Sudrabota atslēga ar pelēku kaķa figūras piekariņu gulēja pagultes putekļos līdzās ducim izlietotu prezervatīvu iepakojumu. Pēc trīskārša mātes lūguma uzkopt istabu jaunais vīrietis vārdā Kārlis bija pacēlis un atstutējis pret sienu izgulēto tahtu. Skatoties uz spīdīgo atslēgu, Kārļa rokas sažņaudza slotas kātu tik stipri, ka pirkstu kauliņi kļuva balti. Kārlis izjuta dusmas vispirms pret māti, tad Lauru un visbeidzot sevi. Viņš atcerējās, kā Laura viņu lamāja par viņas dzīvokļa atslēgu nozaudēšanu, kārtējo reizi draudot ar šķiršanos. Tomēr viņi palika kopā vēl divus mēnešus. Pēc brīža Kārlis strauji noliecās, pagrāba atslēgu un trieca gultu lejā pret grīdu ar tādu sparu, ka dārdiens atbalsojās vairākus stāvus zemāk. Izsteidzies koridorā, puisis kājas ātri uzāva nobružātās kedas un, pirms māte paspēja iznirt no savas istabas, steigšus izgāja no dzīvokļa, aiz sevis aizcērtot durvis.
Kārlis ātri gāja pa trotuāru līdzās nebeidzamai automašīnu straumei. Labā dūre nikni žņaudza atrasto atslēgu. Visi centieni aizmirst Lauru kārtējo reizi bija izrādījušies velti. Kārlis atcerējās viņu pirmo nakti, kad sākumā viņš nobijās un nevarēja, bet vēlāk Laura aizrādīja, ka viņi to dara pārāk bieži, gluži kā truši. Tomēr viņš zināja, ka patiesībā viņai tas patīk. Viņš atcerējās, kā gultā Laura sita viņam pļaukas un viņš Lauru it visur skūpstīja. Tagad Kārlis bija patriekts no šīs tuvības paradīzes, kurā Laura viņu pirmo reizi bija ievedusi.
Pēc pusstundas gājiena jaunais vīrietis vientuļi stāvēja Vecmīlgrāvja tilta vidū iepretī kuģu būvētavai. Dziļi ievilcis elpu, Kārlis atvēzējas, lai atslēgu iemestu svina pelēkajā dzelmē, turpat, kur bija nogrimušas visas Lauras dotās dāvanas un citas lietas, kas viņu atgādināja. Pēkšņi paceltā dūre asi iesāpējās, Kārlis nolaida roku un, atpletis pirkstus, ieraudzīja asinis. Spēcīgajā tvērienā plastmasas runča spicais purns bija sadurstījis plaukstu. Kārlis nepatikā novērsās no asiņainās delnas un uzlūkoja kuģus remonta dokos, šajā brīdī ar austrumu vēja brāzmu viņa pakausī iezagās cerība.
Pacilāts Kārlis steidzās mājās. Atmiņu straume nebija mitējusies, bet tagad tās bija kļuvušas patīkamas. Viņš pat spēja pasmaidīt, atceroties, kā Laura viņu spieda skatīties sieviešu seriālus vai kā ierosināja bēgt nesamaksājot no kroga. Pirms kāpa augšā uz dzīvokli, pirmā stāvā veikalā viņš iedvesmai paņēma alu.
Atlaidies gultā, zem kuras joprojām putekļos grima tukši prezervatīvu iepakojumi no Lauras viesošanās reizēm, Kārlis spraigi domāja. Atslēgu Laura bija izgatavojusi, lai Kārlis varētu pabarot viņas mīļoto kaķeni Zuzi, kad pati bija projām komandējumos. Atslēga Laurai noteikti varētu vēl noderēt. Tās atdošana būtu pietiekami labs iemesls satikties. Varbūt ar to pietiktu, lai visu vērstu par labu. Iespējams, arī Laurai Kārlis ir pietrūcis. Pirms pusgada viņi bija pārstājuši komunicēt, bet vai tā vispār bija šķiršanās, varbūt tikai ilgstoša pauze. Pēkšņi Kārlis pietrūkās sēdus, šim plānam bija būtisks šķērslis. Nekavējoties pēc šķiršanās viņš no telefona izdzēsa visas Lauras fotogrāfijas un viņas numuru. Savukārt feisbukā viņi bija viens otru bloķējuši. Norunāt tikšanos nebija iespējams. Pēc trīs lieliem "Cēsu Light" malkiem Kārlis nolēma doties ciemos pie Lauras, citu variantu nebija. Patiesībā tā būs vislabāk, uzreiz viss taps skaidrs, viņš sevi pārliecināja.
Rūpīgi nomazgājies dušā un noskuvies, Kārlis atsvaidzinājās ar pārspīlēti lielu daudzumu pēcskūšanās losjona. Ilgi svārstoties starp nedaudzajiem apģērba gabaliem, viņš izvēlējās perfekto T krekla un džinsu kombināciju. Bikšu kabatā optimistiski tika ieslidināts prezervatīvs. Pirms devās ārā, Kārlis pavēra mātes istabas durvis un uzsauca, ka atpakaļ būs vēlu, lai neatstāj durvīs atslēgas.
Pusgadu Kārlis nebija viesojies Lakstīgalu ielā 5. Viņš nedroši uzlūkoja pelēko mūra nama fasādi. Ārā bija vēl pietiekami gaišs, lai neieslēgtu apgaismojumu. Pazīstamajā otrā stāva logā Zuze tupēja uz palodzes blakus grāmatu kaudzei. Kārlim šķita, kaķis ziņkārīgi skatās lejup tieši uz viņu. Sirds apmeta kūleni, viņš saprata, ka nespēs piezvanīt pie Lauras dzīvokļa durvīm. Nekavējoties viņš pārsteidzās pāri ielai, lai patvertos nelielajā skvērā iepretī Lauras mājai. Drošā, taču pārskatāmā attālumā līdz Lauras nama durvīm, sēžot uz soliņa, kur viņi kādreiz skūpstījušies, Kārlis apņēmās gaidīt, līdz Laura nāks mājas vai ies ārā. Viņš gaidīs, cik vien ilgi būs nepieciešams, lai tad veiktu savu liktenīgo gājienu, izliekoties, ka satikšanās ir nejauša. Nepievēršot uzmanību garāmgājējiem, puisis priekšlaicīgi atkorķēja šampanieti, kas bija iegādāts kā ciema kukulis, bet tagad bija nepieciešams kā nomierinošs līdzeklis.
Pēc četrdesmit mokošām minūtēm un vienas viltus trauksmes, kad kaimiņu večiņa veda ārā suni, nama durvis pavērās un Laura nostājās uz lieveņa. Viņa runāja pa telefonu, lūkojoties uz kreiso ielas pusi. Laura izskatījās svešāda, taču par to Kārlim nebija laika domāt. Viņš pielēca kājās, sirds dauzīja 200 sitienus minūtē, pusizdzertā šampanieša pudele nokrita no soliņa, bet nesaplīsa. Lauras virzienā viņš nebija ticis tālāk par dažiem metriem, kad durvju priekšā strauji nobremzēja zaļš "Land Rover" džips. Kārlis sastindzis noskatījās, kā Laura veikli iesēžas pasažiera vietā līdzās vadītājam – vīrietim ar perfektu frizūru un saulesbrillēm. Mašīna ierēcas, dzinējā eksplodēja degviela, un pēc trīs sekundēm viņi bija prom. Tas bija Lauras jaunais draugs, Kārlis satriekts secināja. Viņam piederēja džips vidusmēra dzīvokļa vērtībā, bet Kārlis dzīvoja pie mātes un viņam vēl nebija autovadītāja apliecības.
Pēdējiem spēkiem Kārlis tika līdz bāram blakus ielā. Vienīgie dzertuves apmeklētāji bija studentu pāris. Uzgriezis viņiem muguru, Kārlis nedroši pasūtīja dubulto "Tullamore" ar kolu. Par laimi, līdz ar ledainā dzēriena malkiem spēki lēnām atgriezās. Kļuva pat nedaudz jautri, Kārlis pie sevis klusi iesmējās par savu muļķību. Viņš taču no paša sākuma zināja, ka šis plāns neizdosies. Kārlim tukšojot otro dubultā viskija glāzi, kā pēc burvju mājiena bārā stereoiekārtā ieskanējās "The Drums" skaņdarbs "Days". Viens no Lauras iemīļotākajiem ansambļiem, kas viņas iespaidā bija iepaticies arī Kārlim. Taču kopš šķiršanās klausīties šo mūziku bija kļuvis neizturami skumji. Kārlis izvilka no kabatas atslēgu, palūkojās uz plastmasas runci un, spītējot liktenim, nolēma doties ciemos pie Lauras, pat ja viņas nebija mājās.
258* – viņš joprojām atcerējās durvju kodu. Atslēga nokrakšķēja un divreiz pagriezās pa labi, durvis bija vaļā. Koridora galā tumsā spīdēja Zuzes zaļās acis. Pēc mirkļa kaķis pieskrēja pie Kārļa, apostīja džinsu staras un pieglaudās pie viņa kājām. Kārlis pārlaida roku pār zvēra svītraino muguru. Iegājis virtuvē, viņš, pagātnes ieraduma vadīts, no plaukta paņēma kaķu barības kārbu un iebēra pārdesmit graudiņus Zuzes bļodā. Kaķis, skaļi murrādams, grauza sauso kārumu.
Ienākot Lauras istabā, Kārlis sajuta bijību gluži kā baznīcā. Istabas iekārtojums nebija mainījies. Tapetes ar puķaino rakstu joprojām kaķa apdriskātas. Pelēkā izvelkamā gultā ar spilveniem vecajā vietā, pie sienas foto reprodukcija ar okeāna ainavu, virs tās krāsainu lampiņu virtene, rakstāmgalds iepretī logam un spogulis ar smaržu pudelītēm pie pretējās sienas. Kaktuss podā uz kumodes likās nedaudz paaudzies. Kārlis paņēma T kreklu, kas bija pārlikts pār krēsla atzveltni, un pielika to pie sejas. Pazīstamā rūgti saldā smarža. Pavēris rakstāmgalda pirmo atvilktni, viņš ieraudzīja atvērtu prezervatīvu XL paku. Krūtīs iedūrās, un spēki atkal pameta Kārli. Viņš gribēja, bet nespēja raudāt. Padevies viņš atslīga gultā, kurā kādreiz viņi divreiz dienā bija mīlējušies. Kārli mocīja jautājums, vai viņš jebkad spēs atrast sievieti, kura patiks tikpat ļoti kā Laura? Pēc piecpadsmit sekundēm skaļš telefona zvans Kārli pārbiedēja līdz nāvei. Zvanīja māte, Kārlis nepacēla. Taču zvans izraisīja pēkšņu, nepatīkamu vainas un baiļu virpuli. Kārlis zibenīgi apņēmās tikt pāri Laurai un metās uz durvīm, lai nekad vairs šeit neatgrieztos.
Sparīgi verot dzīvokļa durvis, rokturis izslīdēja no Kārļa rokas, un tās atsprāga līdz galam vaļā. Kārlis redzēja, kā viņam starp kājām pazib brūni svītrots kamols. Viegli pavērtu muti Kārlis noskatījās, kā Zuze, sausās barības sniegtās enerģijas pārpilna, šāvās lejā pa trepēm. Mēģinot panākt kaķi, viņš lēca lejā pa trīs pakāpieniem reizē, tā tikai vēl vairāk dzīvnieku dzenot uz priekšu. Nonācis pirmajā stāvā, viņš vēl paspēja ieraudzīt Zuzes asti nozūdam puspievērtajās sētas durvis. Kārlim izskrienot pagalmā, kaķis vairs nebija nekur redzams.
Bija jau tumšs, kad Kārlis padevās. Viņš bija pārmeklējis skvēru, tuvējos atkritumu konteinerus un pat mēģinājis iekļūt kaimiņu māju pagrabos, tomēr nebija atradis ne strīpainas spalviņas. Viss alkohola skurbums bija izgaisis, lēni Kārlis atgriezās Lauras kāpņu telpā, lai aizslēgtu dzīvokļa durvis, kuras steigā bija atstājis vaļā. Cerot uz brīnumu, viņš vēl pārbaudīja tukšo dzīvokli. Kārlis zināja, ka izlutinātajam kaķim nebija cerību izdzīvot ielās starp mašīnām un savvaļas sugasbrāļiem, tāpēc viņam bija žēl resnās Zuzes, bet vēl vairāk viņam bija žēl sevis. Bez ļauna nolūka Kārlis bija izdarījis noziegumu, ielauzies dzīvoklī un pazudinājis kaķi. Pēdējoreiz uzmetot acis Lauras istabai, viņa skatiens sastinga pie loga. Kārlis iegāja istabā un atvēra logu, tā radot izskaidrojumu kaķa noslēpumainajai nozušanai. Zuze, ķerot zvirbuli vai mušu, bija izkritusi pa logu. Atvieglots Kārlis sprieda, ka Laura vainos sevi par kaķa pazušanu un varbūt tas būs pat pelnīts sods par to, ka viņa Kārli pameta. Viņš sajuta izsalkumu un mēģināja uzminēt, ko māte šovakar pagatavojusi vakariņās. Paņēmis cepumu no trauka uz virtuves galda, viņš devās prom.
Nelielā novērošanas kameras actiņa virs nama ārdurvīm mēmi fiksēja Kārli aizejam naktī.
0