"Britu zinātnieki atklājuši, ka..."

Par zinātnes piespiešanu komunicēt ar nespeciālistiem.

Protams, ka "atskaites" ir bijusi daļa no zinātnieka darba, kā lai to saka, visu laiku. Jau Ņūtonam, kas reizēm tiek saukts par pirmo zinātnieku mūsdienu izpratnē, šad un tad bija jāpiestaigā pie augstdzimtībām un jāpastāsta, ko labu atklājis. Bet rodas iespaids, ka pāris gadsimtus vismaz Eiropas varenie bija mierā ar sistēmu, kurā zinātnieki, starp industrijas un valsts pasūtījumu izpildēm, kaut ko savā nodabā maļ - nereti par valsts naudu - un šad un tad no tā tiek gūts kāds milzīgs labums.

20. gadsimtā attieksme pret zinātni mainījās vismaz divas reizes. Pirmā bija "žaketes nomaiņa pret balto ķiteli" - 40ie, 50ie gadi, kad kā zinātnieka darba labuma mērs arvien vairāk iezīmējās tiešs labums kādam uzņēmumam (vairāk tā kā rietumos) vai valstij (vairāk tā kā austrumos). Cilvēku, kam jāsaprot, ar ko zinātnieki nodarbojas, skaitu gan tas nemaz tik būtiski nemainīja.

Otrais - un tas tā kā būtu tas, par ko uzdots jautājums rakstā - saistīts ar zinātnieku vajadzību skaidrot savas lietas sabiedrībai. Kad tas bija, nu, grūti tā pateikt. Apollo programma varētu būt viens moments, ko atzīmēt - pavisam cita mēroga zinātnes atrādīšana publikai. Cits moments, kas bieži tiek izcelts, ir Mārgareta Tečere. Ar viņas jautājumu zinātniekiem "a kāds no jums vispār labums?" tiek saistīts, piemēram, populārzinātnisko žurnālu un raidījumu uzplaukums. Kaut kā intuitīvi liekas, ka šāda valsts attieksme arī varētu būt par cēloni tam, ka tie visbiežāk ir tieši britu zinātnieki, kam gadās tieši tie virsraksti.