Apgāda "Pētergailis" sērijā "Latvijas laikazīmes" iznākusi grāmata "Zum, zum, dzejniek! Aivars Neibarts".
"Āžu bulvāra Donkihots – Aivaru Neibartu viņam veltītajā dzejolī dēvējis Pēters Brūveris. Grāmata "Zum, zum, dzejniek! Aivars Neibarts" (sast. Sarmīte Neibarte, red. Guntis Berelis) ir visai apjomīgs, vērtīgs, laikmetu ilustrējošs darbs, vismaz daļēji spētu aizpildīt nezināšanas un nesaprašanas robu, turklāt arī noplēst leģendām to glancēto virskārtiņu un parādīt reālo Aivaru Neibartu – gan kā dzejnieku, gan kā personību. Šo parādu īpašai personībai latviešu dzejas telpā sāka atdot teātris ar JRT izrādi "Dieviņš pillā", bet galvenā parāda daļa, protams, attiecināma uz literatūru.
Grāmata nav ierastais atmiņu apkopojums, kādi mēdz iznākt pēc attiecīgā autora nāves. Mazliet nosacīti, šos tekstus varētu iedalīt vairākās grupās. Vispirmām kārtām jāpiemin ļoti pamatīgais Māra Salēja apcerējums "Neibarta dzejestības dzīvestība" - būtībā vienīgais nopietnais mēģinājums analizēt Neibarta dzejas poētiku. Tālāk grāmatā - Neibarta draugu un laikabiedru atmiņas, no kurām krietna daļa iepriekš nav publicētas (daudzi atmiņu autori jau aizsaulē). Vēl arī jaunāko paaudžu autoru pieredzējumi, saskaroties ar tobrīd jau par mītisku tēlu tapušo Neibartu. Visubeidzot - poētiski un proziski veltījumi Aivaram Neibartam, tostarp, piemēram, Aivara Ozoliņa absurda luga "Dziesminieks uz nāras". Tāpat krājumā lasāmi daži nelieli iepriekš nepublicēti Aivara Neibarta teksti un viena no nedaudzajām intervijām ar viņu, kurā tobrīd piecdesmitgadīgais dzejnieks atklājas kā ļoti kolorīta personība. Šajā grāmatā līdz ar tās autoriem un plaši izzīmēto kultūrvidi atklājas vesela laikmeta glezna, kurā Aivars Neibarts, dzeja, radīšanas brīnums, radošā bohēma ir tikai vadmotīvi. Jo šī grāmata ir īstena sava laika simfonija. Aivara Neibarta mūžs traģiski aprāvās 2001. gadā. Grāmata ir veltījums dzejniekam 80. jubilejā," teikts izdevuma anotācijā.
"Domājot par Neibartu, es domāju arī par to mākslinieku paaudzi, kuri darbojās vēl manas bērnības laikā. 60., 70., daļēji arī 80. gados. Es saprotu, ka bija tā visa padomju cenzūra un terors. Bet daudzi bija iemantojuši iekšēju neatkarību no tā visa. Neibarts ir kā spilgtākais piemērs. Jo viņš bija tik ļoti neatkarīgs, ka viņu pat par disidentu neviens nesauktu. Viņš bija pāri tam visam." Alvis Hermanis
"Visiem zaļajiem un vispār katram, kas Ņurbulīti pazina, viņš bija tāds zaļais dieviņš. Bija un ir. Katrā kopienā ir kāds cilvēks, kurš iemieso kaut ko pārpasaulīgu – reizē mīļu un dievišķu. Un viņš tāds bija – ar visiem saviem trakumiem un jaukumiem." Ieva Akurātere
"Šellijs esot teicis: "Dzeja atbīda priekškaru, kas slēpis pasaules skaistumu, un pazīstamas lietas pārvērš nepazīstamās." – Tas tak ir, ko vislaik darīja Aivars Neibarts: vērst pasaules lietas citādas, savādas – un viņš sāka no sevis paša un no savas valodas. Patiesībā jau no fonētikas līmeņa, izrunādams pastarpināti, paskarbināti, citreiz atmaidzinādams." Uldis Bērziņš
"Aivars Neibarts jau dzīves laikā pārtapa par ikonisku figūru, bezmaz mūžīgā nonkonformista simbolu. Viņš atļāvās dzejot, dzīvot un uzdzīvot, neraugoties ne uz kādām sociālajām normām un ļaujoties vien savām idejām, iecerēm un – visbiežāk - acumirklīgajām vēlmēm un kaprīzēm. Gan jāpiebilst, ka vispārpieņemtais priekšstats par Neibartu drīzāk ir mīts, ko vismaz daļēji radījis viņš pats. Taču bija arī pavisam cits Neibarts. Tāds, kurš nemitīgi rakstīja dzejoļus rūtiņu blociņos. Kurš mūka manierē reizumis mēdza aiziet no pasaules savā Āžu bulvāra namiņā. Par viņu – šajā grāmatā." Guntis Berelis
Grāmata par Aivaru Neibartu (dēvētu par Ņurbuli) papildina grāmatu sēriju "Latvijas laikazīmes", kurā jau izdotas Māra Čaklā, Gundegas Repšes, Noras Ikstenas, Vijas Artmanes un citu autoru grāmatas par Gunaru Birkertu, Leonīdu Vīgneru, Ojāru Vācieti, Vairu Vīķi-Freibergu, Māru Zālīti, Viju Artmani, Māri Villerušu.
0