"Jāņa Rozes apgāds" izdevis piedzīvojumu stāstu pusaudžiem "Irave. Janomami indiānis", ko sarakstījusi Marija Janovska de Tauriņš. Stāstu latviskojis autores dzīvesbiedrs Aleksandrs Tauriņš. Grāmatu ilustrējusi Gita Treice.
Saistoša grāmata ar interesantu priekšvēsturi – tā varētu īsumā raksturot piedzīvojumu stāstu pusaudžiem "Irave. Janomami indiānis", ko sarakstījusi Marija Janovska de Tauriņš. Tā darbība norisinās Dienvidamerikas džungļos, kur vēl arvien mitinās mazpazīstamas indiāņu ciltis. Galveno varoni – indiāņu jaunekli – iepazīstam brīdī, kad viņa apmetni izpostījuši brazīliešu zelta meklētāji, ļaudis aizvesti nezināmā virzienā, no ievainojumiem mirst cilts šamanis – Iraves krusttēvs. Lai nelaiķa dvēselei atbrīvotu ceļu uz debesīm, jauneklim jāatved atpakaļ aizvestie tautasbrāļi un jāveic sens rituāls. Irave dodas džungļos, kur viņu gaida skarbi pārbaudījumi un tikšanās ar nezināmo. Sižeta līnija ir vienkārša, taču tā apaudzēta ar aizraujošām detaļām, negaidītiem pavērsieniem, tēlainiem džungļu pasaules aprakstiem. Stāsta ritms ir rimts, savā ziņā pārlaicīgs, jo aizved vietā, kur laiks apstājas, – maģiskā realitātē. Šis stāsts, bez šaubām, ir izfantazēts, konkrētu prototipu varoņiem nav, indiāņi ir romantizēti un idealizēti – tomēr tas ir caurcaurēm autentisks. Gana dēkains izvērties arī darba autores – Marijas Janovskas mūžs. Viņa ir čehu izcelsmes venecuēliete, kas nu jau teju 20 gadus dzīvo Latvijas mazpilsētā Sabilē un nākamgad svinēs 90 gadu jubileju. Rakstniecībai viņa pievērsusies salīdzinoši nesen, šis ir viņas pirmais stāsts. Pirms trim gadiem aizsaulē aizgāja viņas dzīvesbiedrs, latviešu gleznotājs un rakstnieks Aleksandrs Tauriņš, un viņa ir palikusi viena – lāgā nepārvaldot latviešu valodu, bez draugiem un radiem, bez ienākumiem. Atmiņas par Venecuēlā pavadīto laiku un rakstīšana viņu glābj no vientulības, uztur pie moža gara. Stāsts par Iravi ir ar mīlestību izlolots vairāku gadu garumā. Pavadot mūža lielāko daļu Venecuēlā, ceļojot kopā ar vīru pa džungļiem un apmeklējot indiāņu ciltis, autorei stāsta vide ir tuva un pazīstama, viņa to apraksta pārliecinoši, savaldzinot lasītāju jau ar pirmajām lappusēm. Tā ir šī vienkāršā, nesamākslotā, nedaudz panaivā stāsta lielākā vērtība – lasītājam ir ļauts ielūkoties indiāņu sadzīvē, pasaules uztverē un paražās, iegremdēties fantastiskā, leģendām apvītā pasaulē, kas saskarsmē ar civilizāciju neglābjami iet bojā.
Stāstu latviskojis autores dzīvesbiedrs Aleksandrs Tauriņš (1917–2012), kurš latviešu literatūras kopainā sevi spilgti pieteica divtūkstošo gadu sākumā. Literāro karjeru viņš sāka 90 gadu vecumā, kad pēc ilgiem Venecuēlā pavadītiem trimdas gadiem atgriezās uz dzīvi Latvijā, un "Jāņa Rozes apgādā" izdeva trīs atmiņu un piedzīvojumu grāmatas: "Avantūristi. Dēku stāsti" (2007), "Orinoko" (2008) un "Tie, kas uzdrošinās" (2012). Tieši pateicoties tulkotāja savdabīgajai, krāšņajai un pilnasinīgajai latviešu valodai, stāsts par indiāni Iravi pārvēršas par brīnišķīgu literāru piedzīvojumu.
Grāmatas košās, eksotiskās, noslēpumainas auras apdvestās ilustrācijas radījusi māksliniece Gita Treice. Jāpiemin, ka Gita nesen pati ir bijusi Venecuēlā un ceļojusi pa džungļiem, iespaidi par tiem vēl ir gluži svaigi.
0