Izdevniecība "Pētergailis" ir laidusi klajā rakstnieces Noras Ikstenas veidoto lēģeru dzejas klasiķa Voldemāra Zariņa dzejas izlasi "Jāizdomā brīvība".
Voldemārs Zariņš pieder pie klusajiem varoņiem, kuri savu brīvību un lielu daļu dzīves upurēja Latvijas neatkarības idejai. Latviešu lēģeru dzejas klasiķis Mordvijas nometnē bija neapstrīdama autoritāte. Viņš iedvesmoja jaunāko cīnītāju paaudzi , tai skaitā Gunāru Astru, Juri Ziemeli, Bruno Javoišu un citus.
Grāmatas sastādītāja rakstniece Nora Ikstena: "Man Voldemāra Zariņa dzejas lasīšana ir kā dziedināšana. Pa visu tumšo laiku, ko pārdzīvojis, cilvēks paliek garīgi spēcīgs un tīrs. Cauri nežēlības un šausmu labirintiem viņš izved mūs pie mīlestības, dzimtenes un dzejas spēcinošā avota… Bet šī dzeja nav tikai laikmeta liecība. Tā ir augstas raudzes lirika, kurā dzīves pamatvērtības iemirdzas grodas valodas gaismā. Gods, sirdsapziņa, cieņa, uzticība - vārdi, kuru nozīmi tik bieži piemirstam."
Latviešu lēģeru dzejas klasiķis, kā viņu nodēvējis dzejnieks Guntars Godiņš (Avots, 1989, 10), dzimis bēgļu gaitās 1917. gada 26. septembrī Tallinā, kur ģimene atradās Pirmā pasaules kara bēgļu gaitās. Literatūrai Voldemārs Zariņš pievērsies jau mācību gados Elejas pamatskolā un ģimnāzijā Jelgavā.
Abas mācību iestādes beidzis ar izcilību. Divus gadus (1936.– 1938.) studējis grieķu un latīņu valodu Latvijas Universitātē, tad iesaukts Latvijas armijā. Studijas turpināja kara laikā no 1942. līdz 1944.gadam, bet īsi pirms augstskolas beigšanas mobilizēts vācu armijā. Pēc Vācijas kapitulācijas padomju varas iestādes Voldemāru Zariņu izsūtīja uz Tulas akmeņogļu raktuvēm. 1947. gadā dzejnieks atgiezās Rīgā, strādāja rūpnīcā "Sarkanais Sirpis" par grāmatvedi un ķīmisko krāsvielu rūpnīcā par inženieri-normētāju.
Voldemārs Zariņš darbojies LPSR Jauno literātu apvienībā un izveidojis dzejoļu krājuma "Ozolzīle" manuskriptu, ko atzinīgi novērtējusi Mirdza Ķempe. Grāmata tomēr neiznāca, jo papildus tika pieprasīti okupācijas varu un padomju iekārtu slavinoši dzejoļi. Pirmā dzejas publikācija - dzejolis "Šai dienā" iespiests laikrakstā "Literatūra un Māksla" 1956.gada 16.jūnijā.
Voldemārs Zariņš sagatavojis vairākus dzejoļu krājumus rokrakstā - "Zāle arī ziemu zaļa" (1959.g.) "Meklētais un neatrastais", (1961.g) "Apliecinājums" (1962.g.), kurus līdz ar vairākiem prozas manuskriptiem pēc viņa aresta konfiscēja LPSR Valsts drošības komiteja.
Pēc mēģinājuma nosūtīt manuskriptu ar kāda trimdas latviešu mācītāja starpniecību uz ārzemēm 1963.gada 3. jūnijā Voldemāru Zariņu apcietināja un visu sarakstīto konfiscēja. Apsūdzības rakstā tika pieprasīts nāves sods “par Dzimtenes nodevību". Līdz pat slēgtajai tiesas sēdei dzejniekam nebija šaubu, ka tas tiks piespriests, tomēr tiesa apsūdzības pantu nomainīja un viņu notiesāja uz 7 gadiem stingra režīma labošanas darbu nometnē Mordovijā.
Ieslodzījumā, jeb “mazajā zonā"* Voldemārs Zariņš bija neapstrīdama autoritāte. Viņa domas un atzinumu par sarakstīto ar bijību gaidīja lēģeros turētie latviešu dzejnieki Knuts Skujenieks un Gunārs Freimanis. Dzejnieks, kuru lēģerī sauca par Balto tēvu, izglītoja un iedvesmoja jaunāko brīvības cīnītāju paaudzi, tai skaitā Gunāru Astru, Juri Ziemeli, Bruno Javoišu un citus.
Pēc atgriešanās “lielajā zonā"**, 1970. gada 6.jūnijā Voldemārs Zariņš dzīvoja Elejā un strādāja sovhozā "Eleja", turpināja rakstīt dažāda žanra darbus un satikās ar draugiem un domubiedriem, kurus bija ieguvis Mordovijā.
1976.gadā viņa mājās atkal notika kratīšana un visu sarakstīto atsavināja. 1979.gadā LPSR Valsts Drošības komitejai nāca zināms, ka Voldemārs Zariņš iesniedzis iespiešanai vairākus dzejoļus, tai skaitā cīņas programmu “Latvju virkne", pagrīdes apstākļos par godu Latvijas Republikas 60 gadu jubilejai veidotajam žurnālam “Auseklis". Pie žurnāla redaktora Ivara Žukovska kratīšanā tika konfiscēts ne tikai gatavais paraugeksemplārs mašīnrakstā, bet arī Voldemāra Zariņa sacerējumi viņa paša rokrakstā. Sekoja nemitīgas pratināšanas divu gadu garumā, kā rezultātā Voldemārs Zariņš smagi saslima. 1981. gada 31. augustā dzejnieks nomira.
Voldemāra Zariņa dzeju tagad varam iepazīt, pateicoties Bruno Javoišam, kas visus septiņus Mordvijas lēģerī pavadītos gadus glabāja un vēlāk iznesa divas klades ar viņa dzejoļiem. Lielu daļu dzejoļu Bruno Javoišs zināja no galvas, lai pēc kārtējās kratīšanas tos palīdzētu dzejniekam restaurēt.
Visus gadus līdz Latvijas brīvības atjaunošanai Voldemāra Zariņa dzeja bija pazīstama šaurā domubiedru lokā un tika izplatīta galvenokārt rokrakstos. Arī atjaunotās valsts pirmajās desmitgadēs Voldemārs Zariņš bija un palika neērts. Daži dzejoļi publicēti Atmodas laikā žurnālā "Avots" (1989.gada 10.numurā), "Dievturu Vēstnesī" (1989.-1991.gadā.), laikrakstā "Pilsonis" un citos nenozīmīgākos izdevumos.
Līdz šim vienīgais zināmais drukātais Voldemāra Zariņa dzejas krājums ir 1991.gadā iznākusī dzejoļu izlase - pavirši iesieta brošūriņa "Apliecinājums".
*par mazo zonu politieslodzītie dēvēja ar dzeloņdrātīm ieskauto ieslodzījuma vietu.
**lielā zona – visa pārējā ar dzeloņdrāšu žogiem ieskautā PSRS.
Ieva Dāboliņa
Mākslinieks Ivo Grundulis, sastādītāja Nora Ikstena, 108.lpp.
0