršo situāciju - kāpēc lai parastam frontier traperim būtu kaut kādi artsy iekšējie dialogi, monologi un pārdomu eskapādes, pamatojumu virknes, lai kaut kā komentētu notiekošo? Es mierīgi varu iztēloties, kā šī izteika bez nekādām specifikācijām iederas uz pirmatnējas Amerikas pioneer ļaužu fona. Turklāt filmā, kur vairums teksta ir ielikts nosacīti sliktā varoņa mutē.

Nu, nu. Filmā tikpat kā nav metaforu (sapņi ir vienkārši sapņi, vīzijas ir normāla lieta, ilgi ceļojot pa no man's land) un režisors arī tikpat kā nebāžas virsū ar savu vēstījumu, tieši tāpēc šķietamais kārnums un vienkāršums. Filmā to kinematogrāfisku apsvērumu dēļ nevarēja rādīt, bet reālais Glāss lielāko daļu savas epopejas pavadīja vienkārši rāpojot. Principā filma tam arī tuvojas, un tā arī būtu lieliska filma, bez visādām sižetiskajām suspense miscellānijām. Nekā lieka. A kas, šādā stāstā vajadzēja kaut ko vairāk? Lūk, vienīgā vieta, kur, kā var redzēt, režisors ir izveicis savu iejaukšanos un tiešu mākslinieciskumu ir Hārdija atveidotais varonis. Tas arī viss.