Interesanti par teātri

"Bonātei šķiet, ka ar jaunajiem nav iespējams sarunāties, bet Puga ir pārliecināts, ka viņi tēlo "baigi gudros", bet nebūt tādi nav un ka viņš to atkož pirmajās desmit minūtēs. Tas šķiet pagalam pārsteidzoši, jo abi aktieri pēdējos gados savas labākās lomas nospēlējuši tieši pie jaunajiem, piemēram, pie Elmāra Seņkova." Domāju, te varētu būt divi iemesli. 1. aktieri nedomā pilnīgi visus jaunos režisorus, bet, iespējams lielāko daļu gan. 2. neapšaubot Seņkova profesionālismu, esmu lasījusi aktieru atzīšanos, ka situācijā, kad ar režisoru kontakts īsti neveidojas, aktieris uzņemas iniciatīvu lomas veidošanā un iespējams dažkārt tas sanāk pat labāk. Par to jauno režisoru valodu. Var pieņemt, ka viņi nav muļķi, tikai runas un kontaktēšanās stils ir atšķirīgs. Bet vai nav tā, ka tā arī ir šo režisoru problēma, ka neprot, nevēlas savu mūsdienīgo domu pasniegt pieredzējušiem aktieriem pieņemamā formā. Vai tas būtu daudz prasīts, nedaudz cieņas un pietātes pret vecākās paaudzes pierasto attiecību veidu, pat, ja tas nav tavā gaumē, ja tā var dabūt aktieri savā pusē? Bet par teātri kā narkotiku. Ir daudz ikdienišķāka analoģija par tekstā minēto- profesionālais sports. Līdzīgā veidā par savu dzīvi sportā(adrenalīns, koncentrētas emocijas)runā augsta līmeņa sportisti un arī sajūtas pēc sporta ir līdzīgas kā aktieriem ārpus profesijas. Arī šajā grāmatā analoģija ar sportu minēta.

Portāls uz citu realitāti :) Man ļoti patīk tas pieslēguma jeb pārslēgšanās brīdis, kad pats esi izrādē iekšā un šķiet, ka viss ir pa īstam.