"kim?" Laikmetīgās mākslas centrs publicējis Aināra Kamoliņa eseju – bilingvālu izdevumu latviešu un angļu valodā "Dienasgrāmatas: Spinozas poētika". Atdzejojums latviešu valodā no franču valodas: Agnese Gaile-Irbe.
Kas notiek, ja Spinozas darbu pārprot kā tekstu par mākslu? Saskaņā ar Spinozas "Ētiku", māksla nevar kalpot par adekvātu zināšanu līdzekli, tomēr tai ir visnotaļ būtiska loma indivīda ikdienas dzīvē. Un tas nav mazsvarīgi, ņemot vērā, ka viens no galvenajiem teksta uzdevumiem ir vadīt lasītāju, lai viņš, pieņemot Spinozas metafiziskas tēzes, varētu to dzīvot labi.
"Es uzskatu, ka gudrajam pieklājas sevi uzturēt un spirdzināt tiklab ar mēreni lietotiem gardiem ēdieniem un dzērieniem, kā arī ar labām smaržām un zaļojošu augu jaukumu, glītu apģērbu, mūziku, ģimnastiskām spēlēm, teātri un citām tamlīdzīgām lietām, ko ikviens var izmantot, nekaitējot citiem" ("Ētika", IV, 45. teorēma, sholija)
Faktiski visa "Ētika" ir savstarpēji savienotu izteikumu tīklojums, un ikvienam tās lasītājam ideālā kārtā būtu jāspēj izsekot līdzi visiem tajā ietvertajiem argumentiem. Savukārt secinājumiem būtu jābūt tikpat acīmredzamiem kā matemātikā.
Šāds teksta izkārtojums ir radījis vilinājumu un spekulatīvu ieceri to pārkārtot, uzdodot jautājumu: vai teksta jēga var mainīties, ja mainām arī paša teksta formālo struktūru?
Rezultāts ir Aināra Kamoliņa eseja, kas personisku ierakstu formā uzrāda mēģinājumu iet "Ētikas" pārinterpretācijas ceļu, izspēlējot hipotētisku scenāriju tam, ka tas var funkcionēt arī kā poētisks traktāts. Proti, kā tāds darbs, kas sniedz norādes par ideāla mākslas darba radīšanas un baudīšanas nosacījumiem un to, ka objekti var tikt saprasti kā mākslas priekšmeti un arī skatītāju attieksme pret tiem.
"Dienasgrāmatas: Spinozas poētika" nav vienmērīgi plūstošs stāsts, tā fragmentārisms ir apzināts, un publikācijā piedāvātais Spinozas teksta lasījums tuvinās dadaistiski izprastai filozofijas vēsturei, veidojot kolāžas, kuras visas vieno Spinozas "Ētika".
Benedikta Spinozas (1632-1637) "Ētika" ir viens no pēdējiem izcilajiem latīņu valodā sarakstītajiem filozofiskiem darbiem, kas publicēts jau pēc tā autora nāves 1677. gadā. Saturiski un formāli darbs ir bijis savam laikam radikāls – sarakstīts ģeometrijas traktātam pietuvinātā formā, tas ar matemātiski stingru un kodolīgi formulētu aksiomu, definīciju un teorēmu palīdzību piedāvā radikālas metafiziskas tēzes gan par Dieva iedabu un visa esošā stingro determinētību, gan par to, ka brīva griba ir tikai ilūzija.
Ainārs Kamoliņš (1980) ir filozofs no Latvijas. Ieguvis maģistra grādu filozofijā Latvijas Universitātē. Viņa galvenās akadēmiskās intereses balstās uz jautājumiem, kurus uzdevuši agrīnie modernisma filsofi. Viņš tam pievērsies vairākās publikācijās un konferenču materiālos, kas nolasīti gan Latvijā, gan ārpus tās (Krievijā, Somijā, Igaunijā, Vācijā, Polijā). Kopš 2000. gada Kamoliņš ir strādājis kā skolotājs vairākās vidējās un augstākās izglītības iestādēs Latvijā. 2008. gadā viņš piedalījās biotehnoloģiju mākslas darbnīcās, ko organizēja "Symbiotica" Stavangerā, Norvēģijā, kopš tā laika interesējas par bioloģiju, dabas un eksaktajām zinātnēm un to saistībām ar filozofijas teorijām.
0