Bibliotēka
29.10.2003

Zudušo laiku meklējot

Komentē
0

Nenolaidu acu no mātes, jo zināju — kad sēdīsimies pie galda, es nedrīkstēšu palikt pie citiem visu vakariņu laiku un, lai nerīkotos pretēji tēva gribai, māte neļaus man visu acu priekšā vairākas reizes sevi noskūpstīt, kā es būtu darījis savā guļamistabā. Tāpēc nolēmu: ēdamistabā, kad sāksim vakariņot un es jutīšu tuvojamies promiešanas stundu, pirms skūpsta, kas būs tik īss un tik steidzīgs, izdarīt visu, ko spēju viens, — iepriekš nolūkot vietu uz mātes vaiga, kurai piekļaušos, garīgi sagatavoties skūpstam, lai tas sāktos jau domās un lai brītiņā, ko māte man atvēlēs, es varētu pilnīgi ziedoties viņas vaiga izjūtai uz savām lūpām; tā gleznotājs pirms īsa seansa sagatavo paleti un iepriekš, pēc skicēm, sakopo atmiņas, izdara visu, kam modeļa klātbūtne nav nepieciešama. Taču, iekams atskanēja vakariņu zvans, vectēvs neapzinātā nežēlībā sacīja: "Mazais izskatās noguris, viņam vajadzētu iet gulēt! Turklāt šovakar maltīte ir novēlojusies." Un tēvs, kas nemēdza režīmu ievērot tik stingri kā vecmāmuļa un māte, sacīja: "Jā, ej vien gulēt!" Es gribēju noskūpstīt māti, bet tai brīdī zvans aicināja vakariņās. "Nē jel, atstāj māti mierā, pietiks, ja tāpat vien novēlēsiet viens otram labu nakti, tāda izrādīšanās ir smieklīga. Nu, ej uz savu istabu!" Un man vajadzēja aiziet bez svaidījuma; man vajadzēja kāpt pakāpienu pēc pakāpiena, kā mēdz teikt, ar smagu sirdi, pretojoties vēlmei, kura vedināja atpakaļ pie mātes, jo viņa ar skūpstu nebija atļāvusi sirdij sekot man. Šīs ienīstās kāpnes, pa kurām vienmēr vilkos tik nospiests, oda pēc lakas, kas savā veidā bija iesūkusi un sīksti glabāja manas ikvakara bēdas, ar vēl lielāku nežēlību ievainojot manu jūtīgumu, jo, skardamas ožu, tās kļuva ar prātu neuzveicamas. Kad esam aizmiguši un zobu sāpes mums rādās kā meitene, ko simtreiz pūlamies izvilkt no ūdens, vai Moljēra vārsmas, kuras skaitām, nespēdami apstāties, atmostoties jūtam milzīgu atvieglojumu, jo prāts var atbrīvot zobu sāpes no visām heroiskajām vai ritmizētajām maskām. Kaut ko pilnīgi pretēju tādam apgalvojumam izjutu brīdī, kad promiešanas bēdas iespiedās manī bezgaldaudz ātrāk, gandrīz acumirklī, viltīgi un spēji kopā ar kāpņu lakas īpatnējo smaržu, kuras ieelpošana bija daudz ļaunāka nekā ciešanu garīgais pārdzīvojums. Guļamistabā man uzreiz vajadzēja aizdarīt visas izejas, aizvērt slēģus, atsedzot gultu, izrakt pašam sev kapu un uzvilkt miroņa ģērbu — naktskreklu. Taču, pirms apbedīju sevi dzelzs gultā, kas bija ienesta manā istabā, jo vasarā aiz lielās gultas ripsa aizkariem nevarēja tverties karstuma dēļ, mani pārņēma dumpības gars un es iedomājos likt lietā notiesātā viltību. Uzrakstīju mātei zīmīti, lūgdams ienākt viņu pie manis sakarā ar kaut ko ļoti svarīgu, ko rakstiski nevaru pateikt. Ļoti baiļojos, ka krustmātes virēja Fransuāza, kurai vajadzēja rūpēties par mani, kad dzīvoju Kombrē, atsacīsies vēstuli nodot. Domāju, ka viesu klātbūtnē pasniegt mātei zīmīti viņai liksies tikpat neiespējami kā teātra portjē — izrādes laikā aiznest vēstuli aktierim, kas atrodas uz skatuves. Par to, kas pieklājas un kas nepieklājas, viņai bija nepārkāpjams, smalks un nelokāms niansētu un gluži nevajadzīgu noteikumu kodekss (līdzīgs antīkajiem kodeksiem, kuros blakus tādiem nežēlīgiem priekšrakstiem kā zīdaiņu nogalināšana pastāvēja pārspīlētas jūtelības liecības, kas aizliedza vārīt kazlēnu tā mātes pienā vai lietot uzturā dzīvnieka gūžas nervu). Šis kodekss, spriežot pēc piepešās stūrgalvības, ar kādu Fransuāza atsacījās izpildīt dažus mūsu rīkojumus, mudināja domāt, ka tas veidojies no ļaužu dzīves sarežģītībām un sabiedriskās dzīves izsmalcinātības, kas nevarēja būt rodama viņas vidē un lauku mājas kalpones dzīvē, tāpēc bija jāsecina, ka viņā mājo ļoti sena, cildena un saprašanai grūti pieejama Francijas pagātne — kā rūpniecības pilsētās, kur veci savrupnami atgādina par galma dzīvi un kur ķīmisku produktu fabrikas strādnieku darbs norit starp daiļām skulptūrām, kas attēlo svētā Teofila brīnumu vai Emona četrus dēlus. Šajā gadījumā kodeksa likums, kura dēļ bija maz ticams, ka Fransuāza būtu ar mieru traucēt māti Svana kunga klātbūtnē manis — tādas niecības dēļ, ja nu tieši nav izcēlies ugunsgrēks, tikai pauda godbijību, kādu viņa juta ne vien pret tuviniekiem, tāpat kā pret mirušajiem, priesteriem un karaļiem, bet arī pret svešinieku, kam tika parādīta viesmīlība, godbijība, kura varbūt aizkustinātu, ja es par to lasītu kādā grāmatā, bet kura mani vienmēr kaitināja viņas valodā, jo tai bija nopietns un cildens tonis, it īpaši tovakar, kad svētsvinīgums, kādu viņas acīs ieguva maltīte, varēja kļūt par iemeslu atteikumam izjaukt šo ceremoniju. Taču, lai panāktu savu, es bez kādiem sirdsapziņas pārmetumiem meloju, ka nevis es vēlējos rakstīt mātei, bet gan viņa, no manis atvadīdamās, atgādināja, lai neaizmirstu aizsūtīt atbildi par kādu lietu, ko viņa man lūgusi sameklēt, un ka viņa noteikti ļoti dusmotos, ja šo zīmīti nesaņemtu. Manuprāt, Fransuāza tam visam neticēja, jo, kā jau vienkāršs cilvēks, kam jūtas ir spēcīgākas nekā mums, viņa pēc netveramām zīmēm acumirklī nojauta patiesību, ko gribējām viņai slēpt; viņa piecas minūtes skatījās uz aploksni, it kā papīra un rokraksta pētīšanā varētu rast priekšstatu par vēstules saturu vai arī tā spētu dot padomu, kurš kodeksa noteikums jāņem vērā. Tad viņa padevīgi izgāja, ar savu izskatu it kā sacīdama: "Vai tāds bērns gan nav vecākiem tīrais negals!" Pēc brīža viņa atgriezās pavēstīt, ka pagaidām vēl tikai ēd saldējumu un ka namzinis nevar tādā reizē visu acu priekšā vēstulīti pasniegt, taču, kad tiks līdz mutes skalošanai, viņš atradīs kādu iespēju to nodot mātei. Acumirklī mans nemiers izgaisa: nu es vairs nebiju atšķirts no mātes līdz pat rītam, kā vēl nesen, jo mana zīmīte, bez šaubām, viņu sadusmodama (un vēl divkārt, jo šāda rīcība padarīja mani smieklīgu Svana acīs), ļaus man neredzamam un līksmam ieiet istabā, kur atrodas viņa; tā tūlīt čukstēs mātei ausī par mani, tāpēc aizliegtā un naidīgā ēdamistaba, kur vēl pirms brīža pat saldējumi un mutes skalojamais dzēriens man likās izdvešam ļaundarīgus un nāvējoši skumjus priekus, jo māte tos baudīja tālu no manis, piepeši atvērās kā nogatavojies auglis, kas pārplēš mizu un gatavojas izšļākt līdz pat manai satrauktajai sirdij mātes uzmanību, ar kādu viņa lasīs manis uzrakstītās rindas. Nu es vairs nebiju šķirts no viņas; barjeras bija sarukušas, mūs vienoja brīnumains pavediens. Turklāt tas vēl nebija viss: māte noteikti atnāks!

Tikko pārciestajās bailēs domāju: ja Svans būtu izlasījis manu vēstuli un nojautis tās mērķi, viņš uzjautrinātos; taču, kā vēlāk uzzināju, īstenībā bija gluži pretēji: līdzīgas bailes bija viņu mocījušas ilgus mūža gadus, un varbūt neviens nespētu mani saprast labāk par viņu; šīs bailes — just, ka mīļotais cilvēks priecājas kādā vietā, kur mūsu nav vai ko mēs nespējam sasniegt, — šīs bailes liek iepazīt mīlestība, kurai tās savā ziņā ir lemtas, caur kuru tās tiek izmantotas un pielāgotas, bet, ja notiek tā, kā ar mani, ja šīs bailes iezogas dvēselē, pirms dzīvē ienākusi mīlestība, tad tās lidinās pār mums neskaidras un brīvas, bez noteikta mērķa, kalpojot te vienām, te citām jūtām — te dēla maigumam, te draudzībai pret biedru. Svans bija labi iepazinis arī prieku, kādu man deva pirmais mēģinājums, kad Fransuāza atgriezās pasacīt, ka zīmīte tiks nodota, — šo mānīgo prieku, ko mums sniedz kāds mīļotās sievietes draugs vai radinieks, kad pa ceļam uz namu vai teātri, kur viņu sastaps ballē, svētkos vai pirmizrādē, viņš ierauga mūs klimstam ārpusē un izmisīgi gaidām kādu iespēju tuvoties viņai. Draugs mūs pazīst, laipni pienāk klāt, aptaujājas, ko mēs te darām. Un, kad izliekamies, ka mums ir kas steidzīgs pasakāms viņa radiniecei vai draudzenei, viņš apgalvo, ka tas izdarāms vienkāršāk par vienkāršu, ieaicina mūs vestibilā un apsola pēc pāris minūtēm viņu atvest. Kā mēs mīlam šo draugu — tā es tobrīd mīlēju Fransuāzu —, labvēlīgo starpnieku, kas ar vienu vārdu vērš mums paciešamus, cilvēciskus un gandrīz vai tīkamus šos neiedomājamos, velnišķos svētkus, kuru naidīgie, perversie un lieglaimīgie virpuļi aiznes tālu no mums mīļoto sievieti, mudinot viņu vēl smieties par mums! Ja spriežam pēc viņa, šī radinieka, kas mūs uzrunājis un kas tāpat ir viens no nežēlīgo mistēriju dalībniekiem, arī citi svētku viesi nevarēja būt apveltīti ar dēmonisku spēku. Mokošajās nepieejamības stundās, kad viņa gūst mums nezināmas baudas, piepeši rodas necerēta plaisa, pa kuru mēs iekļūstam pie viņas; lūk, brīdis citu brīžu virknē, tikpat reāls kā pārējie, mums varbūt pat svarīgāks, jo mūsu mīļoto tas skar tiešāk, — mēs to esam iedomājušies, esam ieguvuši, esam tajā iekšā, esam gandrīz radījuši to — mirklis, kurā viņai tiks pasacīts: mēs gaidām tur, lejā. Un, bez šaubām, citi svētku mirkļi savā būtībā nevar daudz atšķirties no šī, tajos nevar būt nekā brīnumaināka, kā dēļ mums vajadzētu ciest, jo labvēlīgais draugs ir sacījis: "Viņa nokāps lejā ar vislielāko prieku! Viņai būs daudz patīkamāk patērzēt ar jums nekā garlaikoties tur, augšā!" Ak vai! Svans to bija pieredzējis: kāda trešā labie nodomi nespēj ietekmēt sievieti, ko kaitina nemīlama cilvēka uzmanība, no kuras viņa nevar paglābties pat ballē. Bieži draugs atgriežas viens.

Māte nenāk, un, nesaudzēdama manu patmīlību (tā tvērās pie cerības, ka pasaciņa par meklēšanu, kuras iznākumu viņa it kā lūgusi darīt zināmu, netiks atmaskota), liek Fransuāzai man sacīt: "Atbildes nebūs!" — vārdus, ko vēlāk it bieži esmu dzirdējis pilīm līdzīgu viesnīcu šveicarus un spēļu namu kalpotājus sakām kādai nabaga meitenei, kura brīnās: "Kā, viņš neko nepateica? Tas nemaz nav iespējams! Jūs taču nodevāt manu vēstuli. Labi, es pagaidīšu vēl." Un līdzīgi viņai, kura aizvien apgalvoja, ka nav vajadzīgs papildu gāzes radziņš, ko šveicars grasījās iedegt, kura palika un dzirdēja vairs tikai dažus retus šveicara un ziņneša pārmītus vārdus par laiku, un šveicars, pamanījis, ka pienācis brīdis ielikt klienta pasūtīto dzērienu atdzesēšanai traukā ar ledu, aizsūtīja to izdarīt, es, noraidījis Fransuāzas piedāvājumu uzvārīt man zāļu tēju vai pasēdēt pie manis, ļāvu viņai atgriezties bufetes istabā, apgūlos un aizvēru acis, cenzdamies neklausīties tuvinieku balsīs, kas skanēja dārzā pie kafijas galda. Bet pēc dažām sekundēm jutu, ka, rakstīdams mātei zīmīti un riskēdams viņu sadusmot, biju nonācis tik tuvu pie viņas, ka man jau šķita — viņas ierašanās mirklis ir tikpat kā klāt —, esmu sev pilnīgi laupījis iespēju aizmigt, pirms viņa ienākusi pie manis, un sirds ar katru mirkli sitās aizvien sāpīgāk, jo es vairoju satraukumu, mēģinādams sev iestāstīt, ka jāatgūst miers, jāpakļaujas nelaimei. Un piepeši bažas izgaisa, mani pārņēma svētlaime — kā cilvēku, kuram spēcīgas zāles sāk iedarboties, remdinot sāpes; es nolēmu, ka nemēģināšu aizmigt, māti neredzējis, ka noskūpstīšu viņu, lai ko tas maksātu, kad viņa ies uz savu istabu gulēt, kaut arī nebija šaubu: tā būšu viņu sadusmojis uz ilgu laiku. Mokas atlaidās, dvēselē iestājās miers, un reizē alku un baidījos briesmu, un tas viss manī radīja ārkārtēju mundrumu. Klusām atvēru logu un apsēdos gultas kājgalī; gandrīz nemaz nekustējos, lai dārzā mani nesadzirdētu. Arī visas lietas šķita sastingušas mēmā uzmanībā — tās pūlējās netraucēt mēness gaismu, kas ik priekšmetu divkāršoja un atvirzīja tālāk, izstiepjot tā priekšā ēnu, biezāku un nopietnāku par pašu priekšmetu, tā ainu padarot smalkāku un plašāku, līdzīgu zīmējumam, kas bijis satīts un tagad tiek atritināts. Kam vajadzēja kustēties — kastaņas lapotnei —, tas kustējās. Tas skaidrā, pilnīgā, līdz pēdējai noskaņai un vislielākam smalkumam pilnīgā drebēšana neieplūda kopumā, nesakusa ar to, palika pati par sevi. Vislielākie trokšņi, kas acīmredzot nāca no dārziem pilsētas otrā malā, kārtojās uz klusuma, kurš tos neuzsūca, tie bija saklausāmi tādā toņu bagātībā, ka šķita — tāluma iespaidu rada vienīgi to pianissimo — līdzīgi klusinātajiem motīviem, kurus konservatorijas orķestris atskaņo tik lieliski, ka šķiet — kaut arī nav zudusi ne nots, tie rodas tālu ārpus koncertzāles, un visi pastāvīgie apmeklētāji, arī vecmāmuļas māsas, kad Svans viņām atdeva savas vietas, sasprindzināja dzirdi, kā klausoties soļojam karavīrus, kuri vēl nav iegriezušies Trevīzas ielā.

Es zināju, ka, šādi rīkojoties, nonāku visai neizdevīgā stāvoklī un, pazīstot vecākus, varu gatavoties visnopietnākajām sekām, īstenībā daudz nopietnākām, nekā mazpazīstams cilvēks varētu iedomāties, — tādām, kādas, viņaprāt, būtu pieļaujamas pēc īsti apkaunojoša soļa. Taču manā audzināšanā nodarījumu smagums netika vērtēts kā citu bērnu audzināšanā, un es biju radināts par vissmagākajiem uzskatīt nodarījumus (acīmredzot tāpēc, ka no tiem mani vajadzēja visrūpīgāk izsargāt), kuriem, kā tagad saprotu, pamatā bija pakļaušanās nervozam uzbudinājumam. Bet toreiz šie vārdi netika minēti, neviens neiebildās par iemeslu, kas varētu vedināt mani uz domu, ka man ir piedodama pakļaušanās tam vai pat ka neesmu spējīgs šim uzbudinājumam pretoties. Tomēr es to nojautu pēc iepriekšējām bailēm un sekojošā bargā soda un zināju, ka pārkāpums, kuram gatavojos, pieder pie tiem, par kuriem stingri soda, tikai ir vēl bezgaldaudz nopietnāks. Kad iziešu pretī mātei, kas dosies uz savu guļamistabu, un viņa redzēs, ka esmu palicis nomodā, lai gaitenī vēlreiz novēlētu viņai labu nakti, mani vairs nepaturēs mājās, mani jau nākamajā dienā nodos koledžā — tas bija pilnīgi skaidrs. Lai! Ja arī man pēc piecām minūtēm vajadzētu izlēkt pa logu, es būtu ar mieru izdarīt pat to. Tajā brīdī vēlējos vienīgi būt mātes tuvumā, novēlēt viņai labu nakti un biju jau pārāk tālu aizgājis šīs vēlmes piepildīšanā, lai spētu vēl griezties atpakaļ.

Dzirdēju tuvinieku soļus — viņi pavadīja Svanu; kad pēc vārtu zvaniņa šķindas sapratu, ka nu viņš ir prom, piegāju pie loga. Māte vaicāja tēvam, vai langusts viņam šķitis garšīgs un vai Svana kungs vēlreiz paņēmis kafijas un riekstu saldējumu. "Man tas nelikās visai labs," māte sacīja. "Manuprāt, nākamreiz vajadzēs pamēģināt kādu citu garšvielu." "Es nevaru izteikt, kā Svans ir pārvērties," krustmāte sacīja, "viņš ir galīgs vecis!" Krustmāte bija pieradusi uzskatīt Svanu tikai par jaunekli, tāpēc izbrīnījās, piepeši pamanījusi, ka viņš ir daudz vecāks, nekā viņai šķitis esam. Turklāt arī mani vecāki sāka domāt, ka Svanam pienācis nenormālais, ārkārtējais, apkaunojošais un pelnītais vecpuiša vecums, kas piemeklē visus, kuriem šķiet, ka diena, kurai neseko nākamā, turpinās ilgāk nekā pārējās, jo viņiem tā ir tukša, mirkļi kopš rīta krājas cits pie cita, nesadaloties starp bērniem. "Manuprāt, lielas raizes viņam sagādā nekrietnā sieva, kas visas Kombrē acu priekšā dzīvo ar kaut kādu Sarlī kungu. To zina katrs bērns." Māte iebilda, ka Svans kopš kāda laika tomēr vairs neizskatās tik skumīgs: "Tagad viņš tik bieži ari neberzē acis un neglauda pieri — tāds žests bija ļoti raksturīgs viņa tēvam. Manuprāt, viņš šo sievieti nemaz vairs tā nemīl." "Protams, ka nemīl," vectēvs atbildēja." Jau pirms laba laika saņēmu no viņa vēstuli par šo lietu un centos tai nepiešķirt īpašu nozīmi, taču tā neatstāj nekādu šaubu par viņa jūtām, vismaz par mīlestību pret sievu ne." (..)

Tēvs un māte palika vieni un uz brīdi apsēdās. Tad tēvs sacīja: "Labi, ja tu vēlies, mēs varam iet pie miera." — "Kā gribi, mans draugs, jo man miegs nav ne prātā; tas taču nevarēja būt nevainīgais kafijas saldējums, kas mani tur modru; bet es redzu gaismu bufetes istabā, un, ja nu nabaga Fransuāza ir mani gaidījusi, es palūgšu, lai viņa atpogā man korseti, kamēr tu izģērbies." Un māte atvēra kāpņu priekštelpas redeļainās durvis. Drīz dzirdēju, ka viņa kāpj augšā aizvērt logu savā istabā. Klusām ieslīdēju gaitenī, sirds man sitās tik stipri, ka tikai ar pūlēm spēju paspert kādu soli, taču tā pukstēja nevis aiz bailēm, bet aiz baismām un prieka. Redzēju trepju telpā mātes sveces atblāzmu. Tad ieraudzīju viņu pašu un metos klāt. Pirmajā mirklī viņa lūkojās manī izbrīnījusies, nesaprazdama, kas noticis. Tad viņas sejā parādījās dusmas, viņa man pat nepateica ne vārda, patiešām — arī daudz mazāku pārkāpumu reizēs viņa ar mani nerunāja vairākas dienas. Ja māte man būtu jel ko bildusi, tas nozīmētu, ka ar mani vēl var runāt, turklāt tas man liktos jo briesmīgāk — kā zīme pirms gaidāma daudz lielāka soda, salīdzinot ar kuru klusēšana un strīds liktos bērnišķīgi. Vārds nozīmētu mieru, ar kādu atbild mājkalpotājam, kuru nolemts atlaist, vai sniedz skūpstu dēlam, aizejot armijā, bet kas būtu liegts, ja aprobežotos ar divu dienu naidīgu klusēšanu. Taču tajā brīdī viņa izdzirda tēvu iznākam no tualetes istabas, kur viņš bija pārģērbies naktij, un, lai izvairītos no scēnas, ko viņš man varētu sarīkot, māte dusmās aizlūstošā balsī sacīja: "Skrien prom, skrien prom, lai vismaz tēvs neredz, ka tu te gaidi kā neprātīgs!" Bet es atkārtoju: "Ienāc novēlēt man labu nakti," — kaut gan biju pārbijies, redzēdams tuvojamies tēva sveces atspulgu uz sienas, tomēr, izmantodams viņa tuvošanos kā šantāžas līdzekli un cerēdams, ka viņa negribēs pieļaut, lai tēvs mani ierauga gaitenī (un tas notiks, ja viņa turpinās liegties), tāpēc man sacīs: "Atgriezies savā istabā, es drīz ieiešu pie tevis." Bija jau par vēlu, tēvs stāvēja mūsu priekšā. Neviļus nomurmināju vārdus, ko neviens nedzirdēja: "Esmu pagalam!"

Taču tā nebija. Tēvs man bieži aizliedza to, kas bija atļauts mātes un vecmāmuļas pieņemtajos plašākajos priekšrakstos, jo viņš nerūpējās par principiem un neņēma vērā nekādas cilvēka tiesības. Pavisam niecīga iemesla dēļ vai gluži bez iegansta viņš varēja pēdējā brīdī aizliegt man tik ierastu, tik ļoti par nepieciešamu pieņemtu un tradicionālu pastaigu, ka tas šķita jau gandrīz zaimojoši, vai arī, kā šovakar, ilgi pirms noteiktās stundas man pasacīt: "Ej uz savu istabu gulēt, bez izrunāšanās!" Taču tieši tāpēc, ka viņam nebija principu (tādā nozīmē, kādā tos saprata vecmāmuļa), viņam nepiemita arī īpaša cietsirdība. Kādu brīdi viņš uzlūkoja mani izbrīnījies un dusmīgs, pēc tam, kad māte dažos nesakarīgos vārdos bija izskaidrojusi notiekošo, sacīja viņai: "Tad ej jel pie viņa, ja jau nupat vēl teici, ka tev nenāk miegs, paliec kādu brīdi zēna istabā, man nekas nav vajadzīgs." "Bet, mans draugs," māte bikli atbildēja, "tam nav nekāda sakara ar to, vai miegs man nāk vai nenāk, nedrīkst taču bērnu pieradināt..." — "Te nav runa par pieradināšanu," tēvs atteica, plecus paraustīdams, "vai tad tu neredzi, ka mazais ir nobēdājies, bērns izskatās nelaimīgs; mēs taču neesam nekādi bendes! Vai pati būsi priecīga, ja viņš tevis dēļ saslims? Ja jau istabā ir divas gultas, pasaki Fransuāzai, lai uzklāj tev lielo, un šonakt paliec pie viņa. Tātad ar labu nakti, es neesmu tik nervozs kā jūs, es likšos gulēt."

Nedrīkstēja tēvam pateikties; viņu kaitināja tas, ko pats dēvēja par jūtelību. Es stāvēju, neiedrošinādamies pakustēties; viņš atradās mūsu priekšā — liels, baltā naktstērpā, ar sārti violetu Indijas kašmira šalli ap galvu — to viņš naktīs valkāja, kopš cieta no neiroloģiskām sāpēm, — pacēlis roku kā Ābrams, kas pavēl Sārai šķirties no Izaka Svana dāvinātajā gravīrā pēc Beneco Gocoli freskas. Kopš tā brīža ir aizritējuši daudzi gadi. Jau sen vairs nav kāpņu telpas sienas, uz kuras redzēju tēva sveces gaismas atspulgu. Arī manī sabrucis daudz kas tāds, kas šķita esam mūžīgs, un izaudzis daudz kas jauns, radot citas bēdas un priekus, ko toreiz nemaz nespēju paredzēt, tāpat kā agrākās bēdas un prieki kļuvuši grūti saprotami. Un sen jau tēvs vairs nevar pasacīt mātei: "Ieej pie mazā!" Tādu stundu iespējamība man nekad vairs neatgriezīsies. Taču kopš nesena laika, ja sasprindzinu dzirdi, atkal ļoti skaidri saklausu šņukstus, kurus apvaldīt tēva klātbūtnē man spēka pietika un kuri izlauzās, līdzko paliku vienatnē ar māti. īstenībā tie nekad nav mitējušies, un vienīgi tāpēc, ka dzīve ap mani ir apklususi, es tos atkal dzirdēju kā klostera zvanus, kurus dienā tik labi apslāpē pilsētas troksnis, bet kuri atgūst skaņu vakara klusumā.

To nakti māte pavadīja manā istabā; brīdī, kad biju izdarījis pārkāpumu, par kuru, manuprāt, varēja izraidīt no mājas, vecāki sniedza man laimi, kādu nekad nebūtu ieguvis no viņiem kā atalgojumu par slavējamu darbu. Pat brīdī, kad tēva griba izpaudās tādā žēlastībā, man šķita, ka viņa rīcībā attiecībā pret mani saglabājas raksturīgā patvaļība, atļaujot nepelnīto, un tās cēlonis drīzāk ir nejaušs noskaņojums nekā iepriekš apsvērts nodoms. Varbūt pat tas, ko es dēvēju par viņa bardzību, kad viņš mani sūtīja gulēt, bija mazāk pelnījis šo apzīmējumu nekā mātes un vecmāmuļas rīcība, jo, būdams pēc rakstura dažā ziņā vairāk atšķirīgs no manis nekā viņas abas, tēvs droši vien nenojauta, cik nelaimīgs jūtos ik vakaru, turpretī māte un vecmāmuļa to labi zināja; taču viņas mani mīlēja tik ļoti, ka nespēja man aiztaupīt šīs ciešanas, viņas vēlējas mani iemācīt pārvarēt tās, lai mazinātu jūtelīgo nervozitāti un rūdītu gribu. Bet es nezinu, vai tēvam, kas mani mīlēja citādi, pietiktu vīrišķības: vienīgo reizi, kad viņš mani saprata, ka esmu nelaimīgs, viņš sacīja mātei: "Nomierini jel viņu!" Tonakt māte palika manā istabā un, lai ar pārmetumiem neaptumšotu stundas, kas bija tik atšķirīgas no tām, uz kurām biju tiesīgs cerēt, kad Fransuāza, ieraudzījusi māti sēžam pie manas gultas, turam manu roku un bez rāšanās ļaujam man raudāt, saprata, ka notiek kaut kas ārkārtējs, un jautāja: "Kundze, kas jaunskungam noticis, ka viņš tik gauži raud?" — atbildēja: "Viņš pats to nezina, Fransuāza, viņš ir sanervozējies; labi žigli uzklājiet man gultu un ejiet pie miera." Tā mana bēdāšanās pirmo reizi tika uzskatīta nevis par sodāmu nodarījumu, bet atklāti atzīta par kaiti, par nervu stāvokli, par kuru es neesmu atbildīgs; es guvu milzīgu atvieglojumu, jo man vairs nevajadzēja asaru sūrumam jaukt klāt sirdsapziņas pārmetumus, es drīkstēju raudāt negrēkojot. Par tādu notikumu pavērsienu lepojos arī Fransuāzas priekšā — es, kuram māte pirms stundas bija liegusies ienākt novēlēt labu nakti un nicīgi atbildējusi, ka man jāguļ, paceļos pieauguša cilvēka cieņā un vienā mirklī ieguvu it kā tiesības uz ciešanām un asarām. Man šķita, ka māte, pirmo reizi piekāpjoties, cieš, ka tā ir pirmā atkāpšanās no ideāla, ko viņa man radījusi, un ka viņa, būdama tik vīrišķīga, pirmo reizi atzinusi savu sakāvi. Man šķita: ja nupat esmu guvis uzvaru, tā ir uzvara pār viņu, man izdevies salauzt viņas gribu, vājināt prātu, kā tos varētu uzveikt slimība, bēdas vai vecums, un šis vakars, kad sākās jauns laikmets, vienmēr paliks manī kā skumja zīme. Ja tobrīd man pietiktu drosmes, es sacītu mātei: "Nē, es nevēlos, nepaliec te pa nakti!" Taču es pazinu viņas praktisko gudrību, reālismu, kā tagad mēdz teikt, kas klusināja viņā no vecmāmuļas mantoto dedzīgo ideālismu, un zināju, ka tagad, kad ļaunums jau noticis, viņai labāk patiks ļaut man izbaudīt mierinošo prieku un netraucēt tēvu. Protams, mātes skaistajā sejā vēl staroja jaunība tajā vakarā, kad viņa tik maigi turēja manas rokas un pūlējās remdināt manas asaras; taču man šķita, ka tieši tas nedrīkstētu notikt, ka viņas dusmas man sagādātu mazāk ciešanu nekā šis neparastais maigums, ko bērnībā nebiju pazinis; man šķita, ka ar nekautru un viltus pilnu roku esmu ievilcis pirmo grumbu viņas dvēselē un manis dēļ viņai parādīsies pirmais sirmais mats. Šī doma vēl pastiprināja manas raudas, un tad ieraudzīju, ka māti, kura attiecībās ar mani nekad nepieļāva mīlināšanos, piepeši ir pievārējušas manas bēdas un viņa turas pretī raudām. Nojautusi, ka esmu to pamanījis, viņa smiedamās sacīja: "Ak tu, manu jaukumiņ, manu mazputniņ, ja tā turpināsies, tava māte kļūs tikpat dumja kā tu pats. Ja nu reiz miegs nenāk nedz tev, nedz man, labāk darīsim kaut ko, paņemsim kādu tavu grāmatu." Taču istabā nevienas nebija. "Vai tu priecātos, ja es jau tagad atnestu grāmatas, kuras vecmāmuļa dāvinās tev dzimšanas dienā? Padomā labi: vai nebūsi bēdīgs, ja parīt neko nesaņemsi?" Es, tieši pretēji, biju sajūsmā, un māte atnesa grāmatu paciņu, kurām, papīrā ietītām, es varēju tikai noteikt īso un plato formātu, taču pat pēc pirmā, kaut nepilnīgā un aizplīvurotā iespaida tās jau aizēnoja Jaungadā dāvināto krāsu kasti un pagājušajā dzimšanas dienā saņemtos zīdtārpiņus. Tur bija "Purva velns", "Fransuā le Šampī", "Mazā Fadeta" un "Dūdinieki". Kā vēlāk uzzināju, vecmāmuļa sākumā bija izvēlējusies Misē dzejoļus, Ruso darbu sējumu un "Indiānu", jo, uzskatīdama vieglu lasāmvielu par tikpat kaitīgu veselībai kā konfektes vai cepumus, viņa domāja, ka ģēnija varenā elpa arī bērna prātam nevar nebūt tikpat derīga un dzīvinoša kā jūras gaiss un vējš viņa ķermenim. Tomēr tēvs, uzzinājis, kādas grāmatas viņa grib man dāvināt, nosauca to gandrīz par neprātību, un vecmāmuļa, baidīdamās, ka varu palikt bez dāvanas, pati aizgāja uz Žuīlevikontu pie grāmatu tirgotāja (bija karsta diena, un, mājās pārnākusi, viņa jutās tik slikti, ka ārsts māti brīdināja, lai neļauj vecmāmuļai tā pārpūlēties) un agrāk nopirktās grāmatas apmainīja pret četriem Žoržas Sandas lauku romāniem. "Meit," viņa sacīja manai mātei, "es nevaru iedot šim bērnam slikti uzrakstītu grāmatu." (..)

Māte apsēdās pje manas gultas; viņa bija paņēmusi "Fransuā le Šampī", kuru sarkanbrūnais iesējums un viņa nesaprotamais nosaukums apveltīja ar izteiktu vienreizību un noslēpumainu valdzinājumu. Es vēl nekad nebiju lasījis īstus romānus. Jau tas vien mudināja pieņemt, ka "Fransuā le Šampī" ir kaut kas neizsakāms un burvestīgs. Vēstījuma paņēmieni, kuru nolūks bija ieintriģēt vai aizkustināt, frāzes, kas modināja nemieru un skumjas un ko daudzmaz izglītots lasītājs uzskatītu par kopīgām daudziem romāniem, man, kuram katra jauna grāmata bija nevis viena no daudzām, bet gan tāda kā neatkārtojama, sevī noslēgta pašmērķīga personība, šķita izstarojam mērķtiecīgu un satraucošu le Šampī garu. Bezgala ikdienišķos notikumos, nodeldētās patiesībās un parastos vārdos saklausīju sevišķu intonāciju, neparastu ritmu. Darbība sākās, tā man šķita jo vairāk nesaprotama tāpēc, ka tolaik, veselas lappuses lasīdams, mēdzu domās aizklīst pavisam citur. Reizēm, kad māte man lasīja priekšā, izklaidības atstātajiem tukšumiem pievienojās vēl citi — viņa izlaida visas mīlas ainas. Tādējādi dīvainās pārmaiņas, kas risinājās dzirnavnieces un zēna savstarpējās attiecībās un bija izskaidrojamas vienīgi ar dzimstošas mīlestības uzplaukšanu, man šķita dziļā noslēpumā tītas, un es mīļuprāt pieņemtu, ka tās vijas ap neparasto un liego vārdu "Šampī", kas zēnu, kuru tā sauca, iekrāsoja burvīgi košā purpura sārtumā. Ja arī mana māte nebija nekāda labā lasītāja, tomēr, kad viņa kādā darbā saskatīja īstas jūtas, lasīja apbrīnojami — ar cieņu un vienkārši, un viņas balss skaņa bija skaista un maiga. Tāpat dzīvē, ja viņa juta maigumu nevis pret mākslas darbiem, bet cilvēkiem, bija aizkustinoši noraudzīties, ar kādu godbijību balsī, kustībās un vārdos viņa aizsargājās no jautrības, lai neievainotu māti, kura zaudējusi bērnu, no svētku un jubilejas pieminēšanas, lai kādam sirmgalvim neatgādinātu viņa vecumu, no sarunas par praktiskām lietām, kas garlaikotu jaunu zinātnieku. Tāpat, lasīdama Žoržas Sandas prozu, no kuras vienmēr izstaro labestība un tikumiska skaidrība, ko vecmāmuļa bija iemācījusi mātei uzskatīt par augstāko vērtību dzīvē un ko tikai daudz vēlāk es viņai iemācīju nevērtēt kā galveno grāmatās, rūpīgi izvairīdamās no salkanības un neīstuma, kas varētu aizšķērsot vareno straumi, viņa ielika visu iedzimto maigumu un bezgalīgo mīļumu teikumos, kas šķita rakstīti tieši viņas balsij un, ja tā varētu sacīt, iekļāvās viņas jūtu reģistrā. Viņa atrada tiem īsto toni, sirsnību, no kuras tie bija dzimuši un kura tos bija diktējusi, bet neatspoguļojās vārdos; tā māte lasīdama mīkstināja darbības vārdu laiku dzelžainību, piešķīra nepabeigtajai un pabeigtajai pagātnei laipnības liegmi un sirsnības melanholiju, vadīja vienu frāzi uz otru, te pasteidzinādama, te palēninādama balsienu plūdumu, lai piešķirtu tiem, ja arī to skaits bija atšķirīgs, vienotu ritmu, iedvesa šai banālajai prozai nerimtīgu jūtu dzīvi.

Mani sirdsapziņas pārmetumi mitējās, un es ļāvos brīnumainai naktij, kurā māte bija man līdzās. Zināju — tāda nakts nevar atkārtoties, viskarstākā vēlēšanās, kāda vien pasaulē bija iespējama — mātes klātbūtne istabā bēdīgajās nakts stundās —, bija pārāk lielā pretrunā ar dzīves nepieciešamību un visu pārējo vēlmēm, un tāpēc šovakar piešķirtā žēlastība varēja būt vienīgi ārkārtējs izņēmums. Rīt manas bailes atdzīvosies un mātes nebūs pie manis.

 

 

Tulkojusi Skaidrīte Jaunarāja.

Grāmata, 1990. g. decembris

Marsels Prusts

Dzimis 1871. gadā Parīzes priekšpilsētā Oteijā, miris 1922. gadā Parīzē. Franču rakstnieks. Dzimis ievērojama ārsta ģimenē. Prusts no agras bērnības kļūst par ģimenes pastāvīgu rūpju avotu, jo ir slim...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!