trakais alnis
pirms 6 gadiem
Nezinu, vai tieši tā arī bija iecerēts, bet mani šis raksts ar tā diezgan atvērtajām beigām uzvedināja uz domām par pašas utopijas definīciju, vai drīzāk – definēšanu.
Varbūt tieši šī nespēja saprast arī ir dokumenta autora utopija? Respektīvi, varbūt dokumenta saturu varētu redzēt kāmēģinājumu sev definēt, ko autoram pašam personīgi nozīmē jēdziens „utopija”? Kaut kas, kur sajaucas kopā gan vārda oriģināli iecerētā ne-vietas nozīme, gan tā nozīme, kurā vārds visplašāk lietots (jo tas lietots tik plaši un mūsdienās arī bieži, ka no šīs nozīmes, domājams, nav iespējams pilnībā atbrīvoties, lai arī cik ļoti kādam – iespējams, arī dokumenta autoram – būtu gribējies), gan personīgās interpretācijas slānis. Pie šāda secinājuma laikam nonācu, jo manā skatījumā šis nesaprotamības aspekts padara dokumenta autora redzēto par utopiju vismaz divos līmeņos – apzinātā līmenī, nesaprotamais nodrošina, ka vieta kļūst par ne-vietu, jo, kas nav līdz galam saprotams, nevar nemaz tikt pasludināts par vietu, par kaut ko apzināmu un definējamu; un neapzinātā līmenī, pats fakts, ka nesaprotamais eksistē un ir pamanāms, ir tas, kas vispār liek autoram apzināti par šo visu aizdomāties (un autora pārdomas, savukārt, ir tas, kas nesaprotamajam, to nosaucot vārdā, piešķir formu).
Šeit interesanti liekas mēģināt izspriest, kas tad īstenībā būtu utopisks arhitektūras projekts.
(Utopisks tieši šai ne-vietas nozīmē, pārējās nozīmes var atmest – pirmkārt, jāatmet visi iespējamie pēdējās desmitgades jauno, „zaļo” tuksneša pilsētu projekti, kas no attīstītāju un arhitektu puses tiek pozicionēti kā utopiski, un viss cits tikpat vulgārais; otrkārt, es gribētu (vismaz mēģināt) atmest arī vārda mūsdienās plaši lietoto „neiespējami labās vietas” nozīmi, jo te jēdziens kļūst neizbēgami atkarīgs no pārāk subjektīvā „labs-slikts” – tātad, manuprāt aptuveni vienīgais noderīgais pielietojums vārdam šajā nozīmē ir tai brīdī, kad kāds arhitekts skatītājam izskaidro savu projektu, jo skatītājs uzzin, ka projektā attēlotā ir arhitekta ideālā, neiespējamā sitācija (un pat tas daudz vairāk stāsta par arhitektu, nevis projektu) un tas liek viņam uztvert projektu citādi.)
Liekas, ka ik katram arhitektūtas projektam vajadzētu būt par ne-vietu jebkuram, izņemot pašu tā autoru (kurš parasti domā, ka savu darbu jau līdz galam izprot, tāpēc vismaz savā prātā padarījis šo (pirms tam neeksistējošo) ne-vietu par vietu) – jebkura ēka, siena, ķieģelis (nu, varbūt parasti ne ķieģelis) fiziski nošķir telpu un tādējādi padara to par ne-vietu visai pārējai pasulei (tiktāl šī utopija būtu tuva Fuko heterotopijai) ; savukārt, projektā esošam apmeklētājam vienmēr, domājams, būs kas līdz galam nesaprotams (jo viņi jau nav bijuši autora galvā un nezin, kāpēc te viss ir tā, kā ir). Tātad atliek jautājums, kāpēc tad jebkurš arhitektūras projekts/objekts mums neraisa šādu neizpratni un pārdomas? Kāpēc, kā jau rakstīts, nespējam to pamanīt? Vai vaina ir skatītājā vai projektā?
Pagaidām es nonākšu pie secinājuma, ka arhitektūras projekts būtu atzīstams par utopisku, ja tajā esošais nezināmais spēj efektīvi (ne-)pieņemt kādu nebūt formu un likt sevi manīt un izraisīt apzinātas pārdomas. Tas varētu būt tāds kompromisa definīcijas variants, kurā utopiska projekta esība ir atkarīga gan no autora spējas tajā ko īpašu iekodēt, gan no skatītāja spējas to pamanīt.
Piemetīšu vēl klāt savu viedokli, ka izraisīt pārdomas ir kas noderīgs, un tātad, labs – kas nozīmētu, ka īsti utopisks projekts par tādu kļūst arī vārda plaši lietotajā pozitīvajā nozīmē – protams, ar to izņēmumu, ka projekts būs jau eksistējošs, tātad iespējams – veidojot interesantu paradoksu starp abām u-vārda nozīmēm.
Varbūt tieši šī nespēja saprast arī ir dokumenta autora utopija? Respektīvi, varbūt dokumenta saturu varētu redzēt kāmēģinājumu sev definēt, ko autoram pašam personīgi nozīmē jēdziens „utopija”? Kaut kas, kur sajaucas kopā gan vārda oriģināli iecerētā ne-vietas nozīme, gan tā nozīme, kurā vārds visplašāk lietots (jo tas lietots tik plaši un mūsdienās arī bieži, ka no šīs nozīmes, domājams, nav iespējams pilnībā atbrīvoties, lai arī cik ļoti kādam – iespējams, arī dokumenta autoram – būtu gribējies), gan personīgās interpretācijas slānis. Pie šāda secinājuma laikam nonācu, jo manā skatījumā šis nesaprotamības aspekts padara dokumenta autora redzēto par utopiju vismaz divos līmeņos – apzinātā līmenī, nesaprotamais nodrošina, ka vieta kļūst par ne-vietu, jo, kas nav līdz galam saprotams, nevar nemaz tikt pasludināts par vietu, par kaut ko apzināmu un definējamu; un neapzinātā līmenī, pats fakts, ka nesaprotamais eksistē un ir pamanāms, ir tas, kas vispār liek autoram apzināti par šo visu aizdomāties (un autora pārdomas, savukārt, ir tas, kas nesaprotamajam, to nosaucot vārdā, piešķir formu).
Šeit interesanti liekas mēģināt izspriest, kas tad īstenībā būtu utopisks arhitektūras projekts.
(Utopisks tieši šai ne-vietas nozīmē, pārējās nozīmes var atmest – pirmkārt, jāatmet visi iespējamie pēdējās desmitgades jauno, „zaļo” tuksneša pilsētu projekti, kas no attīstītāju un arhitektu puses tiek pozicionēti kā utopiski, un viss cits tikpat vulgārais; otrkārt, es gribētu (vismaz mēģināt) atmest arī vārda mūsdienās plaši lietoto „neiespējami labās vietas” nozīmi, jo te jēdziens kļūst neizbēgami atkarīgs no pārāk subjektīvā „labs-slikts” – tātad, manuprāt aptuveni vienīgais noderīgais pielietojums vārdam šajā nozīmē ir tai brīdī, kad kāds arhitekts skatītājam izskaidro savu projektu, jo skatītājs uzzin, ka projektā attēlotā ir arhitekta ideālā, neiespējamā sitācija (un pat tas daudz vairāk stāsta par arhitektu, nevis projektu) un tas liek viņam uztvert projektu citādi.)
Liekas, ka ik katram arhitektūtas projektam vajadzētu būt par ne-vietu jebkuram, izņemot pašu tā autoru (kurš parasti domā, ka savu darbu jau līdz galam izprot, tāpēc vismaz savā prātā padarījis šo (pirms tam neeksistējošo) ne-vietu par vietu) – jebkura ēka, siena, ķieģelis (nu, varbūt parasti ne ķieģelis) fiziski nošķir telpu un tādējādi padara to par ne-vietu visai pārējai pasulei (tiktāl šī utopija būtu tuva Fuko heterotopijai) ; savukārt, projektā esošam apmeklētājam vienmēr, domājams, būs kas līdz galam nesaprotams (jo viņi jau nav bijuši autora galvā un nezin, kāpēc te viss ir tā, kā ir). Tātad atliek jautājums, kāpēc tad jebkurš arhitektūras projekts/objekts mums neraisa šādu neizpratni un pārdomas? Kāpēc, kā jau rakstīts, nespējam to pamanīt? Vai vaina ir skatītājā vai projektā?
Pagaidām es nonākšu pie secinājuma, ka arhitektūras projekts būtu atzīstams par utopisku, ja tajā esošais nezināmais spēj efektīvi (ne-)pieņemt kādu nebūt formu un likt sevi manīt un izraisīt apzinātas pārdomas. Tas varētu būt tāds kompromisa definīcijas variants, kurā utopiska projekta esība ir atkarīga gan no autora spējas tajā ko īpašu iekodēt, gan no skatītāja spējas to pamanīt.
Piemetīšu vēl klāt savu viedokli, ka izraisīt pārdomas ir kas noderīgs, un tātad, labs – kas nozīmētu, ka īsti utopisks projekts par tādu kļūst arī vārda plaši lietotajā pozitīvajā nozīmē – protams, ar to izņēmumu, ka projekts būs jau eksistējošs, tātad iespējams – veidojot interesantu paradoksu starp abām u-vārda nozīmēm.
Pētījumi
10.06.2013
1
Arhitektūras utopija: poēzija un īstenība